Meteora medības. Begumas pieci simti miljonu by Žils Verns

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nokļuvu līdz šim Žila Verna darbam. Par autoru es esmu izteicis diezgan skarbus vārdus. Viņam grāmatas kalpo, lai pārstāstītu enciklopēdiju saturu, varoņi kā kartona gabali un tā tālāk. No vienas puses pusaudžu gados tas ir vairāk nekā pietiekami, lai iekvēlinātu lasītāju pret žanru. Aplauziens nāk tikai paaugoties, kad ir lasīts kaut kas labāks, un tad kaut kādu apsvērumu dēļ ir nolemts ķerties pie klasikas pārlasīšanas. Tad bieži vien seko vilšanās bērnības grāmatās. Lieki piebilst, ka pie šīs grāmatas ķēros ar zināmām bažām. Pat bērnu dienās man viņa diez ko nepatika.

Pirmais stāsts Meteora medības savā nosaukumā ietver maitekli. Aizpērnajā gadsimtā astronomija bija izplatīts hobijs, debesīs ķīķerēja visi, kas to varēja atļauties. Tie bija laiki, kad par jaunatklātu asteroīdu ziņoja pirmajās avīžu lapaspusēs, un astronoms – amatieris varēja kļūt par slavenību. Autors ir nolēmis izmantot šo laikmeta iezīmi, lai pasmietos par amerikāņiem un to zinātnieku polemiku. Jāatzīst, ka viņam tas ir izdevies diezgan labi (cik nu es varu salīdzināt). Konflikts starp Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu par meteora atklājēja slavu ir sanācis labu labais. Lai lasītājam nebūtu jāieslīgst orbītās un trajektorijās, viņam tiek piedāvāta paralēla mīlestības līnija, pat vairāk – tās ir veselas divas. Nevajag cerēt uz izjustiem personāžiem, te mīlestība ir laulības. Kā jau autora romānos pierasts, te parādās nevienam nezināms un pasaules neatzīts ģēnijs. No tiem, kuri sēžot pie brokastu galda var izgudrot mūžīgo dzinēju, ko pagatavot no pārdesmit burkām un veca ratu riteņa, bet kuram nekad nav laiks savu izgudrojumu uzlikt uz papīra. Skaidra lieta, ka šis cilvēks ir francūzis Zefirens Ksirdals. Nu un vēl – meteorīts sastāv no zelta.

Kad visas standarta lietas atķeksētas, autors tekstu ir piepildījis ar notikumiem un aprakstiem. Apraksti veltīti trakajiem amerikāņiem, kuri savā jaunās nācijas entuziasmā nezina, kur likt savu enerģiju. Salikti iekšā nejēdzīgi gari personu rīcības apraksti, kas padara jebkuru situāciju komisku, daudz tiek stāstīts par Grenlandi, cik nu tā laika enciklopēdijās bijis atrodams. Mūsdienu izlepušajam lasītājam grāmata liksies pasausa un pārāk vienkārša. No zinātniskās puses autoram nav kur piesieties, tēlus viņš nekad nav spējis izveidot ticamus, tās ir tikai mutes faktu gūzmai, kurs autorā nespēj noturēties. Varu uzteikt autoru arī par ekonomikas teorijas pārzināšanu, kas kādam Ksirdala radiniekam ļāva tikt pie bagātības. Piedzīvojumi ir pietiekami aizraujoši, lai lasītājs spētu izlasīt plāno grāmatu līdz galam un tādēļ lieku 7 no 10 ballēm. Mīnus viens par katrām laulībām.

Begumas pieci simti miljonu nemaz nav sarakstījis Žils Verns, to esot paveicis kāds nabaga gandrīz komunists Grusē (ja ticam pēcvārda rakstītājam). Puisim nav bijis naudas, un Verna redaktors viņa darbu nopircis un licis Vernam to pārstrādāt. Tādēļ šis stāsts atšķiras no pārējiem Verna stāstiem. Vienā teikumā vācu militāristi pret franču higiēnistiem. Es par divu pilsētu konkurenci ASV teritorijā nebiju lielā sajūsmā. Te ir klasiska melnbaltā pasaule, kur ir ļaunie industriālisti un labie dabas bērni, kas mazgājas vismaz reizi dienā. Vienā – metalurģija, otrā – ekofašisms. Lasītāja simpātijas ir zaļo pusē, jo Marsels taču ir no viņiem, un Šulcs ir īsts ļaunais ģēnijs, kurš sev blakus rakstāmgaldam tur lādiņus ar ogļskābo gāzi. Rakstāmgalds savukārt atrodas blakus milzu lielgabalam. Lasītājam lēnām tiks atklāts, ka šāda sacensība un varas koncentrēšana vienās rokās pie laba gala nenovedīs. Bet tomēr ļaus lasītājam apbrīnot vāciešu ordnungu pilnā apmērā. Man gan šis stāsts nepavisam nepavilka, un vairāk kā 5 no 10 ballēm likt nevaru.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Noslēpumu sala by Žils Verns

Ja man prasītu nosaukt bērnu dienu mīļāko piedzīvojumu grāmatu, “Noslēpumu sala” noteikti būtu no tām, kura pirmā ienāktu prātā. Tādēļ bija pat nedaudz kauns ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu, šķita, ka es tāpat visu zinu no galvas. Taču pēdējo reiz es lasīju to gadus divdesmit atpakaļ, un izrādījās, ka mana atmiņa nemaz nav tik laba, kā domāju.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons ir aiznesis uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Šeit viņiem kā tādiem robinsoniem ir jācenšas iekārtoties uz dzīvi; jau no pirmajām dienām ir skaidrs, ka Franklina sala būs viņu mājas uz nenoteiktu laiku. Tad kādēļ dzīvi nepadarīt komfortablu. Galu galā viņiem katram ir noderīgas zināšanas, kas kā reiz noder šādam pasākumam.

Sairess Smits ir izcils inženieris, Herberts Brauns nopietns botāniķis un dabaszinātnieks, Penkrofs kā jau īstens jūras vilks saprot šo to no kuģiem un galdniecības, Ģideons Spilets, lai ar’ žurnālists, bet tāpat kā daži mūsu ministri ir izgājis dzīves skolu, tādēļ šo to zina par medicīnu un medībām. Vēl ir Nebs, atbrīvots vergs, un lojāls Sairesam, kādam taču ir arī ēst jātaisa. Ja runā par šiem varoņiem, tad viņus tūdaļ varētu lādēt iekšā kosmosa kuģī un sūtīt uz Jupitera pavadoņiem, pāris gadu ceļā viņi nudien pat skarbāku vārdu nepārmīs. Visi ir tik psiholoģiski saderīgi, ka Vernam nav pat jāpievēršas mazās grupiņas iekšējiem konfliktiem. Vīri praktiski ir ideāli cilvēki, kuru sirdis ir kā dimanta oliņas (kā to teiktu Sprīdītis). Taču kā tēli viņi nepārliecina, ja nu vienīgi Airtons, bet pat tas ir tipisks sliktais, kurš kļūst labs. Pārējie ir vienkārši fasādes, aiz kurām slēpjas zināšanu krātuves.

Sala ir īsts paradīzes dārzs. Klimats varbūt ir paskarbs, taču tajā atrodamā flora un fauna ir tik daudzveidīga, ka liktu dabaszinātniekam sajukt prātā. Verns par to nesatraucas, tas ir tikai lieks iemesls izgāzt savas enciklopēdiskās zināšanas lasītājam. Tās gan šajā grāmatā pārāk nedominē un pat īpaši nenovērš uzmanību no galvenās sižeta līnijas robinsoniādes.

Arī kā robinsoni viņi ir izcili, Sairesam nav neizdarāmu lietu, viņš no nulles ir gatavs attīstīt civilizāciju vismaz līdz tvaika lokomotīves līmenim. Tas nekas, ka civilizācijā ir tikai pieci cilvēki. Tomēr autoram nav pieticis pacietības, lai ļautu cilvēkam izvērsties, viņš tiem izstumj no krūmiem klavieres darbarīku un šaujamieroču veidā. Līdz ar šo pavērsienu salu var arī sākt saukt par Noslēpumu salu. Jaunos salas iemītniekus pārsteidz atklāsme, ka viņi uz salas visticamāk nav vieni. Lieki piebilst, ka attapīgajam Sairesam tas kļūst saprotams pirmajam.

Tagad būs Maiteklis. Man bērnībā burtiski norāva jumtu, kad uzzināju, ka noslēpumainais svešinieks nav neviens cits kā kapteinis Nēmo un ka Airtons ir no Granta bērniem. Man tad tas likās autora viltīguma zenīts. Tagad man tā vairs nešķiet, nemaz jau tik veikls un viltīgs rakstnieks nav.

Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka viņa lasītājam dod apziņu, ka pie noteikta zināšanu līmeņa nonākot uz neapdzīvotas salas, apķērīgam un praktiskam cilvēkam nebūs nekādas problēmas dzīvot komfortabli. Vismaz deviņpadsmitā gadsimta standartā. Papildus man ļoti ieinteresēja aprakstītās nitroglicerīna iegūšanas metodes. Nezinu kādēļ, bet šo procesu man aizrautīgi stāstīja arī ķīmijas skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tas vien liecina, ka šīm zināšanām ir praktiska nozīme.

Piedzīvojumi ir šis grāmatas neatņemama sastāvdaļai. Pirmais lielais piedzīvojums ir lidojums ar gaisa balonu, tad seko mežonīgas salas labiekārtošana, cīņa ar pirātiem. Tas viss tiek darīts nezaudējot cilvēcīgumu un optimismu. Runājot par laimīgām sakritībām, tad tās te ir biezā slānī un pieaugot var rasties secinājums: “Ja dodaties ceļojumā vienmēr līdzi ņemiet divus hronometrus ar izņemamiem stikliņiem, suni ar plānas dzelzs kaklasiksnu, personīgo kalpu un attapīgus cilvēkus. Ja vēl kas būs vajadzīgs, to atgādās ar zemūdeni.”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šis nu Vernam ir izdevies īsts klasiskais izdzīvošanas stāsts ar piedzīvojumu elementiem. Pusaudžu gados noteikti ierosinās fantāziju un kas zina liks saprast, ka skolā iegūtās zinības attiecīgā situācijā var noderēt.

20000 Ljē Pa Jūras Dzelmi (Captain Nemo #1) by Žils Verns

Nolēmu nedaudz paātrināt “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tādēļ pieķēros kādai no atlikušajām Žila Verna grāmatām. Nav jau tā, ka viņas visas mūsdienās būtu pār žogu metamas. Šo es esmu pārlasījis neskaitāmas reizes, pēdējā bija pirms gadiem divdesmit. Klusībā cerēju, ka ar šo nebūs tik slikti, un kāda no bērnu dienās mīļajām grāmatām beidzot izrādīsies laba arī pieaugušam lasītājam.

1867. gadā uz jūrām noritēja brīnumainas lietas. Daudzi kuģi ziņoja par neparastu nezvēru, kurš reizēm dienā rāmi guļ virs ūdens, bet naktīs izplata dīvainu gaismu. Kāds kuģis uz šī nezvēra pat uzskrēja virsū un ielauza bortu, taču nezvēram no tā ne silts, ne auksts. ASV nolemj sūtīt zinātnisku ekspedīciju, lai noskaidrotu nezvēra dabu. Šai ekspedīcijai pievienoties tiek piedāvāts bioloģijas zinātņu pārstāvim Anoraksam, kurš izvirzījis narvaļa teoriju. Īstam zinātniekam neklājas atteikties no šāda ceļojuma un viņš dodas līdzi.

Tālāk sekos MAITEKĻI un nesaki, ka nebrīdināju. Lai gan nevaru iedomāties, kas bērnībā jādara, lai neko neuzzinātu par kapteini Nēmo un viņa zemūdeni Nautilu. Nautils skaitās viens no Žila Verna kā fantasta lieciniekiem. Tajos laikos izdomāt uz elektrību darbināmu zemūdeni nudien bija liels sasniegums. Nav gan tā, ka autors zemūdeni izgudroja. Pirmie zemūdeņu prototipi jau bija izgudroti un pat uzbūvēti. Pirmie eksperimenti notika jau sešpadsmitajā gadsimtā, un grāmatas sarakstīšanas laikā lielvaras jau vismaz gadsimtu nodarbojās ar to būvi. Taču viss paveiktais bija nieks, salīdzinot ar “Nautilu”.

Šis arī ir tipisks Verna piedzīvojumu stāsts. Jūras dzelme gan tad, gan tagad bija vēl neizpētītāka par Mēness virsmu. Tādēļ autors ir ļāvis vaļu fantāzijai. Lasot grāmatu jāatceras, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās nebija iepazītas tādas mūsdienās pamatskolniekam zināmas lietas kā kontinentu izcelšanās, okeānu dzīles, Antarktīda un Atlantīda. Šajos jautājumos autors raksta savu zināšanu robežās un dara ko var, lai būtu ne vien interesanti, bet arī izglītojoši. Skafandros, piemēram, nav nedz radio, nedz karsta kakao.

Grāmatas centrālais tēls ir Anorakss, viņš ir galvenais stāstītājs. No viņa mēs uzzinām, kā viņš un viņa biedri nonāca uz Nautila pie kapteiņa Nēmo. Viņš arī spēlē speciālista lomu un rada lasītājā uzticībā. Kā nekā biologs, kas specializējies okeāna radībās. Kā gan mēs viņam varētu neticēt! Diemžēl nekas vairāk kā stāstnieks viņš nav. Ieberzies Nēmo uzticībā, viņš zemeslodes apceļošanas laiku pavada pastaigājoties pa jūras dzelmi kopā ar Nēmo, reizēm izkāpis medībās kādā salā vai arī blenzis pa iluminatoru.

Konsels ir Anoraksa sulainis. Tipisks Verna personāžs, kalps, kas no saimnieka sagrābstījies gudrības, kuras bārsta pie pirmās iespējas. Pilnīgs fatālists un uzticīgs saimniekam kā suns. Taču Konselam ir atvēlēta vismaz piektdaļa no grāmatas, visas tās lapaspuses, kas veltītas novēroto radību klasifikācijā, galvenais runātājs ir Konsels. Bērnībā man tā klasifikāciju daļa dikti patika, šķita, redz, cik smuki, viss salikts pa plauktiņiem. Tas, ka pa plauktiņiem patīk joprojām, taču apraksti garlaikoja.

Neds Lends – ir vēl viens autora standarta tips. Viņš nevar uzrakstīt nevienu grāmatu, kurā neatrastos vieta garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam, kurš vēlas nogalināt. Neds Lends, savu tieksmi ir ierobežojis ar dzīvniekiem. Cilvēkam pie rīkles neķersies, jo, kas gan ir cilvēks salīdzinot ar vali! Anorakss reizēm nopūšas, ka vaļi diez vai dzīvi paliks, taču to medības apraksta ar aizgrābtu entuziasmu. Otra Neda loma ir bēgšanas plānošana, patiesībā ar plānošanu viņam ir pašvaki, viņš ir darītājs. Vairāk tā ir krišana biedriem uz nerviem ar mājieniem, ka viņš jau te nesēdēs visu mūžu, un Kanāda ir dikti smuka šajā gadalaikā. Vēl viņš laiku pa laikam ir sadrūmis un nav runājams.

Kapteinis Nēmo – gandrīz, gandrīz pavelk līdz antivaronim. Viņš no dabas nav ļauns cilvēks, vismaz tā viņa gūstekņi no sākuma noprot. Taču necieš, ka viņam runā pretī, un laiku pa laikam viņam ir kādas tumšas lietas darāmas. Tad ceļotājus ieslēdz kajītēs un nelaiž ārā. Kas īsti notiek, to lasītājs nekad neuzzina. Bet ekstrapolējot var noprast, ka angļiem tiek dota suta. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas kaut ko izdara, bet nevienam par to nelielās. Aizšaut uz Dienvidpolu, atklāt Antarktīdu, saraust nogrimušo kuģu dārgumus – labi. Kādam pavēstīt, priekš kam es jau tāpat zinu, ka biju tur pirmais. Viņam ir arī apņemšanās, iekāpjot Nautilā, vairs nekad nespert kāju uz sauszemes. Reāli trūka ļaunā ģēnija nesamākslotie smiekli.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Patika tāpat kā bērnu dienās, nav slikta fantastika, tam laikmetam atbilstošs uzsvars uz zinātnisko un izglītojošo daļu. Interesanti piedzīvojumi, kauja ar krakeniem, iesalšana ledū, niršana visdziļākajā okeāna vietā. Tas viss bērnībā mani aizrāva un daļēji aizrauj arī tagad. Noteikti iesaku izlasīt.

Piecas nedēļas gaisa balonā by Žils Verns

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Diezgan sekmīgi, un tagad jau sāk šķist, ka nākamvasar viņa būs izlasīta. Reizēm es izvērtēju iespēju izlasīt viņas visas mēneša laikā, lai akmens ir nost no kakla un ar paceltu galvu varētu doties uz jauniem projektiem, taču mani attur viena lieta. Kad no šīs sērijas izlasa vairāk kā četras grāmatas pēc kārtas (kā man tas gadījās ar šo), tad lasītājs kļūst ļoti īgns un neiecietīgs. Jo ir sačakerēta kārtējā bērnības top grāmata, un tas, kas rakstīts, nepavisam nav tā, kā palicis atmiņā.

Doktors Samuels Fērgusons kopā ar draugu Ričardu Kenediju un kalpu Džo dodas ceļojumā pa Āfriku, izmantojot ar ūdeņradi piepildītu gaisa balonu. Pateicoties Fērgusona izgudrotajam mehānismam nav jāizlaiž no balona ūdeņradis un jāizmet balasts, tāpēc ar balonu var ceļot ļoti tālu un ilgi. Aprakstīti dažādi aizraujoši piedzīvojumi austrumu un centrālajā Āfrikā, Sahārā, Viktorijas un Čadas ezerā.

Mūsdienās šo stāstu klasificē kā bērnu literatūru, jo laika gaitā jau nedaudz zināšanu apjoms nobīdās, taču es šādu izvēli apšaubu. Diez vai šīs grāmatas saturs ir bērnišķīgs. Pirmkārt, autora skats uz pasauli ir sava laikmeta garam atbilstošs. Mūsdienās viss trīs varenos ceļotājus droši varētu saukt par rasistiem. Autors nekautrējas salīdzināt nēģerus (tā reiz sauca afroafrikāņus) ar pērtiķiem, jo viņiem jau trūkst tikai astes. Āfriku apdzīvo vieni vienīgi mežoņi, kas mīl ēst sev līdzīgos un uzbrukt visam nepazīstamajam. Nesmādē pat baltos cilvēkus. Baltā cilvēka pārākums gan netraucē Kenedija kungam no droša attāluma atšaut tos nēģerus, kas viņam vienkārši nepatīk, izskatās aizdomīgi, vai vienkārši nav baltie. Arī ar arābiem nav viegli, tie atrodas kultūras pagrimumā un dzīvo uz seno laiku atblāzmas, īsumā – Āfrikā ir tikai pāris normālas vietas franču un angļu kolonijas, visa pārējā apgabalā labāk kāju uz zemes nespert, apēdīs vai aizdzīs vergos.

Pats grāmatas stāstījums nav tik daudz ceļojuma apraksts, no ceļojuma te ir vairāk Džo izrāda savu akrobātiku, Fērgusons uztraucas par ūdeni un ūdeņradi, apraksta kokus un ciltis, Kenedijs ir vienkārši maniaks ar ieročiem, ja viņš dienas laikā nav nevienu nolaidis no kātiem, diena ir neizdevusies un jāsāk činkstēt. Labi, ka nēģeri naktī uzbrūk regulāri, un saviem biedriem nākas uzklupt tikai vienreiz. Visādi citādi ceļojums atgādina kādas dabas filmas stāstījumu, kuru mums vēsta autors izmantojot Fērgusonu. Bērnu dienās vēl šķita saistoši, bet tagad, kad par Āfrikas iekarošanu un kolonizāciju zinu nedaudz vairāk, nākas secināt, ka te ir viens vienīgs faktu savārstījums, kurā autors uzskaita pāris pētniekus. Taču Verna daiļrades zinātājiem tas jau ir skaidrs no paša sākuma. Fakti arī ir visnotaļ neprecīzi, jo par Āfrikas kontinenta iekšieni nevienam nebija nekādas sajēgas, tā vīri dabū ciest slāpes virs izdomāta tuksneša.

Gaisa balons izvēlēts meistarīgi. Laikā, kad izdeva šo grāmatu, balonbraukšana sāka pārņemt cilvēku prātus. Manuprāt autors nedaudz nošmaucās ar ūdeņraža ieguves metodi, jo šaubos, vai pat mūsdienās elektrolīzes iekārta ar akumulatoru būtu pietiekoši kompakta šādam ceļojumam. Patiesībā viss ir tik fantastiski, ka balonu autoram nākas nogāzt izmantojot vecās labās klavieres, kuras fanfarām skanot tiek izstumtas no krūmiem. Ja bērnu dienās man šī aina rosināja fantāziju, tad tagad varēju tikai apsveikt autoru ar slinkumu izdomāt ko jēdzīgāku un patiesāku.

Varoņi ir tikai stāsta instrumenti un, padomājot nopietnāk, viņi ir tikai izkārtnes, kurās cilvēku grūti atrast. Doktors Fērgusons ir tā kā zinātnieks un ceļotājs, bet tai pašā laikā pilnīgs fatālists. Vienīgais, ko mēs par viņa dzīvi uzzinām, ir tas, ka viņš jau no trīs gadu vecuma ēdis ar dakšiņu. Džo ir uzticīgā kalpa loma, ceļojot kopā ar saimnieku sagrābstījies zināšanas, bet dvēselē palicis iztapīgs un panaivs puišelis. Nedaudz slimo ar suicidālām nosliecēm, par visu vairāk vēlas mirt varoņa nāvē. Ja ticam grāmatai, tad spēj pa sauszemi veikt apbrīnojamas distances. Par Kenedija kungu jau stāstīju, viņš laužas kā jauna meita, negrib pat braukt līdzi, taču klausa tiešām pavēlēm. Mīl nogalināt un uztraucas par saviem ieročiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, savulaik noteikti bija tipiska piedzīvojumu grāmatas bez nekādiem varoņu izveides smalkumiem. Verns lieto veco labo recepti – piedzīvojumi plus šausminoši un aizraujoši fakti. Kas gan vairāk lasītājam nepieciešams, lai izrautu viņu no ikdienas. Mūsdienās informācijas laikmetā grāmata ir nedaudz par plakanu. Ja bērnībā fanojāt par šo darbu, tad labāk nepārlasiet.

Žangada by Žils Verns

Nav ko slēpt, bet bērna gados šis autors man bija pats, pats labākais. Kā gan var nepatikt Žils Verns, ja visos garajos skolas brīvlaikos mēs ar TV starpniecību tikām iepriecināti ar “Kapteiņa Granta bērniem”. Verna grāmatas bibliotēkās arī vienmēr bija paņemtas, un tieši tādēļ šo grāmatu man izdevās izlasīt tikai pēc pamatskolas beigšanas. Izlasīju un konstatēju, ka grāmata nav neko jēdzīga. Tagad nolēmu pārlasīt, lai noskaidrotu vai manas domas nav mainījušās.

Garralu ģimene mierīgi dzīvo Peru, un šķiet, ka viss ir kārtībā. ģimenes patriarhs Žoāms Garrala gan nāk no Brazīlijas, taču nekad nav izteicis vēlmi doties uz savu dzimteni. Un tas neskatoties uz savas sievas un meitas lūgumiem. Taču tad vienu dienu pie apvāršņa parādās Torress, izbijis vergu ķērājs, cilvēks ar šaubīgu reputāciju, viņam vajag satikt Žoāmu par katru cenu. Viņus abus saista kāds noslēpums, kas vienam nesīs postu, bet otram bagātību.

Biotehnoloģijas, kriptoloģija, alfabēta analīze, milzu plosti, ūdenslīdēji, seni noziegumi un neģēļi tiek sapīti kopā šajā stāstā ne sliktāk kā žangadas kopā saturošās saites. Negaidīti notikumu pavērsieni, kas pēkšņi pārtrauc autora vienmuļo stāstu par Amazones upi, tās iemītniekiem, mežiem , dabu un nākotni. Autors kā īsts futūrists paredz Brazīlijas civilizēšanu, nekautrēdamies sadala sabiedrības šķirās un norāda katrai no tām īsto vietu. Laiku pa laikam nedaudz pagaužas par vergturību, bet labajam saimniekam jau ir arī tikai labi un uzticami vergi, lojāli kalpotāji un labi bērni.

Sižets ir lubenes cienīgs un pašvakam scenāristam ļautu no grāmateles izspiest vismaz divsimts sērijas. Ja paskatāmies autora daiļradi kopumā, tad viņam nekad nav izdevies izveidot normālus galvenos varoņus. Tie ir standarta tipāži, kur ir kāds enciklopēdists, kāds panaivs lauķis vai kalpotājs, bagāts džentlmenis, smuka meita, iemīlējušies jaunekļi. Darbība noris kā nepārtraukts piedzīvojums, lai lasītājs nepamanītu visa notiekošā seklumu un absurdumu. Tēli ir labie un ļaunie, principiālie un bezprincipa, pielīdēji un džentlmeņi, baltie un melnie. Savā starpā atšķiras tikai ar vārdiem un dzimumu. Par tēliem kā tādiem runāt ir veltīgi, jo ja jau pats autors raksta par viņiem primitīvi, tad kāda gan pieķeršanās viņiem un palikšana atmiņā. Šī grāmata diemžēl nav izņēmums, te autors ir atteicies pat no savas futūrista komponentes un no paša sižeta vispār.

Visa grāmata lasās, kā nepārtraukts stāstījums par Amazones upes faunu, floru un cilvēkiem. Laiku pa laikam vienmuļi iemidzinošais stāsta plūdums tiek pārtraukts ar kādu asāku sižeta pavērsienu, kādu pakampj kaimans, kāds nemāk normāli pakārties, kāds noslēpt savu patieso dabu. Autors dara visu, lai neatstātu lasītāju neziņā par katras amazones pietekas ūdens garšas īpatnībām. Viņš nekaunas pus lapaspusi pierakstīt ar koku nosaukumiem un to izmantojumu tautsaimniecībā. Svarīgākās lietas tiek atkārtotas pāris reizes, ja nu kādam nepielec. Nezinu, iespējams, ka deviņpadsmitajā gadsimtā šis stils bija pieņemams, bet mūsdienās, kad no daiļliteratūras netiek gaidīta enciklopēdijas šķirkļu atgremošana, grāmatai pietrūkst fokusa.

Vienīgais, kas grāmatā bija labs, bija ievads kriptoloģijas pamatos, kriptogrāfisko tekstu analīzē un atšifrēšanas metodēs. Tas varētu teikt izglāba visu pasākumu un tikai tādēļ grāmatu nenovērtēju kā nelasāmu. Kas to būtu domājis, ka Brazīlijas džungļos vergu ķērāju otrais hobijs ir tekstu šifrēšana un garu penteru rakstīšana šajā šifrā. Nemaz nerunāsim par galveno ļaundari – īstu brīnumbērnu, kas zinot atslēgu spēj lasīt tekstu pa tiešo bez zīmuļa un lapas.

Lieku 5 no 10 ballēm. Garlaicīgs plostošanas apraksts, kurā autors spiež uz dabu, kopējot izvilkumus no enciklopēdijām, saturam piemaucot klāt to kas notiks nākotnē – autora pagātnē. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums, lai gan reizēm gribas, lai viņi visi tur uz tā plosta atdotu galus un izbeigtu autora mocības.

Mazais kapteinis by Žils Verns

Šo Žila Verna grāmatu līdz šim biju lasījis tikai vienu reizi. Attaisnojums pavisam vienkāršs – mūsu sovhoza bibliotēkā šīs grāmatas nebija. Iespējams, ka bija, vienkārši kāds sovhoznieks nebija atnesis to atpakaļ. Tādēļ izlasīju grāmatu vidusskolas vecumā, paņemot to no Talsu bibliotēkas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektā nolēmu izlasīt vienu no sērijas pirmajām grāmatām.

1873. gadā kuģis Piligrims Kapteiņa Hulla vadībā dodas ceļā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Ceļojuma mērķis ir nogādāt kuģa īpašnieka sievu un viņas bērnu mājās. Taču jau pašā ceļojuma sākumā viss noiet greizi, un kuģa komandēšana jāuzņemas Dikam Sendam, puikam kuram vēl nav pat sešpadsmit gadu. Bez piedzīvojumiem grāmata ietver sevī bagātīgu informāciju par ģeogrāfiju, Āfrikas floru un faunu, izvilkumus no laikabiedru ceļojumu dienasgrāmatām. Kā papildus tēma tiek attainota nežēlīgā Āfrikas izpostīšana vergu tirdzniecības dēļ.

Varoņi, kā jau tas Žila Verna stāstos ir pieņemts, nav īsti cilvēki, bet gan rupori, ar kuru palīdzību autors var iebarot lasītājam informāciju. Viņiem nekas netraucē sižeta vidū uzsākt lekciju par posmkāju klasifikāciju, bezizejas situācijā gaidot nāvi pie sevis apcerēt Livingstona ceļojumus Āfrikā. Diks Sends vai mazais kapteinis ir, būsim godīgi, topoloģiskais idiots. Uz viņa nespēju orientēties pēc debesu ķermeņiem ir balstīts viss grāmatas sižets. Puika pamanās netrāpīt Dienvidamerikai, nepamanīt Magelāna jūras šauruma šķērsošanu un Angolas krastus noturēt par Dienvidameriku. Bet visādi citādi lāga zēns, kas tiek galā ar uzlikto atbildību. Toties viņš ir īsts speciālists neizpētītās Centrālāfrikas ciematu izvietojumos. Viņam arī nav nekādas problēmas ielikt kādam dunci ribās, ja ir vajadzība, un nolēkt no ūdenskrituma.

Megaļaundaris Negoro ir pavisam cits stāsts. Lasot man radās aizdomas, ka Negoro ir bijis ceļotājs laikā ar kādu GPS navigācijas instrumentu, kas nav piesaistīts satelītiem. Viņam, lai aizvestu Diku garām Amerikas krastiem uz Āfriku, pietika vien ar divām kursa korekcijām. Pie tam viņš bija samaitājis kuģa lagu. Negoro ir arī dikti ļauns, kādēļ viņš apvainojās uz Diku un viņa nēģeru (daļa afroafrikāņi daļa afroamerikāņi) komandu, es tā arī nesapratu. Neviens viņam pāri nedarīja, ļāva strādāt par koku uz klāja, negrūstīja. Šajā vietā autoram ar varoņa motivāciju ir nopietnas problēmas (bet tas jau viņam ir vienmēr).

Veldones kundze nav patstāvīga būtne, viņa ir vairāk tādēļ, lai apkārtējiem būtu par ko rūpēties. Laiku pa laikam viņa mierina Diku (nu tā mātišķi, precēta sieviete tomēr, un jau trīsdesmit gadus veca). Un brālēns Benedikts, kukaiņu pētnieks vietējās nozīmes Paganels. Absolūti bezjēdzīgs radījums, kura vienīgais uzdevums ir veikt pārspriedumus par kukaiņu dabu.

Vergu tirdzniecības aprakstā autors balstās uz sava laikmeta liecībām. Domāju, ka tās ir īpaši nepārmainīti ceļotāju piedzīvojumu atstāsti. Bet tas nemazina vergu tirgotāju noziegumu realitāti. Un ar šo tēmu autors aizskāra tā laika vienu no aktuālākajām problēmām. Te autors nekautrējas no grafiska notiekošā apraksta, parādot, ka laikā, kad pārējā pasaule šķiet ir daudz maz civilizēta nomaļos pasaules stūros joprojām notiek briesmu lietas.

Autors nekautrējas izmantot visus savus standarta paņēmienus, seškāju zirneklis, topoloģiskais idiotisms, cilvēks – enciklopēdija, uzticīgie nēģeru kalpi un neģēlis katordznieks. Nav jau nekāds noslēpums, ka autora visas grāmatas ir puslīdz līdzīgas, bet šajā, kurā nekas netiek runāts par tehnoloģiju sasniegumiem, standartums dikti duras acīs.

Tipiska autora grāmata lieku 6 no 10 ballēm. Pusaudžu gados man faktu gūzma šķita pietiekama, lai grāmatu vērtētu kā ļoti labu, taču tagad prasījās arī kaut kas vairāk par tukšu piedzīvojumu uz enciklopēdijas šķirkļu bāzes. Grāmatas pluss ir ilustrācijas, dažas pat krāsainas.

Parīze XX gadsimtā by Žils Verns

Šis ir viens no tiem retajiem Žila Verna darbiem, kuru es vēl nekad neesmu lasījis. Izvēloties starp atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, šis apstāklis tika ņemts vērā, bonusā viņa ir arī pēdējā no sērijā iznākušajām grāmatām. Tā, izlasot šo grāmatu, tika nošauti divi zaķi.

Parīzē rit divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi. Sabiedriskais transports ir absolūti efektīvs, daļu slodzes paņem plānveidīgi izstrādāti pneimatiskā vilciena maršruti, bagātākie cilvēki brauc ar viena zirggspēka jaudas automobiļiem, ostās pienāk milzu kuģi. Pat Parīze ir kļuvusi par ostas pilsētu. Liekas, ka cilvēcei tehnoloģiskais progress ir nesis tikai labumu, bet tā vis nav, ir kāda cilvēces mantojuma daļa, kuru tehnoloģijas ir praktiski iznīcinājuši. Humanitārās zinātnes kā tādas vairs nepastāv, mākslinieki, literāti un muzikanti ir kļuvuši nepieprasīti un nevajadzīgi.

Runājot godīgi, grāmata ir totāls mēsls. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un arī šis bija noslīcināts. Verna izdevējs šo grāmatu bija atteicies publicēt un pareizi darīja. Bet pēc kāda laika autora mantiniekiem šķita laba ideja nopelnīt vēl kādu kapeiku papildus, un grāmata ieraudzīja pasauli. Kā tad te ir ar futūristiku? Nekā! Autors tiražē tās pašas idejas, kas tikai apspriestas grāmatas sarakstīšanas laikā. Visa industrija darbojas uz saspiestu gaisu, datoru vietā strādā Paskāla teorētiskie mehānismi, par kosmosa kuģiem neko netiku lasījis, apgaismojumu dod dzīvsudraba lampas.

Visi šie nākotnes redzējumi ir visnotaļ shematiski un nebūt neaizņem grāmatā nopietnu daļu. Lielākā grāmatas daļa tiek aizvadīta, reflektējot uz aizgājušajiem Francijas laikiem. Tiem, kad mākslinieki bija cieņā un rakstniekus lasīja. Un kā nu sagadījies, kā ne, šie laiki ir bijuši pirms Žila Verna laikiem. Tad nu mēs esam spiesti lasīt veselu nodaļu, kurā tiek uzskaitīti franču klasiķi. Tad ir nodaļa, kurā varoņi gremdējas aizgājušo laiku mūzikā. Labi, ka tas viss notika uz kombinētās iekārtas klavieres, gulta, galds fona, citādi būtu ļoti, ļoti garlaicīgi. Bez sarunām viņu dzīves izskaistina apkampieni, kuri tiek veikti sastopoties izrādot īstu vīru draudzību.

Grāmatas galvenais varonis Mišels ir savam laikmetam neraksturīgs cilvēks, viņu velk uz dzeju, interesē vecie rakstnieki un mūzika. Jaunajā pasaulē tādiem īsti nav, ko darīt. Laikmetā, kur cilvēki dzejas vietā lasa monogrāfijas par berzes novēršanas tehnoloģijām un pneimatisko vārstu īpatnībām, tādām lietām nav noieta. Cilvēki ir kļuvuši racionāli, un ar niekiem vairs nenodarbojas. Mišelam ir deviņpadsmit gadu, un viņa liktenis jau no sākta gala ir izlemts. Taču lasītājam nevajag sabēdāties, Mišels nav tas tēls, kuram var ieķerties, autoram viņš ir tikai kā skaļrunis, ar kura palīdzību izplūst garos pašmērķīgos dialogos un monologos. Vēlme apgaroti izteikties piemīt arī visiem pārējiem grāmatas personāžiem. Vienīgā Mišela odziņa ir tā, ka viņu nedaudz velk uz jauniem meitiešiem, viņa mīļotajai ir veseli piecpadsmit gadi, un viņš viņu būtu gatavs precēt.

Bet visādi citādi Mišels, neskatoties uz savu dzejnieka dvēseli, vismaz autors uzskata, ka viņam tāda ir, ir vienkāršs cilvēks, kuram rokas aug no pakaļas. Viņam nav nekādas nojausmas par to, ko nozīmē pelnīt sev maizi. Nav jau arī nekāds brīnums, visu mūžu viņu ir audzinājis tēvocis baņķieris. Par to Mišels mīl nicīgi izteikties un uzskatīt viņa ģimeni par aprobežotiem tumsoņām. Bet nepateicība jau ir pasaules alga.

Grāmata ir pelnījusi 2 no 10 ballēm. Viņas vienīgais plussir tās mazais lapaspušu skaits. Reti kad ir gadījies lasīt tik garlaicīgu grāmatu par tehnogēno nākotni. Pat mūsdienu stīmpanka žanra grāmatās pasaules ir pārdomātākas un interesantākas par šo Žila Verna kunkstēšanu par kultūras izzušanu. Pie tam problēma ir izzīsta no pirksta un ieviesta tikai tādēļ, lai nebūtu jānodarbojas ar futuroloģiju, bet tā vietā varētu izrādīts savas zināšanas par sava laikmeta kultūras sasniegumiem.

Astoņdesmit dienās ap zemeslodi by Žils Verns

Katram, kuram bērnībā ir nācies piedzīvot PSRS laikus, Žils Verns ir bijis neizbēgama brīvlaika sastāvdaļa. Pat, ja tu nelasīji grāmatas, tu skatījies filmas vai multenes, kas bāzētas uz šī autora grāmatām. Tā bija arī man. Šo grāmatu izlasīju salīdzinoši vēlu, jo ciema bibliotēkā viņa nebija pieejama. Teorētiski viņa skaitījās, bet kāds gudrinieks viņu bija pieturējis pie sevis kādus desmit gadus. Tāpēc man par šo gadu bija izveidojies priekšstats, kas radās no multenes.

Fileass Fogs ir tipisks angļu džentlmenis, kura dienas kārtība ir apskaužama. Viņš ir precīzs kā hronometrs, un dzīve viņam ir saplānota līdz kapa malai. Mošanās noteiktā laika, tad brokastis un pusdienas klubā, vista spēle un došanās mājās. Tāda pati punktualitāte tiek prasīta no viņa sulaiņa. Daži neiztur, bet Āķim šāds punktuāls saimnieks šķiet Dieva dāvana. Taču vienā dienā Foga kungs noslēdz derības ar reformatoru kluba biedriem, ka apbrauks ap zemeslodi astoņdesmit dienās. Teorētiski tas ir iespējams, bet praksē tas var izrādīties diezgan grūts uzdevums. Par labu lietai nenāk arī fakts, ka Fileass tiek turēts aizdomās par kādas britu bankas aplaupīšanu, un viņam pa pēdām seko slepenpolicists Fikss.

Arī šajā grāmatā galvenais nav cilvēka iekšējā pasaule un tēla izaugsme. Te galvenais ir tehnoloģiskie sasniegumi un cilvēka domas uzvara pār dabu. Zeme ir sarukusi līdz ar transporta attīstību, reiz milzīgie attālumi ir sarukuši. Jūrās kuģo tvaikoņi, kontinenti savienoti ar dzelzceļiem, un nekas neliedz zemi apceļot brīnumainos ātrumos. Autora varoņi izmanto visus šos tehnoloģiju sasniegumus savā ceļojumā. Papildus lasītājs var uzzināt visu par vietām, kurām garām brauc ceļotāji. Ceļojums pāri ASV lielākoties ir apdzīvotu vietu uzskaitījums, kas vietām tiek pārtraukts ar pāris piedzīvojumiem. Bērnībā nemaz nebiju pievērsis uzmanību, ka te atrodamas pāris lapaspuses, kas veltītas tikai mormoņu vēsturei.

Paši varoņi atstāj sekojošu iespaidu: Fileass cilvēks – automāts, kas kā īsts angļu džentlmenis neizrāda nekādas emocijas, ne par ko neuztraucas, un ceļojums viņam ir tikai pasākums, kurāpierādīt acīmredzamo. Zemeslodei var apbraukt apkārt pa 80 dienām. Āķis – Fileasa sulainis, kas neizceļas ar īpašām prāta spējām, tāds lētticīgs franču lauķis. Viņu vienīgo interesē vietas, kurām tiek braukts cauri. Tas, protams, rada papildus nepatikšanas un piedzīvojumus. Sulaiņa tēls jau vispār ir Verna klasisks paņēmiens kā atdzīvināt grāmatas stāstījumu. Fikss – stāsta maitasgabals, kura motivators ir nauda. Nav jau tā, ka pret Fogu viņam būtu personīgs naids, viņš patiešām to uzskata par zagli un blēdi. Fiksa uzdevums ir bāzt sprunguļus Fileasa pasākuma riteņos, piedot ceļojumam neparedzamību un grūtības. Auda – izglābta sieviete, kas visu grāmatu apbrīno savu glābēju Fogu. Labi tehniski viņu izglāba Āķis un Fogs, bet tā kā džentelmenis te ir Fogs, tad Āķis var stāvēt pie ratiem.

Beigas, šķiet, zina visi, ja brauc uz austrumiem, tad beigās salasīsi veselu dienu. Tīrais brīnums, ka Fogs nebija ierēķinājis šo lietu savā plānā. Domāju, ka savulaik šāds risinājums bija izcils jauno pasaules uztveri pasvītrojošs elements. Tīri labs lasāmais arī šodien, daudzās vietās man nācies būt pašam, un ir interesanti lasīt, kādas tās izskatījušās agrāk. Tagad esmu pārsteigts, cik patiesībā grāmata ir sausa salīdzinot ar bērnības atmiņām. Acīmredzot bērna prāts spēj uzburt daudz ko vairāk nekā uzrakstīts grāmatās. Lieku 7 no 10 ballēm.

Mani bērnības lasīšanas paradumi

Lasīt iemācījos jau ~3,5 gadu vecumā un sākot iet skolā jau biju pamanījies izlasīt pāris grāmatas. Jā tajās bija daudz bilžu un maz burtu, bet tomēr.

Kā pirmā grāmata, ko esmu spējīgs atcerēties – paša lasītu, man prātā nāk M.Stārastes „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Atceros to tikai tādēļ, ka laikam no viņas esmu guvis arī pirmo bērnības traumu, kas saistīta ar grāmatām. Tur ir viena lapaspuse, kur lācītis Rūcītis satiek mežacūku. Tad, lūk, lasot šo grāmatu, šis atvērums lasīts netika, bet gan tika šķirts pāri. Mežacūkas atvērumā zīmējums bija tik baiss, ka man vienkārši nebija iekšās to pētīt vēlreiz. Bet grāmatai varētu dot 10 no 10 ballēm.

Skolā, nullītē, pirmā lasāmā grāmata saucās „Valodiņa” varbūt arī „Ābece”, reāli garlaicīgs pasākums, jo lasīt es jau mācēju. Spēju lasīt 33 vārdus minūtē skaļi, pie sevis klusu noteikti ~120 vārdiem. Tad nu tā, kamēr citiem bija jāvelk ar pirkstiem līdzi dīvainām strīpām, izsakot dīvainus teikumus, es reāli garlaikojos, grāmatā lasāmā bija maz un līdz vasarai es viņu biju izlasījis un izšķirstījis n reizes.

Šajā laikā man TOP lasāmviela bija, grāmatas autoru neatceros, bet stāstīja par zvēriem mežā, vilks bija ļaunais postītājs, saucās „Ziema” un „Vasara”, tad protams visādas „Ieviņas Āfrikā” un nezinu kāpēc, bet dikti patikās Baltvilka dzeļoju krājums „Skrejvabole pieliek soli”.

Tai pat laikā visu bērnību biju apsēsts ar dinozauriem un arheoloģiju, kur es par viņiem biju uzzinājis, tā arī vēl neesmu atkodis, jo grāmatas par šādu tēmu man bērnībā nebija. Toties tai laikā es veicu izrakumus, tā vismaz man vecāki apgalvo, veiksmīgākais atradums esot bijis cūkas žoklis (labais, to es atceros), kuru es uzskatīju par autentisku dinozaura kaulu, ceru ka Duksis par krājumu izlaupīšanu neapvainojās. Pirmo reālo grāmatu par dinozauriem es izlasīju tikai 3. Klasē, kad mājās atradu grāmatu par Saules sistēmas rašanās vēsturi un dzīvība attīstību. Izdota piecdesmitajos, kā viņu sauc, neatceros, reāli patikās Pompeju nopostīšanas bildes un protams dinozauri.

Pirmā grāmata, ko pakāsu bija pirmās klases „ĀBECE”. Biju ielikts pagarinātās dienas grupā un pēkšņi vienu dienu atklāju, ka visiem citiem klasē ir Ābice, bet man nav. Izrādījās, ka Ābece mājās ir jālasa un tad skolā atprasa. Tā kā savu biju pakāsis, tad nācās vien atprasīšanas brīdī aizņemties no solabiedra un lasīt no viņa Ābeces. Pēc kāda mēneša savu ābeci atradu uz skolotājas galda grāmatu čupā, laikam kādreiz būšu to aizmirsis savākt skrienot uz „strādnieku” autobusu.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …