Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.