Arī šī ir “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmata. Domāju, ka ar šo grāmatu bērnībā ir iepazinušies daudz lasītāju. Reti jau gadās lasīt par puikām, kuriem pieder pašiem sava jahta, kuri braukā pa ostas akvatoriju un meklē piedzīvojumus. Arī es šo grāmatu bērnu dienās tiku lasījis, un manās acīs tā kotējās diezgan augstu.

Trīs brāļi – Jans, Bobs un Marks iegādājas sev kuģa “Altamares” glābšanas laivu, pārbūvē to par nelielu jahtu un dodas piedzīvojumos Antverpenes ostā. Šeldas upe ir viņu lielceļš, un ostā notiek tik daudz interesantas lietas. Taču aiz Beļģijas spožās fasādes slēpjas nopietna kapitālistiskās iekārtas trupe, starptautiski noziedznieki, sabotāžas, vietējie zaglēni. Puikām nākas palīdzēt policistu ķerstīšanā, piedalīties burāšanas sacīkstēs un meklēt dēkas.

Karljē pēc profesijas ir tālbraucējs kapteinis, un diemžēl to viņa stāstos var manīt. Te nav atrodami nekādi literārie smalkumi un noslīpēti varoņu tēli. Puikas vienkārši redz un dara, ar cēloņseku analīzi viņi īpaši neaizraujas. Var jau, protams, teikt, ka tāda ir puiku daba šeptēties un tikai pēc tam skatīties. Tomēr autoram trīs brāļi savā starpā ne ar ko neatšķiras, vienīgi ar vecumu un vārdiem. Viss pārējais viņiem gandrīz ir identisks. Tikai viņu regulārās sarunas par ēšanu un zušu makšķerēšana rada nelielu iespēju lasītājam viņus izšķirt. Jans ir vecākais brālis, visa atbilstība laivā gulstas uz viņu, jo viņš ir kapteinis. Brāļiem atvēlētas makšķernieku un mehāniķu lomas. Bet varbūt pusaudžu stāstā pēc tā laika standartiem ar neko daudz vairāk nevajadzēja.

Paši stāsti ar oriģinalitāti neizceļas, puikas kuģo pa ostu, kaut ko pamana, kaut ko izdara un atklāj noziegumu. Pat policisti nekaunas izmantot pusaudžus par saviem aģentiem, tas nozīmē, pakļaut viņus briesmām. Labi, ka puikām ir arī tēvs, kas ir ar mieru, ka viņa puikas izspiego kontrabandistus, laiku pa laikam no kāda noziedznieka dabū pa galvu, attopas ieslēgti metāla cisternās, ienagloti kopā kastē ar kontrabandas preci, zvejo ārā no ūdens mirstošus matrožus un visādi citādi pilnvērtīgi pavada bērnību. Skaidrs, ka te tiek rakstīts par idealizētu bērnības pasauli, kurā ar bērniem nekas slikts notikt nevar. Noziedznieks vienmēr kļūdīsies un iekritīs, savukārt puikas paliks kā varoņi.

Pieaugušā vecumā lasot šo grāmatu tajā nācās vilties. Šeldas modelis, kas bija iespiedies manā atmiņā, aprakstā bija pavisam citāds nekā es to atminējos, arī kuģošanas piedzīvojumi bija daudz blāvāki. Paši varoņi savukārt bija zaudējuši savu dzīvīgumu, un sižets šķita nodrāzts līdz ārprātam. Kaut ko tā pieaugšana ar mūsu smadzenēm nodara, pazūd tā daļa ko bērnībā lasot piefantazē, taču klāt nāk analītiskais aparāts, kas visu notiekošo klasificē kā neveiksmīgi sarakstītu farsu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, divas pieliku klāt par labajām bērnības atmiņām. Ja jums par šo grāmatu no bērnu dienām ir labas atmiņas, nepārlasiet, nemaitājiet savas bērnības baltos sapņus ar skarbo realitāti. Labāk, lai viņa paliek tāda kāda tā ir atmiņās un nepārlasīta. Laimoņa Vāczemnieka Veco vraku noslēpums šajā ziņā ir daudz pateicīgāka grāmata.