Devītā un desmitā Mītu sērijas grāmata. Tā kā autors, šķiet, vairs nespēj sarakstīt grāmatu ar nobeigumu, tad loģiski ir lasīt šīs abas grāmatas uzreiz. Tādēļ arī apraksts par abām kopīgs.

Skīvs pirms došanās glābt Āzu uzticēja pārējai komandai veikt pasākumus, kas ierobežotu Possiltum karalistes ekspansiju. Devītā grāmata ir veltīta armijai un tās neefektivitātei. Viss stāstījums ir no Gvido skatu punkta. Te ir gan par līderu trūkumu, par civilajiem un karavīriem, sagādes jautājumiem un to, kādas problēmas rada paaugstināšana dienesta pakāpē. Ja es nebūtu lasījis Šveiku, tad varētu pat teikt, ka labs armijas humors. Patiesībā no šī humora ir visai vāja atblāzma, kurā tiek iesmiets virspusēji, laiku pa laikam nomainot tēmu. Kas gan tie ir par karavīriem, kas ar sapratni izturas pret kopējo lietu un komandieru idejām? Slēdziens ir viens, iejaucoties armijas organizācijā ar mērķi to padarīt vēl neefektīvāku ir riskants pasākums, jo armijas parasti atrodas to neefektivitāšu viszemākajā punktā.

Desmitā sērijas grāmata ir veltīta Skīvam, precībām un mīlestībai. Viss pasākums ir tāds pašvaks sitkoms, kur visi pārējie personāži iet pie Skīva un stāsta savus uzskatus par šo tēmu. Vispār pat latviešu klasiķiem kā, piemēram, Blaumanim šī lieta ir daudz labāk nostrādāta un pat smieklīgāka. Skīvs, protama lieta, ievāra dažas ziepes arī pats. Tās gan ir tikai nelielas novirzes no galvenās grāmatas sižeta līnijas – nekā nedarīšanas. Šī grāmata viennozīmīgi kandidē uz vissliktākās sērijas grāmatas statusu. Es viņu lasīju tikai tādēļ, ka būtu neloģiski ķerties klāt vienpadsmitajai.

Sākums ir daudzsološs karš – Possiltum karalisti ievedis ekonomiskajā krīzē, Grimbla un Banijas sarunas par krīzes novēršanas iespējām manu uzmanību piesaistīja uzreiz. Kur vēl izņemot Prečetu tu fantāzijas pasaulē sastapsies ar Pīenel P&L (Profit and Loss) iztirzājumu? Un par lielas armijas likvidēšanas administratīvajām problēmām?  Diemžēl šim jaukajam tematam tiek veltītas tikai pirmās divdesmit lapas, tad seko lielais nekas. Pēc tam lasāmas ir tikai pašas beigas, kurā Skīvs pieņem lēmumu. Lēmuma pieņemšanai netiek izmantota grāmatā sniegtās daudzo otrā ešelona varoņu filozofiskās pārdomas un Skīva gūtā pieredze. Tam pietiek ar vienu sarunu pašās grāmatas beigās, pēc kuras notikumi strauji atrisinās. Tad arī lasītājam ir skaidrs – visa grāmata ir banāla gumijas stiepšana.

Sausais atlikums – no varoņiem papildus ieskats Gvido pasaules uzskatā, kas ir diezgan filosofisks ar mērķi izvairīties no lēmumu pieņemšanas. Desmitās sērijas grāmatas beigu lapaspusēs, nedaudz prātā pieņemas arī Skīvs, kurš beidzot saprot, ka nākas rīkoties tā, kā pats vēlas, nevis vienmēr skatīties pāri plecam, ko citi domā.

Negatīvais – autors sāk paļauties uz iepriekšējā cikla grāmatu slavu. Zudusi darba kvalitāte, sācis strādāt uz apjomu. Pēkšņā nespēja uzrakstīt tā, lai katra grāmata būtu lasāma atsevišķi. Tagad katras grāmatas beigās vairs nav nobeiguma, bet ir klifangeris, un sērijā ar deviņpadsmit grāmatām šāda lieta ir vairāk kā nožēlojama. Sevišķi zinot, ka tās savulaik iznāca ik pēc pāris gadiem. Grāmatu varoņi stāsta par iepriekšējo grāmatu notikumu tā, it kā viņi paši tās būtu lasījuši, un tāda lieta pat iedomu pasaulē ir nedaudz par traku un izskatās pēc banāla mārketinga.

Kopumā abām grāmatām nespēju likt vairāk par 6 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka tīrā laika šķiešana, vietām grāmatas ir tīri interesantas. Taču šīs vietas ir apbrīnojami retas. Lielākoties mani vajāja doma, redz, autors ir nolēmis uzmest savus lasītājus un braukt cauri ar sērijas grāmatu iepriekšējo popularitāti. Nākamo sērijas grāmatu lasīšanas iespēju es vēl apsveru. Bet redzot, ka Spīgana to tomēr ir pievārējusi, iespējams, ka galīgi zemē metamas arī pārējās nav. Ja gribēsies ko ātri izlasāmu, tād šīs sērijas turpinājumu noteikti apsvēršu.