Uzzinot, ka izdota šīs detektīvsērijas pirmā grāmata, tūdaļ pat sarosījos uz tās lasīšanu. Gribējās ļoti zināt, kāds Harijs bija sākumā. Paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC, kas man sarūpēja grāmatas “Sikspārnis” eksemplāru izlasīšanai.

Harijs Hols ierodas Sidnejā, lai piedalītos kādas norvēģu meitenes slepkavības izmeklēšanā. Taču formālā klātesamība pārvēršas par nopietnu iesaistīšanos pašā izmeklēšanas procesā. Un laika gaitā Harijs iepazīstas ar vietējo vidi, sastop ielasmeitas, savedējus, bokserus, narkotiku tirgoņus, hipijus un klaunus. Harijam ir arī idejas, kā šo slepkavību atrisināt, un, iespējams, šī slepkavība nav vienīgā. Viņa Austrālijas kolēģis Endrū tam piekrīt un atliek tikai noskaidrot, kādēļ slepkava izvēlas blondīnes.

Kā jau sērijas pirmajai grāmatai un autora debijas romānam pienākas, tā darbība risinās nedaudz saraustīti. Šādi tādi notikumu pavērsieni notiek tik pēkšņi un sakritīgi, ka lasītājs var tikai nobrīnīties, kādēļ autors izmantojis tieši  šādu stāstījuma stilu. Autors, manuprāt,  pārāk aizraujas ar Austrālijas vēsturi un aborigēnu sabiedrības aprakstiem. Tas, protams,  parāda autora erudīciju, taču lasītājs tomēr sagaida detektīvu. Sena aborigēna leģenda tiek izstāstīta Harijam jau pašā sākumā, un uzmanīgam lasītājam tā liks saprast, kas ir kas. Man tā šķita nevajadzīga priekšā teikšana.

Šo iebildi diezgan labi atsver Harija tēls, te viņš vēl nav tāds kā sērijas turpmākajās daļās. Šeit viņš vēl ir salīdzinoši jauns puika. Te viņš ir nasks uz spontānu teoriju ģenerēšanu, acīmredzamā nekonstatēšanu, un gatavs iet uz jebkādu risku un iesaistīt tajā arī citus. Viens gan ir nemainīgi – Harijs iedzēris ir daudz efektīvāks izmeklētājs nekā skaidrā. Bet to es uzskatu par nodevu detektīva žanram. Harijs Hols ir labi nostrādāts tēls, var just, ka viņš ir autoram tuvs tēls, un viņa dzīve, dzinuļi un motivācija ir pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Ar otrā plāna tēlu noslīpēšana Autoram ir veicies sliktāk, tie ir sanākuši vājāki nekā vēlākajos romānos. Lielākoties viņi un viņu likteņi mani atstāja vienaldzīgu, kaut kā nerodas emocionālā piesaiste. Sak, nekas jau tur tāds viņos nebija.

Vispār jau šajā debijas romānā Nesbē vēl nekaunas izmantot visas žanra iespējas un tipiskos tēlus. Aiz Harija bezrūpīgās ārienes slēpjas diezgan emocionāls cilvēks. Viņam stāstā ienāks liktenīgā sieviete, kuru atrast un pazaudēt, viņa pagātnē ir nopietni grēki. Ja amerikāņu autoru romānos viņš to dēļ būtu kļuvis par privātdetektīvu, tad te ir ņemts vērā norvēģu korektums, un viņš joprojām ir izmeklētājs. Lasītāja aizvešana pa maldus takām vēl nav tik filigrāna kā vēlākajos darbos, bet var just, ka autoram ir talants uz to.

Tomēr arī šīs grāmatas vākam, neskatoties uz augstāk izteikto kritiku, pienāktos ar sarkaniem burtiem uzrakstīt: „Nesāciet lasīt vakarā, ja rīt jāiet uz darbu”. Es jau kuro reizi uzkāpu uz šī Nesbē grābekļa, sākot lasīt viņa grāmatu vakarā. Attapos divsimtajā lapaspusē un nācās savākt visu gribasspēku, lai atliktu pārējo līdz rītam.

Plusiņi – labs un aizraujošs detektīvromāns, spilgts centrālais tēls.

Mīnusiņi – autors vēl nav pieslīpējis savu stilu, pārāk paļaujas uz žanra standartu, otrā plāna tēli prasās pēc piestrādāšanas, reizēm nolec no detektīva un pievēršas novadpētniecībai.

Viennozīmīgi stabila sērijas pirmā grāmata, kas varbūt nav nekāds šedevrs, bet atstāj vietu autoram, kur izaugt. Man kā lasītājam, kurš ir lasījis sērijas vēlākos romānus, ar prieku jāsecina, ka Nesbē laika gaitā kļūst tikai labāks. Pagaidām vājākā šajā sērijā, ko esmu lasījis, salīdzinot ar „Sniegavīru”, „Glābēju” un „Leopardu”, tāpēc lieku 7 no 10 ballēm. Bet tik un tā spēcīgs detektīvromāns. Ja patīk detektīvi, drošs lasāmais.