Navigate / search

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

The Prisoner of Heaven by Carlos Ruiz Zafón

Nu ko, ja jau „Vēja ēnu” un „Eņģeļa spēli” esmu izlasījis, tad kādēļ gan  novērsties no sērijas jaunākā garadarba. Lai piedod man Safona daiļrades cienītāji, bet es nespēju viņa darbos saskatīt ģenialitāti. Normāli darbi, kas reizēm pavelk uz meksikāņu seriālu cienīgiem sižeta pavērsieniem. Toties lasās ļoti labi, grāmatas spēj aizraut līdzi lasītāju.

Kā jau to minējuši daudzi, šī grāmata nav lasāma atsevišķi no iepriekšējiem darbiem, jo tā sasaista kopā abas pirmās grāmatas. Galvenais varonis mums joprojām ir Daniels Sempere, grāmattirgotāja dēls un viņa draugs Fermīns. Lielākā daļa grāmatas tiek veltīta tieši Fermīnam. Mēs daudz ko uzzinām par viņa pagātni. Uzzinām arī nedaudz par to, kā gājusi bojā Daniela māte un, kas patiesībā notika ar rakstnieku, kurš pārdeva dvēseli velnam, Dāvidu Martinu.

Fermīna stāsts pēc būtības ir „Grāfa Monte Kristo” rimeiks. Cilvēks nonāk cietumā, laiku pa laikam viņu iekausta, cietuma vadība piespiež viņu sadarboties, kameras biedrs zaglis, kas noslēpis lielu laupījumu, blakus cellē traks rakstnieks ar saviem kukaiņiem galvā. Veiksmīga bēgšana pēc pārbaudītas metodes. Tas aizņem lielāko grāmatas daļu. Pagātnes grēciņi šajā grāmatā panāk Fermīnu, bet nekādu dižo iespaidu tas neatstāj. Vienīgais grāmatas devums lasītājam un fiktīvajai Barselonai ir jauna nelieša ieviešana – Mauricio Valls.

Es teiktu, ka šī ir visšvakākā no visām sērijas grāmatām. Grāmatai, kā jau tas ierasts, nav nobeiguma, noslēpumi paliek neatrisināti un nāksies vien skriet uz bodi pēc nākošās grāmatas. Arī Aizmirsto grāmatu Kapsēta izskatās ievilkta grāmatā ar varu. Vienkārši tā lai būtu, lai cilvēkiem būtu kas pazīstams un varētu atsaukties uz Markesa atmosfēru, nekas tagad var piesaukt arī Dimā, jo muka tak no cietuma.

Lai cik tas paradoksāli nebūtu, nenožēloju, ka grāmatu nopirku. Pieskaitītu šo pie vieglas un izklaidējošas literatūras, kas atmodina bērnības atmiņas, par spiegu stāstiem ar revolucionāriem un tirāniem. Ar noslēpumu šoreiz ir tā pašvaki, un arī Fermīna stāsts nav nekas īpaši jauns un pārāk lielu pienesumu sērijai nedod.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja nav izlepis, un lasītas abas iepriekšējās grāmatas. Ja neizlasīsi noteikti nāksies to darīt, kad iznāks ceturtā grāmata. Jācer, ka Safonam kvalitāte un sižeta pārdomātība uzlabosies, un vismaz nākamās grāmatas būs labākas par šo.

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Eņģeļa spēle by Karloss Ruiss Safons

Domāju, ja jau reiz esmu sācis to Safonu lasīt, tad izlasīšu visu, kas viņam ir, un miers. Neteikšu, ka viņa iepriekšējā grāmata „Vēja ēnā” būtu atstājusi uz mani graujošu efektu, bet nolēmu savas smadzenes ar nekādu nopietno lasāmvielu nenoslogot.

Darbība tāpat kā iepriekšējā grāmatā noris Barselonā, notikumi rit no divdesmitā gadsimta sākuma līdz četrdesmit piektajam gadam. Grāmatas galvenais varonis Davids Martins, lielāko daļu savas bērnības ir bijis bārenis, un viņa ģimeni ir aizstājusi kādas Barselonas avīzes darbinieki. Sāk viņš kā izsūtāmais zēns, un beigās viņam jau ļauj publicēt savus stāstus turpinājumos. Pamazām viņš kļūst par rakstnieku, kurš publicējas zem pseidonīma, un ir visai populārs mistisko lubeņu žanrā. Tā nu tas turpinās līdz vienu dienu kāds svešinieks palūdz Davidu noslēgt līgumu ar viņa izdevniecību un sarakstīt grāmatu, kas izmainīs visu pasauli, radīt jaunu reliģiju.

Nevaru teikt, ka grāmatas sižets būtu kaut kas oriģināls. Lasot es domāju, labi, atkal kārtējais rakstnieks pārdod savu dvēseli velnam par simttūkstoš frankiem. Tēma ir tik nodrāzta, ka patiesi vēlējos, lai tad autors pastāsta to stāstu tā, kā vēl neviens nav stāstījis. Ir pozitīvas lietas no pārdabisku spēku iepīšanas stāstā, tas ļauj sižetā iepīt neloģiskas un neracionālas lietas bez jebkāda pamatojuma. Un autors pie šī paņēmiena atgriežas visai bieži.

Pārējais teksts ir piepildīts ar autora kvēlo mīlestību pret sievieti, kura viņu neprec. Ikdienu un sena noslēpuma risināšanu. Ir iekļauti pāris meksikāņu seriāla cienīgi pagātnes atgadījumi. Sižeta uzbūve līdzīga autora iepriekšējam darbam. Pamatā notikumi risinās tagadnē, un paralēli autors pamazām atklāj notikumus, kas notikuši netālā pagātnē un tieši ietekmē galvenā varoņa dzīvi. Tad vēl tiek iekļauti spriedelējumi par teoloģiju un cilvēku attieksmi pret jaunām reliģijām. Ko reliģijā meklē cilvēki un kā ar tās palīdzību manipulēt ar sabiedrību. Ko tad jaunais rakstnieks savā grāmatā tur saraksta mēs tā arī neuzzinām, pasūtītājam rakstītais patīk autors no tā baidās. Man gan visas šīs pamācības un kritika vairāk izskatījās kā Ostapa Bendera izveidotais „ТОРЖЕСТВЕННЫЙ КОМПЛЕКТ. НЕЗАМЕНИМОЕ ПОСОБИЕ ДЛЯ СОЧИНЕНИЯ ЮБИЛЕЙНЫХ СТАТЕЙ, ТАБЕЛЬНЫХ ФЕЛЬЕТОНОВ, А ТАКЖЕ ПАРАДНЫХ СТИХОТВОРЕНИЙ. ОД И ТРОПАРЕЙ” no „Zelta teļa”.

Grāmatas beigas man lika vilties vēl vairāk. Kā jau tas pienākas, beigās galvenais varonis nokārto visus rēķinus gan ar labvēļiem, gan ar pāridarītājiem. Tomēr radās priekšstats, ka autors grāmatu ir rakstījis pašam īsti nezinot, kā šo grāmatu jēdzīgi pabeigt. Acīmredzot noteiktais lapaspušu limits jau sasniegts, bet visi vēl dzīvi skraida riņķī. Tad ar steigu tiek ieviesta līķu sliede, kur cilvēki tiek nogalēti vai padara sev galu bez nekādas īpašās motivācijas, beigts un autoram par vienu personāžu mazāk. Nobeigums ir haotisks un dīvains. Tas, ka autors neko neizskaidro vēl būtu nieks, cilvēkiem ir galva lai paši domā. Trakākais ir tas, ka viss ir tik sasteigts.

Nu, bet epilogs, tas ir kronis visam, negribu te rakstīt spoilerus. Kādam romantiskāk noskaņotam lasītājam vai lasītājai, tas, iespējams, liktu noraust asaru, man tas lika šaubīties par cilvēces antagonista garīgo stāvokli.

Kopumā grāmatas sižets ir paredzams un rada tāda liela farsa iespaidu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, laba smadzeņu košļene. Joprojām nav nekas manāms ne no Eko, ne Kinga, ne Borhesa. Tāda action grāmatiņa ar mistikas piešprici un daudz personāžiem, kuri viens no otra kaut ko slēpj.

Te var izlasīt, ko par šo grāmatu domā citi grāmatu aprakstnieki Spīgana un Dainis.

 

%d bloggers like this: