Navigate / search

The Big Ones: How Natural Disasters Have Shaped Us and What We Can Do about Them by Lucy Jones

Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.

The Earth: An Intimate History by Richard Fortey

Earth

Šī grāmata manā izlasāmo grāmatu plauktā ir pavadījusi diezgan ilgu laiku. Stāvēja un gaidīja, man kaut kā bija pārgājusi luste lasīt grāmatas par ģeoloģiju. Kad grāmatu iegādājos, tiku lasījis daudz atzinīgu vārdu un labu atsauksmju. Man gan ar lasīšanu sākās grūti. Ja godīgi, tad grāmata tika iesākta lasīt veselas trīs reizes, un tikai tad izdevās viņu izlasīt pilnībā.

Grāmatas saturs ir diezgan labi noprotams jau no nosaukuma vien. Galvenais apskates objekts ir kontinentālās plāksnes, plātņu tektonika un iespējamā zemes dzīļu uzbūve. Tiek apskatīti gan vulkānu darbības pamatprincipi, gan zemestrīču rašanās cēloņi. Un tas kur paliek vecās plātnes, kad to vietā rodas jaunas, un pats galvenais, kā mēs to visu vispār zinām!

Tiktāl jau viss būtu jauki, ja vien sākot lasīt grāmatu lasītājs neapjuktu un nesāktu domāt, ka šī ir kaut kāda ceļojumu grāmata. Autors nestāsta tikai par faktiem, notikumiem un to cēloņiem. Nē, viņš neskopojas ar dzejiskiem ainavu aprakstiem un apmeklēto vietu sīku un smalku pārstāstījumu. Tā nu mēs uzzinām ne tikai par Neapoli un Kapri salu, bet arī to, ka nevajag tur braukt ar taksometru, bet izmantot vilcienu. Par kādu Kanādas salu, kurā aizvēsturiskā laikā daļa no okeāna plātnes izspiesta virspusē, mēs uzzinām praktiski visu, gan vietas aprakstu, gan klāt pievienotu topogrāfisku karti. Man kā cilvēkam, kurš bija noskaņojies pievērsties plātņu tektonikai, autora personisko iespaidu pārstāsti šķita kaitinoši. Un nosita visu lasīšanas prieku.

Man jau nav nekas par ceļojumu aprakstiem un cilvēkiem, kuriem patika aprakstīt redzētās ainavas. Mani šeit vairāk interesēja tā zinātniskā sadaļa. Viņa te nenoliedzami ir, bet nu nākas sijāt caur smalku sietu, lai saprastu, kur beidzās apraksts un sākas nedaudz zinātnes. Vēl vairāk, neizpratni rada autora sūrošanās, ka daļu nācies izlaist, jo grāmatas apjoms ir tāds kāds viņš ir, un viss nesatilpa. Nu nezinu, izpļautu ārā dažus kalnu ainavu aprakstus un vietas pietiktu atliku likām. Kā, piemēram, visinteresantākā nodaļa par zemes dzīlēm, dimantu un citu minerālu veidošanās, tāda bija tādēļ, ka autoram tur nebija ainavas ko aprakstīt, un arī neviens templis bazaltā izkalts nav pārsimts kilometru dziļumā. Savukārt, lai uzzinātu par aizvēsturiskiem supervulkāniem, tev iesākumā jāizlasa par hinduistu tempļiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors nenoliedzami ir erudīts cilvēks, un, iespējams, ka šāds rakstīšanas stils savus personiskos ceļojumu iebāzt zinātnes kontekstā ir aizraujošs daļai no lasītājiem. Man gan tas sagādāja nelielas grūtības. Tomēr neskatoties uz visu to, es tagad esmu labāk informēts par kontinentālo plākšņu kustību. To, kā mēs zinām, kur viņas ir bijušas agrāk. Bonusā ir diezgan daudz informācijas par Baltijas plāksnes uzbūvi, nemaz nenojautu, ka tāda ir un par senajiem okeāniem, kas to reiz apskalojuši.

Ja interesē ģeoloģija, tad varbūt ir vērts šo grāmatu izlasīt. Man patika lasīt par Alpu izveidošanos un sarežģīto iežu stratifikāciju lidojot uz Milānu. Varēju pa iluminatoru paskatīties Alpus un uzzināt visu par viņu veidošanos saduroties Eiropas un Āfrikas plātnēm.