Navigate / search

Lavondyss: Journey to an Unknown Region by Robert Holdstock

Lavondyss

Šī grāmata ir „Mythago Wood” turpinājums. Darbība norisinās 1950-tajos gados Rhyope wood tuvumā, tas ir ~10 gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem tikai šoreiz jau no cita skatu punkta. Galvenā varone Tallis Keeton visu bērnību ir pavadījusi meža tuvumā un viņas jaunais prāts mijiedarbībā ar mežu ir radījis trīs šamanes, kas viņu apmāca atvērt vārtus uz citu pasauli – Lavondyss ar masku palīdzību. Tallis galvenais mērķis, ieejot Mitago mežā, ir atrast un izvest no tā savu brāli Harry Keeton, kurš tajā pazudis.

Šo grāmatu sāku lasīt ar cerību uzzināt, kas tad notika pēc „Mythago Wood” aprakstītajiem notikumiem, domāju, ka secība būs hronoloģiska un grāmata sāksies turpat kur beidzās iepriekšējā. Tomēr gluži tā vis nav. Lai arī daži varoņi grāmatai ir kopīgi, par īstu turpinājumu šo grāmatu es nesauktu. Autors ir mainījis arī rakstīšanas stilu, tagad vēstījums notiek trešajā personā. Daudzās iepriekš lasītajās atsaucēs biju manījis sūdzības par grūto angļu valodu – nezinu, man likās tīri normāla, ja nu vienīgais tāda nedaudz poētiska. Grūtāk ir ar tēlu un masku nosaukumiem, jo vārdus Scathach, Skogen un citus tamlīdzīgus ir grūti paturēt atmiņā, piepūli prasa arī atcerēties, ka tas pats Skogen nozīmē „meža ēna” utml.

Šoreiz gan grāmatas problēma vairs nav mūsdienu cilvēka sadursme ar mītisko, jo Tallis no pašas bērnības ir labi informēta par mythago un mežu. Šoreiz konflikts rodas starp divām zemapziņām viņas brāļa radītās mītu pasaules sadursme ar pašas Tallis pasauli, kas izmaina mītu un patiesībā ir galvenais iemesls kādēļ Harry nespēj izkļūt no meža.

Tagad noteikti varētu rasties jautājums kādēļ šādu grāmatu vispār lasīt, ar ko tā ir labāka par, teiksim, dzērāja mežsarga stāstiem, par saviem klaiņojumiem pa mežu un apmaldīšanos jaunaudzē? Viena no atbildēm ir, ka standarta mežsarga stāsts nebūs pat uz pusi tik interesants un stāstījuma gaita būs visnotaļ primitīva. Galvenā stāsta priekšrocība ir tā, ka tas risinās oriģinālā un tajā pat laikā pazīstamā pasaulē. Pie tam šī oriģinalitāte ir saglabājusies līdz pat šodienai. Parasti manas lasītās fantasy žanra grāmatas satur ne vairāk kā kādas piecas standarta sižeta līnijas aptuveni tikpat daudz pasaulēs. Šī grāmata ir patīkams pārsteigums lasītājam tieši savas unikālās pasaules ziņā. Es pat nevaru atcerēties kādu citu rakstnieku, kas būtu izmantojis līdzīgu stāstījuma kontekstu. Tuvākais laikam ir Dan Simmons „Ilium”, bet arī tas ir literārās zinātniskās fantastikas darbs, kas balstās uz intertekstualitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, lasīt gan iesaku cilvēkiem, kuriem ir apnikusi standarta fantasy un vēlas palasīties kaut ko savādāku. Cilvēkiem, kuriem šāds žanrs pie dūšas neiet, tie var mierīgi izlaist šo grāmatu. Grāmata diemžēl nav izdota latviešu valodā.

Mythago Wood by Robert Holdstock

MythagoWood

Neslēpšu, šo grāmatu tiku izlasījis jau pusaudžu gados, patikās, lai gan likās nedaudz dīvaina. Tagad, nedaudz paaudzies, šo grāmatu uztveru jau citā gaismā. Grāmatu izlasīt atkārtoti mani pamudināja šis rakstiņš. Tā nu pasūtināju grāmatiņu amazonē oriģinālvalodā un gaidīju.

Grāmatas galvenais varonis Stīvens Hakslijs (Steven Huxley) atgriežas savās tēvam mājās „Oak Lodge”, kurās dzīvo viņa brālis Christian, kurš pārņēmis sava tēva hobiju Rhyope Wood izpēti. Rhyope Wood ir viens no pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kas saglabājies uz zemes. Mežam apkārt var apiet pāris stundās, taču ceļš līdz centram var vilkties mūžu. Šis mežs sevi sargā no cilvēkiem, varbūt cilvēkus no meža? Ne katrs var tajā iekļūt, lielākā daļa var tikai klaiņot gar meža malu. Šajā mežā tad arī dzīvo būtnes, kuras saucas Mythago. Mežs darbojas kā interfeiss starp tajā iegājušā cilvēka zemapziņu un apkārtējo pasauli. Būtnes – mītu arhetipi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Tā mežā parādās gan vēlīnā leģenda Robins Huds, karalis Arturs, Guiwenneth un radījumi no mītiem, kas radušies jau ledus laikmetā. Tomēr no jauna radītie mythago nav pasīvi radījumi, viņiem katram ir sava leģenda, kas jāpiepilda. Reiz radīti, viņi tik vienkārši nepazūd. Mežu var izmantot kā savas zemapziņas izpētes instrumentu, tomēr ir arī jāuzmanās, lai tava zemapziņa nepavērstos pret tevi pašu.

Grāmatas galvenā problēma ir civilizēta cilvēka sadursme ar mītisko, parādot to, cik viegli ir zaudēt civilizācijas slāni pirmatnējā vidē. Te piemērs ir Stīvena brālis Kristiāns, kas pārāk ilgi uzturoties mežā ir zaudējis lielāko daļu no savas cilvēcības, pat galvenais mērķis, kura dēļ viņš sāka meža izpēti – Guiwenneth atrašana viņam vairs neliekas būtisks, viņa dzīve ir pakārtota bēgšanai un cīņai ar Urscumug, tēva radīto mythago. Šī paša mythago Guiwenneth dēļ abu brāļu starpā rodas konflikts, kas Stīvenam liek doties Mythago meža dzīlēs, lai viņu atgūtu. Meža būtība ir sekojoša – jo dziļāk mežā, jo senāki mīti, lielāko daļu mūsdienu cilvēks vairs neatceras. Reizēm kļūt grūti saprast, kas tad ir situācijas kontrolētājs mīts vai viņš pats, kas nosaka un izvēlas notikumu gaitu – cilvēka apziņa vai zemapziņa.

Brīžiem šī grāmata šķiet kā vienkārša ķeltu laiku glorifikācija Britu salās, reizēm, ka tiek atstāstīts nodrāztais stāsts par divu brāļu sacensību vienas sievietes dēļ, reizēm paaudžu konflikts, reizēm K.Junga kolektīvās zemapziņas tēmas izvēršana. Lai lasītu šo grāmatu ir vēlams būt nedaudz informētam par ķeltu mitoloģiju, leģendām (pietiek arī ja daudz bērnībā būsi lasījis pasakas, jo lielākā daļa no leģendu tēliem ir rakstnieka izdomāti, vismaz netā viņus piemin tikai saistībā ar viņa darbiem), vēlams zināt arī kas ir arhetips un kolektīvā zemapziņa (šīs lietas eksistencei obligāti nav jāpiekrīt) un tad grāmata pārvēršas par ļoti aizraujošu lasāmvielu, kas ir pilna ar mistiku, seniem mītiem un aizmirstām leģendām. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā.

Grāmata izdota arī latviešu valodā (Roberts Holdstoks, “Mitago mežs”, Sprīdītis, 1995).