Šo grāmatu uzgāju tīri nejauši. Kaut kādā sarakstā viņai tika piedēvēts visu laiku labākās šausmu grāmatas tituls. Skaidra lieta, ka tik stipri vārdi nevarēja nepiesaistīt manu uzmanību. Nedaudz internetā paskatījos grāmatas bildes, un, ieraudzījis tās dīvaino teksta izkārtojumu, nolēmu, ka man šo nu noteikti vajag izlasīt. Domāts darīts – pasūtīju grāmatu caur Jāņa Rozes grāmatnīcu (jo Latvijas Pasts mani ir piebeidzis). Pagājušajā nedēļā grāmatu saņēmu un tūlīt pat ķēros klāt pie tās lasīšanas.

Johnny Truant dzīvo īstu dīkdieņa dzīvi, pa dienu dzīvo tetovēšanas salonā, vakaros tusē pa klubiem, laiku pa laikam nocopē kādu meiču. Taču vienā dienā viss izmainās, viņš iegūst savā īpašumā manuskriptu, kuru sarakstījis kāds Zampano. Manuskripts sevī ietver dokumentālās filmas The Navidson Record izklāstu un akadēmisko analīzi. Filma ir pat kādu Pulicera balvu ieguvušu fotožurnālistu Vilu Navidsonu, kurš ievācas savā jaunajā mājā. Iesākumā viss ir kārtībā, bet tad pēkšņi mājā sāk parādīties gaiteņi un istabas, kas iepriekš nemaz nav bijušas. Šķiet, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas, galvenā, manuprāt, ir veltīta “The Navidson Record”. Tā sevī ietver dokumentālās filmas izklāstu un pseidoakadēmisku tās analīzi. Es šo analīzi uztvēru kā ironiju par akadēmiskajiem pētījumiem. Te ir daudz zemsvītras piezīmes, kura atsaucas uz iepriekšējiem pētījumiem. Lielāko daļu no šiem pētījumiem mūsu pasaulē nemaz nevar atrast, jo tā ir tikai fikcija. Toties iespaids rodas solīds. Un arī paši pētījumi ir, teiksim, tādi dīvaini, jo galveno jautājumu, kā māja spēj izplesties sevī nemainoties no ārienes, viņi nemaz neapskata. Analizēti tiek dokumentālās filmas dalībnieki un tas, kā pieredze mājā ir izmainījusi viņus kā personības. Interpretētāji pat nekaunas iet tik tālu, ka apgalvo, ka mājas izmaiņas ir atkarīgas no katra cilvēka pasaules uztveres.

Otra sižeta līnija ir veltīta Džonijam, viņš ir tas cilvēks, kurš Zampano sacerējumu palaidis tautās. Džonija sadaļa mani nemaz neaizrāva. Tā bija vairāk kā pierakstīta apziņas plūsma nevis sakārtots stāstījums. Džonijs tā ar nespēja mani pārliecināt, ka tieši viņš šajā stāstā ir būtisks. Es saprotu, ka Džonija lasītājam kalpo par atgādinājumu, ka lasot šādus manuskriptus un šo grāmatu, jo īpaši, ir jāuzmanās pazaudēt savu saikni ar reālo pasauli. Neskatoties uz garo un plašo Džonija reflektēšanu par saviem piedzīvojumiem, viņš man tik un tā palika tikai par zemsvītras piezīmi. Mani vienkārši neinteresē, ar ko kad un kur viņš ir pārgulējis. No otras puses nevar izslēgt, ka es esmu palaidis garām kaut ko ļoti būtisku, jo mana reakcija uz manuskripta izlasīšanu nemaz nelīdzinājās Džonija.

MAITEKLIS Es tagad nefiksēju istabu parametrus ar mērlentēm un atskaites punktiem, man tumšās vietās neuzglūn šausmīgais nekas, kas vienmēr ir turpat blakus un pistoli zem spilvena. Man pat murgi pa nakti nerādījās, lai gan atzīšos  – par māju sapņoju.

Tomēr grāmata man izraisīja daudzus jautājumus uz kuriem tagad lēnā garā cenšos atrast atbildes.

Kas ir māja – pasaules centrs, atbalss, labirints, vai cilvēka iztēles turpinājums? Varbūt visi kopā. Ko mēs darītu, ja šis atskaites punkts, kuram būtu jābūt konstantam izrādītos nepatstāvīgs un nesaprotams? Vai mēs noslēgtos sevī, aizbultētu neizskaidrojamās daļas un izliktos, ka viss kārtībā, vai ņemtu kabatas lukturīti un dotos izpētīt, kas īsti ar māju notiek? Te ir apskatītas abas šīs pieejas. Bet vai izpētes rezultātā mēs iegūsim sapratni? Vai kāpnes lejup nozīmē nolaišanos zemapziņā, vai istabu labirints bez nekādām atšķirības zīmēm arī kaut ko nozīmē? Un Navidsona pēdējais ceļojums, ko tas īsti nozīmēja, iespēju pazaudēt sevi zaudējot atskaites punktu, kā atgriezties no šī stāvokļa? Kādu grāmatu Navidsons lasīja beigās? Kas domāts ar to grimstošo kuģi? Kādēļ vārds māja vienmēr ir rakstīts ar zilo krāsu?

Grāmatas beigās ir daži mājieni, kā atšifrēt visu šo izlasīto un, iespējams, atslēga ir manis noniecinātais Džonijs. Nezinu paskatīsimies.

Pats grāmatas lasīšanas process bija ļoti smags, ielasījos tikai kaut kur ap divsimto lapaspusi. Ja par grāmatu nebūtu samaksājis naudu, diez vai spētu sevi piespiest viņu izlasīt. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka eksperimentālajai literatūrai nav ne vainas. Galvenais vajag pacietību un vēlmi izprast, ko autors tev netieši mēģina pavēstīt. Teksta struktūra ir interesanta, te ir daudz zemsvītru piezīmju, kas daļa nepasaka neko, daļa dod interesantus mājienus un vietām var noprast, ka tajās slēpjas visa notiekošā atslēga. To gan garantēt nevaru, iespējams, autors ir tikai vēlējies radīt tādu iespaidu, jo vieta interpretācijām ir pietiekoša.

Interesanti, ka vietām lapaspusē ir tikai pāris vārdi, vietām teksts jālasa no apakšas uz augšu, bet tas vairāk, lai ilustrētu notiekošā dinamiku. Teksta daļas spoguļrakstā, kas pētot fotogrāfijas man šķita aizraujošas, sevī satur tikai atkārtojumus un sevī iespējams nenes nekādu vēstījumu. Džonija mātes vēstules pielikumā, interesanti atainoja cilvēka sajukšanu prātā un lēnu degradāciju. Tomēr tā nošifrētā vēstule, par kuru dažos forumos cilvēki ir sajūsmā nebija nekas īpašs, tāds patīkams pārtraukums no lasīšanas, kurā tu uz lapiņas atšifrē pustraka cilvēka vēstuli.

Vai šī grāmata ir šausmu stāsts?  Pavisam nedaudz. Autors ir atstājis vietu lasītāja iztēlei un kādam ar bagātu iztēli šausmas būs atliku likām. Grāmata drīzāk ir par mājām, bērnību, ģimeni un mīlestību.

Pozitīvais: neparastā stāsta struktūra, interesants skatpunkts uz pasauli, autors vēlas lasītāja pilnīgu iedziļināšanos;

Negatīvais: grāmata ir no tām vai nu patiks, vai nepatiks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neteikšu, ka visas idejas te ir svaigas un nekad neredzētas, bet iedziļinoties stāstā viņa lasītāju aizrauj. Nenoliedzami, stāstījuma struktūra bija interesanta, pat tādam daudzlasītājam kā es. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk tādas nesaprotamas, daudzas reizes pārlasāmas un nestandarta pārdomas rosinošas. Var gadīties, ka grāmata pieriebsies jau pēc pirmajām lapaspusēm un kā manā gadījumā grāmatu par lasāmu atzīšu tikai izlasot līdz pusei. Grāmata noteikti ir lasāma, bet tam vajadzīgs atrast pareizu noskaņojumu, un lasot nesteigties. Citi salīdzina šīs grāmatas lasīšanas procesu ar LSD lietošanas sajūtām, nezinu, iespējams, ka savā mūžā esmu jau par daudz lasījis, lai to sevī novērotu.

Šeit atrodama arī Lasītājas atsauce par šo grāmatu.