Navigate / search

“Magnolija” cīruļputenī by Gunārs Cīrulis

Magnolija cīruļputenī

Turpinu savu pildīt pašam sev nosprausto apņemšanos, izlasīt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Izlasot labu grāmatu, man šķiet, ka projektam nav ne vainas, un es esmu tikai ieguvējs. Taču izlasot pašvaku grāmatu, reizēm māc šaubas par idejas pareizumu. Gunārs Cīrulis savulaik sarakstīji pāris grāmatas detektīva žanrā. Cik var noprast no līdzšinējās pieredzes, diez cik izcili viņam tie nav sanākuši.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezonā» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades namā, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā kārtā pazūd mape ar nozīmīgu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni». Skaidra lieta, ka viņi ķeras pie atgadījuma risināšanas.

Visa darbība notiek vienas dienas laikā, jaunie miliči katrs pa sevi un visi kopā mēģina atrisināt šo atgadījumu. Autora rakstīšanas stils ir diezgan saraustīts. Viņš ļoti mīl pārslēgties no viena personāža uz citu. Tā kā grāmatas maketētāji rindkopas starp šīm pārslēgšanās fāzēm nav īpaši atdalījuši, tad reizēm lasot rodas viegls mulsums, kas te atkal notiek. Galvenie personāži ir akadēmiķis Kundziņš, miliči Alksne, Voitkuss, Priedītis, Murjāns, Zaicis un kinokritiķe Rūta. Izmeklēšanas darbības raksturīgas padomju literatūrā bieži sastopamajam pionieru pulciņam, kurā mazi puišeļi un meitenes aktīvi izmeklē noziegumus. Lai arī te darbinieki ir miliči, tas neglābj no šī sindroma. Izmeklēšana aprobežojas ar vietējo atpūtnieku un personāla iztaujāšanu. Laiku pa laikam kāds milicis uzbur sazvērestības teoriju, kas netur nekādu kritiku. šur tur autors dod mājienus uz atvaļinājuma romāna iespējām, sadzīves lietas vienu vārdu sakot.

Ja ļoti gribētu atrast pozitīvo, tad varētu apgalvot, ka autors vēršas pret padomju cilvēku „tikumiem”. Viesnīca Magnolija uzcelta nomaļā piejūrmalas zvejniekciemā. Līdz ar viesnīcu uzcelta arī daļa no ciematiņa, materiālus ir zaguši visi. Tāpat viesnīcā ir pieejamas dažādas delikateses viesiem, un uz ēdināšanas sektora vien prasmīgs sagādnieks var uzvārīt veselu kapitālu. Un no kurienes bārmenei Džozefīnei ir tik liela māja un sētā Fords? Pie tam padomju ļaudis šīs lietas uzskata par normālām, pat miliči necenšas neko apkarot, tā nu viņš te notiek. Labi to ilustrē darbinieku kopsapulce, kuras gaitā visi ātri pazaudē sanāksmes centrālo tēmu disertācijas meklēšanu, bet ar aizrautību viens otru lamā par valsts mantas izsaimniekošanu. Bonusam autors pastāsta, kas ir ekstrasenss (pasniedzot to ar pseidozinātnisku mērci) un reizēm apraksta sieviešu apakšveļu vai apģērbtības pakāpi.

Otra pozitīvā lieta ir grāmatas īsums – 120 ar kapeikām lapaspuses ir droša garantija, ka daļa lasītāju grāmatu izlasīs līdz beigām.

Grāmatai varu ielikt 4 no 10 ballēm, kādēļ viņa ir nonākusi šajā sērijā nezinu, tā nav ne piedzīvojums, ne fantastika, nedz ceļojums. Lasīt ieteiktu tikai cilvēkiem, kurus interesē Padomju Latvijas detektīva žanra attīstība. Autors pats šo darbu nosaucis par ironisko detektīvu, laikam jau pats sapratis, ka sanācis ne šis, ne tas.

Comments

Fledis
Reply

Vot no šitā toč neko neatceros. Acīmredzot viss atfiltrējās.

asmo
Reply

Tur tiešām nav nekas, kas spētu aizķerties smadzenēs ;)

fx
Reply

“Abģērbtības pakāpi”. Srsly? Taču inteliģents cilvēks, kas daudz grāmatu izlasījis. Labi vismaz, ka ne “abģērptības pakāpi” ;)

asmo
Reply

Tas ka lasa daudz grāmatu nemaz obligāti nenozīmē, ka nevar pa drukas kļūdai ielaist ;) Bet paldies par aizrādījumu ielaboju.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website