Šo grāmatu bērnībā dikti gribēju izlasīt. Bet no gribēšanas līdz lasīšanai pagāja ilgs laiks. Galvenais iemesls bija, ka viņa ciema bibliotēkā vienmēr bija izņemta. Kad beidzot šo grāmatu dabūju, tas bija kaut kad ziemā, tad tajā dienā mājās pazuda elektrība. Nedaudz palasīju sveču gaismā, un visai pikts gāju gulēt. Tajā laikā man bija dinozauru periods, un šī grāmata šķita daudzsološa.

Kā grāmatas autors raksta priekšvārdā, šī grāmata sarakstīta, lai pierādītu, ka fantastiku var sarakstīt balstoties uz zinātni nevis uz tīriem izdomājumiem, kā to izdarījis Žils Verns savā “Ceļojums uz Zemes centru”. Tad nu viņš apsolās pacensties un piedāvāt ne tikai piedzīvojumu, bet arī izzinošu materiālu.

Tātad pērnā gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara krievu zinātnieki rīko ekspedīciju uz Arktiku. Plāns ir aizkuģot pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem, un gadījumā, ja izdotos atrast kādu zemi, tad papētīt tās floru un faunu. Visi dalībnieki ir nopietni zinātnieki, ir pieredze polārpētniecībā, kuģis labi aprīkots un bads nevienam jācieš nebūs (nav jau nekādi briti). Ceļojums sākas veiksmīgi, jauna zeme tiek atrasta un ekspedīcijas sadalās divas grupās, viena paliks uz kuģa, bet otra dosies izpētīt jaunatklāto salu. Skaidra lieta, ka sala patiesībā kalpo par ieeju Plutonijā.

Tiem, kas kaut ko atminas no zinātnes vēstures, būs skaidrs, ka grāmata ir par dobo Zemi. Tas ir, polos atrodas caurums, kas ļauj iekļūt Zemes iekšienē, un iekšpuse arī ir tīri labi apdzīvojama. Šāda teorija kādu laiku šķita tīri pievilcīga, un kamēr nebija veikti satelītuzņēmumi, tikmēr tā bija dzīvotspējīga.

Bērnībā man šī grāmata ļoti patika, tagad lasot gan mana sajūsma vairs nav tik liela. Šis ceļojums ir tāds kā safari. Galvenie varoņi iesākumā šauj un tikai tad uzdod jautājumus (nu mamuti un dinozauri jau nav diez ko runīgi). Ja šauj, tad vēlams ar sprāgstošajām lodēm. Nošautu dzīvnieku ir vieglāk nofotografēt, var arī ar šāvieniem pabaidīt zvēreļus, jo skrienoši tie izskatās interesantāk. Nošauto pēc tam var izcept šašlikos un piedzert klāt ūdeni no skārda kannām. Tā sakot, ekskursija ar izēšanos.

Rakstnieks jau lasītāju nemāna, izzinoša grāmata tiešām ir, var uzzināt daudzu aizlaiku dzīvnieku nosaukumus un iespējamo izskatu aprakstus. Labi, ka nav pieminēts galvenais mūdienu dinozaurs Tiranozaurs, toties ir akmeņogļu perioda milzu skudras. Tās arī ir ceļinieku galvenās ienaidnieces un vienīgais vērā ņemamais pretspēks. Paši varoņi ir tādi plakani un tiek izmantoti kā zinātnisku faktu paušanas mediji, diskutējot par perodaktiliem vai ihtiozauriem. Lielākoties viņi ir pārņemti ar ēdienu un telts meklēšanu. Problēmas tiek risinātas tām rodoties, ceļojuma galvenais plāns ir braukt pa upi līdz tā izbeigsies.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir jau interesanti palasīties par tā laika zinātnes uzskatiem (autors gan pats šī uzskata piekritējs nebija). Teiksim par to, kā varētu zemes iekšienē degt spīdeklis. Tad jau vēl kodolsintēzes procesi nebija izpētīti. Tādēļ ideja par aizlaikos zemes garozu pārsitušu meteorītu, kas kļuvis par zemes centra spīdekli, bija interesanta. Ja gribas atgriezties bērnu dienās, tad grāmatu ir vērts izlasīt, jebšu ja interesē agrīnā zinātniskā fantastika. Citādi nekāds šedevrs vis nav.