Šī laikam pēdējā gada laikā ir pirmā latviešu autoru grāmata, kuru esmu izlasījis. Droši vien tā arī nebūtu pievērsis šim darbam uzmanību, ja vien garlaicības mākts Delfos neizlasītu dižā eiroskeptiķa Normunda Grostiņa apcerējumu par tēmu “Āži vai dārznieki Latvijas vēstures dārziņā?”, kur grāmata nolīdzināta līdz ar zemi un bija redzams, ka raksta autors ir dziļi aizvainots par viņa pagātnes pieminēšanu. Tad papētījis grāmatas mājas lapu nolēmu, ka jānopērk un jāizlasa.

Grāmatu tiešām par standarta vēstures grāmatu saukt nevar, bet tas jau rakstīts arī pašas grāmatas ievadā:

“Brīdinām: tā nav garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir — uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa. Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture — lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē.”.

Tomēr man pēc izlasīšanas vairāk liekas ka tā ir vēsture grāmatas autoru subjektīvā izpratnē. Pati grāmata jāatzīst ir sarakstīta saistošā valodā un lasīju to ar interesi. Patika, ka notika nevis notikumu diena pa dienai atstāstīšana, bet īss atstāstījums, kas šajā laika posmā noticis attiecīgajā vēstures aspektā vai fenomenā (kooperatīvi, partijas, vēlēšanas, naudas maiņa utt.). Katra aspekta aprakstam, tiek izmantoti citāti no tā laika avotiem, politiķu izteikumiem, kas stāstījumam piešķir dzīvīgumu.

Man kā cilvēkam, kas tajos laikos vēl gāja pamatenē 90-to gadu sākums, sevišķi interesanti likās to laiku apraksti, jo 12 gadu vecumā politika un vēsture mani īpaši neaizrāva. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, par saistošo stāstījumu, tomēr ieteiktu pārāk jau nu visiem apgalvojumiem neticēt, jo vietām stiliņš izskatās nedaudz pēc dzeltenās preses.

PS Grāmatas vāka attēls ņemts no http://www.musuvesture.lv/?ievads.