Vājuma brīdī nopirku visas četras Monstrologa sērijas grāmatas. Pirmo nesen izlasīju, bet pārējās trīs plauktos gaidīja savu kārtu. Nav jau nekāds joks lasīt par dažādiem mošķiem no divpadsmitgadīga zēna skatapunkta. Pirmā grāmata mācīja, ka dabā nekas nav šausmīgs; ir tikai plēsēji un upuri. Ja pa vidam trāpās kāds ne pārāk ar morāli apgrūtināts cilvēks, tikai tad tas kļūst šausmīgi.

Vila Henrija dienests pie Pellinora Vortropa turpinās, monstrologam ir vajadzīgs palīgs, lai gan viņš pats to nekad nebūs gatavs atzīt. Kādu dienu Pellinors uzzina, ka viņa labākais draugs un kolēģis Džons Čandlers pazudis. Tas devies meklēt jauna un līdz šim par mītu uzskatītu monstra meklējumos. Aizgājis mežonīgo indiāņu zemēs un pazudis. Indiāņi runā, ka nu viņa dvēsele piederot vendigo, un cilvēks viņā vairs nav saglabājies. Tai pat laikā Pellinora bijušais skolotājs gatavojas kam pavisam muļķīgam, viņš monstroloģijas pētījumu laukā grib iekļaut arī vampīrus un citus literārus izdomājumus. Pellinoram Vortropam ir jādara viss, lai pieliktu punktu šiem māņiem.

Šī grāmata sastāv no divām daļām – viena ir pārgājiens indiāņu zemēs pa vendigo pēdām un otra pilsētā, kur Pellinoram ir jāsastopas ar savu pagātni un cienījamiem monstrologiem. Autors šoreiz papildus atrastās dienasgrāmatas risinājumam piemet klāt neuzticamo stāstītāju un kopā rodas visnotaļ iespaidīga putra. Lasītājs pēc grāmatas aizvēršanas pārdzīvoto var traktēt daudz un dažādos veidos. Bet tas nemaina pašu grāmatas būtību.

Te atrodamas pārdomas par to, cik nopietni cilvēks var nodoties zinātnei, pasludinot to par savu mūža mīlestību un izslēdzot sevi no jebkādas sabiedriskās dzīves. Vai šāda uzupurēšanās cilvēku padara kompetentāku zinātnes lauciņā, vai tikai rada šķietamu trakā zinātnieka autoritāti šaurās aprindās? Otra tēze, kas vijas cauri grāmatai –  cik daudz cilvēks ir gatavs ziedot, lai pierādītu savu taisnību. Un beigu beigās lasītājs paliek viens pats, lai izlemtu, cik daudz ir izdomājums un cik daudz patiesība. Te nedaudz jāpaskaidro, kas ir vendigo. Tas ir radījums, kas dzīvo Amerikas mežos un nepazīst sāta sajūtu. Viņš lēkā pa koku galotnēm, noskatot upuri. Taču nekad nevar paēst, jo vairāk ēd, jo lielāks kļūst viņa bads. Ja tāda gars iemiesojas cilvēkā, tad vaļā no tā tikt ir praktiski neiespējami. Šajā grāmatā badam ir divas nozīmes – fiziskais bads, kas rodas no barības trūkuma, un zināšanu bads. Abi ir briesmīgi savās galējās izpausmēs, un reizēm ir grūti nošķirt vienu no otra.

Autors ir sevi nolēmis pārtrumpot asiņainuma ziņā un Pellionora ietiepības ziņā. Vila Henrija loma ir konstatēt acīmredzamo, viņš izdara secinājumus pa prātam lasītājam. Viņš neaizraujas ar sarežģītām teorijām, bet interpretē visu notiekošo tieši. Pellinoram ir principi un aizspriedumi, viņš jebkurai mistikai pratīs atrast loģisku izskaidrojumu. Jo īsts monstrologs taču netic māņiem, un topošajiem vendingo īstā vieta ir psihiatriskajā slimnīcā, nevis jāatrodas pieķēdētiem pie gultas sabiedrībā ar cilvēku, kurš kuru katru brīdi ir gatavs ietriekt viņam ribās sudraba dunci.

Ja pirmā grāmata bija salīdzinoši vienkāršs šausmu stāsts, tad šī ir strukturāli sarežģītāka un alegoriskāka. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām autors par daudz pinas savās alegorijās un neuzticamā stāstītāja atstāsts priekš manas gaumes visam piedeva pārlieku un nevajadzīgu noslēpumainību.