Navigate / search

A Song of Ice and Fire by George R. R. Martin

IceandFire

Šogad jūnijā mani mājās atstāja vienu pašu. Nolēmu, ka vislietderīgāk savu brīvo laiku varētu pavadīt lasot šo grāmatu sēriju. Sagatavojos pamatīgi, iepirku latviski izdotās grāmatas „Troņu spēle”, „Karaļu cīņa” un  “Zobenu vētra” (pirmā grāmata: “Tērauds un sniegs”). Tā kā pārējās vēl latviski nebija pieejamas, tad “A Storm of Swords” otro daļu, “A Feast for Crows” un “A Dance with Dragons” lasīju angļu valodā. Un šis cikls man bija obligāti jāizlasa, jo saņēmu to grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas akcijā no Sibillas.

Domāju, ka grāmatu sižets nevienam vairs nav jāstāsta, jo seriālu tak visi ir redzējuši. Bet īsumā Westeros pasaulē ir veselas septiņas karaļvalstis, kas visas pakļaujas vienam karalim. Bet ko darīt, kad karalis mirst, kurš ieņems viņa vietu? Sākas Troņu spēle – to var spēlēt ikviens, ieguvumi ir milzīgi, bet var palikt arī bez galvas. Tiek veidotas alianses, nodevība ir ikdiena, bet tas nebūt neattur Westerosas augstmaņus no vēlmes tikt pie varas. Pretendentu ir daudz ambīcijas lielas, un notikumi pietiek visām piecām grāmatām.

Stāstījuma apjoms un pasaules detalizācija ir milzīga. Galvenie varoņi ir pāri par divdesmit, bet pavisam kopā, ja ticu kindlei, to ir pāri tūkstotim. Sākumā tas mulsina, un ir grūti aptvert visu notikumu kopainu. Bet pēc pirmās grāmatas viss kļūst daudz vieglāk, un tu jau pazīsti gan varoņus un viņu radurakstus. Nebūšu oriģināls, grāmatas lielākais pluss ir reālisms visā savā skaudrumā. Cilvēki nav tikai ļauni un labi. Ir situācijas, kas jebkuru labo cilvēku padarīs par pēdējo nelieti, un autors ļoti mīl spēlēties ar tām. Cilvēki te ir vienkārši cilvēki, viņiem ir gan labas idejas, gan auksti izkalkulēts ļaunums. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir situācija.

Stāstījums tiek veikts trešajā personā no galveno varoņu skatupunkta. Galveno varoņu stāstījumi sākumā nopietni jauc galvu, lasītājs vēl nezina, kas ir kas. Tomēr, kad ar to aprasts no lasīšanas vairs nav iespējams tikt vaļā. Ja kāds man jautās, ko tu darīji 2013. gada jūnijā, varēšu droši atbildēt: “Lasīju “A Song of Ice and Fire” ciklu.”. Pavisam ir izlasītas ~4672 lapaspuses un patērētas aptuveni 58 stundas laika. Tas ir daudz pat priekš manis.

Autors ir slavens ar savu varoņu nežēlošanu. Tikko tu esi kādu iemīlējis un sāc just līdzi viņa dēkām, knakš galva nost. Diemžēl šāda metode tiek piekopta tikai pirmajās cikla grāmatās. Jo tālāk, jo vēlme tikt vaļā no saviem varoņiem autoram samazinās. Noteikti, ka ir grūti nokaut punduri Tīrionu, jo viņam tagad ir tāds fanu pūlis, ka cietējs var sanākt pats autors. Tādēļ galvenie personāži vairs nekrīt kā lapas rudenī. Mani favorīti ir punduris un Ārija.

Savulaik autors cikla ceturto un piekto bija iecerējis kā vienu, tomēr grūti rokās noturēt divtūkstoš lapaspušu biezu grāmatu. Tika nolemts grāmatu sadalīt divās. Sadalījums nav bijis diez ko veiksmīgs, un tas atsaucas uz lasīšanu. Šo grāmatu notikumi norit paralēli un ir visai grūti pieņemt faktu, ka pēc vienas grāmatas notikumiem nākamās grāmatas darbība norisinās tajā pašā laikā.

Kā jau visām sāgām pienākas arī šeit notikumu eskalācija kļūst aizvien globālāka, un ar katru grāmatu autors piesviež pa kripatai vairāk maģijas. Domāju, ka beigās būs cīņa ne tik daudz par troņiem, bet par saprātīgā cilvēka izdzīvošanu. Ir arī senais zelta laikmets, kad cilvēki vēl bija jauna rase, dažas no vecajām vēl ir saglabājušās, un tas dod autoram labus instrumentus gan papildus ļaunuma, gan negaidīta glābiņa radīšanā.

Grāmatu vairākas reizes mēģināju uzsākt lasīt angļu valodā, tomēr lasīšana diez ko nevedās. Trešajā reizē biju pievārējis ap 400 lapaspuses, kad metu mieru. Šoreiz nolēmu pieiet lietai kreatīvi. Nolēmu sākt lasīt latviešu valodā. Tas palīdzēja. Pirmkārt, pirmās četras grāmatas man kindle stāv kā bokssets un diez ko nemotivē lasīšana, ja neredz progresu. Otrkārt, biju noskatījies uz cikla bāzes veidotā seriāla pirmo sezonu. Latviešu tulkojumam, manuprāt, nebija ne vainas. Nu labi, daži vietvārdi un cilvēku vārdi bija iztulkoti pa tiešo un tādēļ skanēja visai jancīgi. Tomēr tas ir gaumes jautājums, jo arī lasot angļu valodā es automātiski šos pašus vārdus savā galvā pārtulkoju sev saprotamos jēdzienos. Tad jau būtībā Winterfell un Ziemmala viens un tas pats vien ir. Skaidra lieta, ka lasot autora oriģinālu tikai rets ir tas gadījums, kad tulkojums ir labāks.

Vai es lasīšu cikla sesto grāmatu? Protams! Es arī esmu priecīgs, ka nebiju starp tiem, kas sāka šo ciklu lasīt 1996. gadā un tad cītīgi gaidīja piecus vai sešus gadus līdz nākamajai grāmatai. Es tās visas izlasīju uzreiz. Tomēr tagad arī man būs jāgaida nākamā. Ciklam lieku 10 no 10 ballēm. Grāmatas savā kvalitātē variē, bet viss stāsts kopumā ir aizraujošs.

Aizzīmogotais triskelions by Alekzandra Z.M.

Aizzīmogotais triskelions

Kādu dienu savā epastā saņēmu man adresētu vēstuli, kur kāda latviešu jaunā autore piedāvāja izlasīt savu darbu. Grāmatiņa izdota pašas spēkiem, un viņu interesēja vai es negribētu izlasīt viņas darbu. Klāt pieliktajā aprakstiņā bija godīgi uzrakstīts, par ko šī grāmata ir:

“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”

Teikšu, kā ir, pseidozinātniski piedzīvojumu romāni man patīk. Grāmatas galvenā varone Alekzandra, Latvijā vīlusies, dodas uz ASV. Tomēr liktenis viņai lemj iepazīties ar kādu etiopiešu garīdznieku vārdā Abebe un noslēpmainu krievu Aleksandru. Rezultātā darbs ASV izpaliek, un Alekzandra dodas uz Bogotu.

Grāmatas uzbūvi tomēr diez vai var nosaukt par piedzīvojumu romānu, kā biju cerējis. Tā struktūra ir sekojoša: pārbrauciens, novērojumi un gara galveno varoņu savstarpējo domu apmaiņa. Šajās sarunās galvenās tēmas ir laika un vēstures cikliskums, Zelta pagātne, gudrie priekšteči, zudušās zināšanas un Visuma ietekme uz Zemes iedzīvotājiem.

Ja cilvēks ir lasījis Dēnikenu, Muladašovu, Blavatsku, tad diez vai šajās sarunās paustā informācija viņam būs kaut kāds jaunums. Tā kā es bērnu dienās biju īstens šambaloīds, tad diemžēl nekā jauna neuzzināju. Jāatzīst gan, ka sarakstītas sarunas ļoti interesanti un lasās vienā elpas vilcienā. Nākas gan sevī apspiest vēlmi pēc katras lapaspuses pukoties, ka varoņi tik švaki zin arheoloģiju, oglekļa datēšanas metodi, relatīvo galaktiku kustību ātrumus un citas lietas. Nācās vien sev atgādināt, darbs ir pseidozinātnisks un viss, grāmatā šīs zināšanas ir visu notikumu atslēga, un vajag pieņemt to kā dotu.

Diemžēl jāatzīst, ka bez gudrām sarunām grāmatā arī nemaz nekā vairāk nav. Pat vietas, uz kurām dodas galvenā varone, vairāk kalpo kā konteksti, lai apspriestu nākamo problēmu vai apgaismes nesto atklājumu. Reizēm viņus mēģina nogalēt ļaunie spēki, bet neteiksim, ka šo spēku motīvi un rīcība būtu pārliecinoša. Totāli nebija skaidrs, ko visa šajā pasākumā dara Abebe, izņemot faktu, ka viņš bija pirmās tikšanās katalizators ar Alekzandru. Pārējā grāmatā viņš ir diezgan liels balasts.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Pseidozinātniskā daļa ir sarakstīta ļoti raita, lai ar’ pseidozinātniska lasās ar interesi. Tieši vai nobrīnījos, ka aizmirsta Mu zeme, Lemūrija un Magonija. Pluss, ka netika vēl piepīti klāt citplanētieši. Pie piedzīvojumu daļas ieteiktu piestrādāt un varbūt izvēlēties vienu no tām daudzajām teorijām, likt varoņiem darboties tās kontekstā. Citādi sanāk, ka ir viss un tai pat laikā nekas. Domāju, ka šīs grāmatas mērķauditorija ir īstenu sazvērestību teoriju piekritēji. Tiem šī grāmata liksies īsta medus maize, kas apstiprina visus viņa pieņēmumus.