Navigate / search

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Visaukstākais karš

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā  vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

Comments

Uldis
Reply

Tu jau mani saintriģēji ar Rūgtajām sēklām- izlasot aprakstu nolēmu, ka uzraujoties uz šīs grāmatas bibliotēkā būs jāņem uzreiz. Tagad jāskatās, ka būs jāņem abas :)
Cerams līdz gada beigām (lasi- trešajai grāmatai) paspēšu.

asmo
Reply

Ir ir vērts izlasīt, nenožēlosi. Nav jau, protams, literatūra no augstiem plauktiem, bet savureiz labs zinātniskās fantastikas trillerītis ar nenāk par sliktu :)

Spīgana
Reply

Ak, “maitekļi” ir tik brīnišķīgs latviskojums! Atļaušos aizņemties. :)

asmo
Reply

Laipni lūgta :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website