Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz nolēmu pieķerties ceļojumu tēmai, par laimi šāda tipa grāmatas šeit atrodamas diezgan daudz. Tās gan lielākoties ir saistītas ar jūru un kuģošanu, acīmredzot padomju laikā tikai tāda skaitījās īsta ceļošana.

Grāmatas saturu īsumā var izteikt šādi – ceļojums ar plostu «Taiti Nui» pa Kluso okeānu. Ja vēlamies būt precīzāki, tad ceļojums ar plostu no Taiti uz Čīli un no Čīles uz Taiti. Pēc Kon-tiki veiksmīgā ceļojuma pasaulē pavērās kaut kādas ambīciju slūžas, un visi kam vien nebija slinkums un pietika finanses, mēģināja izveikt ko līdzīgu. Katram no šim brucējiem bija kāda ideja par Polinēzijas kolonizāciju, un viņu braucieniem vajadzēja pierādīt vistrakākās idejas. Arī šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi notika uz šī pacēluma viļņa. Ēriks de Bišops – nopietns dēkainis, kurš kuģojot pavadījis visu dzīvi, uzbūvēja plostu „Taiti Nui”, lai pasaulei pierādītu, ka polinēzieši regulāri apmeklējuši Dienvidamerikas krastus. Pats gan viņš šajā pasākuma ņēma galu, un lasītājam jāuzticas autora izklāstam, kuru savukārt viņš balsta uz Alēna Brenna stāstījumu un ceļojuma dienasgrāmatu.

Teiksim, kā ir, šī ir grāmata par īstu vīru plostošanu. Ja mūsdienu ekspedīcijās cilvēki vairāk laika velta pareizo ceļojuma biedru uzmeklēšanā, attiecību noslīpēšanā un citās psiholoģiskās niansēs, tad Ēriks savā komandā savāca pazīstamus, bet lielākoties gadījuma cilvēkus. Visi pat nebija jūrnieki. Šādu attieksmi viņā jau varēja novērot iepriekšējos ceļojumos, kuros viņam īpaši nerūpēja komandas locekļi un viņu jūtas, kamēr vien kuģis devās pareizajā virzienā un necēla dumpi viss bija kārtībā. Kaut vai tas pats čīlietis Huanito – viņu paņēma uz plosta tikai tādēļ, ka Taiti varas iestādes viņu izraidīja no salas, naudu cilvēks bija notriecis meičās un dzeramajos, tādēļ viņa vieglākā iespēja atgriezties dzimtenē bija ar plostu. Brauciens uz Čīli ilga piecus mēnešus, un līdz brīdim, kamēr plosts saira gabalos, var teikt, ka viss notika bez starpgadījumiem. Te komandā bija Ēriks, Huanito, Fransis, Alēns un viņa brālis Mišels. Te lielākoties visi bija jūrnieki, un komanda spēja saglabāt disciplīnu.

Taču atpakaļceļš uz Taiti aizņem daudz lielāku grāmatas daļu, un ir nopietns piedzīvojumu apraksts. No iepriekšējās komandas palika pāri tikai Ēriks (smagi slims), Alēns (de fakto kapteinis) un vienīgais funkcionējošais jūrnieks, Huanito (cilvēks, kurš pats nesaprot, kādēļ dodas atpakaļ uz Taiti), Žans (okeonogrāfs) un Hanss (inženieris). Šāds maisījums nodrošināja to, ka nākamos septiņus plostošanas mēnešus garlaicīgi nebija nevienam. Vispār lasot grāmatu bija jābrīnās, ka lielākā daļa no komandas vispār izdzīvoja.

Huanito pa ceļam nedaudz sajuka, nodarbojās ar kaitniecību, čakarēja komandai dzīvi, piemēram, atsakoties dežūrēt vai dežūras laikā darīt visu, lai plosts zaudētu stabilitāti. Toties tas nekad neliedza viņam pieprasīt visiem izsniegt pārtikas devas uzreiz, lai, aprijis savu, varētu činkstēt par netaisnību. Cilvēkam pietika arī iekšas mēģināt dezertēt no plosta ar plostu. Nezinu, ja es būtu pasākuma komandieris, Huanito diemžēl jūrā pazustu bez vēsts.

Hanss un Žans – lai ar Žans ir labs zivju ķērājs, Hanss ir tīrais balasts, kurš pie vesela saprāta paliek tikai tādēļ, ka neapjēdz situācijas nopietnību. Vīri neko nejēdz no navigācijas, taču labprāt atbalsta jebkuru vismurgaināko savu vai Huanito ideju.

Ēriks – nefunkcionējošs kapteinis, kas lielāko ceļojuma daļu pavada uz gultas, jo ir dikti slims. Viņam apkārt notiekošais ir pie vienas vietas, viņš ir nolēmis mirt jūrā.

Alēns – visu glābējs un darbu organizētājs, viņam ir priekšrocības, jo viņš stāsta autoram savu stāstu. Iespējams, ka viņš ir daudz ko piemelojis vai noklusējis. Tīrais zelta gabals, kas visu šo idiotu varzu spēja saorganizēt, noturēt pie dzīvības un aizvest līdz krastam. Krasts gan nebija Taiti, bet Samoa ar nemaz nav tik slikta vieta, kur piestāt, ja jau Marķīza salām izdevies pašaut garām.

Grāmatas pluss ir tās skarbums, autors netaupa nevienu ceļotāju, mums netiek prezentēts smuki nopulēts stāsts, kur visi viens otram saka, lūdzu un paldies. Te cilvēki, ja gadās problēmas, labprāt arī piedzeras, neklausa kapteini un domā veidus, kā sagandēt dzīvi pārējiem komandas locekļiem. Plosts ir mazs, bet cilvēku daudz, raksturi nesapas, un pieci mēneši ellē katram no viņiem ir nodrošināti.

Mācība no grāmatas – ar balzas koka plosta teorētiski var nokļūt no Čīles uz Taiti un ar bambusa plostu no Taiti uz Čīli. Ir tikai dažas nianses, praktiski bambusa plosts izjūk jau labu gabalu pirms Čīles krastiem, un balzas koks pēc pieciem mēnešiem jūrā zaudē savu peldspēju un kļūst nevadāms.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Balles ir nost tādēļ, ka autors ir izmantojis tikai viena ceļotāja stāstu, un tā kā arī Ēriks bija autora paziņa, tad pret šim plosta kapteinim tika piedoti visi grēki un neizdarības.