Bērnībā man šāda veida grāmatas par pirmatnējo cilvēku dzīvi dikti patika, izlasīju, šķiet, visas, kas bija pieejamas. Šī nebija izņēmums. Tādēļ, lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas projektā viņa ātri vien sagaidīja savu kārtu.

Uns un Zurs ir akmens laikmeta cilvēki. Abi ir hominīdi, bet nāk no dažādām ciltīm. Zurs – vahu cilts loceklis, saukts par cilvēku bez pleciem. Ir apķērīgs un spēj plānot, taču viņa cilts ir gājusi bojā. Uns – ulamru cilts pārstāvis ar intelektu neizceļas, drīzāk suiciāls tips. Pasauli uztver pēc stiprāks vājāks principa. Pats ne no kā nebaidās, bet paļaujas uz Zura spriedumu. Abi jaunieši ir nolēmuši atklāt savai cilti jaunu medību laukus un dodas tālā ceļā. Ceļā viņi uz­sāk cīņu ar zobenzobu tīģeri mahairodu un milzu žņau­dzējčūsku, sadraudzējas ar meža ļaudīm un paglābj vi­ņus no kareivīgās asinskārās uguns ļaužu cilts, pieradina milzīgo alu lauvu, kas savukārt ne vienu reizi vien nāk palīgā jaunekļiem.

Grāmata ir sarakstīta ļoti vienkāršā valodā. Teikumi īsi un galvenie varoņi nekādi. Viņi ir autora instruments, lai izrādītu lasītājam aizvēsturisko akmens laikmeta pasaule. Teksta lielāko daļu sastāda dzīvnieku nosaukumi. Toz Uns ar Zuru vai nu vēro no tālienes, vai arī cīnās pret tiem. Plēsēji visi kā viens te ir iecienījuši hominīdu gaļu, un katrs lielāks kaķveidīgais labprāt viņus apēstu. Bet Unam ir nopietna milna, tā ka nav par ko uztraukties. Ne sliktāk par kaķveidīgajiem cilvēkus medī arī atsevišķas ciltis. Vai tas nepieciešams rituāliem, vai kādiem citiem pasākumiem autors mums nepastāsta. Taču viņš ir gatavs dzīt veselus deviņus šīs cilts locekļus cauri savannai, lai medītu pāris cilvēkus. Un tas neskatoties uz to, ka ēdamā tur čum un mudž. Tagad, kad esmu daudz salasījies antropologus, varētu autoram aizrādīt, ka viņa uzskats par eksokanibālismu ir visnotaļ virspusīgs.

Uns un Zurs nav radījumi, kuriem lasītājs varētu just līdzi, viņiem galvā ir tikai pāris aprautas domas, un iekšējā pasaule arī ēst  – gulēt līmenī. Zurs gan reizēm domā par zvaigznēm un štuko, kas kurina visus tos ugunskurus. Pasaules atskaites punkts viņiem ir citu cilts locekļu sasniegumi. Ja kāds ir pieradinājis mamutus – super, bet, kad Zurs pieradina alu lauvu, viņš vismaz sev šķiet pārāks par visiem citiem cilts locekļiem. Uns savukārt sajūt savu vērtību nositot mahaidoru. Tai pat laikā, kad abi jaunieši tiek pie skuķiem (Vilku mātes ciltij uguns ļaudis bija apkāvušas visus džekus), viņi nez kādēļ sāk runāt par kāzām, plānot notikumus pusgadu tālā nākotnē. Te gan pie vainas noteikti ir autora problēmas ar seksa iekļaušanu grāmatā, laiki nebija tie. Jā, es zinu, ka primitīvo cilšu precību rituāli mūsu cilvēkam liktu saķert galvu un šādā lietā nemaz neielaisties. Bet te šis nenoliedzami interesantais aspekts aprobežojas ar parastu uzsišanu pa krūtīm un pasludināšanu par sievu.

Kā jau lielākajai daļai no bērnības grāmatām, arī šī pēc pārlasīšanas atstāja tikai skumjas. Teikumi īsi, sižets nekāds. Darbība vairāk ir aprakstoša nekā vēstoša vai analizējoša. Atbilstība vēsturei ir tik minimāla, ka grāmatu droši var likt pie fantāzijas žanra. Loti pašvakas fantāzijas. Ja nevelk nostalģiju pēc bērnības un nevēlies sagandēt savu labo iespaidu par bērnības grāmatu, turies no viņas pa gabalu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet vai vajag?