Navigate / search

ДЖАНГА С ТЕНЯМИ by Алексей Пехов

Dzanga s tenami

Šī ir Siālas hroniku otrā grāmata. Un varētu teikt, ka zagļa Garreta piedzīvojumi turpinās. Viņa „komandos” grupa jau ir veikusi pusceļu no valsts galvas pilsētas līdz Zagrabas mežiem. Tomēr apstākļu un vajātāju spiestiem viņiem ir jāiegriežas otrajā lielākajā pilsētā Ranneg. Te nu viņiem Nenosaucamā pakalpiņi nozog Atslēgu (tāds kalnu kristāla veidojums). Bez šī artefakta vīriem nav nekādas izredzes tikt pie „Likteņa raga”, un sākas kārtējie piedzīvojumi.

Kopumā var teikt visai cienīgs pirmās grāmatas stāsta turpinājums. Pehovs tiešām ir pacenties un nav žēlojis laiku savas pasaules izveidei. Viņš gan ir atzinies, ka visam par pamatu tomēr ir ņemta datorspēle Thief. Tas gan nekādā mērā nesamazina pasaules detalizāciju un vēsturi. Šī ir vien no tām retajām grāmatām, kurām vēstures notikumu atcerēšanās nāk tikai par labu un rada lasītājam priekšstatu, kādēļ grāmatā pieminētās rases savstarpēji nespēj sadzīvot un naidojas savā starpā.

Izskatās arī, ka autors ir Evereta daudzo pasauļu teorijas piekritējs. Galu galā ar ēnām šeit tiek saprastas pasaules, kas visas ir tikai ēnas no pirmās pasaules Haosa. Tiem, kas fantasy lasījuši pavairāk, uzreiz šķitīs, ka šī ideja ir pa tiešo nosperta no Žeļaznija Haosa un Kārtības idejas viņa Amberas hronikās. Kaut kas līdzīgs jau ir tomēr sižeta strukturējums ir savādāks, darbība noris tikai vienā ēnā (pasaulē) un nekāda alternatīvo pasauļu apmeklēšana nenotiek.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles, izskatās ka iegriešanās Rannegā ir vairāk domāta kā sižeta pavilkšana garumā. Iemesls, kas lika novirzīties no kursa ir diezgan smieklīgs un nepārliecinošs. Tomēr iesaku grāmatu izlasīt visiem krievu autoru fantasy žanra cienītājiem. Starp citu grāmata ir sarakstīta vēl pirms perioda, kad krievu fantasy pēkšņi ienāca dīvaina tendence varoņiem cīnoties lēni, bet ātri pārtecēt no viena stāvokļa otrā.

КРАДУЩИЙСЯ В ТЕНИ by Алексей Пехов

Zagšanās ēnā

Pirms sākt stāstīt par šo grāmatu, iesākumā vajadzētu pastāstīt par datorspēlēm un to ietekmi uz fantasy grāmatām. Iespējams, ka viss ir tieši otrādi. Tad nu, lūk, laikā kad es mācījos augstskolā (kas to būtu domājis) iznāca tāda spēlīte, kas saucās „Thief”. Spēlīte šķita baisā novitāte – jāslapstās pa tumsu, jāapdullina sargi un jāzog, jāzog. Spēlītes galveno varoni sauca Garrets, pēc savas uzvedības man viņš nedaudz atgādināja Shadowspan no R.Asprina „Zagļu pilsētas” antoloģijas. Pāris gadus vēlāk pēc spēlītes izspēlēšanas manās rokās nonāca šī Pehova grāmatiņa, kuras galvenais varonis arī nosaukts par Garretu, un arī viņš pēc profesijas ir zaglis, iespējams, labākais pilsētā. Domāju, ka līdzība ir diezgan acīm redzama, arī pasaule izskatās līdzīga. Te gan jāpiezīmē, ka es šādu nelielu plaģiātismu nebūt nenosodu, galvenais, lai autors nesalaiž visu dēlī.

Šajā gadījumā, manuprāt, nekas dēlī salaists nav. Garrets profesionāls zaglis, saņem pasūtījumu nolaupīt zelta statueti, kas atrodas kādā karaļa radugabala mājā. Tā kā šis darbs ir profesionāls izaicinājums, tad puisis ķeras pie darba. Tomēr lietas nenotiek kā plānots (bet skaidrs, kas tad mums rakstīs grāmatu par parastu zagļa ikdienu), zādzības laikā kaut kāds mistisks dēmons atsaucoties uz Saimnieku, nogalē karaļa radugabalu zagļa klātbūtnē. Tālakais sevī ietver veiksmīgu pasūtījuma izpildīšanu, tūlītēju arestu un tikšanos ar pašu Karali. Te nu Garrets uzzina, ka viņam ir uzdots ne vairāk ne mazāk izglābt esošo pasaules kārtību.

Atkal galvu ir pacēlis mags Nenosaucamais (vīrs savā laikā savārīja tādas ziepes, ka viņa vārdu izdzēsa no vēstures annālēm), pulcina orku karapūļus, lai iekarotu Gerreta dzimteni. Ir gan reāls risinājums, kas saucas „Likteņa rags”. Tas tāds sens ogre civilizācijas artefakts, kas nez kādēļ attur Nenosaucamo no tiešas agresijas. Tomēr arī šis rags laika gaitā ir pakāsts, pareizāk sakot, noslēpts dīvaina ģeoloģiska objekta „Hard spain” katakombās, tikai neviens nezin kur īsti. Iepriekšējās ekspedīcijas cietušas neveiksmi, un nu ir Garreta kārta pierādīt, ka tikai zaglis var iznest artefaktu no mošķu apdzīvota pagraba mīnus ntā stāva.

Patiesībā grāmata ir ļoti laba, tik laba, ka esmu nolēmis pēc pāris gadiem viņu izlasīt vēlreiz. Autora izdomātā pasaule ir ar interesantu vēsturi. Jā, tajā dzīvo cilvēki, orki, elfi, rūķi un punduri, tomēr viņu vēsture ir nedaudz komplicētāka, par „mēs visi viens otru ienīstam”. Arī Garreta tēls nav standarta situ un kauju tipāžs, puisis lietām pieiet ar prātu, lai gan nākas šad tad arī pāris radības nogalēt. Patīk tās nodaļas, kas kalpo kā flashbacks Garreta pasaules vēsturē. Viņas tiešām nāk par labu sižetam kopumā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 balles. Šī nu būtu tā grāmata, kuru vismaz es ieteiktu katram fantasy žanra cienītājam.

The Man Who Loved Books Too Much: The True Story of a Thief, a Detective, and a World of Literary Obsession by Allison Hoover Bartlett

ManWhoLovesBooks_JKTF.indd

Man reizēm šķiet, ka manu izlasāmo grāmatu apjomu nekā citādi kā par apmātību saukt nevar. Tādēļ, ieraudzījis grāmatu par cilvēkiem, kurus grāmatas var novest līdz noziegumam, to tūdaļ arī nopirku. Tā sakot, lai nākotnē zinātu no kā izvairīties.

Grāmatā mums tiek pastāstīts par interesantu subkultūru – grāmatu kolekcionāriem. Šogad man vispār veicas ar grāmatām, kas apraksta dažādas subkultūras, ir bijis gan par tauriņu , gan par meteorītu kolekcionāriem. Tā, ka ir ar ko salīdzināt.

Autorei ir izdevies atrast divus reālus cilvēkus, kas atrodas dažādās ierakumu pusēs. Viens ir antikvāru un ne tikai grāmatu pārdevējs Ken Sanders , kas vaļasbrīžos nodarbojas ar informācijas apkopošanu par nozagtajām grāmatām, zagšanas metodēm un brīdina savus kolēģus. Otrā pusē it John Gilkey, cilvēks, kura apsēstība ar grāmatām ir tik liela, ka tā dēļ viņš ir gatavs zagt, krāpties un sēdēt cietumā. Visi šie notikumi norit grāmatu kolekcionāru vidē, kuru cilvēkam no malas ne vienmēr ir iespējams izprast. Tad nu mums tiek stāstīts stāsts gan par „grāmatu detektīvu”, gan par kolekcionāru zagli. Autore ir veltījusi daudz laiku intervējot šos cilvēkus un mēģinot izprast viņu aizrautību ar grāmatām. Tirgotāja aizrautība, pēc viņa vārdiem ir vēlme atrasties starp grāmatām. Zaglis apgalvo, ka zog grāmatas aiz mīlestības pret tām. Patiesībā viss ir daudz komplicētāk, viņam retas grāmatas saistās ar stāvokli sabiedrībā. Viņa krāpšanās metodes ir elementāras – viltoti čeki, zagti kredītkaršu numuri, nekā ekstraordināra – parasts sīks blēdis. Tikai viņa guvums gada laikā bieži vien ir grāmatas ~100’000 USD vērtībā.

Papildus varam iegūt diezgan plašu informāciju par dažādiem reto grāmatu gadatirgiem, kolekcionāru modes tendencēm, neliels ieskats cenās un interneta lomu zagto grāmatu tirgū. Tā sakot neliels ceļvedis, ja vēlies sakolekcionēt teiksim 100 visu laiku labāko angļu mīlas stāstu pirmizdevumus. Kopumā grāmatu, kā jau īsts grāmatu tārps, vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Izlasīju grāmatu tā teikti vienā paņēmienā un sapratu, ka man apsēstība ar grāmatām nedraud, vismaz ne tādā kontekstā. Mani īpaši nekad nav uztraucis vai grāmata, kuru es lasu ir no pirmā metiena, mani arī pārāk neinteresē tās ārējais profils, retums vai vecums. Mani galvenokārt interesē tas, kas tur ir iekšā. Protams, kolekcionēšanas prieks man nav svešs. Šad tad pieķeru sevi pie domas, ka nebūtu slikti iepirkt Terry Pratchett grāmatas hardcover no vienas sērijas, lai smukāk izskatītos. Kādus desmit gadus esmu arī kolekcionējis izdevniecības Armada ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК sēriju. Tomēr ticis līdz sērijas 600 grāmatai, nolēmu mest šo lietu pie malas un atbrīvoju savu grāmatu plauktu manuprāt jēdzīgākām grāmatām.

Grāmatas mājas lapa.

МЕРТВЫЙ ЛЕГИОН by Павел Миротворцев

MertvijLegion

Kārtējais krievu fantastikas gabaliņš. Ar šo autoru jau man ir nācies saskarties un dažas viņa grāmatiņas izlasīt. Iespaids bija sekojošs – visnotaļ viduvēji darbiņi, kurus var lasīt tad, kad nekā cita jēdzīgāka pa rokai nav. Tā kā arī no šī sacerējuma neko īpašu negaidīju un nekļūdījos.

Dekorācijas žanram raksturīgās karaļvalsts sabrukuma priekšā darbojas maģija un tehnoloģiju attīstība viduslaiku līmenī. Ir pāris rases, bet cilvēki dominē. Galvenais varonis grāmatas iesākumā sariebj magu ģildei un ir spiests bēguļot. Maģiskās spējas viņam tiek konfiscētas ar īpašu rituālu. Lai situācija būtu vēl „dramatiskāka” viņš nonāk mirušo leģionā. Vietā, kur vidējais dzīves ilgums ir gads, un amnestija garantēta pēc pieciem gadiem. Protams, ka šajā soda bataljonā neviens tik ilgi nedzīvo. Bet arī visas briesmu lietas, ko par šo karaspēka vienību stāsta nav taisnība.

Galvenais varonis pašā sākumā ir diezgan advancēts burvis un zaglis, autors nolemj, ka, nedaudz pademonstrējot viņa spējas, pietiek un pārtaisa varoni par mirstīgo ar viduvējām spējām. Skaidra lieta, ka varonis nonācis leģionā mācās ātri un beigās bez viņa jau nu nekā neiztikt. Grāmatiņa rakstīta vairāk balstoties uz darbību. Tradicionāli varoņi ar bagātu iekšējo dzīvi neizceļas, trenējas, eksperimentē un guļ. Galvenajam varonim iesākumā pat nav mērķa, uz kurieni virzīties, kad mērķis tiek deklarēts, tas grāmatā tiek ierakstīts bezmaz ar trekniem burtiem. Turpmāko varoņa rīcību šī lieta gan neietekmē. Leģionā eksistē arī grupējums, kas nolēmis ne tikai izdzīvot piecus gadus, bet arī padarīt leģionu par kaujas spējīgu vienību. Tomēr uz jautājumiem, kāpēc šis grupējums radās un kādi ir viņa mērķi autors mums neatbild – ir un viss.

Pozitīvās lietas – autors nemēģina būt smieklīgs kā iepriekšējās grāmatās, varbūt sapratis, ka joki tomēr nav viņa stiprā puse? Tas darba kvalitāti nedaudz uzlabo, netiek dzīti klišejiski jociņi katrā rindkopā. Galvenais varonis, protams, ir īsts laimes luteklis, ja vajag, paveicas, ja nepaveicas, tad arī neveiksmē atrodas veiksme.

Kopumā grāmatai liekami 7 no 10 ballēm, lasīt var tikai, ja nekā cita pa rokai nav.