Šī grāmata man rindā uz izlasīšanu stāvēja veselu gadu. Tā nu ir ar tām grāmatām, ieraugu, nopērku, domāju – nu tikai lasīšu, bet mainās prioritātes, un lasāmais atliekas. Šai grāmatai bija grūti tikt līdz augšgalam, ieraugot viņu domāju – nē, kur nu vēl vienu par kosmoloģiju, pāris jau šogad izlasītas. Bet visām lietām reiz pienāk sava kārta, un neliela saruna par Visuma izcelšanās jautājumu mani pamudināja šo grāmatu izlasīt.
Autora vārds skeptiķiem un ateistiem nebūs svešs. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka, lai mūsu Visums sāktu eksistēt, nav vajadzīgs radītājs. Visuma rašanās cēlonis un varbūt par radīšanas mērķis ir gadsimtiem ilgi nodarbinājis teologu un filosofu prātus. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi līmeni, kas ļauj ieskatīties Visuma rašanās procesa pirmsākumos un izskaidrot kā no nekā var rasties kaut kas. Autors pieņem, ka lasītājs tikai nedaudz pārzina fiziku, un tādēļ iesākumā tiek dots nopietns ievads kosmoloģijā, fizikā un kvantu fizikā. Tikai pašās beigās, kad lasītājs ir uzzinājis visu par kosmoloģiju, tiek apskatīta teorija, kā no nekā var iegūt kaut ko.
Ja jau esi lasījis daudzas grāmatas par šo tematu, varētu šķist, ka autors atkal pārstāsta jau zināmo. Tomēr, ja šī ir pirmā grāmata par kosmoloģiju, ko tu lasi, tad šī ir viena no strukturētākajām, kuru jebkad esmu lasījis. Autors prot izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši, tai pat laikā nenoplicinot izskaidrojamo lietu ar šaubīgu alegoriju. Viņš precīzi definē pielietotos terminus, nosprauž problēmas, kurās vēlas lasītājam izskaidrot. Autors nekaunas atzīt, ka ir lietas, par kurām zinātnei ir pavisam maz saprašanas. Grāmata lasās viegli, reizēm gan nākas lapaspusi pārlasīt trīs reizes, lai saprastu, ko autors mums ir vēlējies pateikt, bet ticiet man – citiem autoriem ir vēl trakāk.
Interesanta bija nodaļa par kosmoloģiju pēc pāris triljoniem gadu, kad paātrinātā visuma izplešanās būs radījusi tieši tādu Visumu, kādu to redzēja pētnieki simts gadus atpakaļ. Proti vienu lielu galaktiku tukšumā. Tad vairs nebūs ne kosmiskā fona starojuma, ne citu galaktiku, ne atskaites punktu, kas liecinātu par telpas izplešanos. Todienu zinātne šajā gadījumā nemaz nespētu atbildēt uz jautājumu par Visuma rašanos.
Galvenās atziņa ko guvu no šīs grāmatas – nekas ir trakoti nestabila lieta; labāk ir mēģināt saprast Visumu, kāds tas ir nevis mēģināt to pakārtot savam domāšanas veidam; Visuma eksistencei nav nepieciešam ne radīšana ne pastāvēšanas mērķis.
Pozitīvais: labi strukturēta; apskata nopietnu problēmu lasītājam saprotamā valodā; autors saprot ko viņš stāsta.
Negatīvais: dikti plāniņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba lasāmviela par nopietniem jautājumiem. Īpaši reliģiskam cilvēkam viņa varētu arī nepatikt, tomēr loģiski domājošiem problēmām nevajadzētu būt. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē astronomija, kosmoloģija vai vienkārši pasaule kurā mēs dzīvojam.
Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.
Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.
Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.
Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.
Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.
Šīs grāmatas darbība notiek tai pašā visumā, kur manis jau iepriekš aprakstītajai Old Man’s War. Galvenie personāži te ir praktiski citi, un viss uzsvars tiek likts uz Koloniālās Aizsardzības Spēku vienu no slepenākajām nodaļām sauktu par Spoku Brigādi. Tehnoloģijas ir ļāvušas radīt no klona bez saprātu universālu karavīru, kura rīcību daļēji kontrolē biodators. Ne visi vecie ļaudis izdzīvo līdz kontrakta spēkā stāšanās brīdim, tad ko darīt ar jau uzklonētajiem ķermeņiem, neies jau mest ārā, labāk ir izveidot cilvēkus, kuru vienīgais dzīves mērķis ir karot. Arī grāmatas galvenajam varonim Jared Dirac (Diraks) būtu tāds pats liktenis, ja vien viņš nebūtu klonēts, izmantojot Koloniālās Sistēmas nodevēja Charles Boutin DNS. Plāns ir vienkāršs: iekopēt viņā Čārlza apziņu un noskaidrot, kas viņu pamudinājis uz nodevību. Pie reizes, protams, novērst gaidāmo karu un iespējamo trīs rasu apvienošanos karā pret cilvēkiem.
Salīdzinot ar iepriekšējo darbu, grāmata ir kļuvusi daudz garlaicīgāka. Daudz kas tiek atkārtots no pirmās grāmatas, tiek atkal paskaidrotas visas tehnoloģijas, izklāstīts īsais treniņu kurss un situācija galaktikā. Tas nedaudz kaitina, sevišķi, ja tu lasi visu sēriju uzreiz. MEGASPOILERIS. Problēmas priekš galaktiskās civilizācijas ir visai smieklīgas, ielikt superkareivjiem galvās datorus bez antivīrusa, jo licies, ka tāda lieta nebūs vajadzīga. Visi gudrie militārie analītiķi nevar saprast, kur pazūd viņu desanta kuģi un karavīri. Te nu autors bija nedaudz nohaltūrējis, nebija nekāda pārsteiguma momenta, skaidra lieta, ja jau mēs no paša sākuma zinām, ka Čārlzs ir projektējis visu to sistēmu un zinām, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi, tad visa štelle kļūst absurdi acīmredzama un uz priekšu lasi tikai pēc inerces, jo pat ļaundara motivācija būs klišejiska.
To visu saliekot kopā grāmatai varu dot tikai 7 no 10 ballēm. Varēja droši mest daļu no teksta ārā un atstāt tikai šaujamgabalus. Protams, ja baigi vajag zemtekstus, tad var skatīties uz jautājumu, cik ētiski ir likt bērniem karot, jo šie klonu saprāts ir tikai pāris mēnešus vecs viņiem sakot karadarbību. Reti kuram ir vairāk par desmit gadiem, pēc savas būtības viņi ir bērni karavīri, kuri nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bez kara. Pie tam viņi visi vēl ir saslēgti tīklā un, lai gan katram ir sava individualitāte, kolektīvs ir pāri visam. Skaidra lieta, ka arī šeit secinājums ir acīmredzams, tā ir slikta lieta, bet ko darīt, tāda ir dzīve.
Šo grāmatu nolēmu izlasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Amazone man ar viņu uzbāzās vairākus mēnešus. Varētu teikt, ka esmu reklāmas upuris. Lai vai kā, pirms grāmatu iegādāt salasījos daudz un dažādus labu vārdus par to un ideju vispār. No aprakstiem sapratu, ka šis ir kaut kas līdzīgs Robert A. Heinlein “ Starship troopers”.
Grāmatas galvenais varonis Jhon Perry ir 75 gadus vecs zemes iedzīvotājs. Dzīvo, cik var noprast, pēc vienas netieša teikuma, viņš divdesmit otrā gadsimta beigās. Zeme nebūt vairs nav kosmiskās impērijas citadele, tā drīzāk ir karantīnas zona. Ja kāds grib, viņš var aizceļot uz citām planētām, bet atpakaļ viņš vairs nekad netiks. Visums nebūt nav viesmīlīga vieta saprātīgām būtnēm, rases ir dažādas un visas ekspansīvas. Piemērotas planētas savukārt ir tik, cik viņas ir. Plēšanās sanāk ne pa jokam, te pa priekšu šauj un tikai tad uzdod jautājumus. No cilvēces puses šo lietu kontrolē CDF (Colonial Defence Force). Viņi plāno karagājienus, meklē karavīrus un nosprauž attīstības virzienus. Uz zemes par CDF biedru var kļūt jebkurš, kas sasniedz 75 gadu vecumu, ir tikai jāparaksta līgums, kas garantē veselības uzlabošanu un minimums divu gadu dienestu. Izdzīvojušie varēs pēc dienesta saņemt savu zemes pleķīti kādā kolonijā un dzīvot laimīgi.
Skaidra lieta, ka uz Zemes nevienam civilajam pat nav ne jausmas par kolonijās notiekošo. Bet tas viņiem netraucē lielā skaitā pieteikties dienestam, to dara arī mūsu galvenais varonis un līdz ar viņu mēs varam iepazīt šo alternative Visumu, kurā viss ir slikti pa lielam un cilvēkiem ir jācīnās par savu vietu zem Galaktikas kodola.
Patiesībā tipisks bojeviks, savā izsmalcinātībā līdz “Enders Game” nepavelk, savukārt “Starship troopers” bija ar daudz ironiski politizētāku pieskaņu. Citādi viss atbilst žanram, kur galvenais varonis ir mazs zobratiņš lielā kara mašīnā. Dara savu darbu, izrāda iniciatīvu un lēnām uzkalpojas. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, laiku pa laikam tiek zaudēti cīņu biedri un kolonijas. No lasītāja puses interesants ir sākums, kur izlasām pasaules reālijas, un beigas, kur notiek reāla karadarbība, un ir skaidri mērķi. Pa vidam jaunā kareivja apmācības kurss ir visai garlaicīga padarīšana. Un šķita nedaudz iestiepta. Pozitīvi, ka galvenais varonis jau nodzīvojis savu mūžu, viņam ir dzīves pieredze, uz kuru laiku pa laikam atbalstīties. Te gan jāpiebilst, ka atskatīšanās notika uz viņa jau mirušo sievu, jo īstenam karavīram, jau ir jākaro nevis jāfilosofē.
Pasaule uzbūvēta visai labi, nav tādas baisās distopijas, visas problēmas ir pārvaramas, neviens nabadzībā badu nemirst. Valdība gan tāda militāra, bet kā gan impēriju citādi vadīsi. Izbrīna vienīgi tas, ka daži citplanētieši mīl našķoties ar cilvēku gaļu. Vai tad nu viņi nezina, ka katrā vietā ir savs unikāls mikroelementu sastāvs un neadaptēts organisms ēdot tādu paiku var mirt no saindēšanās. Arī Koloniālās pārvaldes finansējuma avoti nebija pilnībā skaidri, bet tas tā sīkumi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Šī nu ir tēma, kuras lasīšanai man laikam nāksies mest mieru. Grāmatu nopirku, jo patika tās nosaukums, bija arī klusa cerība, ka te būs sastopamas interesantas spekulācijas par tēmu, kas tad ir tumšā matērija un tumšā enerģija. Diemžēl nekas no tā nepiepildījās, grāmata ir standarta ieskats kosmoloģisko ideju attīstības vēsturē. Tā kā šāda tipa grāmatas esmu izlasījis vismaz desmit, man nācās nedaudz piespiesties, lai to izlasītu. Tas tāpat kā skatoties „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, zini jau to no galvas, bet kad sāc skatīties tad ir grūti nenoskatīties līdz beigām. Man tāpat ir ar kosmoloģijai veltītajām grāmatām.
Autors grāmatā sniedz vai detalizētu tumšās matērijas problēmas vēsturi. Mēs uzzinām kā mainījās zinātne, kad cilvēki beidzot saprata, ka mūsu galaktika nav vienīgā zvaigžņu sala Visumā, kad tika atklāts reliktais starojums, un kad mērot zvaigžņu rotāciju ap galaktikas centru tika atklāts, ka mēs redzam tikai 4% no visumā sastopamās vielas/enerģijas. Viss ir salikts daudzmaz vēsturiskā secībā un nekādas lēkāšanas hronoloģijā nenotiek.
Atceros kā kādā grāmatā pirmo reizi izlasīju, ka visums izplešas paātrināti, man tas bija reāls šoks un likās visai neloģiski. Tad nu šeit var izlasīt vai loģisku pamatojumu, kādēļ tas tā notiek. Kā gudri vīri to visu atklājuši un kāda tam ir nozīme tautsaimniecībā. Man gan jāatzīst, ka kopš grāmatām, kas sarakstītas pāris gadus atpakaļ nekādi būtiski atklājumi nav sekojuši, un mēs joprojām nezinām, kas tad īsti ir tā tumšā matērija, kas vidēji galaktikā ir daudz vairāk par parasto vielu. Grāmata ir vairāk par vēsturi, nevis par teorijām un tehnoloģijām, diezgan liels mīnuss ir tas, ka te nav atrodama neviena diagramma, detektora ilustrācija vai infografiks, viss ir jāizloba no teksta pašam un jāzīmē iztēlē.
Kopumā, ja par šo tēmu lasi pirmo reizi, tad grāmatai var likt 8 no 10 ballēm, trūkst uzskates līdzekļu, bet visā visumā laba. Savukārt, ja par šo tēmu interesējies regulāri tad vari droši viņu nelasīt. Manuprāt, joprojām nepārspēta par tumšās matērijas un enerģijas tēmu ir grāmata „Dark Side of the Universe”.
Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.
Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.
Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.
Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.
Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.
Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.
Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.
Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.
Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.
Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.
Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.
Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.
Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.
Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.
Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam https://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.
Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.
Pēdējā laikā man diezgan pavāji sanāk ar intelektuālo jautājumu izdomāšanu vai atrašanu. Patlaban mani galvenokārt nodarbina uzdevumi, kas saistīti ar ūdens sajaukšanu, lai rezultātā iegūtu noteiktu bērna vannošanai nepieciešamu temperatūru.
Bet nu uzdevums. Katrs no mums zina veco joku, ka nevienu lapu nevar salocīt uz pusēm vairāk kā septiņas reizes. Bet apskatīsim problēmu no cita redzes punkta. Iedomāsimies, ka mums ir A4 formāta lapa. Mums ir iespēja viņu „atlocīt vaļā” (dubultot izmērā) un iegūt A3 lapu, to savukārt varam „atlocīt” uz A2 un tā līdz bezgalībai. Cik atlocīšanas būs nepieciešamas, lai iegūtā lapa noklātu platību ekvivalentu Latvijas teritorijas platībai, Saules sistēmai, Piena ceļa galaktikai, redzamajam visumam?
Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.
Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.
Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).
Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.
Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.
Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.
Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.
Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.
Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?
Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.
Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.
Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.
Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.
Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.
Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.
Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.
Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.
Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.
Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.
Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.
Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.
Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.
