Šo grāmatu pirmoreiz izlasīju pirms diviem gadiem, pirms pašas pandēmijas – patika, ļoti patika. Vēl nodomāju, žēl, ka tā lasāma tikai krieviski un diez vai tulkotājam izdotos pārnest visu tās kolorītu mūsu mēlē. Tas būtu tikpat kā mēģināt pēc neīstu ugurķēnu saēšanās mēģināt saprast koceni. Tādēļ biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju par izdevniecības Prometejs (Lai slava viņiem!) plāniem izdot šo grāmatu latviski. Nācās izlasīt vēlreiz latviski, pat neskatoties uz to, ka man vēl mājās ir palikušas nelasītas grāmatas un Benedikta izmisums man vēl nedraud.

Reizēm naktī tu pamodies klusumā un satraukts uzdod sev jautājumu: “Kāpēc nevar dzirdēt peles?”. To, ka tu esi sācis dzīvot garīgu dzīvi tādā pusnomodā nemaz uzreiz nevar apjēgt, jo cilvēku jau velk atpakaļ pie saknēm. Šī grāmata pilnībā ataino mīlīša dzīvi no apsviedīga Fjodrkuzmičas iedzīvotāja Benedikta līdz patiesam garīgās dzīves dzīvotājam. Benedikts ir cilvēks ar gaišu galvu un arī Seku viņam nav. Māmuļa piedzimusi pirms Sprādziena un šai saulē nodzīvoja 233 gadus. Par laimi viņa tēvs bija jau pēcsprādziena bērns un izaudzināja Benediktu par kārtīgu vīru. Nu tādu, kurš zina, ka sabiedrības pamatā ir pele. No tās gan zupu var izvārīt, kažoku uzšūt un peļu tauku sveces gaismā kādu tāšu gāmatiņu izlasīt.

Pasaule ir mainījusies – ir noticis Sprādziens, un viss iepriekšējais ir aizslaucīts mēslainē. Fjodrkuzmiča ir patiess jaunās civilizācijas šūpulis, kurā valda Fjodrs Kuzmičs, lai slava viņam! Mīlīši dara savas ikdienas lietas un rātni izpilda virspavēlniecibas Ukazus, jo kurš gan vēlas, lai pēc viņa atbrauktu Sanitāri? Sanitāri ir vajadzīgi, viņi cīnās pret tautas atpalicību un neizglītotību. Vai tirgus dienā mīlīši nevar no murzām pa pāris pelēm nopirkt uz tāšu grāmatiņas, kuras sacerējis pats Fjodrs Kuzmičš, lai ilgs viņa mūžs, vai Fjodrs Kuzmičš , lai slava viņam, nerūpējas lai tautas prāti kļūtu gaišāki? Rūpējas – grāmatas galvenais varonis Benedikts ir viens no šiem pārrakstītājiem. Bet ko dara mīlīši? Viņi grāmatas, kas nāk no pirmSprādziena laikiem, pūdē zem lāvas, ierok mitrā bedrē, plēš ārā lapas tin papirosus un izmanto kā vāciņus cibām. Grāmatu vairs nebūs, autori ir miruši un nekad vairs neviens neuzrakstīts “Armēnijas zvīņspārņu” piekto izdevumu. Atpalikušajai tautai to nekad nesaprast, un tādēļ ir ukazi un Sanitāri.

Grāmata ir distopija un, manuprāt, tā zināmā mērā sasaucas ar apjukumu, kas tautā valdīja pēc PSRS sabrukuma, kad cilvēki bija uz īsu brīdi atstāti bez ukaziem un Sanitāriem, varēja uzreiz manīt, ka mīlīši paši par sevi nemaz dzīvot nemāk. Cilvēkiem tika dota iespēja lasīt visu, ko vien viņi vēlas, un atklājās brīnumu lietas. Mums visiem kaut kādā mērā piemīt Benedikta kaite, caur kuru izlasītais tiek uztvers burtiski un teksta interpretācija nemaz nav tik biežs viesis lasīšanas procesā, pa lielam ir viss viens, vai lasa Ziemeļu vēstnesi vai Pinumus, nenotiek nekādas sistematizācijas un jauno zināšanu ielikšanu kādā lielākā pasaules uztveres kopainā. Es padsmit gadu vecumā noteikti biju īsts Benedikts, kuram galvenais bija, lasāmais nevis tā kvalitāte. Tādēļ labi sapratu viņa sāpi, brīdī, kad lasāmais aptrūkās, arī man dzīvē ir nācies vērsties uz nosacīto “stepi”, kur bez čečeniem ir atrodamas arī jaunas grāmatu krātuves.

Ja no lasīšanas viedokļa tad otro reizi pārlasot, man tāpat kā pirmajā reizē, pirmā grāmatas puse izrāvās vienā paņēmienā, jo tur jau viss tā idilliski ar humoru, mīlīši jautrojas, dzīvo savu dzīvi un tu tāds pāri visiem smejies par viņu aprobežotību, viegli lasīt. Pēc kāzām gan, kad autore sāk ķerties klāt nopietnām tēmām un tu kā lasītājs sāc apjaust, ka arī pats nemaz neesi tāds murza kā sevi saskati, tad kļūst nedaudz grūtāk. Jo kuram gan ir viegli sevi pārlauzt un iedomāties tādu ķecerību, ka pele varbūt nemaz nav sabiedrības pamats.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, teicams lasāmais. Liels paldies jāsaka arī tās tulkotājam Arvim Kolmanim, kurš ir izdarījis visu iespējamo, lai to lasītājs varētu uztvert tāpat kā oriģinālu!

Un ja gribas izlasīt pavisam profesionālu recenziju par šo grāmatu iesaku to meklēt šeit.