Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas grāmatu lasīšanas maratonu. Drīz jau būs pagājis vesels gads kopš es tās mērķtiecīgi lasu, un nu jau esmu ticis cauri pusei. Lasītspars vēl nav zudis, un nav tā, ka atlikušās nelasītās grāmatas būtu pelavas vien. Šo grāmatu iepriekš lasījis nebiju, un pēc nosaukuma vien iešķiroju viņu pelavās. Komjauniešu cīņa pret spekulantiem ir mūžvecs temats, kuru nav vairījies apskatīt neviens sevi cienošs PSRS rakstnieks.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz i nedomāju to kaut kā pārrakstīt saviem vārdiem:

“Krievu padomju rakstnieka romāns par jauniešiem — gan labiem, godīgiem, strādīgiem, gan ari tādiem, kas noklīduši no ceļa, sapinušies ar spekulantiem un zagļiem. Rūdīti recidīvisti, kas grupē ap sevi šos «vieglās» dzīves tīkotājus, iesaistījuši viņus netīros darījumos un iecerējuši izdarīt lielu noziegumu. Nav viegli atgriezt godīgā dzīvē jauniešus, kas dažādu apstākļu dēļ iet neliešu pavada.”

Tie, kas auguši padomju laikos, atminēsies, ka nekas tā negrauj plānveida ekonomiku kā spekulanti, neapzinīgi tirdzniecības bāzu darbinieki un džinsi. Grāmatā aprakstītās pilsētas Oboronnajas ielas iedzīvotāju pasaule ir tiešs šīs problēmas atspulgs. Jauniešiem gribas vieglu dzīvi, darbs ir priekš nūģiem. Tā vietā, lai strādātu rūpnīcās un celtu tautsaimniecību, viņi slaistās pa ielu, copē ārzemniekus un mēģina tikt pie importa preces. Nekā krimināla jau dīkdieņu darbībā nav, kas tad var liegt staigāt modernā vējjakā vai kabatā turēt japāņu šķiltavas.

Miša ir viens no tādiem puikām, viņam ir pat sava banda, kas mazāk vai vairāk kūrē rajonu, nodarbojas ar sīku spekulāciju un šad tad kādam ieklīdušam svešiniekam sadod pa muti. Viņa autoritāte vecākais brālis, saukts par Desmitnieku, ir pieredzējis recidīvists un tikko atgriezies no Ziemeļiem. Viņš ir nolēmis piesaistīt Mišku nopietnās lietās, bet puikam prāts uz to kaut kā nenesas. Vēl ir Romans, puisis no arodskolas, kārtīgu vecāku dēls, kura vecāki aizbraukuši uz Āfriku komandējumā. Vecāki ir cītīgi kolekcionāri, un mājās šis tas glabājas. Bet, lai noskaidrotu, kas tieši viņam tiek piespēlēta meiča vārdā Inna. Tad vēl ir žurnālists, kurš tumšā kāpņu telpā dabūjis pa galvu ar ko ļoti smagu.

Autors ir pacenties pie savu tēlu dzīvesstāstiem, tie atbilst tā laika galvenajām vadlīnijām, taču nostrādāti rūpīgi un kvalitatīvi. Viņi nav tikai dekorācijas, un lasot viņus var pat saprast un sajust. Tas bija patīkams pārsteigums. Rakstīšanas maniere ir viegli plūstoša, tāda, kura augsti kotējas arī mūsdienu jauniešu literatūrā. Autors lieto diezgan tiešu valodu, daudz žargona, nedaudz iesmīn par žargonvārdu patieso nozīmi, kuru daļa no kapitālistu pakaļskrējējiem nemaz nenojauš.

Nevar arī teikt, ka centrālais temats mūsdienās būtu neaktuāls. Autors ir centies parādīt, kā no sīkām lietiņām lēnu garu pat visnotaļ labs puika vai meitene var tikt ierauts krimināli sodāmās darbībās. Tas gan tiek ielikta pamatīgā komunistiskās ideoloģijas ietvarā. Cilvēkam ir jāstrādā, lai neatliktu laika dumjībām. Jāpieskaņo sava vērtību sistēma komunismam, un jādara viss, lai to sasniegtu. Daļa grāmatas varoņu uz to pavelkas, bet daļa aiziet uz pāraudzināšanu. Problēma ir arī izglītībā, izglītots cilvēks būs prātīgāks un sapratīs ne tikai savas, bet arī sabiedrības intereses. Un pāri visam, galvenais nav tas, cik tu nopelni, bet vai darbs, kuru tu dari, tevi interesē.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs lasāmais, taču ja jau ir nācies lasīt Laimoņa Vāczemnieka “Stepiņš un viņa brigāde”, tad droši var izlaist.