Ja tā pavisam godīgi, tad es nemaz tik bieži grāmatas par sportu nelasu. Šo man amazone bija ielikusi ieteikto sarakstā, nosaukums mani saintriģēja. Atcerējos, ka kaut kad kaut kur vienā avīzītē lasīju nelielu rakstu par ultramaratonistiem, kas man kaut kā bija iespiedies atmiņā. Galu galā var jau tikai apskaust cilvēkus, kas spēj vienā piegājienā noskriet simts jūdzes.

Grāmatas autors bijušais kara korespondents, tagad raksta dažādiem žurnāliem. Viens no viņa hobijiem ir skriešana. Skriešanas procesā viņš bieži iekūlies dažādās traumās un uzdeva sev jautājumu, kā skriet pareizi un kur atrast vispareizāko skriešanas veidu. Te nu mēs nonākam pie vienas Meksikas indiāņu cilts Tarahumara, kurus autors pasniedz kā izcilus superatlētus, kas spēj noskriet ultramanratonu jebkādos apstākļos un finišā ne tikai uzvarēt, bet arī neizskatīties nogurušiem. Skaidra lieta, ka šādi skriešanas noslēpumi viņam liekas izpētes vērti, un viņš dodas uz Vara kanjonu, lai sastaptu šīs cilts pārstāvjus un šo to no viņiem iemācītos. Ar pirmo piegājienu nekāds dižais kontakts nesanāk, bet autoram izdodas iepazīties ar vienīgo balto cilvēku, kas ieberzies Tarahumara cilts uzticībā ar kļičku „Caballo Blanco” jeb latvju mēlē Baltais Zirgs. Autors nedaudz pie viņa patrenējas un abi ķeras pie megasuper slepena ultramaratona rīkošanas, kurā piedalīsies gan Tarahumara cilts pārstāvji, gan pāris ASV supermaratonisti.

Ja tā godīgi, tad šī grāmata man šķita tāda kā basās pēdas mārketings. Autors ne tikai mēģināja lasītājam pierādīt to, ka cilvēks ir dzimis, lai skrietu. Un to, ka cilvēks var teorētiski noskriet jebkuru citu dzīvnieku. Autors mēģina iestāstīt arī to, ka tieši skriešanas apavi ir tie, kas bendē cilvēkiem kājas. Jebkura apava zole strādā kā amortizators starp pēdu un zemi, un cilvēks, skrienot ar šādiem apaviem, nejūt saķeri ar zemi un tādēļ izdara solī lielāku triecienu uz kājām nekā vajadzētu. Īsumā pie visa ir vainīga Nike un pēdējais laiks pāriet uz sandalēm vai vispār uz basām kājām.

Grāmata sarakstīta saistošā valodā, man kā cilvēkam, kas par ultramaratoniem līdz šim neko daudz nebija zinājis, bija interesanti uzzināt gan treniņu metodes, gan interesantus faktus. Izrādās, ka šajās sacensībās nebūt nav retums, kad kādam no skrējējiem pārstāj funkcionēt nieres, dažs labs ir iecienījis distances vidū iebāzt galvu spainī ar ledu. Tā kā pasākums reizēm risinās ilgāk par diennakti, tad ir arī metodes, kas nodrošina pret jumta aizbraukšanu. Interesanti ir arī autora spriedumi par to, kādēļ ASV vairs nav konkurētspējīga garajās distancēs, un kas pie tā ir vainīgs.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā interesanta par ultramaratonistu subkultūturu. Bet vai tādēļ sākšu nodarboties ar skriešanu – domājams, ka nē, peldēšana man tomēr patīk labāk. Man jau arī šķiet, ka diez vai Tarahumara ir izcilāki skrējēji par kenijiešiem, bet nenoliedzami daži lokāli panākumi viņu skrējēju komandai tomēr ir.

Cik var noprast, tad grāmatā aprakstītais ultramaratons ir risinājies 2006. gadā un tagad tam jau ir diezgan liela piekrišana. Te ir Baltā zirga atskaite par 2010. gada ultramaratonu.

Ja nu kāds grib pie viņa pieteikties uz skriešanas stundām, tad viņa oficiālā mājaslapa ir te.