Nu jau ir ierasts, ka ik pa pāris gadiem tiek izdots pa latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumam. Neesmu nekāds grāmatu vēstures pārzinātājs, bet šķiet, ka tik regulārs un jēdzīgs projekts šajā žanrā latviešu valodā rakstošajiem nekad nav bijis. Pirmais saucās “Purpura karaļa galmā”, otrais – “Zilie jūras vērši”. Pēc trešā krājuma iznākšanas jau var runāt par tendenci, un ceru, ka uz 2019. gadu iznāks arī ceturtais stāstu krājums. Bet nu pietiks par cerībām, pastāstīšu par šo grāmatu.

Tā vien nagi niez rakstīt, ka šis stāstu krājums ir labs, un katram lasītājam kaut kas patiks un kaut kas nepatiks, bet pārbaudīju – es šo nodrāzto frāzi jau esmu lietojis iepriekšējiem stāstu krājumiem. Atskatoties nākas secināt, ka, atverot katru no šim grāmatām, esmu cerējis tur atrast jaunu Azimovu vai vismaz Saimaku, nepajaušot, ka viņu laiks ir aizgājis, un ar tādu stilu mūsdienās vairs dzīvē neizsitīsies. Otrs mans trūkums ir līdzību meklēšana ar jau iepriekš lasīto, tāda autora oriģinalitātes apšaubīšana, vairāk gan sišana sev pa plecu, sak, redz, kāds malacis, tu jau esi lasījis trīs līdzīgus stāstus. Šoreiz mēģināšu no tā visa abstrahēties, cik nu tas iespējams.

Ņinas objektīvs Džeina Šteinberga – šis bija stāstiņš par realitātes šaubīgo dabu, paralēlajiem universiem un, pārfrāzējot nosaukumu, par Ņinas pasaules objektivitāti. Labi uzrakstīts, to jau autore māk, šoreiz nebija pārāk tēlaini, un es pat sapratu galveno domu bez lielas piepūles. Tīri praktisks stāsts, kas balstās uz Caveat emptor principu.

Burbuļi Lolita Bērziņa – šis nu ir tāds mūsdienu trenda stāstiņš, par cilvēka pielāgošanās spēju, informācijas filtrēšanu un sava tēla radīšanu un uzturēšanu. Skatoties plašāk, cilvēka divkosība ir nepieciešamība no laikiem, pirms cilvēks bija nokāpis no koka un piecēlies kājās. Burbuļi nav tikai cilvēku fenomens vien. Autore labi parāda, ka ne no visa burbuļa ir iespējams tikt vaļā, un tā ir dzīves nepieciešamība.

Malotāji Anna Kalna – episks stāsts, sen nebiju lasījis neko tik smieklīgu un bēdīgu vienlaikus. Autores pasaules koncepts ir izcils, es pat neatceros, ka būtu kaut ko līdzīgu lasījis (labi, pavisam primitīvi pasakās). Labais, Kreisais, Vējš un puslegāls Kaķis, kas ir nākotnes investīcija. Ja kādreiz esi aizdomājies par kokiem ceļmalā un to, ko viņi patiesi dara, izlasi šo stāstu, un ja tev tiks dots, tad sapratīsi.

Paliek smarža Jānis Timošenko – šis vairāk vilka uz šausmu stāstu pusi un, protams, man atmiņā atsauca veselu citu šausmu stāstu plejādi. Iedomu ļaunie draugi, kas ļauj izlādēties un attaisnoties savā priekšā, šajā žanrā ir plaši izmantoti. Autoram ir izdevies izveidot labu iedomu “draugu”, bet mani personīgi šis stāsts nepavilka.

Cilvēki no citurienes Artūrs Snips – stāsts sākas labi – ar kailu sievieti pie ceturtā stāva loga, taču pēc pāris lapaspusēm es kaut kur pazaudēju stāsta pavedienu un nespēju to atkal uzķert. Autoru nevainoju, viņš acīmredzot ir orientējies uz daudz intelektuālāko lasītāju, kas spēj uzķert visu puspateikto pats bez priekšāteikšanas. Iespējams, ka pārlasot grāmatu nākamreiz, es būšu cits cilvēks un man izdosies atrast stāsta patieso vēstījumu.

Ķirzaka cilvēka ādā TR Notārs – nudien nav slikti; vesela kosmiskā opera sabāzta pāris lapaspusēs, pasakot tieši tikpat daudz, cik standarta piecsējumu sērija. Protams, ka stāsts ir ar humora pieskaņu, autoram vajag rakstīt vairāk šādus stāstus, es noteikti lasītu.

Saturna lēkts TR Notrārs– šis, manuprāt, ir viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Man ir vājība uz ironiski humoristiskajiem stāstiem, un šeit autors nodeva pa visām bundžām, tāds modificēts trako zinātnieku stāsts. Te ir daudz “tehnobabla”, neticamu atklājumu, realitāšu konflikts un kolorīti personāži. Noteikti iesaku izlasīt.

Dienvidus Lilija Berzinska – šis ir no šausmu stāstiem, nekā asiņaina vai pārāk šaušalīga, bet par to, kā patīkama dzīve laukos pārvēršas murgos. Galvenais varonis Toms ir labi uzrakstīts, un viņa lēnā aiziešana pa pieskari ir diezgan ticama. Tāpat kā lauciniekam pilsētā, arī pilsētniekam laukos dzīve var sagādāt problēmas.

Trīs lietas Dace Znotiņa – nākotne, cilvēki – mēbeles un pārapdzīvota planēta. Dekorācijas ir visnotaļ interesantas, pats sižets gan ir tipisks piedzīvojumu stāsts ar nelielu detektīva piesitienu (galvenais varonis ir detektīvs). Lasās viegli, taču ļaundaris mani nepārliecināja, lai gan varbūt viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem visu patīk darīt sarežģīti ar ekscentrisku piesitienu. Sarakstīts tīri labi, bet ne priekš manas gaumes.

Saltkurpji Mārtiņš Links – šausmu stāsts par to, cik slikti ir aizdzerties kāpās veļu laikā. Ja gribas uz pārdesmit minūtēm nonākt “Kukurūzas lauku bērnu un Mirušie mostas” pasaules krustojumā, tad tieši šis stāsts būs tas, kas vajadzīgs. Autors paklauvēsies pie cilvēka dziļākajiem baiļu slāņiem un tad palaidīs saulītē bez draugiem, atstājot tikai atmiņas. Varbūt pārāk lineārs stāstījums, kas par daudz pieturas standarta sižetiem, bet kādam jau jāraksta arī pārbaudītas vērtības.

Monēta Dzintra Šulce – šis ir stāsts ar mistikas piesitienu, sižetu grūti ieskicēt bez nopietnas maitekļošanas, tādēļ to nedarīšu. Nebija īsti manai gaumei, lai gan atzīšu, ka galvenā varone bija labi uzrakstīta.

Ceļš Katrīna Kronberga – manuprāt, vairāk būtu piemērots nosaukums “pārsēšanās stacija”. Stāsts ir par veco labo tēmu: “un kas ir pēc tam?”. Autores skatījums ir diezgan tuvs sengrieķu uzskatiem, tikai ar daudz gaišāku noskaņu un mūžīgās atdzimšanas pieskaņu. Ir labi, ja drūmas lietās spēj saskatīt gaišo pusi un redzēt cerību.

Aplis Lauma Lūse-Kreicberga – jā, ir pienācis tas laiks, kad man nepietiek tikai ar labu stāstu vien, man vajag arī interesantu pasniegšanas manieri. Šī autore to pieprot un izdara pamatīgi, atstājot brāļus Kaudzītes ar savu “Mērnieku laiku” ciklveida struktūru aizkrāsnē. Te aplis ir gan laika plūsmā, gan skata punktos, gan nosaukumā. Sākumā ir grūti saprast, bet tad beigās viss smuki noslēdzas un var sākties no jauna.

Piena ceļa dvēseles Guntis Eņģelis – citplanētu kolonizācija ar minimālām izmaksām, autors ir atradis tam risinājumu. Varu tikai uzteikt autora drosmi mēģināt atrast ko jaunu tēmā, kurā šķiet ir tik daudz sarakstīts, ka kosmosa kuģiem atšķiras tikai skrūves. Bet nekas, autoram ir izdevies uzrakstīt par transcendenci, vismaz es to tā sapratu, pietiekoši interesanti. Arī stāstījums nav barošana ar karoti, katrs var domāt, ko pats vēlas.

Referāts vēsturē Solvita Vēvere – ja patika Marka Tvena Konektikutas jeņķi karaļa Artura galmā un vēlies ko līdzīgu, bet īsāku, tad var droši lasīt šo. Tāds netradicionāls atskats uz padomju laikiem un to laiku skarbo dzīvi.

Dubultā bibliotēka Mārīte Štāla – tā nu ir sanācis, ka visvislabākais stāsts ir noslēpies pašās krājuma beigās, īsts smadzeņu mežģis ar sirreālu pasauli, kur tikai daļa no cilvēkiem praktizē dabisko domāšanas funkciju atjaunošanu, bet pārējie izmanto LabirintuPilsētas Update funkciju. Šis no tiem, kur ir ne tikai vēstījums, bet arī interesanta stāsta struktūra un pēc izlasīšanas daudz ko pārdomāt, iesaku!

Ja negribi justies kā no akmens apakšas izlīdis, kad runa ir par latviešu autoru jaunāko fantastiku un fantāziju, tad šī grāmata palīdzēs tikt līdz jaunajām vēsmām! Te katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – gan standarta sižetiskos risinājumus, gan stāstus prāta mežģus, kuri tikai pirmajā acu uzmetienā liekas nesaprotami. Lieku 9 no 10 ballēm.