Navigate / search

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

TheInformation

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz  hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

The Victorian Internet: The Remarkable Story of the Telegraph and the Nineteenth Century’s On-line Pioneers by Tom Standage

Victorian internet

Mūsdienās cilvēkam diezgan bieži šķiet, ka mēs dzīvojam nu ļoti tehnoloģiju ziņā attīstītā laikā. Domāju, ka cilvēkiem tā ir šķitis vienmēr. Tāpat ir arī ar mūsdienu internetu. Tas nodrošina informācijas apmaiņu ar citiem cilvēkiem gandrīz momentāni, visi var glabāt savus datus mākonī, sarunāties ar cilvēkiem zemes otrā malā, pārskaitīt naudu, apprecēties attālināti utt. Izrādās, ka visas šīs priekšrocības cilvēkiem jau bija pieejamas no deviņpadsmitā gadsimta vidus, no laika, kad parādījās pirmās telegrāfa līnijas.

Skaidrs, ka telegrāfa funkcionalitāti nevar salīdzināt ar mūsdienu datoriem. Arī tā pieejamība lielākoties bija atkarīga no katra cilvēka maciņa biezuma. Tomēr pasaules robežas telegrāfs sašaurināja pamatīgi, un zemeslode jau tad pārvērtās globālā ciematā. Ja kādreiz ziņas izplatīšanās maksimālais ātrums bija samērojams ar zirga vai kuģa ātrumu, tad pēc telegrāfa ieviešanas ziņu izplatīšanās kļuva gandrīz momentāna. Nenoliedzami telegrāfs deva savu artavu globālo korporāciju, ziņu aģentūru un kriptēšanas metožu attīstībai.

Piemēram, Britu Impērija nolemj nosūtīt floti kādas kolonijas dumpja apspiešanai. Līdz telegrāfa ieviešanai par to tika sīki un smalki rakstīts visās avīzēs, jo ziņa par kuģu nosūtīšanu, tāpat neaizies līdz kolonijai ātrāk par pašiem kuģiem. Tomēr Krimas kara gadījumā, šāda publicitāte britiem reāli iegrieza. Neviens nebija ņēmis vērā jauno ziņu izplatīšanās ātrumu.

Tā kā telegrāfā visa sarakste notika atklātā tekstā, tad ziņu nosūtītāji bieži vien vēlējās savas ziņas nošifrēt. Tas radīja veselu šifru bumu visā pasaulē. Kādu laiku kodu grāmatas bija ļoti pieprasītas. Lieki piebilst, ka telegrāfa operatoriem šifrētu bezsakarīgu tekstu nosūtīšana sagādāja zināmas problēmas. Tādēļ šifrētus tekstus varēja nosūtīt pa papildus tarifu. Katra telegrāfa kompānija arī uzskaitīja, kuras valodas tā pieņem kā valodas un kuras tiks uzskatītas par šifru. Tā nu radās komerciālie šifri, kas neļautu konkurentiem pārtvert biznesa iespēju un parastie ikdienā izmantojamie šifri.

Telegrāfs pavēra iespējas dažādiem krāpniecības paveidiem. Telegrāfa operatoriem bija aizliegts pieņemt ziņas, kas satur, teiksim, zirgu skriešanās sacīkšu uzvarētāju. Attāluma dēļ bukmeikeri pieņēma derības pat pēc sacensību beigām, jo ziņa līdz derību dalībniekiem nonāca daudz vēlāk un līdz telegrāfa ieviešanai šāda prakse bija droša.

Naudas pārvedumu biznesu uzsāka Western Union. Šī kompānija joprojām nodrošina ātru un diezgan neizsekojamu naudas pārvešanu, kas daudziem Nigērijas multimiljonāru radiniekiem palīdz pelnīt naudiņu maizītei. Savulaik gan Western Union pamat bizness bija telegrāfs.

Varam izlasīt arī par S.Morzi un viņa ieguldījumu telegrāfa attīstībā, metodēm, kas ļauj vienlaicīgi nosūtīt četras ziņas pa vienu vadu abos virzienos. To kā telegrāfa operatora darbs no elitāra tika devalvēts līdz zemi apmaksātam. Lielos kabeļu likšanas projektus starp Eiropu un Ameriku. Pirmais kabelis, kurš savienoja Eiropu un Ameriku, nokalpoja tikai pāris nedēļas. Vaininieks bija projekta vadītājs, kurš neko nesajēdz no telegrāfa, elektrības un kabeļiem. Interesanti, ka pirmais kabelis kas savienoja Angliju ar Franciju izvilka vien dienu. To no jūras dzīlēm nejauši izcēla kāds zvejnieks un intereses pēc pārgrieza, lai apskatītos, kas tajā ir iekšā.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Pāris aspekti tomēr bija izlaisti. Nekādas informācijas nebija par pārējo kontinentu savienošanu, nekā par ziemeļblāzmas efektiem uz telegrāfa līnijām.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: