Šo grāmatu gaidīju jau no pērnā gada sākuma. Nevaru teikt ka esmu autores fans, jo neesmu lasījis nevienu viņas grāmatu, bet atsauksmes bija dzirdētas labas. Tā kā iepriekšējās latviski var atrast tikai antikvariātos un ar’ ne vienmēr, nolēmu izlaist viņas iepriekšējo bibliogrāfisko sarakstu un ķerties klāt jaunākajam. Izdevniecības mājas lapā izlasīju, ka izdots, aizgāju uz bodi un nevarēju atrast! Prasīt palīdzību bija nedaudz neērti, tādēļ aizgāju uz citu bodi un tur atradās. Ilgi gumiju nestiepu, sāku lasīt praktiski tūlīt.

Tumšais Kungs nolemj pazudināt cilvēci, liekot pasaulē dzimt savam bērnam, bet par māti tam izraugās Septiņu Virsotņu karalistes princesi Haksenu. Princeses vectēvs ar burvju mākslu palīdzību paredz vēl nedzimušā bērna ļauno spēku un atstāj pirmsnāves vēsti, piekodinot jaundzimušo nekavējoties nogalināt. Taču, kad Hanija piedzimst, viņas māte nolemj kopā ar zīdaini aizbēgt tuksnesī, cerēdama, ka tur mazulītes ļaunais spēks mazāk kaitēs ļaudīm.

Es šo darbu klasificētu kā pāreju no pasakas uz fantāziju, vērstu uz lasītāju, kas labu laiku ir lasījis pasakas, nu ir gatavs kaut kam nopietnākam. Pasaule, salīdzinot ar pasaku, ir izvērstāka un varoņi no likteņa bīdītiem darītājiem kļūst paši par saviem likteņa lēmējiem. Pasaules koncepts joprojām ir melnbalts, un pelēko toņu pāreja ir visnotaļ epizodiska. Galvenā varone Hanija ir īsts Tumsas valdnieka bērns, viņai ir dots viens uzdevums – samaitāt pasaules dvēseli. Tā tāda abstrakcija, kas ļauj dažiem cilvēkiem sevi uzskatīt par pasaules sirdsapziņu un ar savu piemēru darīt labāku pasauli. Kā jau pasakās ierasts, pat Tumsa nespēj pretoties Gaismai, sevišķi, ja ietekme ir nepārtraukta. Taču Hanija no visas sirds cenšas izpildīt Tēva gribu.

Hanijas māte princese Haksena, Hanijasprāt, ir pamuļķis radījums, taču ir pietiekoši naudīga un lemtspējīga, lai viņām kādu laiku būtu pa ceļam. Viss ceļojums patiesībā ir autores mēģinājums satuvināt pretpolus, jo Hanijai Tēvs kopš dzimšanas brīža ir ielicis naidu pret māti. Tādas savdabīgas mātes un meitas attiecības, kuras katrs lasītājs var ekstrapolēt pēc sirds patikas uz savu dzīvi vai citiem literatūras varoņiem.

Neko labāku par to, cik labi būt labam, autore īsti nav spējusi izdomāt, taču viņas izvēlētais formāts uz neko vairāk arī nepretendēja. Ja pavisam aizdomājas, vai tad tādēļ atziņa ir slikta? Nē. Patika, ka neaizgāja galējībās, un te labie labā vārdā nevairījās mērkt zobenu asinīs. Grāmatas valoda ir ļoti viegla, un arī sliktās lietas nenotiek tik daudz, lai grāmatu nevarētu lasīt pilngadību nesasniedzis lasītājs. Viss ir ar mēru, un ļaunums, gribam to vai ne, tomēr ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Protams, tas nebūtu es, kas labā un ļaunā attiecību izpausmēs autores nepamanītu alegorisku Pareto efektivitātes aprakstu, kura Hanijai ļauj saprast bezkompromisa ļaunuma vājo vietu.

Diemžēl es pats pie šīs lasītāju iesācēju kategorijas pats vairs nepiederu un tādēļ daļa no stāsta burvības man pagāja secen. Visu laiku vēlējos kaut ko vairāk, iespējams drūmāk, ļauno tēlu slīpētāku, bet godīgi, tad man labāk būtu domāt pašam savu stāstu, nevis apvainoties, ka kāds nav izdomājis tā kā man vajag. Stāsts ir labs un lasās raiti, taču pieredzējušam lasītājam šī vairāk varētu būt mēģinājums atgriezties bērnībā, nevis kaut kā jauna atklāšana. Šeit grūti runāt par interesantas pasaules uzbūvi, standarta dekorācijas un visnotaļ standarta varoņa ceļš, kur varonim nemaz nav tik daudz no kā izvēlēties. Viņš drīzāk ir kā māls, kuru mīca pasaule un pavadoņi. Stāstā ir divi skatupunkti, taču Hanijas stāsts mani pievilka vairāk, izskatījās, ka autore bija vairāk pie viņas piestrādājusi. Varbūt vienkārši tādēļ, ka man patīk racionālie varoņi, un Hanija nudien bija racionāla pēc velna.

Grāmatai savā kategorijā lieku 8 no 10 ballēm, es varu saprast, kādēļ autore ir guvusi popularitāti, viņai padodas varoņu pasaules uztveres un emociju apraksti, taču pasaulē man bija pārāk maz dimensiju, lai spētu tajā pa īstam iedzīvoties un aizmirst, ka tā ir pasaka. Šķiet esmu izaudzis no mērķauditorijas un zaudējis kaut ko, kas palīdz saprast pasaku burvību. Ja patīk pasakas, un labu stāstu ar labiem varoņiem vērtē vairāk par smalki uzrakstītu pasaules dekorāciju, tad noteikti izlasi, nenožēlosi!