Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.
Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.
Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.
Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.
Šo grāmatiņu pasūtīju mirkļa vājuma iespaidā. Nevarēju izvēlēties neko no standarta tēmām un nolēmu atrast kaut ko par blusu cirku. Meklēšanas rezultātā blusu cirks izpalika, bet manās rokās nonāca grāmata, kas apkopo dažādus dīvainus eksperimentus. Grāmatas autors ir pacenties, lai grāmatā tiešām nonāktu eksperimenti, kuru rezultāti publicēti nopietnā žurnālā.
Sākums ir klasisks, tajā tiek pieminēts galvaniskās strāvas ietekmi uz līķi. Savulaik šādi publiski demonstrējumi bija visnotaļ populāri šovi Londonā un citās lielpilsētās. Tad seko Padomju zinātnieku eksperiments, kura rezultātā pāris suņi tika pie divām galvām. Tas nedaudz satramdīja ASV ķirurgus un viņi pēc desmit gadu ilgas sagatavošanās pārstādīja pērtiķa galvu no viena ķermeņa uz otru.
Par pašu ziloni un LSD. Diemžēl eksperimentētāji kaut ko nojauca aprēķinos un tā vietā, lai nodrošinātu zilonim patīkamu ceļojumu, viņi injecēja pārlieku lielu dozu un zilonis mira no pārdozēšanas. Vēlāk gan tika atrasti vēl daži ziloņi, kur devas tika sabalansētas, tomēr nekā vairāk kā īslaicīgu agresiju un nelielu mīņāšanos uz vietas, eksperimenta autori nenovēroja. Tas tev nav zirneklis, kas LSD iespaidā vij supersimetriskus tīklus, vai kaķis, kas sāk uzvesties kā ķengurs.
Ir pat apskatīts eksperiments, kur tiek pētīts apgalvojums, ka bērns pats esot spējīgs izvēlēties veselīgu un nepieciešamo pārtiku. Tā nu eksperimentā katrs bērnelis no 9 mēnešu vecuma pats varēja izvēlēties sev ēdamo no 20 dažādiem traukiem. Un pēc pusgada viņi tiešām bija veselīgi bērneļi. Visam eksperimentam bija tikai viens mīnuss. Visi piedāvātie ēdieni bija veselīgi, bez saldumiem
Skaidrs, ka daudzi interesanti eksperimenti notikuši seksa jomā, kā sirds ritma mērījumi, uzbudinājuma pakāpe uz čīkstoša tilta, un cik daudz vajag tītaram, lai objekts viņam liktos pārošanās procesam piemērots. Uz slotas kāta uzsprausta tītara galva ir pietiekama. Izrādās, ka suņu sūda ēšanā cilvēks labāk izvēlas to, kas vismazāk pēc tāda izskatās. Un vecāki neadekvāti zemu vērtē sava mazuļa pampera smakas pakāpi.
Kopumā grāmata ir interesants lasāmais, lielākā daļa eksperimentu jau bija šur tur lasīti. Manā gadījumā tie, kas saistīti ar neiroloģiju un vispārīgo ķirurģiju. Interesanti bija izlasīt eksperimentus, kas vēlāk radījuši nopietnus stereotipus, kurus vēl šobaldien kāds dzeltenās preses izdevums laiku pa laikam tiražē. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, saistošs notikumu apkopojums ar visām atsauksmēm uz avotiem.
Kā jau var redzēt pēc nosaukuma, šī grāmata ir veltīta kukaiņiem, nedaudz arī zirnekļiem. Būtu jau diezgan neprātīgi domāt, ka ir iespējams sarakstīt veselu grāmatu veltītu spīļastēm. Nē, es neizslēdzu, ka kāds spīļastu entuziasts ir sarakstījis veselas monogrāfijas veltītas šai tēmai, bet diez vai tās ir domātas plašākai publikai.
Tātad, ja tevi ikdienā uztrauc jautājumi: Kādēļ kamene lido, lai gan tā teorētiski nemaz nevarētu lidot? Vai tiesa, ka uz sienām manāmajiem garkājainiem zirnekļiem ir tik spēcīga inde, ka varētu nogalināt cilvēku, bet par laimi viņa zobi (heliceras) nespēj pārkost cilvēka ādu? Kā pasauli redz kukaiņi un vai viņi redz cilvēku kino? Vai tiesa, ka pēc atombumbas uzmešanas dzīvi paliktu tikai tarakāni? Uz kuru pusi nokrīt piedzērusies skudra? Un kāpēc anglosakšu zemēs cilvēki uzskata, ka spīļastes mīl ielīst cilvēku ausīs?
Grāmata solījās būt diezgan interesanta dažādu „pilsētas leģendu” krātuve un analīze. Nav jau tā, ka augstākminētie jautājumi mani ikdienā īpaši nomocītu, bet tie pieder pie tās grupas, uz kuriem es labprāt uzzinātu atbildes. Tomēr, lai arī nodaļu nosaukumi ir izdomāti labi un arī problemātikas izklāsts sākas tā neko, izskatās, ka autorei spēks ir bijis tikai pirmajām pāris nodaļām. Uz grāmatas vidu autore bieži vien mīl novirzīties no tēmas, apcerēt savu dzīves gājumu, uzskaitīt interneta forumos izlasīto un stāstīt visu ko citu, tikai ne atbildi uz jautājumu, cik ilgi tarakāns var nodzīvot bez galvas. Tas nedaudz kaitina. Radās tāds iespaids, ka autore spiež uz apjomu. Visādi citādi grāmata ir pilna ar bagātu faktoloģisku materiālu un sarakstīta saistoši, tomēr no šīs grāmatas droši varētu divas trešdaļas mest ārā, un grāmata tikai iegūtu.
Ja Tevi interesē kukaiņi un zirnekļi, tad ir vērts padomāt par šīs grāmatas lasīšanu, ja šī lieta neinteresē, tad var arī nelasīt. Grāmatai gan ir viens liels pluss viņa ir pārbagāta ar leģendām un, tā kā es neesmu audzis ASV, tad lielu daļu no kukaiņu leģendām nemaz nezināju. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.
PS. Kamenes lido, jo leģendā piesauktā formula der tikai planieriem, drozofilu izredzes izdzīvot pēc atombumbas ir augstākas par tarakāniem, tarakānu sugu ir tik daudz, ka, iespējams, kāda arī dzīvo bez galvas deviņas dienas, un vienīgā iespēja dabūt ausī spīļasti ir gulēt mitros pagrabos uz grīdas, piespiežot ausi pie tā pagraba stūra, kurā jau dzīvo spīļaste.
Cilvēks šad tad aizdomājas par jautājumu- nez kā būtu, ja es būtu Dievs? Šī grāmata ir par cilvēku Fat Charlie, kurš par šādu jautājumu nekad neaizdomājās. Tikai pēc tēva nāves viņš uzzināja, ka viņa tēvs patiesībā ir bijis dievs vārdā Anansi. Viņš uzzina, ka viņam ir arī brālis, kurš mantojis visas tēva dievišķās īpašības. Tā nu Fat Charlie uzaicina brāli paciemoties, bet ar dieviem tā ir, ka, uzaicinot viņus ciemos, tikt no viņiem vaļā ir grūti.
Grāmatas galvenais varonis Charlie ir tipisks ofisa planktons, viņš peld pa straumi. Viņš nemāk komunicēt ar apkārtējiem un jūtas vainīgs par citu darbiem. Nu tāds īsts zaudētājs. Tāds viņš arī paliktu, ja neuzrastos viņa brālis, kas sevī iemieso visu to, kāds vēlētos būt pats Charlie. Charlie brālis Anansi rīkojas ar pasauli tā kā cilvēks rīkojas datorspēlē ievadot cheat kodus. Viņam ir iespējams viss, viņu tai pat laikā neuztrauc ko domā citi par viņu dzīves izmainīšanu. Tā nu viņi viens no otra ietekmējas un pilnveidojas.
Visai humoristisks stāstiņš uz to var skatīties gan kā uz aizraujošu piedzīvojumu, var lasīt arī kā izirušas ģimenes attiecību aprakstu. Humors šoreiz ir lielākās devās nekā „American Gods”. Dievi šeit figurē tikai kā dzīvnieku totēmi – Anansi zirneklis, Tīģeris, Putns. Kādreiz visi stāsti piederēja Tīģerim, bet tad atnāca Anansi, kas visus tos ar viltību pievāca sev. Labs grāmatas bonuss ir dažas īsas pasaciņas par Anansi – zirņu lauka shēma, Mirusī vecmāmiņa un Putna apmānīšana.
Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, sākot to lasīt vairs nav iespējams nolikt grāmatiņu malā. Sākums liekas nedaudz pastiepts garumā, bet tā jau nu būtu piesiešanās pie sīkumiem.
Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.
Atpakaļ pie lietas
No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.
Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.
Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.
Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.
Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.
Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.
Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.
Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.
Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.
Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.
Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.
Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.
Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.
