Šo

grāmatu es saņēmu no Lasītājas kā Ziemassvētku dāvanu. Viņa pati šo grāmatu nav lasījusi un, lai, lieki nemokoties, uzzinātu, kas tur īsti ir iekšā, iedāvināja to man. Grāmatu atrast nenācās viegli, bet beigu beigās es pie viņas tiku.

Cyteen zvaigžņu sistēma ir dibināta 2201. gadā, tā sastāv no planētas un dažāda kalibra kosmosa stacijām. 2300. gadā viņa pasludināja savu neatkarību no Zemes, izraisot karu, kura rezultātā nodibinājās Savienība (Union). Savienībā liela nozīme ir pētniecības centram Reseune, tas nodarbojas ar cilvēku klonēšanu un klonu smadzeņu pārprojektēšanu. Kloni saukti par “azi” ir nepieciešami Savienības tālākai ekspansijai, jo dabīgā ceļā iegūt pietiekoši lielu cilvēku daudzumu ir pārāk piņķerīgi. Arī ir kāda superslepena projekta rezultāts, viņa ir īsts brīnumbērns, kas nemaz nenojauš savu lomu Savienības politikā. Arianei Emory nākas ne tikai atklāt savas priekšgājējas dzīvesstāstu, bet arī izdzīvot pasaulē, kurā valda intrigas, politika, un reizēm par pēdējo argumentu kalpo arī slepkavība.

Lasot grāmatas ievadu, man radās priekšstats, ka grāmata patiks. Kā gan man nevarētu patikt civilizācija, kas kolonizē tālas zvaigžņu sistēmas, ir karojusi ar Zemi, un dažās jomās pat ir pārāka par to. Skaidrs bija arī tas, ka grāmatas centrālā tēma būs kloni un klonēšana. Šīs grāmatas klonu izveidošanas tehnoloģija neaprobežojas ar klonu armijas izveidi (neiztiek jau bez tā), te diezgan daudz tiek diskutēts par tādām lietām kā klonu tiesībām, radītāju atbildību, klona apmācība un kontrolēšana. Reseune visi to vien dara kā klonē un programmē klonus. Ja parastam cilvēkam dzīves gudrības ir jāapgūst pašam ar standarta metodēm, tad klons tiek specializēts ar īpašu “lentu”(tape) palīdzību. Tas vairāk izskatās kā zem hipnozes iebarotas informācijas un iemaņām. Tādējādi klons ir īstens speciālists noteiktās jomās, viņš jūtas laimīgs darot savu darbu. Taču tam ir viens liels mīnuss, klonam visu šo iejaukšanos rezultātā ir diezgan nestabila psihe, un tā visu laiku ir jākoriģē.

Ari projekts ir ļoti interesanta jautājuma apcerēšana. Vai ģenētisku klonu audzējot tieši tādos pašos apstākļos kā oriģinālu mēs iegūsim tādu pašu cilvēku? Tā kā Arianes oriģināls ir visu mūžu pavadījis visnotaļ ierobežotā telpā, un visa viņas dzīve ir dokumentēta ir liela iespējamība, ka viņas dzīves sākuma gadus izdosies replicēt. Man jau šķiet, ka te ir iejaukti pārāk daudz mainīgie, kuri agrāk vai vēlāk novedīs pie nopietnām cilvēku personības atšķirībām, lai ar ģenētiskais materiāls ir identisks. Reseune gan šis eksperiments nav pirmais, un viņiem šķiet, ka indivīda attīstību nosaka noteikti dzīves pagrieziena momenti, un nav jēgas ieslīgt detaļās.

Šīs divas diskusijas tad arī bija galvenais iemesls, kādēļ es grāmatu vispār lasīju. Tās gan diemžēl nomāca Ari, viņas onkuļu un Džastina savstarpējās intrigas, kaislības un politika. Ja kādam šķiet, ka Dune ciklā politiskās peripetijas iestiepj grāmatu līdz garlaicībai, tad viņiem vajadzētu iepazīties ar šo grāmatu. Šeit politiskās intrigas risinās gliemeža ātrumā, tās tiek plānotas desmit gadus iepriekš un rit veselas desmitgades. Autorei ir licies svarīgi apzelēt katru niansi, izanalizēt katra grāmatas tēla iekšējos domāšanas procesus, kuros tiek apsverti visi par un pret. Sižeta attīstības ātrumu var salīdzināt ar kontinentu dreifu vulkāniski neaktīvā gadā. Visi maļas uz riņķi vien.

Tā arī nesapratu centrālo sižeta dzinējspēku, kādēļ Warrick klans skaitījās tik ietekmīgs Reseune stacijā. Viss tas klans ir divi cilvēki (nevar jau teikt, ka citos klanos būtu vairāk). No šiem diviem cilvēkiem viens dažādu viltīgu intrigu rezultātā tiek nobīdīts perifērijā, bet viņa dēls Džastins (arī gudrs puika un ģēnijs) paliek Reseune, kurā visi no viņa vairās un ienīst. Lai intriga nebūtu pavisam plakana, autore ieviesusi vēl vienu ģimenes “locekli” klonu Grantu. Tas tad izveido spēles galdu, kas Reseune vadītājiem ļauj kontrolēt Warriku klanu, vienmēr atrodas kāds šantāžas punkts. Warrick klans nez kādā veidā pamanās savu ietekmi nezaudēt veselus divdesmit gadus, neskatoties uz to, ka Džordans atrodas faktiskā izsūtījumā, un Džastins ir puņķains jauneklis, kurš iebiedēts tā, ka bezmaz vai čurā gultā. Noslēpums, ko viņi glabā, ir noslēpums tikai ģimenes drāmas ietvaros, nevis kosmiskās stacija Virspadomes skatījumā.

Arī stāsts ir par to, ka mazgadīgie ģēniji ir bīstami. Viņi sāk darīt visu, lai atgūtu savas priekšteces vietu jau no sešu gadu vecuma. Izcila shēmotāja, sabiedriskā viedokļa analizētāja un visādi citādi izdevusies meitene. Viņas stāsts vietām pat bija interesants, un šur tur notikumi virzījās pat pārsteidzoši ātri. Viņa arī ir vienīgais tēls, kuras attīstība ir kaut cik ņemama vērā. Viņa no naiva bērneļa izaug par rūdītu politiķi, kura nebaidās uzņemties atbildību par veselu sistēmu.

Pasaules uzbūve ir ieskicēta ļoti labi, bet nekā vairāk. Var redzēt, ka autorei ir talants pasauļu veidošanā, bet šī grāmata tiek pilnīgi visa veltīta politikai un intrigām. Pēc daudzām lapaspusēm ar varoņu iekšējiem dialogiem pasaulei nekas daudz pāri nepaliek.

Šogad vēl neviena grāmata nav izraisījusi man tādu pārbaudījumu kā šī. Lasīšanas process šķita bezgalīgs. Lasīju es viņu veselu nedēļu, pa laikam izlasot kaut ko pa vidu interesantāku. Izlasīju tikai principa pēc, ciest nevaru iesāktas un neizlasītas grāmatas. Grāmatas pluss – tā ir labas zāles pret bezmiegu, ielasoties dialogos nemaz nemanīsi to, ka esi jau aizmidzis. Nudien nesaprotu, ka savulaik viņa ieguvusi visas tās fantastikas balvas. Iespējams, ka tad lasītāji bija savādāki. Iespējams bija pienācis tas brīdis, kad balvu devēji bija sapratuši, ka autorei vajag iedot kādu balvu par iepriekšējiem darbiem, jo tie cik es noprotu ir bijuši interesantāki.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ja nevari iemigt, un vēlies ko īpaši garlaicīgu, tad droši lasi šo grāmatu, aizmigšana pēc pārdesmit lapaspusēm garantēta. Savukārt, ja nolemsi izmantot grāmatu kā palīgu intrigu vērpšanā, tad te diemžēl viss ir ar pārāk atrauts no dzīves, te viss nedaudz atsit meksikāņu seriālu. Grāmatu varētu uzlabot, ja tā nedaudz tiktu kondensēta apjomu samazinot uz pusi.