Viena lieta man bija skaidra pēc “Silva Rerum” izlasīšanas, es noteikti gribēju izlasīt arī otro grāmatu. Anotācijā tā solīja būt vēl labāka un vēstīt mums par Lietuvu mēra laikos. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzni ABC es tiku pie “Silva Rerum II”.

Grāmatas darbība atsākas kādus piecdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem. Daļa no pazīstamajiem grāmatas varoņiem jau ir miruši, bet daļa vēl turpina dzīvot. Dzīva vēl ir Uršule, kuras galvenās rūpes tagad ir paglābt Norvaišu dzimtu no izmiršanas. Dzīvs ir Kazimiera dēls, kurš visu mūžu aizvada karos, un ģimenei nemaz neatliek laika. Viņu dzīves rit uz Lietuvas kā valsts sabrukšanas fona. To iekaro gan zviedri, gan krievi, kuri gan skaitās kā sabiedrotie.  Arī paši leišu augstmaņi nemaz nekautrējas ķerties viens otram pie rīkles. Un visai šai postažai pāri nāk mēris un bads, kas paretina gan iekarojamos, gan iekarotājus.

Autore necenšas visu izpušķot ar skaistiem vārdiem, un viņas tēli savos sirds dziļumos ir ciniski, kā jau tas īstiem augstmaņiem pieklājas. Karš ir karš, un tajā notiek briesmu lietas, tas pats sakāms par bada gadiem. Lai atainotu tā laika ļaužu tumsonību, autore izmanto kādu ebreju ārstu Gordonu, kurš savā dzīvē ir pieredzējis daudz ko un vairs pat nespēj brīnīties par goju aprobežotību, higiēnas trūkumu un visu vainu un neizdarību novelšanu uz Dievu. Arī viņa ieteikumus mēra apkarošanai neviens neņem par pilnu. Viņš kā zinātnieks šai pasaulē ir ieradies par agru.

Zemnieki un muižas ļaudis tiek attēloti kā tumsoņas un nejēgas, kas bez kunga norādījumiem pat nespēj sevi ar pārtiku apgādāt. Kādu laiku mani šāda zemnieku nolikšana kaitināja līdz neuzdūros vietai, kur Uršule saka, ka dzimtcilvēki pēc būtības ir sava saimnieka spogulis, kādi ir viņi, tādi ir arī viņu ļaudis. Tādējādi it kā apstiprinot lietuviešu augstmanības degradāciju un paredzot tiem drīzu izzušanu.

Te parādās ar tēls Jons Kareivis, tas ir Norvaišu dvīņu bērnības draugs, kas aizbēga uz armiju. Viņam dzīve tik un tā iegrozījās tā, ka visu mūžu viņš kalpoja savam bērnības draugam, un kā viņš pats iedomājas dzimtas aizstāvim. Naids un mīlestība pret viņiem Jonā ir tā sapinušies, ka viņš pats vairs nespēj tikt gudrs.

Grāmata ir tieši tikpat laba kā pirmā. Tēli labi izveidoti, notikumi nav pārspīlēti un atbilst tā laika reālijām. Autores radītie tēli mums tagad ļauj paskatīties uz tā laika Lietuvu ar daktera, muižnieka un karavīra acīm. Lasījās raiti, un bija arī iespēja apmierināt savu ziņkāri, kas tad notika ar Uršuli un Kazimieru pēc pirmās grāmatas beigām, par viņu bērniem un mazbērniem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Izskatās gan, ka trešās grāmatas par Norvaišu dzimtu vairs nebūs.