Šī būs jau piecdesmitā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kura tiek apskatīta šajā blogā. Īpaši šoreiz neizvēlējos, pagrābu pirmo no plaukta un sāku lasīt. Bērnībā viņu jau reiz esmu reizi lasījis.

Un tā mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigas bija liecinieces Islandes vikingu brīnišķīgajam atklājumam Atlantijas okeānā. Sākot ar 1000. gadu, šis ceļš uz Rietumiem kļuva par īstu jūras ceļu. Ko tagad vienmēr izmantoja Grenlandes stāvsānu kuģi. Pieci simti gadus pirms Kolumba, šī oficiālā atklājēja, vīri no Rietumu un Austrumu apmetnes, no Gardaras spēra kāju uz jauna kontinenta, kam viņi deva Vinelandes vārdu, bet kas vēlāk tika nosaukts par Ameriku … Lai ari cik dīvaini tas šķiet, bet gadsimtiem ilgi pasaule par to nekā nezināja.

Grāmatas centrālie tēli ir Leifs un Šols. Divi brāļi, kas uzauguši Islandes skarbajos apstākļos. Vispār jau Šolu mēs varam aizmirst uzreiz, viņam nav liela loma šajā īsajā stāstā, tāds islandiešu Mārčs, kas stāv muti pavēris un skatās vecākā brāļa darbos. Viņu ikdiena nav diez ko pārbagāta ar notikumiem, tā nu viņi no miežu sēšanas brīvajā laikā blandās pa fjordiem, lasot putnu olas. Nekad neesmu sapratis to olu ēšanas padarīšanu, bet tai laikā proteīns vis supermārketos nemētājās uz plauktiem. Bet tad viss izmainās atgriežas Eiriks un visi, kas vēlas, var doties uz jaunatklāto Grenlandi. Ir gaidāma branga miežu sēšana un iemošana kūtī kopā ar lopiem. Reti,kurš ir gatavs palaist garām šo iespēju, sevišķi, ja bonusā tiek piesviesta klāt iespēja iet bojā vētrā. Viss šis pasākums tiek rādīts ar Leifa acīm (lielākoties). Kā tēls Leifs autoram ir sanācis nekāds. Koka vīriņš, kurš pārvietojas no vietas uz vietu, saka vajadzīgos vārdus un dod pa muti tiem, kas to pelnījuši īsts vikings.

Autors rakstot vairāk pievēršas sadzīves atainojumam un tā brīža aktualitātēm, viņa galvenais uzdevums ir dabūt vikingus līdz Amerikas krastiem. Viņa vikingi runā dzejā, par katru nieku sacer sāgas un rūpējas, lai izaugtu mieži alum. Brīvajos brīžos viņi savā starpā plūcas, par ganībām, veciem apvainojumiem un cenšas kļūt par ciema vadītājiem. Ja bērnu dienās man ar visu šo pietika, tad tagad vēlētos tomēr kaut ko vairāk.

MAITEKLIS! Kas mani grāmatas beigās pārsteidza visvairāk, bija autora izdarīšanās ar Jormu. Tāds atriebējs, dabūja savā pusē pat berseku, sešdesmit vīrus un brauca piegriezt skābekli jaunajai Grenlandes apmetnei, viņa kuģis cieš vētrā un visi iet bojā! Tā vien šķita, ka autors īsti nevarēja izdomāt kā vecais kalējs ar Šolu spētu viņus visus atvairīt un nosprieda lieki neķēpāties.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Savulaik bija labs lasāmais, taču mūsdienu lasītājam varētu šķist par plakanu gan sižets, gan sižeta varoņi.