Bija tāda lieta, ka es pēc “Kāpņu pilsētas” izlasīšanas nopirku gandrīz visas Beneta grāmatas. Biju apņēmības pilns tās visas izlasīt un tā tālāk. Taču kaut kā sanāca tā, ka nekad viņām nav laika, un lasīšanas process ievilkās uz nenoteiktu laiku. Nu gan varu teikt, ka nekas daudz man vairs nav atlicis.

Dažas vietas uz pasaules ir pārāk labas, lai būtu īstas. Mona pēc tēva nāves atklāj, ka ir mantojusi māju pilsētiņā, kura nav atrodama uz kartes. Pilsētiņa saucas Vink, tā ir perfekta. Viņa sevī iekļauj amerikāņu sapni – klusas ieliņas, skaistas mājas un smaidīgus cilvēkus. Taču tā ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas ļoti, ļoti dīvainas lietas. Vink cilvēki par tām nerunā, jo tas nav labais tonis, taču rekomendē naktī ārā neiet, pa logiem neskatīties, un pat ja tev deg māja, izlikties, ka nekas nenotiek.

“… which of course is no issue in Wink, where knowing how to forget what you’ve seen is like knowing how to blink.”

Grāmatas apraksts solīja kaut ko līdzīgu Lavkrafta darbiem, un solījums piepildījās pēc pilnas programmas.  Grāmatas centrālā tēma ir par to, ka pasaule nebūt nav tāda, kāda tā izskatās. Varētu teikt, ka visnotaļ novazāta, bet šad un tad autori pamanās atrast tajā ko jaunu vai vismaz izstāstīt pietiekoši interesanti. Te nu viņa ir atrodama daudzos slāņos. Pilsētiņa un tās noslēpumi. Iedzīvotāji, kuri visi ir jauki cilvēki, bet aiz dažu fasādes uz tevi noraugās īsts monstrs. Šajā stāstā bieži vien monstrs ir īsts, bet reizēm tāds var būt arī vienkāršais cilvēks. Cita dvēselē jau neielīdīsi. Par to, ka šausmīgas lietas vai notikuma definīcija ir visnotaļ stiepjams jēdziens, un pie daudz kā var pierast, ja pretī tiek saņemts kaut kas taustāms. Par to, ka zinātnieki ne vienmēr saprot savus eksperimentus un reiz var gadīties tā, ka skatoties uz kaut ko mums paskatīsies pretī un atnāks ciemos uz palikšanu.

Mona ir izbijusi policiste, kura augusi ģimenē ar māti šizofrēniķi, kura Monas bērnībā izdarīja pašnāvību, tas atstājis viņai paliekošu traumu. Uz Vink viņa dodas, lai rastu atbildes par savu māti, taču neviens neko viņai neprot pastāstīt. Nāks vien pielietot visas savas policistes prasmes, lai izdibinātu patiesību. Lieki piebilst, ka atradumi nudien nepriecē. Viņas stāsts un pilsētiņas iedzīvotāju stāsts ir arī par mātes mīlestību un pieaugšanu. Grūti to aprakstīt nedaudz nenomaitekļojot. Lai arī kāds tu nebūtu radījums, pienāk brīdis, kad tavi un Mātes uzskati vairs nesakrīt, un sākas Bērnu dumpis. Reizēm kādam šķiet, ka viņam netiek pievērsta pietiekama uzmanība un viņš cenšas tikt ievērots, reizēm Bērns zina, kā ir labāk. Vink iedzīvotāju daļai šī tēma ir ļoti aktuāla, un dzīve bez Mātes ir ne tikai pārbaudījums, bet arī jauna iespēja. Nekad vēl nebiju lasījis pusaudžu krīzes problēmas šādā rakursā.

Šāds stāsts nevar iztikt bez pietuvinātajiem un atstumtajiem, ir tādi, kuri dzīvo mājās un tādi, kuriem nākas dzīvot mežā. Skaidrs, ka atstumtajiem šāda kārtība šķiet nepieņemama, bet neko daudz jau viņi nevar padarīt. Vispār jau var, un te parādās grāmatas antagonisti, kuri uzskata, ka vecākie ir viņus apzināti nostūmuši no siles, un ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Viņu plāns un viltība pēc saviem mērogiem ir episki.

Grāmata iešūpojas lēni, pirmās pārsimts lapaspuses lasītājs var tikai nojaust notiekošā apmērus, bet tad viņš vairs netiek ārā no grāmatas līdz nav izlasījis visu līdz galam. Ja vēlies kaut ko interesantu un nestandarta, ar nedaudz šausmām, nedaudz par cilvēcību, tad silti iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.