4. jūlijs (Zalcburga)

Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs. Aizbraukt un apskatīties Zalcburgu. Daļa tajā jau ir bijuši, man tā ir tāda pilsēta, kuru es vienmēr esmu vēlējies apskatīt. Runā, ka tur esot smuka vecpilsēta un brangas baznīcas. Ar to man vajadzētu pietikt. Ir vēl viens plāns iepirkties, un te es esmu nodomājis nomainīt vecos Ivarus pret jaunu. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījis visus TomTomu modeļus un esmu sapratis, kurš būs tas, kas vedīs atpakaļ uz Latviju.

Uz Zalcburgu tiekam bez nekādām problēmām, lasot ceļazīmes un meklējot pilsētas centru. Bišķi grūtāk nācās ar stāvvietas atrašanu. Augstuma ierobežojumi daļu no tām padarīja mums par nederīgām, bet neko derīgu mēs nespējām atrast. Konstatējot, ka esam tikuši no ceļa prom, braucām atpakaļ un otrajā piegājienā Mirabellas laukuma tuvumā tādu atradām gan. Izkāpjot ārā nākas konstatēt, ka karstums ir mežonīgs. Ēnā pie trīsdesmit, uz asfalta pie četrdesmit.

Nekas, ejam pastaigāt pa Mirabelles dārziem. Tiem nav ne vainas, izskatās, ka īsts tūrisma un kāzinieku magnēts. Ķīniešu te ir ka biezs, pašiņu kāti kā mežs. Te ir goda lieta uzņemt video ar telefonu par tēmu “Pastaiga pa Mirabellas dārziem”. Man jau sen ir pazuduši kompleksi pagaidīt līdz kāds nofotografēsies. Nepieklājīgi, bet negrasos te visu dienu dirnēt. No sākuma eju pa saules apspīdētajiem celiņiem, taču beigās skats velk uz ēnainajām alejām.

Pie izejas (vai ieejas) no dārza var atrast Mocarta dzīvesvietu. Ja ticam visām plāksnēm, tad Mocarts Austrijā ir uzvedies ne sliktāk kā Ļeņins, visur dzīvojis vai nakšņojis. Mocarta mājā iekšā neejam, nav mūsu stilā. Mēs dodamies pāri tiltiņam, kas ir nokrauts ar kāzinieku sastieptām piekaramajām atslēgām. Īsti nevar saprast, degradē viņas pilsētvidi vai nedegradē. Vispār jau izskatās smuki. Ernestam noteikti patīk un tādēļ Zalcas upes šķērsošana nedaudz ievelkas.

Tikuši pāri pie vecpilsētas stāvam un gaidām, kamēr visi savācamies atkal kopā. Kāds cits tūrists man entuziastiski pastāsta, cik liela Sisi fanāte ir viņa meita. Turpmāk zināšu, ka nevajag veikala skatlogos ar pirkstu rādīt uz Mocarta konfektēm un smieties. Pārējiem pie reizes izstāstu savu versiju par Mocarta konfekšu rašanās vēsturi. Tā ir aptuveni šāda.

Kādu vakaru Mocarts neēdis atminējās, ka viņam jāskrien spēlēt pijole uz vietējo konzertzāli. Lai paēstu, pa ceļam iebāzis kabatās pāris šokolādes kumpetes. Taču steidzies tā, ka par kumpetēm aizmirsies. Kad nākamajā dienā atminējies, tad atklājis, ka kabatā kumpetes savēlušās bumbā, kas aplipusi ar zeltainās kabatas oderes diegiem. Tā viņam ienācis prātā ražot savā vārdā nosauktās konfektes.

Patiesība ir daudz triviālāka un stāstu maitājošāka, Mocarta končas izgudrojis kāds konditors un ar to nodrošinājis sev iztikšanu visam mūžam.

Vecpilsēta ir smuka, bet no ceļa līdz Residenzpalz atmiņā palicis vien Red Bull veikals. Laukums ļauj pavērst skatu uz Zalcburgas domu, baznīca izskatās nudien iespaidīgi. Taču vēl iespaidīgāk izskatās kalna augšā redzamais Hohenzalcburgas cietoksnis. Pie baznīcas savu vietu ir ieņēmuši tirgotāji. Jauno derību šamie nemaz nav lasījuši un nesaprot, ka pie tempļiem nav ko vairot savu mantu, pārdodot ledusskapju magnētiņus nabaga tūristiem, kas karstuma apdulluši nezina ne rīta, ne vakara. Ernests baznīcā iet iekšā nav ar mieru, viņam nepatīk tumšas alas. Matīss gan ir gājējs. Šeit kā pa brīnumu iekšā laiž pa velti, ja grib, var iemest ziedojumu.

Iekšā baznīca kā baznīca līdz atrodam ieeju pagrabā. Mēs ar Matīsu uzreiz dodamies pētīt dandženu. Kas zina, ko atradīsim. Plānojums ir pavisam vienkāršs, un teorētiski te saglabājusies baznīcas pirmā altārvieta, tur iekārtota lūgšanu zāle. Matīss pasludina tur esošo objektu par trežeru, kas atrasts, un varam doties tālāk.

Tālāk plānā ir cietoksnis. Maija, Reinis un Ernests atsakās tur doties, mēs pārējie gan esam gatavi gājēji. Lai būtu interesantāk, karstumā velkamies pa kalnu uz augšu. Skati jau ir superīgi, taču saule beidz nost. Tikuši līdz ieejai es sev par pārsteigumu atklāju, ka cena par ieeju neatšķiras (galvot nevaru, bet rūgtums sirdī ir palicis) no cenas lejā. Teorētiski mēs te varējām neiesvīstot uzbraukt ar funikulieri. Nekas, pērkam biļetes un dodamies aplūkot cietoksni.

Būve ir iespaidīga, un cik var noprast, apsaimniekota bezmaz vai no romiešu laikiem. Mūsdienās bez suvenīru bodēm te atrodama ekspozīcija veltīta cietokšņa vēsturei. Ieroču un spīdzināšanas rīku muzejiņš. No tā prātā iespiedies ģerbonis, uz kura attēloti rāceņi. Ar Aiju nospriežam, ka te reiz valdījusi lepna Rāceņu dzimta, kas tos vien ēduši un visādi citādi pārtikuši dzīvojuši. Muzejā ir forši vēss, un saule ar virsū nespīd.

Vēl te atrodams marionešu muzejs. Var paskatīties uz Trūpšova ģimenīti un atvērt skapi, no kura ārā lien skelets. Darīt te ir ko uz pāris stundām. Ja vēl ir vēlme apmeklēt ekskursiju pa cietokšņa mūriem, tad vēl var stundu pielikt klāt. Mēs ekskursiju neņemam, jo uz to būtu jāgaida vismaz pusstunda. Ernestam lejā esot apnicis mūs gaidīt, dodamies uz funikulieri un braucam lejā. Laiks kātot atpakaļ uz mikroautobusu. Pa ceļam gan ieejam saldējuma kafejnīcā un uztankojamies ar piena produktiem.

Pēc tam dodamies iepirkties, tieku pie jaunā Ivara, grāmatu veikals iepirkšanās centrā gan ir angļu mēlē nabadzīgs, bet vāciski kaut ko pasākt lasīt nav īsti dūšas. Atpakaļceļā nolemjam paskatīties ko smuku un nobraucam gar Wolfgangsee. Noteikti reiz šis ezers ir nesis kādu Kūtspakaļas nosaukumu līdz Mozarts kļuva slavens un ar savu spozmi nodzēsa veco nosaukumu. Tā kā ir brīvdiena un karsts, tad visa ezermala ir noklāta ar atpūtniekiem. Te beidzot noder tie divi vārdi, kurus es vācu valodā protu – Schoene Unterwaeshe. Pa ceļam vēl iepērkam šausmīgi dārgus ķiršus, kuri tiešām esot vietējie, Reinis paņem ķiršu kauliņu degvīnu. Vakarā to smeķējot viņam vēl sanāks konflikts ar divgadīgo mazdēlu Ernestu, kurš līdz sirds dziļumiem apvainosies. Neskatoties uz neatlaidīgiem pieprasījumiem vectēvs viņam tā arī neko neielēja!