Navigate / search

Rīgas kuprītis by Aivars Kļavis

Rīgas kuprītis

Šī ir tetraloģijas „Viņpus vārtiem” otrā grāmata. Un skaidrs, ka izlasot pirmo, es gribēju izlasīt arī otro. Šai vēlmei bija vairāki iemesli, bet galvenais – redzēt, kā autors savu ne tik tradicionālo latviešu vēstures interpretāciju virzīs tālāk. Grāmatu „Rīgas kuprītis” ieguvu pateicoties tam, ka izdevniecība Zvaigzne ABC šo ciklu pārizdod.

Kuprītis Tomas Šulcs ir šīs grāmatas galvenais tēls. Bērnībā gandrīz gājis bojā lielajā ugunsgrēkā, kas radās Rīgas aizstāvjiem nodedzinot Maskavas priekšpilsētu, bet brīnumaini izglābts. Cena gan viņam bija jāmaksā visai augsta, kupris uz mūžu un vājas acis, kas nepanes saulesgaismu. Tomēr ja kādam tirgotājam vai rūpniekam vajadzīga naudiņa, viņš zina, ka jānāk ir tieši pie kuprīša. Varētu teikt parasts augļotājs, kas dzīvo deviņpadsmitajā gadsimtā, taču tā vis vienkārši nav. Augļošana ir aizsegs kā veikt savu misiju, kuras dēļ tad viņš uz zemi atsūtīts un no sava likteņa neviens nevar aizmukt.

Latviešu tautai savs liktenis nemaz nerūp, galvenais lai paēdis, dzīvs un nauda ķešā. Kungi nāk un iet, latvieši pie tā ir tā pieraduši, ka vairs pat neapzinās, ka varētu būt brīvi. Pat kļūstot brīvs, viņš nemaz nezin, ko ar šo brīvību pasākt un kā tas ir, kad par tevi neviens negādā. Tādi cilvēki kā Tomass ir nākuši, lai virzītu latviešus uz šo brīvību, ja vajag pareizi pavirzot notikumus, pasviežot pa idejai, palīdzot ar naudiņu vai parunājot ar īsto cilvēku īstajā vietā. Un tad , kas zina pēc gadsimtiem latvieši brīvi kļuvuši arī sapratīs, ko ar šo brīvību darīt.

Varētu teikt, ka autors izmanto stereotipus, kas mūsos iesakņojušies par latviešu tautu, kas septiņsimts gadus pavadījuši verdzībā svešzemnieku apspiesti. Uz to pamata tiek radīts mīts par alternatīvu Latvijas vēsturi. Vispārējās vadlīnijās tā pat izskatās tāda pati kā vēstures grāmatās rakstītā, taču autora izdomātie personāži šiem notikumiem piešķir pavisam citu interpretāciju. Kāds sūrāks nacionālistiski noskaņots lasītājs varētu pat apvainoties, ka viņa tauta ir atspoguļota no tik nepatīkam skatu punkta. Un, ka pat brīvība tai jāizcīna ar svešzemnieku palīdzību. Bet skatoties uz mūsdienu notikumiem, reizēm šķiet, ka autors nemaz no patiesības nav pārāk novirzījies. Valdību mēs lamājam it kā to mums kāds no Marsa būtu uz kakla uzgrūdis, joprojām slavinām tos, kas zog, bet dalās un sapņojam par stingru roku, kas mūs visus ieceltu saulītē.

Pats sižeta risinājums par personībām vēstures ietekmētājām gan nav nekas unikāls un savā lasīšanas pieredzē esmu sastapies ar to visai bieži. Tomēr autoram šo paņēmienu ir izdevies realizēt visai filigrāni un pārdomāti. Te nav Lāčplēšu, kas izlien no krūmiem un visiem sadod, šeit viss notiek it kā pa īstam. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika labāk par pirmo daļu, galvenais tēls te bija daudz apsviedīgāks un varētu pat teikt pragmatiskāks.

Adiamindes āksts by Aivars Kļavis

Adiamandes āksts

Pirms kāda gada izlasīju cikla “Viņpus vārtiem” grāmatu “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Izrādījās, ka tā bija cikla pēdējā un noslēdzošā grāmata. Tagad uzzinājis, ka cikls tiek pārizdots, nolēmu izmantot iespēju un izlasīt arī pirmo grāmatu. Tā ar Zvaigznes ABC gādību „Adiamindes āksts” nonāca manos nagos.

18. gadsimts. Latvijas teritorijā notiek kārtējā lielā pārdalīšana. Plosās mēris un sveši karaspēki. Zemnieki ir spiesti pamest savas mājas un glābties mežā. Mežā netālu no Adiamandes tad arī piedzimst Gothards, kuru vēlāk visi sauks par Adiamindes Ākstu, bet kurš patiesībā būs noteicējs visā Skultē.

Grāmatas galvenais stāsts ir par Gothardu, parastu zemnieku ļaužu dēlu, kurš kļuvis par galveno padomnieku muižniekam un tirgotājam fon Šulcenam. Šulcens savā dzīvē ir sasniedzis visu, ko varējis, iekļuvis Rīgas rātē, veiksmīgs tirgotājs, lielu zemju īpašnieks, tikai ar ierakstīšanu muižnieku matrikulā viņam nekā nevedas. Gothards ir tas, kas viņam palīdzēs tur iekļūt. Bet Gotharda lielais dzīves uzdevums nebūt nav panākt viena bagāta tirgoņa ierakstīšanu muižnieku reģistrā, viņa uzdevums ir panākt, lai kāds ierobežo Vidzemes muižnieku patvaļu pret saviem zemniekiem.

Papildus vēl ir stāsts par reiz bijušo Metsepoli, vienu no pēdējām neieņemtajām Vidzemes pilīm, kura vēl kādu laiku spējusi diktēt noteikumus sev pakļautajā teritorijā un par vēlāko šo zemju nomnieku Sanderu Pernefogelu.

Lasot grāmatu rodas priekšstats par latviešiem kā diezgan nesaticīgu tautu, kurai galveno kārt rūp, lai kaimiņam neklātos labāk par viņu. Tos, kas dzīvē izsitušies, viņi īpaši neciena, ne jau par velti Gothards tiek saukts par Ākstu. Protams, tikai aiz muguras. Kā uzskata paši latviešu zemnieki, viņiem ir vienalga, kurš ir saimnieks, galvenais, ka tas nav vietējais. Te velkamas arī paralēles ar Sanderu Pernefogelu, kurš savulaik esot bijis aplam švaks savu īpašumu apsaimniekotājs. Kādēļ? Tādēļ, ka bijis cēlies no pašu vidus, tas nekas, ka skolojies Vācijā un kļuvis bagāts. Neviens viņu neciena, līdz brīdim, kad viņš sāk pielietot spēku. Diplomātija tiek vērtēta kā vājuma pazīme, spēks kā laba saimnieka atribūts. Šķiet, ka šī latviešu uztveres īpatnība cauraudīs visus tetraloģiju. Kaut kas līdzīgs bija sastopams arī grāmatā „Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Es gan personīgi šim autora viedoklim nepievienojos un uzskatu, ka tas varbūt tāds veidojies, lai paironizētu par latviešiem kā tādiem. Izceļot savstarpējo nenovīdību un nepieciešamību pēc īsta saimnieka kā galveno vēstures virzītājmotīvu.

Par pašu vēsturi un tās veidošanos man gan autoram jāpiekrīt. Nav tādu valdnieku, kas plāno ko darīt, lai rīt mēs nonāktu tur. Visa vēsture sastāv no vienas vienīgas ikdienas, kur notikumus veido nevis ģeniāli plāni, bet parasti ikdienas darījumi un aizvainojumi. Kā ironiski izsakās Šulcens, runājot par Kalendāra nemieriem:

„Visa pagātne ir pilna ar tādām iepelējušas, sālītas cūkgaļas mucām. Pareizāk sakot, visa pagātne no tādām mucām vien sastāv.”

Cilvēkiem jau nepatīk lasīt par vēsturi kā sīku savstarpēju kašķu kopumu, kas laiku pa laikam rada kādu globālāku uzplaiksnījumu. Cilvēkiem patīk lasīt par lielām idejām, tautas vispārējo noskaņojumu kādā jautājumā un virzīšanos uz gaišo nākotni, gudru cilvēku lēmumu iespaidā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, noteiktu lasīšu arī turpmākās daļas. Bonusā grāmatas beigās ir aprakstījis savā darbā izmantotās vēstures liecības, faktus un avotus. Tā teikt, lai izdomātais nesajaucas ar realitāti.

Atmodas eiforija un atmošanās paģiras, 1. daļa by Igors Vārpa

Atmoda

Arī es no Atmodas laikiem neko daudz neatceros. 1988. Gadā man bija tikai desmit gadu, un tajā laikā acīmredzot man ir bijušas citas prioritātes. Šo to fragmentāri atminos lasītu avīzē, redzētu televīzijā, un vienu manifestāciju redzēju braucot mājās no teātra. Tad nu lai papildinātu un nedaudz sakārtotu savas jauno laiku vēstures zināšanas ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Atmodas eiforija un atmošanās paģiras“.

Autors pēc savas nodarbošanās ir fotogrāfs, bet, šķiet, ka pēc aicinājuma vēsturnieks, jo ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas veltītas Latvijas valsts vēsturei. No šāda tipa grāmatām reti kad var iepriekš zināt, kas tur būs iekšā. Dažreiz tie ir subjektīvu apcerējumi, kas atspoguļo autora personiskās domas. Citreiz interesantāko vēstures notikumu kolāža, kur atspoguļotas aizraujošākās, bet bieži vien ne pašas būtiskākās lietas. Gadās pa enciklopēdiskiem darbiem, kurus lasīt ir diezgan garlaicīgi, taču kalpo kā uzziņu avots.

Šo grāmatu es ierindotu starp tādām, kas izklāsta vēstures faktus, vietām ļaujot parādīties arī autora  vērtējumam par kādu konkrētu notikumu. Grāmatas galvenie temati – Padomju Savienības noriets, dažādu kustību un organizāciju vēstures apskats, galvenie Atmodas laika manifestācijas, mītiņi un piketi, ieskats partiju vēsturē un Latvijas PSR VDK.

Grāmata nav no tām, kuras būtu lasāmas vienā piegājienā, informācijas vienkārši ir par daudz. Tādēļ šī būtu no tām, kur lasīšanu būtu ieteicams dozēt. Es ar dozēju pa simts lapaspusēm vienā dienā. Viennozīmīgi interesanti bija pavērot dažu mūsdienās vēl aktuālu politiķu evolūciju, kažoku un pārstāvamo ideju maiņu. Arī partiju vēsturē interesanti bija lasīt par tām, kas mūsdienās jau aizgājušas nebūtībā. Piemēram, Zīgerista partiju vai Saskaņas Centra evolūciju. Gadījās arī pa partijai, kuras es dzirdēju pirmo reizi, un par kurām pat autoram nebija vairāk informācijas kā vien reģistra informācija.

Var redzēt, ka autoram daži politiķi īpaši neiet pie sirds. Uzreiz acīs krita nepatika pret Godmani un Repši. Nezinu, kas to izsaucis, bet tas grāmatai starp faktiem piešāva arī nelielu cilvēcisko emociju dzirksti. Prieks, ka autors neaizraujas ar dažādām spekulācijām un sazvērestības teorijām, bet pieturas pie faktiem, neievedot lasītāju baumu un dzeltenās preses purvā.

Interesantākā nodaļa, manuprāt, ir par VDK struktūru. Vispārējos vilcienos kļuva skaidra gan tās organizācija pamatmērķi, kompetences un vieta PSRS hierarhijā. Labi aprakstīta arī tā saucamā “čekas maisu” lieta. Kāpēc nebūt ne visi, kas tajos atrodami, būtu uzskatāmi par VDK aģentiem vai ziņotājiem.

Vienīgais, kas grāmatā mani nedaudz kaitināja, bija biežā atkārtošanās. Reizēm vieni un tā paša informācija tika atkārtota tikai pāris rindkopas vēlāk. Ja šīs vietas izņemtu ārā, grāmata varbūt zaudētu kādas desmit lapaspuses teksta, bet, manuprāt, no tā iegūtu kvalitāte. Gribējās arī vēl nedaudz vairāk to paģiru daļu, bet tā, šķiet, pietaupīta nākamajiem sējumiem.

Kopumā grāmata lasāma, satur daudz faktus, gan interesantus, gan ne tik interesantus, bet autors godprātīgi cenšas dot lasītājam visu, kas bija, un neko neizlaist un nepārspīlēt. Tad nu katrs pats var domāt, ko ar šiem faktiem darīt un kā interpretēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē Latvijas vēsture, un par Atmodas laikiem interese ir, tad šo grāmatu var droši lasīt.

Atbrīvojot Baltiju by Džefrijs Benets

Atbrīvojot Baltiju

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par kariem un karošanu. Ieraudzījis, ka latviski pieejama grāmata „Atbrīvojot Baltiju”, nolēmu papildināt savas zināšanas par Lielbritānijas flotes nozīmi Baltijas valstu neatkarības atgūšanā. Sadarbojoties ar Zvaigzni ABC, šī grāmata nonāca manās rokās. Kā jau tas pienākas, nedēļu viņa nostāvēja nelasīta, un tad ķēros klāt.

Benets pats izbijis jūrnieks, daudz rakstījis par britu jūrasspēku vēsturi, nolēma uzrakstīt par vienu plašākai pasaule maz zināmu epizodi. Proti, britu flotes nozīmi Baltijas valstu brīvības cīņās. Pirmais Pasaules karš jau bija beidzies, un tehniski visur valdīja pamiers. Tomēr britiem raizes radīji tikko Krievijā notikusī varas maiņa un krievu boļševiku vēlme atjaunot Krievijas Impēriju bijušajās robežās. Šāda jauna spēka parādīšanās pie apvāršņa britu valdībai sagādātu papildus problēmas, tādēļ tā centās darīt visu, lai boļševiku virzību apturētu. Tas sevī ietvēra balto armijas atbalstīšanu un apgādi, un jauno valstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas atbalstīšanu. Lai to veiktu efektīvāk, uz Baltijas jūru tika nosūtīta flote, kuras galvenais uzdevums bija nepieļaut padomju flotes dominanci Baltijas jūrā, novērot, lai Vācija pilda savas saistības. Tas ir, izspiež no reģiona boļševikus un atkāpjas uz dzimto zemi.

Skaidra lieta, ka grāmata ir sarakstīta tikai un vienīgi no britu skata punkta. Tātad varam skaidri iedomāties, kuri spēki bija noteicošie Baltijas valstu neatkarības iegūšanā. Pati grāmata ir sarakstīta tādā pasausā stilā, tiek uzskaitīti fakti un praktiski nav nekādu spekulāciju. Grāmata vairāk kalpo kā uzskates līdzeklis, kā ar mazu vieglo kuģu grupu var noturēt dominanci jūrā. Tiek gan arī atzīts, ka krievu jūrnieki bez normāla komandējošā sastāva nav izcēlušies ar īpašām kaujas spējām un pieturējušies pie pasīvās agresijas stratēģijas. Tas ir, neveicot nekādas aktīvas darbības radīt iespējamu draudu efektu tikai ar savu klātbūtni. Britu uzdevums bija šo efektu mazināt, un tas bija uzticēts šīs mazās flotes komandierim Kovanam.

Grāmatas centrālais tēls ir kontradmirālis Volters Kovans. Kovans tiek atspoguļots kā īsts paraugjūrnieks, kas saņēmis diezgan plašas pilnvaras, tomēr nekautrējas arī rīkoties patstāvīgi, nesaskaņojot katru savu rīcību ar augstāko virspavēlniecību. Virspavēlniecība jau ar’ vēl tajā laikā īsti nezināja ko pasākt ar tām Baltijas valstīm. Diezgan detalizēti tiek aprakstīta Kovana problēmas ar Golcu, pagaidu valdībām, mīnu laukiem Baltijas jūrā un matrožu neapmierinātību.

Ja pavisam godīgi, tad līdz šim man tā britu flotes drasēšana pa Baltijas jūru bija šķitusi tāda epizodiska, un nemaz nebiju aizdomājies, ka tās nozīme reģionā bija tik nozīmīga. Varētu teikt, ka šī grāmata man pasniedza Latvijas neatkarības iegūšanas procesu nedaudz savādākā gaismā. Papildināju savas zināšanas par Pirmā pasaules kara beigu posmu. Neesmu gan tik liels speciālists, lai varētu nopietni spriedelēt par autora patiesumu notikumu izklāstā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šaubos, ka tieši briti visu šo pasākumu izvilka. Grāmatu vajadzētu lasīt tiem, kurus interesē vēsture. Sarakstīta tipiskā sešdesmito septiņdesmito gadu manierē. Praktiski tiek izslēgtas jebkādas spekulācijas par tēmu. Tikai tas, kas iegūts no notikumu dalībnieku dienasgrāmatām, intervijām un sarakstes. Tā kā interesantu un amizantu epizožu te ir visai pamaz.

Viestura zobens by Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Viestura zobens

Ilgus gadus nebiju lasījis latviešu vēsturiskos romānus, kaut kā piemirsās, neatlika laika. Nu ir laiks atgūt nokavēto, nesen izlasīju „Ceļojošā cirka gūstekņus” , nu pienāca laiks „Viestura Zobenam”, kur dabūju ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību.

Grāmatas darbība noris 1219. gadā. Zemgaļu valdnieks Viesturs ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš pirms sešpadsmit gadiem ar vāciem noslēdzis miera līgumu, un tas arī tapis ievērots. Bet nu laiki ir mainījušies – vāciešu ir kļuvis vairāk, viņi sāk atcerēties, ka līgums ne tikai paredz mieru, bet arī palīdzību karošanā. Viņa kaimiņi kurši savukārt baidās no dāņu uzbrukuma un meklē iespējas noslēgt militāras sadarbības līgumu. Arī pašā Zemgalē nav vienotības, Mežotnes valdnieki ir nosvērušies vāciešiem par labu un gatavi pat pieņemt kristietību.

Šādā visai sarežģītas situācijas fonā noris grāmatas notikumi. Grāmata sākas ar visai traģisku ziņu -Viestura dēls un mantinieks  Alnis tiek nogalēts un nākas meklēt jaunu. Par jauno mantinieku tiek izvēlēts māsasdēls Naris. Kopumā dzīve Zemgalē tiek pasniegta tādā idealizētā pagātnē. Vīri dūšīgi, ja vajag, arī vareni karotāji, sievas čaklas. Visi daudzmaz draudzīgi, bet ārpus savas teritorijas īpaši neceļo. Paēduši ir visi, laiku pa laikam jau uzbrūk kādi sirotāji, bet nekas nopietns. Skaidrs, ka viss tā tiek pasniegts tādēļ, lai dramatizētu nākošos vēstures pavērsienus, pēc kuriem Latvijā vairs nebūs neatkarīgu ķēniņvalstu un visu pakļaus svešzeminieki.

Viestura zobens savukārt ir paša Viestura simbols un neatņemama viņa kā valdnieka sastāvdaļa, tas ir spējīgs ievest viņu gan tumsā, gan gaismā. Viņu kopā ar visiem pavalstniekiem. Ja zobena īpašnieks būs vājš, tas viņu pakļaus un izdarīs pa savam. Pašu zobenu Viesturam izsniedzis vietējais Zintnieks, kurš pēc vietējo nostāstiem ir praktiski nemirstīgs.

Grāmata man atgādināja bērnu dienās lasītos stāstus par seno Latviju un tās iedzīvotāju piedzīvojumiem. Sarakstītā vienkāršā valodā, izmantoti diezgan daudz vecvārdu, lai piešķirtu stāstam senatnīguma noskaņu. Tā kā laiks ir pagājis diezgan daudz, tad autoram ir bijušas atraisītas rokas un fantāzijai ļauta vaļa. Jāatceras, ka tā ir daiļliteratūra, kurai par pamatu ir ņemtas Indriķa hronikas, bet nekas vairāk. Manuprāt, autors ļoti labi parāda tā laika Latvijas iedzīvotāju sašķeltību. Katrs pats savas sētas saimnieks, mīl uzbrukt kaimiņiem vai to uzmest. Visi vairāk vai mazāk ir iegrimuši savstarpējās ķildās, un īstermiņa mērķu sasniegšanai ir gatavi uz jebko. Stratēģiskas domāšanas faktiski nav, un Viesturs ir Zemgales pēdējā cerība.

Gribējās jau, lai autors uzraksta par vēl kādiem pāris gadiem. Par sliktu nenāktu, ja autors aprakstītu arī parasto ļaužu dzīvi, saprotu jau, ka tiek risinātas lielas lietas, un tur parastam baurim nav ko līst. Bet gribējās nedaudz vairāk uzzināt par to ekonomisko pamatu, kas Viesturam ļāva īsā laikā sapulcināt pārsimts karavīrus. Šie karavīri savukārt spēja stāties pretī vāciešiem.

Kopumā laba pamācoša un nedaudz patriotiska grāmata, kas pievēršas vienam konkrētam Latvijas vēstures posmam. Lieku 8 no 10 ballēm. Un nevajag aizmirst, ka Viestura ordenis ir nosaukts par godu šim Viesturam, kas 1219. gadā uzsāka cīņas pret vāciešiem. Ja gribas izlasīt vēsturisko avotu, tad ieteiktu 23. nodaļu no Indriķa hronikas.

Ceļojošā cirka gūstekņi by Aivars Kļavis

Ceļojošā cirka gūstekņi

Sen nebija lasīts nekas no latviešu daiļliteratūras. Tik sen, ka savā blogā nav neviena latviešu daiļliteratūras darba, kas būtu izlasīts un aprakstīts. Nolēmu laboties, un sadarbībā ar Zvaigzni ABC manos nagos nonāca “Ceļojošā cirka gūstekņi“. Šī grāmata tiek saukta par intelektuālo vēsturisko romānu. Nospriedu, nezinu kā ar to intelektuālismu, bet par vēsturi, tas ir labi.

Dabūju grāmatu un sev par šausmām atklāju, ka tā ir tetraloģijas ceturtā pēdējā daļa. Lai man autors piedod, bet es tiešām nezināju, kas sarakstītas vēl trīs. Grāmata par laimi ir lasāma arī kā atsevišķs stāsts, tas gan nedaudz nogriež vienu no viņas izprašanas dimensijām, bet par to vēlāk.

Grāmata sevī aptver Latvijas vēstures posmu no Ulmaņlaikiem līdz divtūkstošajam gadam. Lielāku akcentu liekot tiešu uz Padomjlaiku sākšanos un Otro pasaules karu. Uz notikumiem mums tiek piedāvāts skatīties no dažādu varoņu skatupunktiem. Centrālais tēls ir kāds Jānis Briedis. Trešais tēvadēls, kas piedzimis, bet nevienam arī nav bijis īsti vajadzīgs. Bērnībā audzis piesiets pie galda kājas, mantojums nepienākas, labi, ka tēvs apsolījis nodrošināt izglītību. Tomēr Padomju armija un karš sagrauj viņa un viņa tuvinieku cerības uz nākotni. Nav jau nekas unikāls, ar visiem tā bija. Jānim nākas doties karā, pabūt izsūtījumā, celt aparatčikiem dāčas. Vienu vārdu sakot, dzīvot savu dzīvi.

Papildus mēs vēl varam iejusties Kārļa Ulmaņa ādā, kad šis saprot, ka krievi ir viņu apmānījuši un to, ka uz nekādu Šveici vis viņš vairs nebrauks. Ļoti patika Kaupo un bīskapa Alberta stāsti. Varētu teikt, ka Kaupo autors ir sarakstījis tādu kā apoloģiju mēģinot parādīt, ka Kaupo jau nekāds tautas nodevējs vis nav.

Visi šie stāsti var kalpot kā ironiski latvieša dabas uz āru izvilcēji. Jau bīskaps Alberts atzīmē, ka latviešiem galvenais nav kaut kāds mērķis vai aprēķins. Viņi darbojas darbošanās pēc, uz priekšu neskatīdamies un savu darbību sekas neizvērtēdami. Un to, ka īstenam latvietim pēc būtības visi ir ienaidnieki, bet kaimiņš ir vislielākais. Viņam piebalso arī Teodorihs:

“Mans kungs, tu šai zemē ne to vien piedzīvosi. Viņu rīcība it bieži ar prātu ir pilnīgi neizskaidrojama. Vēl vairāk – reizēm man šķiet, ka vairāk viņi vadās no savām iedomām un pieņēmumiem nekā skaidri redzamām likumsakarībām. Tāpēc neviļus nākas secināt – vairāk par cēloņiem un sekām tos interesē pati darbošanās.“

Ja būtu izlasījis arī iepriekšējās grāmatas “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis” un “Piesmietais karavīrs”, tad, iespējams, dziļāk spētu izprast epizodisko Kuprīša un Vecā vīra tēlu parādīšanos šajā grāmatā. Viņi nav slikts veids, lai stāstā iepītu kādu labu novērojumu no malas vai pazīmētos ar trāpīgu izteicienu.

Vispār jau grūti uzrakstīt tādu vēsturisku romānu par pagātni, kas ir salīdzinoši netāla. Autoram iespējas izvērsties ir visai minimālas, jo viss tak ir piedokumentēts un visiem zināms. Tādēļ variācijas par tēmu ir iespējamas tikai ar paša varoņa dzīvi, bet arī noteiktos ietvaros. Tas viss grāmatu caurvija ar tādu tradicionālu atskatu uz Latvijas pērnā gadsimta vēsturi, kur galvenie notikumi jau zināmi, tik jāpaskatās, kā tajos klāsies mūsu varoņiem. Tādēļ nodaļas, kur aprakstīta kristietības ienākšana Daugavas krastos, man patika vislabāk.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un atzīstu par visai interesantu gabalu. Izlasījās vienā paņēmienā. Nemaz nezināju, ka latviešu autori par vēstures tēmu vēl raksta un dara to labā līmenī.

Mūsu Vēsture 1985-2005 II by Lato Lapsa, S.Metuzāls un K.Jančevska

Šī grāmata ir turpinājums manis jau iepriekš apskatītajai Mūsu Vēsture 1985-2005 I. Grāmatu nopirku uzreiz tikko ieraudzīju, neskatoties uz visai nedemokrātisko cenu ~16 LVL.

Stils, salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, nav mainījies. Vēstures aspekti tiek apskatīti nodaļu veidā, piemēram, prihvatizācija, reketieri, populisms. Šāds pasniegšanas stiliņš man patīk, tas neļauj autoram pārāk novirzīties no tēmas un arī lasītājs neaizmirst par ko lasīt. Informācijas pasniegšanas veids joprojām ir pielīdzināms dzeltenās preses stiliņam, bet tas grāmatas lasīšanu netraucē, drīzāk gan piesaista vismaz mani.

Uzzināju diezgan daudz iepriekš nezinātas informācijas, kur palika RBS televīzija (vienīgā, kurā es, Gambijā dzīvodams, varēju redzēt videoklipus), kur noziedēja nedēļas laikraksts Tev, uzmetot mani pusgada abonēšanas maksas apmērā, humpalu jautājums gan man nelikās pietiekami izvērsts. Laba bija arī nodaļa par finanšu piramīdām, nesen jau kārtējie ļautiņi atkal bija uzrāvušies uz šāda pasākuma, atliek tikai noteikt: „Prāts, kur tu rodies”.

Vietām grāmatā ir novērojama vienas un tās pašas informācijas atkārtota pasniegšana, dažas lietas tiek atkārtotas arī no iepriekšējā grāmatas sējuma. Reizēm šķiet, ka galvenā informācija nāk no dažādiem politiķu memuāriem, citāts seko pēc citāta. Rodas iespaids, ka autors ir tikai sakompilējis dažādus memuārus un salicis pa tēmām. Galvenais, ka autors sniedz tikai informāciju, katram pašam ļaujot izvēlēties, kas tad ir pareizais traktējums, netiek uzspiests viedoklis.

Šoreiz gan nebija tā, ka grāmatu izlasītu vienā piegājienā, tam tika veltīti veseli trīs vakari. Interesanti palasīties par notikumiem, kas notikuši salīdzinoši nesenā pagātnē. Daudzas lietas jau esi paspējis aizmirst, taču atgādinot, tu tās atceries uzreiz. No mūsdienām skatoties, šķiet, tā laika ļaudis gan ir bijuši panaivi radījumi, bet pēc kara jau visi ir gudri. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un ceru, ka iznāks arī vēl trešais sējums.

Kā jau tas Lato Lapsas grāmatām ierasts arī šai grāmatai ir sava mājas lapa.

Mūsu Vēsture 1985-2005 I by Lato Lapsa, S.Metuzāls un K.Jančevska

Šī laikam pēdējā gada laikā ir pirmā latviešu autoru grāmata, kuru esmu izlasījis. Droši vien tā arī nebūtu pievērsis šim darbam uzmanību, ja vien garlaicības mākts Delfos neizlasītu dižā eiroskeptiķa Normunda Grostiņa apcerējumu par tēmu “Āži vai dārznieki Latvijas vēstures dārziņā?”, kur grāmata nolīdzināta līdz ar zemi un bija redzams, ka raksta autors ir dziļi aizvainots par viņa pagātnes pieminēšanu. Tad papētījis grāmatas mājas lapu nolēmu, ka jānopērk un jāizlasa.

Grāmatu tiešām par standarta vēstures grāmatu saukt nevar, bet tas jau rakstīts arī pašas grāmatas ievadā:

“Brīdinām: tā nav garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir — uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa. Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture — lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē.”.

Tomēr man pēc izlasīšanas vairāk liekas ka tā ir vēsture grāmatas autoru subjektīvā izpratnē. Pati grāmata jāatzīst ir sarakstīta saistošā valodā un lasīju to ar interesi. Patika, ka notika nevis notikumu diena pa dienai atstāstīšana, bet īss atstāstījums, kas šajā laika posmā noticis attiecīgajā vēstures aspektā vai fenomenā (kooperatīvi, partijas, vēlēšanas, naudas maiņa utt.). Katra aspekta aprakstam, tiek izmantoti citāti no tā laika avotiem, politiķu izteikumiem, kas stāstījumam piešķir dzīvīgumu.

Man kā cilvēkam, kas tajos laikos vēl gāja pamatenē 90-to gadu sākums, sevišķi interesanti likās to laiku apraksti, jo 12 gadu vecumā politika un vēsture mani īpaši neaizrāva. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, par saistošo stāstījumu, tomēr ieteiktu pārāk jau nu visiem apgalvojumiem neticēt, jo vietām stiliņš izskatās nedaudz pēc dzeltenās preses.

PS Grāmatas vāka attēls ņemts no http://www.musuvesture.lv/?ievads.

%d bloggers like this: