Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

Engineering Infinity by Robert Reed, Gwyneth Jones, Charles Stross and Hannu Rajaniemi

Ja jau reiz esmu pieķēries zinātniskajai fantastikai, tad kādēļ apstāties pusceļā? Iepirku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu, kas solījās atspoguļot labākās un jaunākās tendences šajā žanrā. To visu es uzzināju tikai izlasot ievadu, patiesais iemels, lai nopirktu šo grāmatu bija pavisam kas cits.

Zinātnisko fantastiku un fantāziju esmu lasījis tādos apjomos, ka zinu jau praktiski visus iespējamos sižeta attīstības pamatscenārijus un idejas. Tomēr laiku pa laikam gadās arī kaut kas jauns, kam es nevaru paiet garām.

Šajā stāstu krājumā mani uzrunāja stāsts. „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Tātad Zemes iedzīvotāji dzīvo netālā nākotnē un pēkšņi tiek atklāts, ka Saules sistēmā ielidojis liels citplanētiešu kuģis. Sākas debates nosūtīt viņiem apsveikumu, gatavoties karam, izlikties nemanāmiem. Kamēr visi diskutē un strīdas, citplanētu kuģis palido garām Zemes orbītai un uzsāk uzbrukumu Venērai. Un tavu brīnumu -Venēra dod prettriecienu. Trakākais ir tas, ka Zemes iedzīvotājiem nav ne jausmas par Venēras civilizāciju, un šīs civilizācijas ir tādā attīstības līmenī, ka Zemes iedzīvotājus tie vispār ignorē. Šim viennozīmīgi dodu 10 no 10 ballēm.

„Laika’s Ghost” by Karl Schreoder – PSRS ir sabrukusi un neoficiāli tā pastāv tikai kā interneta komūna. Tomē plāni viņiem ir lieli. Laiku pa laikam viņi uzrok kādu slepenu plānu no aukstā kara laikiem un, iespējams, dažus projektus pat realizē. Un visam pa vidu ir atomieroču izplatības ierobežošanas ierēdnis un jauneklis, kurš vadījis izpētes zondi uz Marsa. Viņam izdevies atrast milzīgu piramīdu ar uzrakstu CCCP.

„Bit Rot” by Charles Stross – cilvēki grib izpētīt zvaigznes, bet paši tak nekulsies, tādēļ labāk nosūtīt komandu ar kiborgiem, kuriem, šķiet, neviens neko nespēs padarīt. Bet izrādās, ka nonākšana paaugstinātā radiācijā pat kiborgus spēj pārvērst kanibālos.

„Mantis” by Robert Leed – stāsts par to, kā cilvēkam noteikt vai viņš eksistē īstajā vai virtuālajā pasaulē. Vairāk no tāda aspekta kā dzīves piesātinātība. Ja ar tevi visu laiku atgadās interesanti atgadījumi, tad visticamāk tu dzīvo simulētā realitātē.

„The Ki-anna” by Gwyneth Jones – cilvēki ceļo uz zvaigznēm un palīdz grūtībā nonākušām civilizācijām. Uz kādas planētas mīklainos apstākļos iet bojā terraformācijas speciālists. Viņa dvīnis dodas izmeklēt nāves apstākļus. Nedaudz ksenopsiholoģijas un detektīva.

Kopumā stāstu krājumu es vērtētu kā viduvēji labu un liktu 7 no 10 ballēm. Daži stāsti mani neuzrunāja vispār, šeit pieminētie man šķita uzmanības vērti. Bet tā kā grāmatu pirku tikai viena stāsta dēļ, tad nav par ko sūroties, stāsts sevi pilnībā attaisnoja. Nevar izslēgt, ka šī stāsta ideja ir apvazāta jau agrāk, bet man ar šādu konceptu nācās sastapties pirmo reizi.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

We need to talk about Kelvin: What everyday things tell us about the universe by Marcus Chown

Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.

Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.

Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.

Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.

Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.

Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.

Bad Astronomy: Misconceptions and Misuses Revealed, from Astrology to the Moon Landing “Hoax” by Philip C. Plait

Šis nu ir gadījums, kad grāmatas nosaukums pat izsaka visu. Autors vēršas pret ikdienā sastopamajiem sliktās astronomijas piemēriem. Daļa no tiem man šķita visai smieklīgi un pašsaprotami, tomēr jāatzīst, ka gadījās arī tādi, kuriem ticēju es pats.

Tad nu autors lasītājam cenšas izskaidrot un apgāzt dažnedažādus māņus zinātniski. Izrādās, ka ASV valda populārs uzskats, ka tikai pavasara saulgriežos ir iespējams nolikt vistas olu uz vienu no tās gala līdzsvara stāvoklī. Man nemaz kaut kas tāds nebūtu ne prātā ienācis. Koriolis efekts, šis nu ir māns, kuram visu savu mūžu esmu ticējis arī es. Vēl vairāk – esmu pat eksperimentāli pārbaudījis un pārliecinājies, ka Dienvidu puslodē ūdens virpulis izlietnē rotē pulksteņrādītāja virzienā, bet Ziemeļu pretēji. Izrādās, ka tā ir laimīga sagadīšanās. Lielākā vilšanās manā dzīvē.

Ir atrodami arī autora uzbraucieni angļu valodā lietotajām idiomām – „quantum leap”, „meteoric rise” un citiem brīnumiem. Manuprāt, tas jau bija nedaudz pārspīlēti. Tad ir veselas nodaļas veltītas jautājumiem – kāpēc debesis ir zilas?, Kāpēc mainās gadalaiki?, Kāpēc mēnesim mainās fāzes?, Kā rodas paisums un bēgums? (Manuprāt, visnesakarīgākā nodaļa, tā arī, ja pirms tam nezini, nesapratīsi. Interesanti, ka manā grāmatu plauktā atrodamajās grāmatās var izlasīt vismaz trīs teorijas par paisumu tēmu), Kāpēc Mēness pie apvāršņa izskatās lielāks nekā zenītā? (te nu autors blēdās viņš nemaz pats nezina, kādēļ tā ir) .

Ir arī triviālāki jautājumi – Kādēļ zvaigznes mirguļo?, Kāpēc zvaigznes maina krāsas?, Vai dienas vidū iekāpjot dziļā akā ir iespējams redzēt zvaigznes?, Kāpēc pasaule negāja bojā 2000. gadā?. Neiztiek arī bez Apollo Mēness misijas pieminēšanas, izrādās, ka eksistē vesels bars ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka tā esot bijusi falsifikācija. Pieminēti arī NLO un populārāks NLO redzētāju problēmas – tīri praktiskas dabas, nevar jau neko daudz sagaidīt no cilvēka, kas debesīs paskatās reizi gadā. Netiek aizmirsta arī astroloģija, te nu daudz nav ko komentēt. Beigās saldajam ēdienam kritika tiek veltīta Holivudas filmām.

Kopumā labs izzinošs un izklaidējošs lasāmais. Pat ja esi slīpēts astronoms, un Veļkovskija teorija par klejojošo Venēru tev izraisa tikai nicīgu vīpsnāšanu, ir vērts palasīties šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un iespējams atklātu kādus māņus, kuriem tu pats tici. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī ļoti labs blogs par astronomijas tēmām, ar plašu lasītāju un komentētāju loku.

What if Earth had two Moons? by Neil F. Comins

Standarta populārzinātniskās grāmatas par astronomiju lielākoties ir vienādas. Tiek apskatīta planētu atklāšanas vēsture, izskaidrota Heršela-Rassela zvaigžņu evolūcijas diagramma, pastāstīts par melnajiem caurumiem, iespēju ceļot laikā utt. Parasti tas viss tiek apaudzēts vēl ar daudziem, nenoliedzami interesantiem un vajadzīgiem faktiem, bet ar laiku viņi paliek garlaicīgi. Tādēļ man bija patiess prieks atrodot šo grāmatu.

Šī grāmata apskata – kas ja scenārijus astronomijas kontekstā. Tas nedaudz nodala grāmatu no standarta izklāstiem. Un tā kā, iespējams, fizikas likumi visā Visumā strādā vienādi, tad kādēļ gan nepafilozofēt par dzīvi uz Zemes, kurai ir divi pavadoņi Mēness lielumā. Vai par to kā būtu, ja Zeme būtu Jupitera lieluma planētas pavadonis? Vai Mēness riņķotu uz otru pusi? Vai Zeme riņķotu ap divām zvaigznēm? Vai Zemei aiz Saules būtu neredzama planēta? Un ja Zeme atrastos galaktikas nomalē? Vai varbūt tuvu centram? Vai, piemēram, tās garoza neļautu plātņu kustību? Vai mūsu Saule nebūtu tik masīva? Kas notiktu, ja divas galaktikas saskrietos? Grāmatas autors cenšas sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu no planētas iedzīvotāju skatupunkta. Tad tiek izstrādāts reāls scenārijs, kā, piemēram, Zeme varētu iegūt divus pavadoņus. Jāatzīmē, ka šāda lieta nemaz nav tik vienkārša. Tad tiek apskatītas iespējamās astronomiskās parādības, Saules un Mēness aptumsumi, planētu un pavadoņu rotācijas īpatnības. Nedaudz tiek pafilozofēts par dzīvības iespējamo attīstību un nebūt ne mazā paisumu un bēgumu ietekme uz to.

Kopumā grāmata ir aizraujoša, katrs scenārijs izstrādāts pietiekami detalizēti, lai sniegtu vispārēju priekšstatu par doto situāciju. Protams, lielākiem skeptiķiem vai iespējamiem oponentiem tiek stingri nodefinēti apskatāmā modeļa parametri, tas laikam, lai izvairītos no liekas polemikas. Sak, ja planētai būtu 120% no Zemes masas, tad nemaz tā nebūtu un abi planētas pavadoņi sadurtos pēc 3,5 miljardiem gadu nevis pēc 4 miljardiem kā apgalvo autors.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām labi nostrādāta un ļauj lasītājam nedaudz izrauties no standarta pierastās pasaules, likt aizdomāties, kā būtu dzīvot uz planētas, kur visu redzamo debess daļu aizņemtu planēta, ap kuru riņķo mūsu Zeme un saules gaisma parādītos un pazustu pāris reizes dienā. Pie reizes tiek izskaidrots, kā rodas paisums un bēgums, kāpēc, ja zemei būtu divi pavadoņi vienā plaknē tie neizbēgami sadurtos un kā izskatītos debesis pēc 15 miljardiem gadu.Iesaku izlasīt visiem, kurus vismaz kaut cik interesē astronomija.

Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke

Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.

Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.

Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?

Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.

Stardust by Niel Gaiman

Domājams, ka visi ir redzējuši filmu ar šādu pašu nosaukumu. Tad, lūk, grāmatas galvenā sižeta līnija no filmas pārāk neatšķiras. Kāds jauneklis vārdā Tristian dzīvojošs ciematiņā ar nosaukumu Wall jūtu uzplūdā apsolās savai „lielajai mīlestībai” Victoria Forester atnest nesen nokritušu zvaigzni. Tā kā zvaigzne nokritusi aiz sienas, kas norobežo Wall no pasaku valstības, Tristians dodas tur. Te nu viņu sagaida daudz un dažādi piedzīvojumi un atklāsme, ka zvaigznes ne vienmēr ir apdeguši metāla gabaliņi.

Grāmatu sāku lasīt ar cerību, ka tā būs daudz interesantāka par filmu. Patiesībā viss izrādījās pavisam otrādi, filma ir daudz interesantāka par grāmatu. Grāmatā autors ir radījis interesantu pasauli ar plašām iespējām, tomēr viņš tās praktiski neizmanto. Jā, ir daži diezgan detalizēti aprakstiņi, kas pasauli labi ieskicē, bet man gribējās uzzināt kaut ko nedaudz vairāk. Arī pats galvenais varonis Tristian ir tāds virspusējs tēls vai nu lai labāk izceltu viņa jaunības maksimālismu, vai kaut ko citu, bet diez ko labu iespaidu neatstāja. Tāds dīvains tips – nedaudz vientiesīgs, reizēm absolūti nejēdz ko dara, bet ar tendenci kļūt par īstu varoni.

Nav jau tā, ka grāmata nav interesanta, viņa ir pat ļoti interesanta. Labs humors sastopams veselīgās devās un pats galvenais, ka joki neatkārtojas. Visai interesanta sižeta līnija ir prinču cīņa par Stormheld karaļvalsti. Darbība grāmatā norisinās diezgan dinamiski, lai gan sižets pa īstam sāk attīstīties tikai pēdējā grāmatas trešdaļā.

Tātad, ja esi redzējis filmu, tad grāmatas lasīšanu vari droši izlaist, jo filma šoreiz ir labāka par grāmatu. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir zemē metama, es viņai dodu 8 no 10 ballēm. Un protams paša Niel Gaiman blogs, kurā var izlasīt pāris ļoti labus īsstāstus.

Dark Side of the Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Fate of the Cosmos by Iain Nicolson

Ja tu, cilvēks, ej pa ielu un jūties nedaudz piekāsts, tad zini – šīm sajūtām ir nopietns pamatojums. Mēs visi esam apmānīti. Mūs ir apmānījis pats Visums. Cilvēks ar savām metodēm var novērot labākajā gadījumā 4% no Visuma matērijas. Jeb, pareizāk sakot, tikai 4% no Visuma sastāv no atomiem tāpat kā mēs, krēsli un galdi utt. ~26% sastāda Dark matter un pārējie 70% ir Dark energy. Nav slikti vai ne?

Reiz vasarā biju nolēmis atrast normālu grāmatu par Dark matter, izrādās, ka šī lieta nemaz nav tik vienkārša, vismaz skatoties pēc amazon.com lasītāju reitingiem. Lielākā daļa no šai tematikai veltītām grāmatām ir totāls sviests, vai nu tik sarežģītas, ka parastam cilvēkam neizprast. Tad nu izsverot visus par un pret izvēle krita uz šo grāmatu.

Grāmatiņa ir smuki noformēta, iespiesta uz krītpapīra A4 formātā ar daudzām bildītēm un grafikiem. Tieši šīs bildes un grafiki grāmatas lasīšanas tempu diezgan piebremzē. Laiku pa laikam pieķer sevi pie tā, ka pēti kādu supernovas uzliesmojuma vai kādas tālas galaktikas fotoattēlu jau piecas minūtes. Lai arī grāmata nav bieza ~200 lpp., tās izlasīšana man aizņēma veselu nedēļu. Valodu par vieglu nenosauksi un vietām nākas visu nodaļu pārlasīt vēlreiz, lai vismaz kaut ko saprastu.

Nedaudz par to, kas ir pašā grāmatā. Grāmata sastāv no 12 nodaļām.

Pirmā nodaļa dod mums ātru un vispārīgu ieskatu par to, kas ir galaktikas, kā veidojas zvaigznes, kā līdz tām izmērīt attālumus. Cilvēkam, kas lasījis daudzas grāmatas par šādu tēmu, ieteiktu apskatīt tikai bildītes un doties uz nākamo nodaļu.

Otrā nodaļa cenšas mums īsumā pastāstīt par Visuma mikroviļņu fona starojumu, Habla konstanti, laiku un iespējamo visuma izcelsmes modeļiem. Kosmoloģija vienu vārdu sakot. Man jau sāka šķist, ka līdz Dark Matter tā arī nekad nenonāksim.

Trešā nodaļa beidzot sāk mums vēstīt, no kurienes radusies ideja, ka Visumā ir kaut kāda matērija, kas apslēpta mūsu acīm un instrumentiem. Par to liecina gan galaktiku rotācijas neatbilstība novērojamajam matērijas daudzumam.

Ceturtā nodaļa apskata vienu no Dark Matter kandidātu grupām – MACHO jeb Massive Compact Halo Objects. Tās ir izdzisušas zvaigznes, melnie caurumi, gāzu mākoņi, putekļi, bet diemžēl ar tiem nepietiek pat 20% no paredzētā Dark Matter daudzuma.

Piektā nodaļa piedāvā vēl vienu Dark Matter kandidātu – neitrīno, labs neitrīno detektēšanas metožu apskats. Izrādās, ka neitrīno ir veseli trīs paveidi (elektronu, mionu un tau), kurus šis varot brīvi mainīt. Tas sākumā radīja lielu apjukumu neitrīno mednieku aprindās. Tad nodaļā parādās VIMPS – Weakly Interacting Massive Particles un panesās string theory, Klauza-Kleina daļiņas, supersimetrijas, fotīno un vēl vesela čupa ar eksotiskām daļiņām, kuras neviens tā arī nekad nav redzējis.

Sestā nodaļa veltīta MOND – Modified Newtonian Dynamics iespējams nemaz Dark Matter nav nepieciešama lieta, vajag tikai pamodificēt gravitācijas īpatnības vai Nutona formuli, sīki un smalki dažādi par un pret.

Septītā nodaļa VIMPS atgriežas, tiek apskatītas dažādas alternatīvās detektēšanas metodes. Interesanti, bet, ja pareizi sapratu, nekādi īsti pierādījumi VIMPS eksistencei joprojām nav.

Astotā nodaļa veltīta Visuma mikroviļņu fona starojumam, valoda vairs nemaz nav viegla, daļu no idejām nācās papildus lasīt wikipedia. Īsumā Visuma inflācijas modelis paredz, ka lielākā daļa no visuma enerģijas – matērijas blīvuma nesastāv no barioniem. Tautas valodā mēs nezinām, kas ir atlikušie 70 %.

Devītā nodaļa pastāsta, kāpēc novērojot supernovas tipu Ia sanāk ka Visums izplešas paātrināti. Diezgan interesanti modelīši, protams, katra trūkumi un plusi.

Desmitā nodaļa lēnām aizved mūs līdz Dark energy idejai, attīstot dažādus Visuma izplešanās modeļus.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta Dark energy, izlasot to kļūst skaidrs, ka nevienam nav ne jausmas, kas tā par lietu, ko viņa ēd un par tās nozīmi tautsaimniecībā. Tiek apskatīts vesels bars ar dažādām idejām – Vakuuma enerģija kā kosmoloģiskā konstante, fantomu lauki un man jau šķita mirusī kvintesences ideja. Tiek piesaukti arī abi antropie principi, multiversi, Bubble universes, Big Crunch un Big Rip.

Divpadsmitā nodaļa veltīta mūsdienu zinātnes pētījumiem, uzskaitītas visas nākamās desmitgades kosmosa misijas saistītas ar šo tematiku.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt jebkuram, kas interesējas par astronomiju, fiziku, astrofiziku un citām gaisīgām ikdienā nepielietojamām lietām – palīdzēs radīt gudra cilvēka iespaidu kaut vai ar frāzi: „Neitrino ir masa, jo bez masas viņš pārvietotos ar gaismas ātrumu, tādējādi viņa laika ritējums būtu nulle, tas nozīmētu, ka viņš nespētu pārmainīties no viena sava veida uz otru, pa ceļam no Saules līdz Zemei.” Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Das Krokodil XII jeb no Gambijas uz Gambiju

4. janvāris

Vakar ap 24:00 pēc mūsu laika tika sasniegts kempings Laayoun pilsētā (latvju atlantos Ajūna). Nedaudz esot iedzerts un visi devušies gulēt.

Šodienas brauciens joprojām ved Das Krokodil pa Rietumsahāru. Vakara galamērķis Dakhla (latvju atlantos Dahla). Plānotais ceļa gabals 560 kilometri. Laayoun kempings esot atradies pie sālsezera, netālu neliels ūdenskritumiņš, skats pa pirmo. Naktīs esot skaistas zvaigznes un dzestrs vējiņš. No rīta un naktī temperatūra +15.

Veikti arī nelieli remonta darbiņi – nomainīta ģeneratora siksna un uzlieta eļļa.

17:00 pēc mūsu laika, braukt atlicis vēl ~300 kilometri. Visa diena pavadīta braucot gar okeāna krastu, Edijs to sauc par stāvkrastu. Visapkārt esot tikai akmeņains tuksnesis. Šodien esot redzētas visas komandas, pat britu ambulance. Vienam no britu Land Rover esot nobirusi ātrumkārba.

Tagad Rietumsahārā ik pa gabaliņam esot policistu posteņi, kuros tiekot pārbaudīti dokumenti. Policistiem jādod iepriekš sagatavotas lapas ar informāciju, par to kas esi, ko dari un kāpēc te atrodies un mašīnas dati. Vienā postenī kā suvenīrs esot paprasīta pildspalva un vienā smēķus. Fotografējot kamieļus, gans arī pieprasījis cigaretes, iedevuši veselu paku.

Rīt gaidāma brīvdiena, kad tiek sagaidīti visi un pārrunāst pa kurieni kurš brauks. Un tad tālākais ceļš uz Mauritāniju pa tuksnesi. Daudzas komandas Mauritānijā brauks pa šoseju, latviešu komandas nolēmušas braukt pa tuksnesi.

Papildināts 21:00

Krokodils iebrauc Dahlas kempingā, to no abām pusēm apskalo okeāns, nedaudz vējains, bet pa smuko. Rīt te tikšot pavadīta visa diena. Degviela Reitumsahārā maksā 6 MAD (Marokas Dirhami).

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …