Martā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu “Melnais akmens”, ar autora darbiem biju jau pazīstams un tādēļ saņēmu tieši to, ko gaidīju. Noslēgums gan bija tāds nedaudz klifhangeris, jo Vardots jau nemaz līdz Baltijas jūrai netika, bet gribējās uzzināt autora versiju pilnībā. Nācās nedaudz pagaidīt.

Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu. Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi – tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.