Navigate / search

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

Zoo City by Lauren Beukes

zoo city

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

%d bloggers like this: