20. septembris

Šorīt mūsu plānā ir Olimpijas apmeklējums. Jā, tās pašas vietas, kur laiku pa laikam ar saules staru palīdzību tiek aizdegta Olimpiskā uguns un tad vazāta riņķī pa visu pasauli. Protams, tā ir arī vieta, kur risinājās pasaulē pirmās olimpiskās spēles. Rodas jautājums, Olimpija ir iekšzemē – kā tur var piebraukt ar kuģi? Viss ir ļoti viltīgi: ar kuģi tur neviens klāt nebrauc, klāt brauc ar autobusu. Bet nu par visu sīkos vagoniņos.

Rīts ir visdraņķīgākais kāds vien ir bijis visā ceļojumā, ārā līst lietus un ir visai drēgns. Mūsu kuģa galamērķis ir neliela pilsētiņa Katakolona, kurā dzīvo labi, ja tūkstoš iedzīvotāju. Bez mums mazajā ostiņā ir piestājis vēl viens kruīza kuģis „Grand Princess”. Mēs ar Maiju smejamies, ka tūlīt pēc brokastīm abu kuģu pasažieriem iedos galda dakšiņas un liks iet uzbrukumā pilsētelei. Mūsu pusē ir reāls spēku pārsvars.

Lai cilvēki nesalītu, pirms ekskursijas visiem tiek izdalīti vienreizēji lietus mēteļi. Ne jau tāpēc, ka D&G dizains, bet gan tāpēc, ka tādus uzvilkt var tikai reizi. Mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Olimpijas apmeklējumu un vietējo grieķu virtuves nobaudīšanu Maksā 65 eiras no sejas.

Kad visi nolasīti, kāpjam ārā piestātnē, pirmais, kas pārsteidz ejot 200 metrus uz autobusu ir smaka. Pēc smakas var spriest, ka ostā tiek laista iekšā arī kanalizācija. Pamanu, ka arī pārējie cilvēki sāk iet uz priekšu ātrāk, lai tiktu autobusā. Atkal esam kopā ar spāņiem!

Pati Katakolona ir pilsētiņa ar divām paralēlām ieliņām. Uz vienas ar skatu uz piestātni atrodas restorāniņi, jeb kā tos sauc tūristu ceļvežos „īsti jūrnieku krogi”, uz otras ieliņas tuvāk kalnam suvenīru bodītes. To visu piefiksēju braucot ar autobusu cauri pilsētelei.

Pats brauciens uz Olimpiju aizņem kādas četrdesmit minūtes un ar neko izcilu tiešām neizceļas. Tipiska Grieķijas ainava un viss. Beidzot esam pie Olimpijas, lai uz turieni nokļūtu no autobusu stāvvietas ir jākāto pret kalnu kāds puskilometrs. Protams, tur ir iespēja uzbraukt ar zirgvilkmes ratiem par taisnīgu samaksu. No mūsu grupas viens tantuks atkrīt uzreiz, ieraudzīja kalnu, paņēma taksi un devās atpakaļ uz Katakolonu.

Pie ieejas senajā Olimpijā neliela drūzmēšanās, kamēr dabū biļetes, kamēr visi tiek iekšā. Biju domājis, ka tā Olimpija nekas nav – stadions un viss. Izrādās, ka te ir agrākos laikos ir bijis vesels rekreācijas komplekss. Ar kojām sportistiem, Templi, kur upurēt dedzināmos upurus, pirti un vēl visādām saimniecībā nepieciešamām lietām un vietām.

Tad nu mūsu gide lēnā garā sākot no kompleksa viena stūra sāk mums stāstīt visu, ko viņa zina par Olimpiju. Gidei baigais pluss bija balss, tāda labi nostādīta, vari klausīties bez piepūles un neapnīk. Tā nu lēnām ejam cauri drupām uzzinām to nozīmi. Zeva templis izskatās te ir bijusi visgrandiozākā būve. Galvenie tempļa izpostītāji bija kristieši, kas to izmantoja savas baznīceles celtniecībai, pilnībā templi piebeidza zemestrīce 500-tajos gados. Tā nu tagad templis atrakts izskatās visai bēdīgi, daļa pat ir aizvazāta uz Franciju. Viena kolona gan uzslieta stāvus, izskatās iespaidīgi, bet visu renovēt neviens netaisoties.

Tā nu staigājam līdz nonākam pie ieejas pašā stadionā. Tur stāv tādi postamenti statujām. Ja tevi pieķēruši šmaucoties Olimpiskajās spēlēs, tad tev par savu naudu esot bijis jāuzstāda sava statuja, kur postamentā tu iegravē savu vārdu, tēva vārdu un pilsētas, no kuras nācis, nosaukumu. Tā paliekot tautas atmiņā uz mūžu kā īstens blēdis. Tādas statujas tur bija veselas četrpadsmit. Domāju, ka arī mūsdienās, šo praksi vajadzētu atjaunot.

Pats stadions nemaz tik liels neizskatās – tāds grantēts laukums, arī tribīnes kas domātas 50 000 cilvēkiem rada šaubas, vai visus tur var sasēdināt? Te nu mums tiek dots brīvais laiks veselas 15 minūtes, kas nozīmē, ka varam sākt doties atpakaļ uz autobusu. Sākumā gan pārejam pāri dižajam stadionam. Uz stadiona otru galu tūristi nemaz neraujas, laikam slinkums iet. Pavērojam pusapdegušo Kronosa pakalna peizāžu un dodamies uz autobusu.

Tālāk seko neliela pārējo gaidīšana un braukšana atpakaļ uz Katakolonu, kur īstā jūrnieku dzertuvē ēdīsim grieķu ēdienus un skatīsim grieķu dejas. Kad esam tikuši līdz pilsētelei, līdz ēšanai palicis pārdesmit minūtes brīvā laika. To izmantojam iepērkot suvenīrus, tiem te ir dempinga cenas. Un ja esi visu Grieķijas kruīza daļu nokodis tā, ka nav sanācis nopirkt suvenīrus vietās, tad te klāsts aptver visu Grieķiju. Fascinēja magnētiņš ar uzraksta Katakolon uz kura attēlota Santorini sala, laikam drukas kļūda. Iepirkušies šī vārda pozitīvajā nozīmē, dodamies uz ēstuvi.

Parasts, tipisks tūristam domāts ēstūzis, saklāti galdi neliels ēdamā daudzums. Sēž palīgtelpā arī trīs tipiņi (laikam vietējais personāls), kas vēsā mierā pīpē kaut ko prīmveidīgu. Smaka neciešama. Viņu apkaimē pie galda neviens nesēž. Kad ļautiņi salasījušies visi metas virsū ēdienam un diezgan ātri uz galda paliek tikai maize un OZO, vietējais šņabis. Tad sākas deju paraugdemonstrējumi. Neko baigi interesantu es tur nesaskatīju, vīri un sievas dīvaini lēkā un plaukšķina rokas. Labi, man jau arī latvju tautas dejas ne visai. Lēnām dancošanā sāk iesaistīties arī mūsu itāļu tūristi un tad es saprotu – no šejienes ir jātinas prom.

Ne jau ka mani baidītu itāļu dejošana. Tā kā pasākums atrodas otrajā stāvā un svētku līksmībā lēkā jau 50 dejotāji 10 kvadrātmetros, fizikas likumi dara savu, grīda sāk manāmi šūpoties. Grīdai šūpojoties, es sāku atcerēties ziņās lasīto, par kāzām kur nositušies n dejotāji, kas dejojuši otrajā stāvā un grīda ielūzusi. Pirmajā izdevīgajā brīdī mēs ar Maiju notinamies. Nebrīnīšos, ja reiz avīzē redzēšu virsrakstu „Katakolonā tūristiem organizētā pasākumā bojā iet x tūristi”.

Pablandāmies pa pilsētiņu, kas pēc lieluma ir kā Origo + Stockman + Autoosta un dodamies uz savu autobusu. Aizgājuši tur saprotam, ka neviens te vēl nav atvilcies, nolemjam uz kuģa doties ar pašu kājām, nekāds gaisa gabals jau nu nav labi, ja puskilometrs. Atvadāmies no gides un dodamies uz kuģi. Ātri pārvaram neciešamās smakas zonu un esam jau savā kajītē. Esam ieradušies kādu pusstundu pirms kuģa atiešanas tā, ka varam vēl vēlot pilsētiņu no devītā stāva augstuma.

Pārējo dienas daļu kuģis nodarbojas ar braukšanu uz Savonu, darīt īsti nav ko slaistāmies pa kuģi, nu jau vairs trepes nejūk un kuģa plānā īpaši jāskatās nav. Vakara pusē sākas jauna atrakcija – vētra. Avīzītē jau bijām brīdināti, ka vakara pusē būs liela viļņošanās, tad ap vakariņu laiku tā arī sākas. Vakariņas pa smuko paēdu un padzēru pamatīgi. Parunājāmies ar mūsu oficiantu, izrādās mūsu Minguel savulaik Indijā vadījies deju grupu, vinnējis vietējā šovā un pat filmējies Bolivudā, tomēr tā kā tas reālus ienākumus nav spējis nodrošināt, nācies vien doties uz ārzemēm. Mums parādīja arī cilvēkus, kas gatavo ēst viņi tur lejā ir simtiem. Ejot atpakaļ uz kajīti nevarēju saprast vai esmu tā pielacies vai arī kuģis ļoti šūpojas.