Navigate / search

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

The artic grail

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.