Tā kā diezgan pamatīgi biju uzsēdies uz slāvu fantastiskā bojevika grāmatām, nesen ienāca galvā doma atcerēties vecmeistarus. Tos, kas bērnu dienās lika grāmatiņu pārlasīt vēl un vēl un saprast, kas tad viņos ir tik labs, ka nav mūsdienu rakstniekos. Tad nu paskatījos savā grāmatu plauktā nelasīto sadaļā un atradu šo grāmatiņu.
Grāmata satur piecdesmit autora īsstāstus un pavisam jārēķinās ar 1300 lapaspusēm lasāmā. Nav jau tā, ka nevienu no tiem nebiju lasījis. Dažādos stāstu krājumos ar 30% no grāmatas satura jau biju paguvis sastapies. Tomēr man neraksturīgi, zinot sižetu bezmaz no galvas lasīju, katru stāstiņu kā pirmo reizi. Kā jau tādā stāstu krājumā gadās, daži stāsti ir teicami, daži ļoti labi, bet visi ir dažādi.
Protams, ir arī šis tas vienojošs. Galvenais vienojošais elements ir personāžu cilvēcīgums. Saimaka varoņi nav nekādi supermeni, ar kosmiskajā desantā pavadītiem gadiem, viņi ir parasti pelēki Zemes iedzīvotāji, kas, nokļuvuši neparastos apstākļos, tik un tā nezaudē savu cilvēcīgumu. Cauri vijas arī neliela ‘ksenofobija”- lielākā daļa no stāstiem rakstīti laikā, kad likās tūlīt, tūlīt un tiks iekarotas arī zvaigznes. Saimaks liek saprast, ka kontakts ar citplanētiešiem cilvēcei nebūs viegls un vēl nemaz nav īsti skaidrs, kurš būs iekarotājs – cilvēks vai citi. Tomēr viņa stāstos vīd cerība, ka visiem Visuma iedzīvotājiem pamatā tomēr ir jābūt vienotai ētikai, kas palīdzēs mums saprasties.
Par zinātnisko fantastiku šajos stāstos runājot, uz to netiek likts īpašs uzsvars, mēs vienkārši uzreiz tiekam iemesti viņā iekšā. Ja darbība notiek nākotnē, tad nākotnes pasaule tiek uzburta pietiekami reālistiska un aizraujoša. Ja tagadnē, tad jauno ideju nesēji ir citplanētieši. Autors nepretendē uz skaidrojumiem, kā tas viss tiek sasniegts, viņš tikai ieskicē vīziju. Mūsdienu datorlaikmeta cilvēkiem, dažas koncepcijas varētu šķist jocīgas, bet jāatceras, ka tajos laikos datu nesēji tomēr bija perfokartes un magnētiskās lentes. Saimaks neiet arī Azimova pavadā un viņa roboti ir apveltīti ar brīvu gribu un vietām izskatās nav ierobežoti ne ar ko (parasti, lai apspēlēto iespējamo cilvēces konfliktu ar paša radībām, kā stāstā „How-2”.
Stāstiņi sevī ietver arī vieglu ironijas devu par tā laika aktualitātēm, militārā pārsvara iegūšanas mēģinājumiem, stāstā „The Big Front Yard” par cilvēku, kura māju cilvēki ir izdomājuši izmanot par teleportu starp planētām un „Operation Stinky”. Iedvesmas problēmām rakstniekiem stāstos „Earth for Inspiration” un „So Bright the Vision”. Pats par labākajiem stāstiem šajā krājumā uzskatu „Jackpot”, atrodams arī latviski izdotajā krājumā „Naudas koks”, „The Thing in the Stone” un „Immigrant”.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt katram.
Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.
Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.
Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.
Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.
Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.
Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.
Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.
Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.
Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.
Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.
Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.
Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.
Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.
Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.
Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.
Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.
Atklāšu jums noslēpumu, debesu kupols (jā tāds ir) ir aplīmēts ar melno aplikāciju papīru, taču tas darīts visnotaļ pavirši un vietām, kur nav lāgā sastiķētas loksnes ir palikuši caurumiņi caur kuriem spīd gaisma no eņģeļu mājokļiem, mēs Homo sapiens šos caurumiņus saucam par zvaigznēm …
Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.
Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.
Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.
Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.
Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.
Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.
Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.
Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.
Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.
Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.
Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.
Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.
Atpakaļ pie lietas
No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.
Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.
Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.
Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.
Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.
Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.
Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.
Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.
Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.
Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.
Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.
Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.
Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.