Navigate / search

Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā by Norman Ohler

Sākšu uzreiz ar atrunu, grāmatu saņēmu no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Otrais pasaules karš mani vienmēr ir interesējis. Iespējams, tādēļ, ka skolā gāju vēl PSRS laikos un tur vismaz uz Uzvaras dienu uz skolu nāca expartizāni un stāstīja par savu pieredzi cīņā pret fašistiem. Šo grāmatu izlasīšanai paņēmu labprāt.

“Nacisti dēvēja sevi par morālās deģenerācijas pretiniekiem. Tomēr, kā atklāj Normana Olera aizraujošais bestsellers, viss Trešais Reihs bija narkotiku caurvīts: kokaīnu, heroīnu, morfiju un, pats galvenais, metamfetamīnu izmantoja visi, sākot no rūpnīcu strādniekiem un beidzot ar mājsaimniecēm! Turklāt tas bija būtisks karaspēka izturības elements, daļēji skaidrojot vācu uzvaru 1940. gadā.”

Jau no seniem laikiem karavadoņiem ir zināms, ka cilvēkus pirms kaujas vajag stimulēt. Ierastās vairoga malas košļāšanas vai apreibināšanās ar dažādām narkotiskām vielām ir simptomātiski notikušas visā cilvēces vēsturē. Trešajā Reihā stimulantu izmantošanu izdevās padarīt par masveida pasākumu, apvienojot zinātni, rūpniecību un moderno loģistiku. Nebija jau tā, ka es par šo tēmu neko nezinātu, bet manas zināšanas līdz šim aprobežojās tikai ar modernajiem pētījumiem, kuru mērķis ir radīt superkaravīru, tādu, kurš nomodā varētu pavadīt vairākas diennaktis, nezaudējot savas kaujas spējas, bet nudien nebiju iedomājies, ka visam šim militārās farmakoloģijas sapnim iesākumi meklējami Vācijā. Piemēram, pervitīns bija pietiekami uzmundrinošs līdzeklis, lai karavīru uzturētu možu un kaujas spējīgu pāris diennaktis. Es gan nemestos uzreiz piekrist autoram, ka zibenskarš bija iespējams tikai šīs un citu stimulantu dēļ, bet noteikti, ka kādās epizodēs tas spēlēja savu lomu.

Šīs grāmatas autors ir labi piestrādājis un izpētījis daudzus avotus, no kuriem galvenais ir Hitlera ārsta Morela personīgie pieraksti par sava pacienta ārstēšanas metodēm. Īsumā, Hitlers vismaz pēc autora sniegtās informācijas ir bijis īstens politoksikomāns, kurš ar ārsta gādību tika ārstēts ne tikai ar aknu ekstraktiem vien, bet regulāri tika pie eikodāla (oksikodona (opiāts)) devas, jeb x vielas, kā to pierakstīja pats dakteris. Šāda faktu konstatēšana liek autoram un lasītājam pavisam citādi paskatīties uz Fīrera lēmumiem Otrā Pasaule kara gaitā. Tas izskaidro daudzus lēmums un kontekstā ar laika biedru dienasgrāmatām, ļauj saprast, ka ne vienmēr tie ir pieņemti pie pilnas saprašanas. Būt fīreram nudien nav pateicīgs darbs un pavisam traki ir, ja tavs dakteris pret gāzēm vēderā izraksta un injicē opiātus. Dakteri Morelu gan nomāca pašam savas rūpes, jaunais statuss palielināja dzīves izmaksas un tādēļ nācās attīstīt savu, kā teiktu mūsdienās, uztura bagātināju biznesiņu. Šai biznesā dakteris Morels savas zāles vācu virspavēlniecībā nomārketēja ne sliktāk kā Stīvs Džobss aifonu. Ja tev bija daktera zāļu kārbiņa, tad tu biji Fīreram pietuvināto pulciņā. Un tas nekas, ka drapēs sevī apvienoja gan farmokoloģijas, gan pūšļošanas labāko praksi. Ja tās lieto pats Hitlers, kas gan tur varētu būt bīstams parastam vācu cilvēkam?

Tomēr ir jāsaprot, ka šī grāmata nav nekāds vēsturnieka pētījums, bet gan autora izveidots naratīvs, kuru šis salicis kopā no sev pieejamās informācijas. Stāstījums ir izcils, lasās, ka ne atrauties. Varētu pat padomāt, ka pati šī grāmata ir papīra formāta metamfetamīns. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, galvenokārt par tās netipisko skatījumu uz Otrā pasaules kara procesiem un Hitleru kā lēmumu pieņēmēju.

То, ушедшее лето by Виктор Андреев

%d1%82%d0%be-%d1%83%d1%88%d0%b5%d0%b4%d1%88%d0%b5%d0%b5-%d0%bb%d0%b5%d1%82%d0%be

Tā kā uz grāmatas vāka redzams jauneklis ar pistoli rokā, domāju, ka šis būs detektīvs. Tomēr vērīgāk ielūkojies, pamanīju fonā šucmani, un nācās vien konstatēt, ka būs par karu. Tagad jau “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā vairs daudz nav no kā izvēlēties. Tādēļ paņēmu šo kā visneperspektīvāko.

Dimka ir uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš kara izskaņā ietilpst pagrīdes organizācijā. Tajā bez viņa iestājušies vēl pāris jauniešu, kuri nodarbojas ar izlūkošanas darbību. Taču ir viena liela problēma -viņiem nav sakaru ar Lielo Zemi. Viņi ir savākuši lielu informācijas apjomu par Rīgas aizsardzību, taču nav nekādu iespēju to nodot padomju virspavēlniecībai.

Pat atmetot nost standarta padomju propagandu, par darbaļaudīm, kas līksmoja līdz ar padomju varas atnākšanu un nīka zem fašistu jūga, par sliktajiem Ulmaņlaikiem un aizsargiem, kuri visi kā viens bija rīkļurāvēji, nekā jēdzīga neatliek. Grāmatas lasīšana pārvēršas sevis spīdzināšanā, ir grūti sevi motivēt izlasīt vēl vienu lapaspusi.

Autora sižeta līnija ir tikpat saraustīta kā viņu varoņu cīņa pret fašistiem. Viņš šajā plānajā grāmatā izvērš vismaz desmit paralēlas varoņu līnijas. Taču beigu beigās neviena no tām netiek normāli izstrādāta. Grāmatas varoņi mīl nodoties filozofiskiem pārspriedumiem, ūdens tiek liets daudzu lapaspušu garumā. Laiku pa laikam kāds aiziet piešaut jauno pistoli vai nodarbojas ar sīkām spekulācijām. Redzams, ka buržuji dzīvo labi arī pie fašistiem, un uzvara interesē tikai darbaļaudīm un to atvasēm. Visa grāmata ir kā raibs lupatu deķis, uz kura līdz grāmatas beigām nekāds raksts tā arī nemaz neizveidojas.

Dimka, kurš beigās tiek pataisīts par varoni, patiesībā ir no tiem, kurus sauc par kūdītājiem. Tiem, kas labprāt uztic melno darbu citiem un noskatās kas sanāk. Šī puiša ideju dēļ pāris viņa čomi aiziet pa skuju taku. Taču puisis ir labs sagādnieks un ko gan viņam var pārmest, ja šis spēj ar šaubīgiem darījumiem sagādāt vairākus stroķus. Ja paskatās kritiski tad Dimka ir psihopāts, viņš visu laiku grib kādu nolaist no kātiem.

Ēriks, kurš it kā ir visas jauniešu pagrīdes organizācijas vadītājs, pēc būtības neko nedara. Ja par darīšanu neuzskata runāšanu, ka kaut ko ar tiem fašistiem vajag darīt. Brīžos, kad viņš uzsāka kaut ko darīt viss kā likums noiet greizi. Tas gan viņam kā jau literāram varonim pašapziņu negrauj, bet viņa rīcība izskatās pavisam bezjēdzīga.

Ievērības cienīgs ir tikai partizāna Drujāna stāsts, tas nu ir īsts antivaronis. Nezinu, vai viņš tāds izveidots, lai nedaudz piezemētu latviešu sarkano partizānu vērtību, vai arī lai parādītu, ka ne visi partizāni ir balti un pūkaini. Drujāns pēc dabas ir mierīgs cilvēks, līdz brīdim, kad viņam aizkrīt širmis. Viņā nav nekā no partizānu patriotisma, tiem viņš pieslējies savtīgu interešu vadīts un, kad viņu intereses vairs nesakrīt, Drujāns ir gatavs nodot savu biedru idejas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot. Ir jau grāmatā arī īsti partizāni, kas nošaujas, lai tikai nekristu gūstā, vai vismaz nodur sevi ar nazi.

Interesanti, bet visi jaunie cīnītāji pret fašismu runā krievu valodā, pat tie ar latviešu vārdiem. Var jau saprast  – krievu autors un tā tālāk, bet brīdī, kad cilvēks no Kuldīgas sāk runāt krievu idiomās nudien nenāk grāmatai par labu. Tāpat kā latviešu puiku sauktu pat Titu visi viņa latviešu draugi sauc par Kitu.

Kopumā grāmatai droši lieku 3 no 10 ballēm. Parasti jau kara grāmatas ir diezgan interesantas, taču šoreiz autora meistarība nav tikusi līdzi viņa iecerēm. Sižets ir izplūdis, pārāk daudz varoņi, no kuriem ticams nav sanācis neviens.

Divi kapteiņi by Venjamins Kaverins

Divi kapteiņi

No šīs grāmatas es raustījos, viņa “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā ir visbiezākā. Nav jau tā, ka mani īpaši baidītu biezas grāmatas, bet lasīt iespējamu padomju propagandu septiņsimts lapaspušu garumā vajadzēja sasniegt īpašu stāvokli. Pavisam nesen šādu stāvokli sasniedzu un sāku lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1912. gada līdz 1944. gadam. 1912. gadā kāds kapteinis Tatarinovs organizē ekspedīciju Krievijas ziemeļu izpētē. Viņa kuģis “Svētā Marija” atstāj Pēterburgu un pazūd uz neatgriešanos. No apkalpes dzīvi paliek vien pāris cilvēki, pārējās komandas liktenis paliek noslēpums. Šai pašā laikā kāda maza mēma puišeļa Aleksandra radinieki pēc paliem atrod noslīkušu pastnieku un vēstuļsomu. Pastnieku pievāc gorodovojs, taču somas ar vēstules daudzus gadus tiek lasītas pa vakariem. Pašam nemanot Aleksandra Grigorjeva un kapteiņa Tatarionava liktenis tiek savīts kopā jau kopš pašas bērnības.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata nudien ir laba. Nudien nebiju gaidījis no šī ķieģeļa tik labu iespaidu. Autoram ir izdevies izvairīties no padomju varas slavināšanas tik veiksmīgi, ka neuzmanīgs lasītājs to vienkārši varētu palaist garām. Tai pat laikā viņa aprakstītie pēcrevolūcijas gadi ir ļoti skarbi un tieši. Bērni bezpajumtnieki un bāreņi nonāk bāreņu namos, kuros par ēdienu ir jāgādā pašiem. Bieži vien sagādes metodes robežojas ar krimināliem noziegumiem. Taču bērni paliek bērni, viņos ir vēlme dzīvot un sasniegt savus sapņus. Savukārt šo bērnu skolotāji ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi viņi ir altruisti un nesavtīgi pieaugušie. Lielākoties viņiem pašu dzīves ir daudz svarīgākas un grūtos laikos no viņiem ārā lien ne tās labākās rakstura īpašības.

Aleksandra dzīves ceļš ļoti labi atspoguļo cilvēka standarta pieaugšanas procesu no bērna, kuram viss pasaulē notiekošais ir nesaprotama lieta. Viņš bērnībā pēc kādas slimības ir aizmirsis runāt un skaitās mēms. Šis mēmums viņam diezgan iegriež, bet jādzīvo vien tālāk. Tad seko pusaudža maksimālisms cīņa par taisnīgumu un savu mērķu nospraušana. Tas viss rezultējas pieaugušā personībā, kuras izaugsmi lasītājs var novērot visas grāmatas garumā. Aleksandrs nav arī nekāds hiperpozitīvais varonis, kuram dzīvē vienmēr nākas darīt labus darbus un likvidēt pasaules ļaunumu. Viņš ir diezgan impulsīvs, tiešs, un tas dzīvē sagādā viņam diezgan lielas problēmas.

Lai viss dzīvē būtu vēl grūtāk, Grigorjevam ir pāris ietekmīgi ienaidnieki. Viens ir viņa bērnības skolas biedrs Romašovs, kuram dzīvē galvenais ir nauda. Puisis nespēj aizmirst arī dažādus reālus un izdomātus pāridarījumus. Tad nu viņš aizkulisēs nodarbojas ar Aleksandra dzīves gandēšanu. Tāds tipisks vidusmēra draņķis, kas labi spēj izmantot savu ieņemamo amatu, pielīdējs no bērnības un īsts maitas gabals kara laikā. Otrs žurķis ir Nikolajs Antoničs. Cara laikos bijis tirgonis un Tatarinova ekspedīcijas apgādnieks. Tagad izmantojot savu dalību ekspedīcijā ir kļuvis par pašpasludinātu Ziemeļu ekspertu. Viņam nudien nepatīk Aleksandra rakņāšanās pagātnē, jo tur var atrast daudz nepatīkamu lietu.

Un tad vēl, protams, mīlestība pret Katju. Viss tas mīlas stāsts, manuprāt, bija pārlieka dramatizācija. Puisis ar Katju satiekas pāris reizes gadā, tad pazūd uz pāris gadiem vispār. Bet neko šī viņu ieraugot ir uzreiz gatava precēties. Lai nu tā būtu, tāda dzīve. Uz šī fona fakts kā viņi viens otru kara laikā pazaudēja izskatījās pat ļoti ticami. Nezinu kā Aleksandrs gatavojās atrast Tatarinova zudušo ekspedīciju, ja pat savu sievu nevar atrast. Un tas ņemot vērā, ka viņiem ir vismaz desmit kopīgu draugu, kuri visi ir informēti par viņas atrašanās vietu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāatzīst, ka viņa nudien ir pieskaitām klasikai un tas, ka viņa izdota vairāk par simts reizēm daudzās valodās, nudien ir pelnīti. Šo var mierīgi iesacīt lasīt ikvienam, tāds labs un kvalitatīvs darbs.

Četri tankisti un suns by Janušs Pšimanovskis

Četri tankisti un suns

Lēni graužos cauri “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas plauktam. Jāatzīst, ka biju cerējis, ka šī lieta man ies uz priekšu ātrāk, taču, šķiet, ka viena grāmata nedēļā no šīs sērijas ir ieteicamais maksimums. Šoreiz nolēmu izlasīt sērijas apslēpto dārgakmeni, grāmatu, kura pāris paaudzēm noteica suņu vārdu topu, radīja kulta seriālu izspiežot no paplānās grāmatiņas divdesmit vienu sēriju!

Janeks – parasts poļu puika, kuru kara sākums ir aiznesis uz Sibīriju, māte mirusi, tēvs gājis bojā Vesterplatē. Dzīvo pie vietējā mednieka un nodarbojas ar vietējās faunas iznīcināšanu prasmīga vietējā vadībā. Janekam ir suns Šariks. Kad līdz Sibīrijai nonāk ziņa, ka poļu brīvprātīgie veido karaspēku, lai atbrīvotu no fašistiem savu dzimteni un atdotu visu zemi darbaļaudīm, Janeks, neskatoties uz saviem 15 gadiem, nav apturams, viņš dodas uz fronti.

No vienas puses grāmata ir tipisks Lielā Tēvijas kara stāsts par puiku karavīru, kurš mīl savu dzimteni, ienīst fričus un cenšas atrast savus radiniekus. Viņā mīt cerība par pasauli, kurā nebūs nedz kara, nedz bada. Tādu, kurā visi dzīvos laimīgi un nebaidīsies par savu nākotni. To visu var saprast. Var saprast arī to, ka, kamēr viss tā nav, nevajag spriedelēt, bet jāņem rokās šaujamais un jābliež nost ienaidnieks, neskatoties un nedomājot, vai tas ir labs vai slikts cilvēks. Tankā ir nolasījusies internacionāla komanda. Semjonovs, Padomju Armijas pārstāvis, kuram jāatbild par brālīgo tautu sagatavošanu kaujas apstākļiem, gruzīns Grigorijs Saakašvili – izbijis traktorists un tankists, Jeļeņs un Janeks divi poļi, kas atbrīvos savu tēvzemi. Nu un vēl Šariks, kas piedod stāstam kolorītu.

No otras puses autors absolūti neko nejēdz no Polijas jaunāko laiku vēstures. Gan jau, ka zināja, taču vadījās pēc tā laika partijas līnijas un uzrakstīja smuku propagandas darbu par to, kā, brālīgo valstu atbalstīti, viņi atbrīvoja Poliju no fašistiem. Viņam nekas nav zināms par to, kā Poliju kara sākumā Vācija un Padomju Savienība draudzīgi sadalīja. Tas viss autoram kaut kā izčibējis no atmiņas un tādēļ neskatoties uz stāsta visnotaļ labo kvalitāti, es visu to pasākumu nespēju uztvert nopietni.

Grāmatas galvenie trumpji ir Janeks un Šariks. Pēckara un Aukstā kara laikā militarizētā sabiedrībā pusaudžiem diezgan augstu kotējās iespēja cīnīties savā tankā par taisnību pasaulē. Janeks ir visu šo sapņu piepildījums. Nav pat piecpadsmit gadi, bet jau skraida riņķī ar ložmetēju, šauj nost vācu snaiperus, gāž lidmašīnas un sašauj Panteru (tas tāds vācu tanks). Tas nekas, ka nedaudz kontuzēja, toties viņam ir divas meičas – radiste un medmāsa, kas priekš pusaudža nudien nav slikti. Tālāk par bučošanos gan neviens netiek, karš taču!

Šariks – suns visnotaļ apsviedīgs radījums, var gan šalli atnest, gan motora detaļu. Nebaidās no apšaudēm un kalpo gan kā briesmu paziņotājs, gan kā stāsta virzītājs. Šarikam ar’ kaut kas ir pret fašistiem un zaglīgiem pavāriem, taču visādi citādi normāls suns. Suns jau arī pusaudžiem savulaik bija iPad vērtē, gan jau ka mūsdienās arī suns vēl savu vērtību nav zaudējis. Šariks ir uzticams draugs, nekad nepievils. Mūsdienās gan Janeka un Šarika savienība izskatās kaut kas no druīdu klases varoņa arsenāla. Tācu te nav nekāds RPG, te ir alternatīvā vēsture. Nedaudz nomaitekļošu – Šarika karjera bija ļoti veiksmīga.

Grāmatai lieku 5 no 10, nekas īpašs jau nav, varbūt pat labāk nekā biju gaidījis. Lasot grāmatu neko daudz neieguvu, ja neskaita kārtējo piemēru tam, kā pareizi rakstīt propagandu pusaudžiem. Ja skatāmies no mūsdienu viedokļa – bērni-karavīri, ar tiem tagad lepojas tikai Āfrikā. Četri tankisti un suns noteikti patiks tiem, kuri nebaidās no klaustrofobijas, nav nekas pret teļa lieluma spalvainu draugu pagalvī, gulēšanu uz šāviņu kastēm. Patīk sasvīdušu kājautu smārds, kas eleganti sajaucas ar bezdūmu pulvera un slapja suņa smaku. Lasot fonā iesaku klausīties kādu dziesmu par Vislu, vēlams poļu valodā. Paralēli noteikti jāstudē T-34/76 modifikācijas tanka uzbūve, lai orientētos situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot motortelpai. T-34/84 sadaļu var droši šķirt pāri mūsu varoņi cīnās tikai vienā tankā.

https://youtu.be/hctkLr1MRx4

Inferno: The World at War, 1939-1945 by Max Hastings

Inferno

Šai grāmatai ir visas iespējas ieiet vēsturē kā vienai no ilgāk lasītajām grāmatām. Es šo grāmatu lasīju veselus divus mēnešus. Un, lai ar viņa ir pabieza un standartformātā izvilktu vismaz uz tūkstoš lapaspusēm, priekš manis tas ir ļoti ilgi.

Grāmatas autors ir viens no atzītajiem militārajiem vēsturniekiem un šajā grāmatā ir atspēries ne vien iztirzāt sīkumos kara galvenos notikumus, bet arī kārtējo reiz parādīt Otrā Pasaules kara globālo dabu. Lai izvairītos no standarta notikuma hronikas izklāsta, autors ir paracies arhīvos un izvilcis ārā parasto cilvēku pārdzīvojumus. Nobīdot otrā plānā Hitlerus, Staļunus, Rūzveltus un Čērčilus, bet izliekot priekšplānā parastos karavīrus, jūrniekus un civilos, tādējādi radot kontekstu karam no parasto ļaužu skatījumā.

Par šo karu es esmu lasījis dikti daudz, kurš gan nav. Tādēļ pirms grāmatas iegādes dikti apsvēru, ņemt vai neņemt. Bija risks, ka grāmata iegulsies plauktā uzkrās putekļus un nekad netaps izlasīta. Beigās izšķīros par ņemšanu. Un pareizi darīju, divu mēnešu garumā man bija nodrošinātas miega zāles. Lai cik spirgts pie grāmatas nenosēstos, pēc pāris lapaspusēm miegs bija klāt kā likts.

Tā gan noteikti ir tikai manis paša vaina, jo faktuāli un pēc savas organizētības teksts bija tuvu ideālam. Lielie notikumi aprakstīti vispārīgos vilcienos, pieminot galveno kauju norises, to ietekmi uz pasauli un karu kopumā. Tam visam caurvīti personiskie stāstījumi. Kas ir vietā pa tēmu un patiešām līdz šim nedzirdēti. Autors nekautrējas izanalizēt dažādus kara attīstības scenārijus, izsver par un pret. Diezgan negaidīti no angliski rakstoša autora mutes nācās dzirdēt diezgan kritisku Sabiedroto kaujasspēju novērtējumu Eiropas kara teātrī un Austrumāzijā. Autors kliedē arī romantisko gaisotni par Sabiedroto atbrīvotājiem, arī šie vīri labprāt nodarbojušies ar izvarošanām un materiālo labumu laupīšanām, varbūt ne tik masveidīgi kā Padomju Savienības karavīri, bet tomēr.

Arī par Vērmahta zaldātiem un to komandieriem autors nav stāvā sajūsmā, vienīgais viņu trumpis bija saliedētība un pieredze. Ne pa velti ir teiciens: “Pēc Staļingradas vācietis vairs nebija tas.”. Arī vāciešu komandējošais sastāvs neizcēlās ar īpašu ģenialitāti, viņi gan kara sākumā bija taktiski stiprāki par pretējo pusi, taču Hitlera vēlme jaukties iekšā plānos un mainīt stratēģiju šīs priekšrocības diezgan nonullēja. Padomju Savienībai bija cilvēku resurss un mirt par savu tēvzemi, bija vai nebija izskalotas smadzenes ir viens jautājums, bet ņemot vērā vāciešu iekarotāju attieksmi pret iekarotājiem, tas nebija nekāds brīnums.

Autoraprāt karš Āfrikā vairāk bija tikai sabiedrisko attiecību projekts, lai britiem parādītu, ka arī viņi spēj uzvarēt. Jo cīņa par Britānijas debesīm sevi jau bija izsmēlusi. Britu koloniālā valdība ar visu koloniālo karaspēku tiek atzīta par nekur nederīgiem kaujasspēju ziņā. ASV cīņa ar Japānu un Padomju Savienības cīņa pret vāciešiem tiek aprakstīti kā galvenie kaujas lauki, kuros izšķīrās Eiropas liktenis. Japāņiem nebija cerību jau no paša sākuma, puikas pakampa lielāku kumosu nekā spēja norīt, un vienīgā cerība bija noslēdzot miera līgumu fiksēt savus ieguvumus. Vāciešiem viss izšķīrās Padomju Savienībā, tur jau kopš 1942. gada nekādas runas par iegūtā fiksēšanu vairs nebija.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kas par Otro pasaules karu jau šo to ir lasījuši un vienkārši vēlas iegūt sev jaunu perspektīvu uz notiekošo. Visādi citādi daudzas lietas būs pasniegtas pārāk vispārīgi un Hitlers ar Staļinu vispār šķitīs tādi malā stāvētāji. 9 no 10 ballēm.

Drosmīgie by Aleksandrs Voinovs

Drosmīgie

Šoreiz no „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nolēmu lasīt par partizāniem. Biju aizspriedumains un domāju, ka grāmata būs kārtējā komunisma propaganda, kas sajaukta ar fantāziju

1943. gada pavasarī Sarkanajai armijai atbrīvojot Belgorodu autors sastapis partizāņu grupu. Partizāņi bija sekmīgi darbojušies ienaidnieka aizmugurē un tagad nāca, lai pievienotos Padomju Armijas daļām. Starp viņiem bija vairāki bērni – divpadsmit, trīspadsmit gadus veci zēni un meitenes. Viņš pierakstīja, ko tie stāstīja un vēlāk uzrakstīja jaunajiem partizāniem veltītu romānu – šo grāmatu.

Grāmatas centrālais varonis ir Koļa, padsmit gadus vecs puišelis, kuram nupat gestapovieši pakāruši māti, un tēvs ir kritis vācu gūstā. Apkārt notiek karš, un nekādas nākotnes perspektīvas viņam īsti nav. Viņa tēvocis ir gestapoviešu rokaspuisis, un dzīve pie tā nešķiet īpaši cerīga. Tādēļ Koļa nolemj bēgt un pievienoties pagrīdniekiem. Domāju, ka autors izvēloties savu varoni neko nemaz nav pārspīlējis, kara laikā notika ne tādas vien lietas.

Koļa izrādās ir puisis ar īstu diversanta ķērienu. Viņš var uzlaist gaisā tanku ešalonu un iefiltrēties koncentrācijas nometnē. Centrālais partizānu intereses objekts ir nocietinājumu būve Belogorodas apkārtnē. Tā tiek veikta pilnīgā slepenībā, un piekļuve šim objektam ir praktiski neiespējama. Un tas jau viss būtu nieks, bet riņķī vēl ir nodevēji. Pat koncentrācijas nometnē tu nemaz nevari zināt, vai tavs biedrs nav gestapoviešu roklaiža, kuru labāk būtu nosist ar sliedi.

Taču lai viss nebūtu tikai jauno partizānu piedzīvojumi vien, tad autors ir ieviesis vēl vienu paralēlos sižeta līniju. Tā skar pilsētas komendantu Kurtu Meijeru (īsts fašistu cūka, kuram vienaldzīgi iekaroto ļaužu likteņi), burgoministrs Bļinovs (it kā krievu cilvēks, bet ar pamatīgu jumtu Reihā) un kāds noslēpumains fašistu spiegs S-A-87. Tam visam klāt par piemest Belogorodas mākslas fondu, kuru fašisti cenšas izlaupīt. Nevar teikt, ka autors spētu veiksmīgi saglabāt intrigu līdz beigām. Viņš visa stāsta garumā dod tādus mājienus ar mietu, kas, kur un kā, ka lasītājam nevajag īpaši sasprindzināties, lai atšķetinātu patieso notikumu gaitu.

Grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm. Tipisks padomju laiku pusaudžu literatūras paraugs – karš, partizāni. Priecēja, ka nebija nekādas milzīgas ideoloģijas piešprices, autors tiešām rakstījis no sirds par jaunajiem partizāniem. Grāmata ir sarakstīta interesanti, lasās kā trilleris, lai ar’ pusaudžiem domāts. Notikumi risinās spraigi, un nolikt malā ir grūti. Autors spiež uz visām savam laikam raksturīgajām pogām. „Ticēt! Cīnīties! Uzvarēt!” tā ir šī grāmatas devīze. Jaunajam pionierim šī būtu iedvesmas pilna lasāmviela.

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts by Josef Škvorecký

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti nebūtu lasījis, ja vien par to nebūtu izlasījis brīnišķīgu atsauci Sibillas blogā.  Nebija tā, ka es viņu grāmatbodē nebūtu redzējis, taču tās anotācija mani neuzrunāja, un vāks ar diez ko nepatika. Grāmatās gan lielākoties saturs tomēr ir pāri formai. Taču, izlasot Sibillas domas par grāmatu es uzreiz aizskrēju uz grāmatbodi un lasāmo iepirku.

Daniels Smiržičkis ir čehu emigrants Kanādā. Viņš ir literatūras profesors Toronto koledžā, viņš mēģina vietējai jaunatnei iedzīt galvā literatūras kritikas pamatus. Cenšas pastāstīt viņiem, kādēļ to dzīves uztvere īsti neatbilst realitātei, sevišķi, kad runa ir par sociālistiskā bloka valstīm. Vakarus viņš vada citu trimdinieku sabiedrībā, kur daļa cenšas saglabāt čehu kultūru, daļa sapņo par valdošās iekārtas gāšanu un citi vienkārši veido jaunu dzīvi. Visa grāmata paiet klejojot starp pagātni un tagadni, atklājot dažādus posmus Danija dzīvē. Piedzīvojumiem un raibām epizodēm bagāts, komisks un literāras erudīcijas piesātināts , “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” pilnībā attaisno tam autora piešķirto apakšvirsrakstu “Seno dienu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”.

Sākot lasīt grāmatu pagāja zināms laiks līdz noorientējos visnotaļ plašajā Danija paziņu lokā un viņu dzīvesstāstos. Pēc tam jau viss nostājās savās vietās, un nekāda svaidīšanās starp bijušo un esošo vairs nespēja izsist no sliedēm. Būtībā jau grāmatā ir divas galvenās sižeta līnijas – par Danija darbu totālās mobilizācijas laikā Meseršmita rūpnīcā un viņa dzīvi emigrācijā. No atsauksmēm biju sapratis, ka tur ir daudzi savstarpēji ne pārāk sasaistīti stāsti. Man viss šķita pat ļoti strukturēts. Iespējams, ka haosu nedaudz ievieš Danija bijušie draugi, kas viņam raksta vēstules. Tās lai ar hronoloģiskas rada stāstījumā pārrāvumus, kas prasa nelielu pārslēgšanos no viena pasaules redzējuma uz citu. No Danija uz plaukstoša kolhoza vadītāju vai ebrejieti Izraēlā.

Grāmatai ir diezgan daudz līmeņu, un katrs lasītājs spēs atrast savam izpratnes līmeni atbilstošo. Grāmatu var lasīt kā labu piedzīvojumu stāstu, kurā notiek daudz smieklīgu notikumu. Tas nekas, ka humors ir ļoti melns un laika reālijām atbilstošs. Pie šīs kategorijas ieskaitāmi stāsti par pieckājaino cūku, par sociālistisko atejas apmeklējumu, par mucu ripināšanu rūpnīcā, par latviešu tualetes apmeklēšanas paražām masu pasākumos. Stāsts par aizrautīgo amerikāņu detektīvu plaģiatoru un kolekcionāru Novosadu mani apbūra. Sevišķi tas, ka viņš nozaga visus Agatas Kristi detektīvdarbu sējumus uzbeku valodā. Izcila bija arī saruna grāmatnīcā par to, kas var būt rakstīts grāmatā, un trimdas šķelšana literatūras ietvaros, man patika vislabāk.

Var lasīt kā mīlas romānu, par Danija topošā literāta mīlestības piedzīvojumiem. Par viņa mūža mīlestībām, un kā tas mainījis viņa pasaules redzējumu. Var lasīt kā vieglu ironiju par trimdu, kur katrs trimdinieks uzskata, ka tieši viņš ir pareizo uzskatu paudējs. Par to kā visa tā tradīciju un identitātes glabāšana patiesībā ir viens garlaicīgs process, kas turas uz pāris entuziastiem. Ir arī spiegu romāna elementi. Tas, ka esi aizmucis no valsts, vēl negarantē to, ka valsts zaudē interesi par tevi. Danijam regulāri par draugiem uzmetas drošības dienestu pārstāvji, kuri patiesībā pat nav pārāk konspiratīvi, pārvēršot visu vervēšanu par farsu.

Tas vēl ir pāris slāņi, kuri man pagāja garām nesaprasti. Neesmu tik stiprs čehu literātos un literatūras kritikā. Tādēļ man nesaprastas palika lielākā daļa no atsaucēm, kas ietvēra čehu autoru daiļdarbus. Gods kam gods, tulkotājs un redaktors ir lāga cilvēki, kas visas zemsvītras piezīmes, ir ielikuši lapaspuses apakšā, tas ļoti palīdzēja lasīšanā. Otrs slānis, kas man aizgāja daļēji nesaprasts, ir nodaļu nosaukumi. Katra nodaļa ir nosaukta kāda autora vārdā. Tā kā no piesaukto autoru daiļrades es orientējos tikai Po un Lovkrafta darbos, tad man ir aizdomas, ka citās nodaļās es ko esmu palaidis garām.

Lasot grāmatu es nācu pie secinājuma, ka latviešu gaušanās par savu lielo neveiksmi laikmeta griežos un mūsu unikālo vēsturi, kuru neviens nespēs saprast, ir maigi izsakoties stipri pārspīlēti. Čehu tautas problēmas pirms un pēckara gados nemaz īpaši neatšķīrās no mūsējām. Un patiesībā es no šīs grāmatas uzzināju diezgan daudz par viņu vēsturi juku laikos, starp visām okupācijām un tautas revolūcijām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt visiem, kurus nebaida grāmatas biezums. Viņa ir ļoti, ļoti interesanta – nenožēlosiet.

Izsaucam uguni uz sevi. Gulbja dziesma by Ovīdijs Gorčakovs

IZsaucam uguni

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sēriju. Tā kā pašam paliek arvien grūtāk izvēlēties, kurai no atlikušajām sērijas grāmatām ķerties klāt, nolēmu izmantot gadījuma skaitļu ģeneratoru. Tas man izģenerēja, ka jālasa šī grāmata. Cik no savas bērnības atceros, tad šo grāmatu līdz šim lasījis nebiju. Ja godīgi, tad arī tagad viņa pārāk auksti prioritātēs nestāvēja, vāks likās dīvains un nosaukums ar’ nekāds.

No grāmatas anotācijas var uzzināt – “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma” ir dokumentāli stāsti par Lielā Tēvijas kara varoni padomju izlūku Annu Morozovu. Pirmajā stāstā parādīta padomju – poļu – čehoslovaku pagrīdes darbība, kuru vadīja komjauniete Anna Morozova. Otrais stāsts – “Gulbja dziesma” atklāj vēl nezināmu lappusi Annas Morozovas un viņas cīņas biedru – kara izlūku dzīvē. Ārkārtīgi grūtos apstākļos ar nepieredzētu vīrišķību viņi veica izlūkošanu ienaidnieka teritorijā – Hitlera galvenās mītnes rajonā. Grāmatas materiāla vākšanā autoram palīdzējuši bijušie partizāni, pagrīdnieki, pionieri, sarkanie izlūki un draugi no brālīgajām valstīm.

Beigu beigās ir sanācis sakarīgs un labs stāsts par baltkrievu partizāni Annu Morozovu. Cilvēkam vācu okupācija nav patikusi, un viņa nolēmusi pret tiem cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos. Annai ir nozīmīga loma Seščas lidlauka darbības sabotāžā, izlūkinformācijas nodošana, vietējo pagrīdnieku koordinācijā un apgādes nodrošināšanā. Grūti jau spriest, cik no autora uzrakstītā ir izdomājums, ideoloģija un viltus atmiņas, tomēr pat ja atsijā nost ideoloģisko uzslāņojumu, mākslinieciskos stāstīju saistošos iestarpinājumus, pāri paliek diezgan reālistiski atainot Otrais pasaules karš. Kurā Anna sev ir skaidri definējusi, kas ir ienaidnieks un, kas ir savējais. Cik var noprast PSRS laikos propagandai, Seščas pagrīdnieki augsti kotējās tieši savas internacionalitātes dēļ. Sak, redz kā pret fašistiem cīnījās gan poļi, gan čehi.

Otrais stāsts ir daudz traģiskāks, par Annas darbību izlūku grupā, kura desantēta Austrumprūsijā. Nav ne jausmas, aiz kādiem apsvērumiem virspavēlniecība nolēma veikt šādu pārdrošu soli ,un ko šie izlūkošanas rezultāti deva kara norisē. Sausais atlikums – Austrumprūsijas meži nudien nav Baltkrievijas meži, izlūku grupu nepārtraukti vajāja un beigās viss bija slikti. Lai gan pāris mēnešus viņi tomēr noturējās.

Stāstījuma stils ir „nelīdzens”, autors viņu pasniedz saraustīti, reizēm notikumi tiek aprakstīti pirmajā personā kā Annas vērojumi, pēkšņi stāstījums pārlec uz trešās personas stāstījumu, vietām iejaucas citu partizānu, pagrīdnieku atstāstījumi. Tad vēl nez kādēļ autors ir nolēmis iespiest grāmatā atentāta mēģinājumus pret Hitleru. Tos vispār veic pavisam citi ar Padomju Savienību nesaistīti cilvēki.

Grāmatai laiku 7 no 10 ballēm. Lasīt var pat šodien, būs diezgan daudz grāmatas sarakstīšanas laikam raksturīgās ideoloģijas, taču nevar noliegt atsevišķu cilvēku varonību kara laikā. Centrālais vēstījums karš nav medusmaize, sevišķi, ja esi civilais, kuram laiku pa laikam apšauj pa tuviniekam. Tad nu pret iekarotājiem nekāda lielā žēlsirdība arī nesanāk.

Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture by Marks Soloņins

Melu tīmeklī

Savulaik man Otrajam pasaules karam veltītās grāmatas bija iecienīta lasāmviela. Tagad gan tā nopietni par šo tēmu nebija nācies lasīt vismaz kādus piecus gadus. Nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā, un ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture”.

Grāmatas autors savā darbā ir nolēmis vērsties pret viņaprāt lielākajiem mītiem, kas viņaprāt ir saistīti ar Otro pasaules karu. Uzmanība tiek vērsta tieši pašam kara sākumam. Kādēļ Staļins, lai arī saņēmis ziņojumus par gaidāmo Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, neko nedarīja aizsardzības organizēšanai? Kā ir ar slepenajiem līgumiem starp gestapo un NKVD? Kur un kā Padomju Savienība pazaudēja lielāko daļu no tankiem kara pirmajās dienās? Cik galu galā bija dzīvā spēka zaudējumi kara rezultātā? Autors uzskata, ka mūsdienās ir savairojies liels daudzums pseidozinātnieku, kas dažādas konspirāciju teorijas štancē vienu pēc otras, neskatoties uz reālajiem faktiem. Tādēļ dažas viņš ir nolēmis atmaskot izmantojot loģiku, arhīva dokumentus un veselo saprātu. Viņa mērķis ir iemācīt lasītājam kritiski izvērtēt faktus un neļauties noticēt visam uz vārda.

Šādi vēsturisku notikumu apskati vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk subjektīvi. To nosaka daudzi faktori – autora orientēšanās notikumos, procesos, viņa tautība un avoti, kurus viņš izmantojis savā darbā. Šo atšķirīgo uztveri viegli var novērot arī dokumentālajās un ne tik dokumentālajās filmās. Ja filma ir no rietumiem, tad tur galvenie kara notikumi risināsies Klu sajā okeānā vai rietumu frontē. Ja no austrumiem, tad tas, protams, ir par PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Jāatzīmē, ka šī grāmata pārsteidza mani nesagatavotu. Par pāris no autora piesauktajiem mītiem es izdzirdēju pirmoreiz. Jutos pat neērti, ka tik daudzas lietas pēdējo gadu laikā esmu palaidis garām. Te gan jāpiezīmē, ka vēstures grāmatas es izvēlos tādas, kas ļoti nespiež uz konspirāciju teorijām. Tomēr daļu no piesauktajiem darbiem man bija nācies lasīt, un gluži tā nebija, ka absolūti nesaprastu, par ko ir runa. Lai arī autors pretendē uz faktu kritisku izvērtēšanu, tomēr arī viņam nav sveši frāžaini izteicieni, kas piesaista lasītāju uzmanību. Un ja lasītājs būs dikti uzmanīgs, tad viņš arī ievēros, ka autoram patīk iesākumā nolikt kāda “vēsturnieka” hipotēzi, bet pēc kāda laika pašam dragāt tādā pašā garā. Tomēr atšķirībā no Muhina, Suvorova un Isajeva, viņš atsaucas arī uz reāliem dokumentiem, tai pat laikā labprāt parokoties citu autoru iekļauto atsauču avotos un parādot, ka tās nebūt neattiecas uz kādu konkrētu citātu.

Ja Tev patīk vēsturnieku un vēstures diletantu savstarpējie kašķi, ja padziļināti interesējies par dažādiem Otrā pasaules kara aspektiem, ja spēj nakts vidū no galvas nosaukt visas armiju grupas “Centrs” divīzijas un to materiāltehnisko nodrošinājumu 1941. gada  22. Jūnijā, tad šī grāmata Tev ir obligāti jāizlasa. Kārtējo reizi sapratu, ka nepastāv viennozīmīga vēstures notikumu interpretācija un, ka mūsdienu interneta laikmetā jebkurš murgs pie pareizas “bīdīšanas” var nokļūt oficiāli atzītas teorijas godā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autors māk saistoši rakstīt, tulkojums arī ir labs, lai gan esmu pret Waffen SS tulkošanu kā Ieroču SS, tomēr tā arī ir tikai vienīgā vieta grāmatā, kur man radās iebildumi pret tulkojumu.

PS. Palasīju internetā Soloņina un viņa kritizēto autoru blogus, tur iet vaļā tāda polemika un savstarpējie aizvainojumi, ka maz neliekas.

Grāmatu zagle by Markuss Zusaks

Grāmatu zagle by Markuss Zusaks

Man bija diezgan grūti izvēlēties lasīt šo grāmatu vai nelasīt. Tas vien, ka grāmata tiek saukta par nākotnes klasiku, mani parasti aizbaida prom uzreiz. Tomēr apkār virmoja tik daudz labu vārdu par šo grāmatu, ka beigās mani pārņēma ziņkārība, un es padevos. Pateicoties Zvaigznei ABC man “Grāmatu Zagli” zagt nenācās, un tā tika iegūta visai likumīgā ceļā.

1939. gads Eiropā viennozīmīgi nav no tiem labākajiem, pat Vācijā. Tūlīt, tūlīt pa īstam sāksies viens no lielākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, un Nāvei būs darba pilnas rokas. Visu šo notikumu vidū ir kāda meitenīte Līžele, kurai ir ap desmit gadiem. Viņa jau ir zaudējusi tēvu, māti un brālīti. Kur palikuši viņas vecāki, viņa nezina, bet tagad viņai ir jauni audžuvecāki – Hanss un Roza. Himmelštrāsē pagaidām viss ir mierīgi, un Līžele var izkopt savu grāmatu zagšanas prasmi.

Uzreiz jābrīdina, ka sākot lasīt grāmatu ir jābūt gatavam izlasīt to no sākuma līdz galam uzreiz. Tādēļ ieteiktu lasīšanas uzsākšanas laiku izvēlēties prātīgi, citādi sanāks kā man –naktslasīšana.

Grāmatā galvenā notikumu izklāstītāja ir Nāve. Viņa pastāsta par savu sastapšanos ar Līželi un par viņas dzīvi visus kara gadus. Kā jau Nāvei piedienas, viņa nav neviena pusē neatkarīgi no tā vai Fīrers ir kāda acīs vai nav. Cilvēki gan nav tik bezkaislīgi, Fīrers tagad ir viņu dzīves centrs. Ja tu nepatīc Fīreram, tu nepatīc arī viņiem. Un vieni no šādiem nepatikas objektiem ir žīdi. Un visam tam pa vidu ir desmitgadīgs bērns, kuram nav ne jausmas, kādēļ dzīve pēkšņi ir mainījusies.

Lai arī aizskarta tiek visai smaga tēma – karš, nāve, rasisms un holokausts, tomēr autoram to izdodas pasniegt nestandarta veidā. It kā no bērna redzes punkta un caur grāmatas varoņu vārdiem un darbiem. Kāda veikalniece tevi nemaz neapkalpos, ja pienācīgi nesasveicināsies, cits tevi neuzskatīs par cilvēku, ja nebūsi Partijā, bet ir arī tādi, kas nevar saprast naidu pret žīdiem, vajadzību karot un nogalināt cilvēkus.

Nevar teikt, ka Līželei viss kara laiks paiet vienos priekos, bet autors labi māk izcelt uz kara fona tos priecīgos brīžus un notikumus, kas ļauj cilvēkam cerēt uz labāku dzīvi. Tas tiek darīts ar savdabīgu humora pieskaņu, jo stāstnieks tomēr ir Nāve, un viņai jau nedaudz melnais humors piestāv. Viens no paņēmieniem ir aizsteigties notikumiem priekšā un pavēstīt, kā viss beigsies jau pirms paša stāsta uzsākšanas. Tomēr vienmēr ceļš līdz stāsta nobeigumam ir daudz interesantāks par pašām beigām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņa reiz kļūtu par klasiku. Bonusā grāmatā ir iekšā vēl divas mazākas grāmatiņas ar interesantām idejām, koncepcijām un zīmējumiem. Ieteiktu izlasīt visiem.