Navigate / search

Ar vilcienu pa Itāliju iV

25. septembris ( Rimini – Sanmarino – Rimini – Milāna – Bergamo)

Šorīt ceļamies agri, jo lielu daļu dienas mums paņems nokļūšana atpakaļ Milānā. Gribam arī tikt uz vienu no pirmajiem autobusiem, kas ies uz Sanmarino. Šodien sestdiena, un ej un sazini, kā te ir ar tūrismu plūsmu, ka nepaliekam uz garā beņķa. Tādēļ agri augšā un ejam ēst. Tā kā pie ieejas ēdamtelpā krievu valodā uzrakstīts, ka paiku līdzi ņemt nedrīkst, ir skaidrs, ka šeit ēdamais būs labs. Šī nu galīgi nav jau ierastā itāļu virtuve, ēst vari, ko vien vēlies un, ja plāni atļauj, var jau no rīta piedzerties un iet izgulēt dullumu pludmalē. Vienīgais – ar kafiju gan te bija pašvaki, pasūtījām Americana, mums atnesa kaut kādu cigoriņu dzērienu, pretīga susla. Tagad pilnīgi pats sevi nesaprotu, kāda velna pēc es to vispār dzēru, tā vietā, lai pasauktu viesmīli un palūgtu aizvākt to suslu.

IMG_1737

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz autobusu staciju. Nu jau ceļš ir zināms, un problēmas ar orientāciju vairs nepastāv. Atrodam Sanmarino ekspreša biļešu tirdzniecības vietu, nopērkam biļetes un dodamies uz pieturu. Pieturā dominē krievi un amerikāņi. Latviešus nudien neredz. Sākumā cilvēki satraucas, vai maz visiem pietiks vietas, bet viņi, šķiet, nav braukuši ar satiksmes autobusu, man kā rūdītām šādu autobusu izmantotājam, pametot acis uz pūli ir skaidrs, ka labi ja pusi busu piepildīsim, un tādēļ nekreņķējos, kad kādi ķīnieši varonīgi izlaužas priekšā, lai paspētu.

Braukšana uz Sanmarino ir salīdzināma ar jebkuru citu braukšanu autobusā. Sākumā tu nočeko, kā saregulēt ventilatorus, tad to kā regulējas krēsla atzveltne. Kad tas noskaidrots, tad vari sākt pukoties, ka nav kur likt kājas. Vēl labāk ir, ja priekšā sēdošais nolemj atgāzt sava krēsla atzveltni, tad vari nedaudz sapīkt, un atjaunojot pasaules taisnības smalko balansu, atlaist arī savu krēslu, padodot savu sāpi tālāk aizmugurē sēdošam. Vēl var nodarboties ar sporta veidu – fotogrāfēšana caur logu. Tā kā apvidus ir kalnains, tad laiku pa laikam paveras smuki skati, bet diemžēl logs ir nospeķots. Labi, logu vēl varētu pieciest, bet ceļmalas koki un krūmi vienmēr uzrodas brīdī, kad beidzot esi bildi iekadrējis un iefokusējis. Tad atliek vien visam atmest ar roku un lasīt grāmatu. Bet arī ar grāmatas lasīšanu nav viegli, jo autobusos, lai to darītu ir nepieciešams treniņš, lai cilvēks ar vārgāku māgu neapvemtos, vai arī nesāktu sāpēt galva.

IMG_1757

Nenoliegšu, ka brauciens uz Sanmarino ir tikai un vienīgi ķeksīša pēc, uz turieni kā uz atsevišķu valsti pērties nav jēgas. Bet, ja sanāk pa ceļam, tad kādēļ gan ne. Mans minimālais plāns ir spert kāju šajā valstelē, nopirkt viņu eiro monētas (cerams, ka tās tur nav tik uzcenotas kā Latvijā)  un ar nākamo autobusu braukt atpakaļ. Ja paliks laiks, tad izstaigāt slaveno pilsētiņu kalna galā. Autobusā gan nepārtraukti iet reklāmas, kuras aicina ceļotāju uz ekskluzīvu iespēju, kurā vilcieniņš novedīs viņus no kalna lejā uz pilsētu zem kalna, no kuras tad šie ar funikulieri varēšot pacelties uz Cietoksni un tad izstaigāt visu ar kājām. Es kaut kā uz to nepavelkos, nav jau tik daudz laika, lai pusi dienu kratītos bērnu vilcieniņā.

IMG_1762

Izkāpjam no autobusa un sākam Sanmarino apskati. Nekā jau īpaša te nav – parasta viduslaiku pilsētiņa, kas uzstutēta kalna galā. Šauras ieliņas, smuki skati uz ielejām apakšā. Dominē suvenīru veikali, kas nodarbojas ar magnētiņu, pastmarku un monētu tirgošanu. Ir vēl pāri buķiki, kuros tevi mēģina ievilināt uzrunājot krievu valodā. Vispār pēc valodas uz ielām var spriest, ka te tomēr galvenā valoda ir krievu. Tā nu kādu pusstundu mierīgi klaiņojam pa Sanmarino, cenšamies izvairīties no vietām, kurās prasa ieejas biļeti, jo aplūkot šīs mazās valstiņas unikālo arbaletu vai kādu citu auksto ieroču kolekciju man nudien negribas.

IMG_1779

No suvenīru bodēm vislabākā ir Ziemassvētku tēmai veltītā. Tur vismaz ir kas atšķirīgs, ko apskatīties. Te arī sastopam pirmos latviešus, kuri šķiet meklē F1 trasi. Man par kaunu jāatzīst, ka es par tādas eksistenci nemaz nebiju atminējies. Taču šķiet, ka kalna galā viņa noteikti nebūs. Pēc tam latvieši uz ielām sāk parādīties arvien vairāk. Ir jau, protams, interesanti klausīties savos tautiešos, kuri nemaz nenojauš, ka kāds vēl bez viņiem saprot latvju mēli. Vispār latvieti nodod arī tendence ceļot ar iepriekšējo gadu lielveikalu akciju somām, kuras godīgi iegādātas sakrājot uzlīmes. Bet ko nu es te ironizēju, mums pašiem ir kā reiz viena tāda līdzi.

Kad nu šķiet, ka viss ir apskatīts, kāpjam iekšā autobusā un dodamies atpakaļ uz Rimini. Pa ceļam vienīgā interesantā apskates vieta ir veca lidmašīnu kapsēta, varbūt aviomuzejs, kur var redzēt interesantus aparātus no aizgājušiem laikiem. Bet to jau tikai pa gabalu, jo agregāti izstādīti uz kalna nogāzes. Kad esam tikuši atpakaļ, man ir iestājusies fāze, kad viss jau ir piegriezies. Bet neko darīt, ir vēl jāapskatās pati pilsētiņa, kura ir slavena jau no Romas impērijas laikiem.

Lai cilvēkiem uz savu galvu nebūtu jāmeklē slavenās vietas, ir iespēja dabūt karti ar apskates objektiem. Jo nav trakākas lietas kā apbrīnot māju, kura nemaz neskaitās vēsturiska vērtība. Es uz šādiem grābekļiem nevēlos kāpt, un tādēļ izvēlos noteikti apmeklēt veco arku, centrālo laukumu, veco arku, strūklaku un veco tiltu. Lieki piebilst, ka neskatoties uz plānu, viss nebūt negāja tik gludi kā cerēts.

Pirmais, nejauši iekūlāmies vietējo tirdziņā, ņemama te nekā nebija, Ķīnas produkts ir Ķīnas produkts, un itāļu ādas izstrādājumi jau ar ir apnikuši. Pēc tam izrādās, ka lai tiktu uz veco arku vai vārtiem vislabāk ir iet caur centrālo laukumu, laukums liels, riņķī restorāniņi, pat sākām meklēt kur paēst. Bet tad es ieraudzīju grāmatu veikalu. Tas nekas, ka grāmatas tikai itāliski, tomēr tās ir grāmatas. Skaidra lieta, man tur bija jāiet iekšā. Vispār izskatījās, ka pilsētiņa gatavojas nekārtībām, jo laukumā dežurēja armija. Pēc vienas grāmatu bodes sekoja nākamā, un tā lēnām virzījāmies uz to arku.

IMG_1805

Arku izrādās es jau biju redzējis braucot gan uz, gan no Sanmarino, tā sanāca pa ceļam. Tuvumā pat negāju – vecs mūris, ko tur redzēt. Tad devāmies meklēt nākamos pilsētas vārtus. Vispār jau pilsētiņa smuka, kārtīga un jūt, ka mūri ir veci. Nejauši iekūlāmies tādā kā vietējo tirgus laukumā, kas bija pārņēmis dažus kvartālus. Tad ieraudzījām ēstuvi un nolēmām nogaršot jauno makaronu ražu. Paēdām ļoti labi, makaroni ar sieru un garnelēm. Šogadējie makaroni tiešām bija tik labi, ka nemaz kečupu nevajadzēja. Paēdušiem mums bija slinkums vilkties uz vārtiem un nolēmām iet uzreiz uz tiltu.

Pa ceļam gan nopētīju vietējo tirgotāju tirdzniecības vietu standartizāciju. Centrālais elements ir mikroautobuss, no kura var izvilkt nojumi. Nojumi beigās ir viegli novākt un iepakot busiņā kā jumta bagāžnieku un mantas var vienkārši sabāzt autiņā un braukt mājās.

IMG_1824

No tilta biju gaidījis ko vairāk, bet vienu gan var teikt, ja grib mūžīgu būvi, tad labāk ņemt akmens blokus. Vienīgā problēma, ka ejot atpakaļ uz centra pusi gar upes malu, tur nav īsti vietas gājējam, visu laiku jāuzmanās no mašīnām, sevišķi šaurākajās vietās. Ejot atpakaļ nākas visu laiku uzmanīties. Un tad tīri nejauši atrodam slaveno strūklaku. Pat negribu pieminēt, jo strūklaka nestrādā un izskatās visnotaļ noplukusi.

Saprotam, ka apskates objekti sevi ir izsmēluši, un dodamies uz Rimini pludmali, kur atpūsties līdz vilciena atiešanai. Pludmale forša – nedaudz vējaina, nav tik silts, lai gribētos peldēties, bet lai pagulētu saulītē – pašā laikā. Noslaistāmies te līdz brīdim, kad jāiet uz vilcienu.

Vilciens kavējas un diezgan ilgi, tas nozīmē, ka Milānā nonāksim ar nokavēšanos. Tā kā aiz loga satumst diezgan ātri, tad vienīgā izklaide ir grāmatas lasīšana. Vagonā nekas nenotiek. Ja izņemam kādu ģimenīti, kas nejēdz atrast savas sēdvietas, lai ar tās ir biļetē norādītas. Un kādu tieslietu studenti, kas šķiet brauc pa zaķi, jo visu laiku maina sēdvietas, līdz beidzot noparkojas kāda puiša klēpī.

Milānā mēs neko neskatīsimies, bet dosimies uzreiz uz autobusu, kas aizvedīs mūs līdz Bergamo lidostai. Tā kā lidmašīna lidos agri, tad esam paņēmuši viesnīcu netālu no lidostas. Galvenā sāpe ir par to, kā atradīsim ceļu pāri autostrādei. Viss izrādījās pavisam viegli, te cilvēki izlikuši zīmes un uz viesnīcu tikt bija viegli.

Šodien esmu noguris kā suns, paēdu un liekos gulēt.

26. septembris (Bergamo – Rīga)

No rīta ceļamies drausmīgi agri, viesnīca brokastis dod tādas pavisam vienkāršas, bet dikti jau ēst arī nemaz negribas. Paēdam un dodamies uz lidostu. Mājās tiekam bez nekādiem ievērības cienīgiem atgadījumiem.

Ar vilcienu pa Itāliju I

22. septembris (Rīga – Milāna – Dženova)

Šogad esam nolēmuši veltīt pāris dienas Itālijas apceļošanai. Šādai lietai nav nekā labāka par pasažieru vilcienu. Viņi pienāk un atiet no pilsētu centriem, nodrošina ērtu transportu, kura laikā pasažieris var mierīgi lasīt grāmatu un vai vērot apkārtni pa logu.

Lidmašīna uz Milānu izlidos tikai pusdienas laikā, tādēļ no rīta vēl var pašeptēt pa māju. Man visa šeptēšana aprobežojas ar pārdomām, ko es lasīšu Itālijā, un vai fotoaparātam ņemt līdzi lādētāju. Līdzņemamo drēbju daudzums ir minimāls, jo viss pašam uz muguras vien būs jāstiepj. Lietus jaku nudien nebija vērts ņemt līdzi. Kad viss sapakots un pasu esamība pārbaudīta, dodamies uz lidostu. Pie iekāpšanas lidmašīnā var pilnībā novērot latvieša rindā stāvēšanas tikumu. Cilvēki pārdesmit minūtes pirms iekāpšanas uzsākšanas jau ir iestājušies rindā. Paskatos apkārt, varbūt kaut kur izlikts paziņojums, ka visiem nebūs vietas un nāksies stāvēt kājās. Nē, nekur nekas tāds rakstīts nav. Apsēžamies un gaidām līdz cilvēku kļūs tik maz, ka rindā vairs nebūs jāstāv.

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, lielākoties izklaidējos lasot grāmatu. Ko gan citu es varētu darīt? No Malpensas mums ir divas opcijas nokļūšanai Milānā – braukt ar vilcienu vai ar autobusu. Ja godīgi, tad vilciena esamība man kaut kā ir izkritusi no atmiņas, lai gan reizi ar to esmu noteikti braucis. Labi, ka Maijai ar atmiņu ir labāk, citādi būtu aizšāvis ar autobusu. Tas ir salīdzinoši ilgāk. Nopērkam biļeti biļešu automātā, vēlāk mēs ar to nodarbosimies katru dienu. Vienīgi man sagādā problēmas biļešu nokompostrēšana, automāts ne par ko nevēlas uzspiest laika reģistrāciju. Bakstu tik ilgi, līdz aparāts nočirkst un biļete nokompostrējas. Tikai vēlāk atkodu, ka nepietiek biļeti vienkārši iebāzt aparātā, nākas to vajag piespiest kreisajā pusē, tikai tad automāts viņu atpazīst.

Tikuši Milānas stacijā, nopērkam biļetes uz Dženovu. Nevar teikt, ka lētas, bet gabals arī ir pieklājīgs. Līdz vilciena atiešanai ir mazliet vairāk par stundu. Tādēļ aizejam paēst, restorānā, kurš, kā visi ēdināšanas analītiķi apgalvo, ejot uz grunti, iegriežamies grāmatu veikalā. Kas man patīk itāļu stacijās, ir grāmatu veikali, Milānas centrālajā stacijā tas ir milzīgs. Pilnīgi žēl, ka neprotu itāliski, būtu nopircis vismaz desmit kilogramus ar komiksiem. Bija jau arī grāmatas angļu valodā, taču izrādīju neticamu gara stiprību un neko nenopirku, lai gan pētīju grāmatas vismaz piecpadsmit minūtes.

IMG_2856

Vilcieni Itālijā ir nopietna lieta. Mani gan baidīja, ka reģionālie var trāpīties visādi, bet galvenās līnijas esot normālas. Mūsu vilciens pieskaitāms pie normālajiem, tam vagons sadalīts atsevišķās kupejās, kurās var sēdēt seši pasažieri. Vietas numurētas un biļetē norādītas, tādēļ nekādu problēmu, atrodi savu vagonu, rausies iekšā un sēdi nost. Vienīgais, kas nedaudz kaitina ir itāļu pasažieri, tie ir komunikabli līdz ārprātam, savā starpā sapazinušies jau pēc pāris minūtēm un sarunājas. Viena pasažiere prot arī angliski, vismaz grib komunicēt šajā valodā un veic aptauju par kindles lasītājiem. Tā kā kupejā tādi ir trīs cilvēkiem, tas nodrošina viņu ar neizsmeļamu sarunu tematu. Nekā īpaši interesanta ārā pa logu nav.

Laiku pa laikam vilcienā itāliski kaut kas tiek paziņots. Pēc viena no paziņojumiem, redzot, ka mēs sēžam absolūtā mierā un acīmredzot ne velna neesam sapratuši, lielā runātāja mums pavēsta, ka Dženovas stacijā esot ielikta bumba un pienāksim mēs divdesmit minūtes vēlāk, vai iespējams vispār nepienāksim. Forši, mēs pastāstam par līdzīgu ligu Rīgā, kur laiku pa laikam kādas uzmanības apdalīts cilvēks plēš šo apnicīgo joku. Tad saruna pārsviežas uz aktuālāko dienas tematu – migrantiem. Izrādās, viņa ir žurnālists un bijusi Latvijā, tagad viņai vajag zināt, kā mums sastāv ar migrantiem. Gandrīz vai jādod Raivja Dzintara koordinātes, tam noteikti ir ko teikt par migrantiem!

Ja arī Dženovā nonākam ar nokavēšanos, tad es to nemaz lāga nepamanu. Jo man nav ne jausmas kādā laikā mums vajadzēja tur vispār pienākt. Vispār jau varētu paskatīties biļetē un tad pulkstenī, bet tas būtu par daudz no manis prasīts. Nākošais uzdevums ir atrast viesnīcu. Pēc kartes iznāk, ka jāiet taisni līdz klosterim un tad pa labi iekšā šķērsielā. Ja paveiksies, tad atradīsim uzreiz.

IMG_1379

Ejot uz viesnīcu sapratu, man šī pilsēta ļoti patīk. Vismaz vecpilsēta noteikti, iekšā es vēl nelienu, bet redzot šaurās ieliņas, kas iet uz ostas pusi un namus ar milzīgiem iekšpagalmiem, man ir sajūta, ka atrodos īstā viduslaiku pilsētā. Ja celtne ir publiska vai reliģiska, tā ir vienkārši monumentāla, ko vērts ir sieviešu klosteris, kurš mums kalpo kā orientēšanās punkts, un pat Garibaldi tunelis, kas redzam tālumā no augšas, ir pilnīgi apbūvēts.

IMG_1411

Šī ir viena no dīvainākajām viesnīcām, kuru esmu redzējis. Sākumā ir jātiek iekšā pa daudzdzīvokļu mājas durvīm. Tad var riskēt braukt ar šaubīga paskata liftu vai kāpt pa kāpnēm. Lai tiktu iekšā viesnīcā ir jātiek cauri dzelzs durvīm un tikai tad esam recepcijā. Tur mums izstāsta standarta lietas, iedod atslēgu un varam doties uz numuriņu. Nezinu, kā viņi to ir pamanījušies, bet mājas vidū viesnīcai ir pat foajē divu stāvu augstumā, droši vien, ka agrākos laikos te ir bijis kruts dzīvoklis.

Istabiņa ir maza un jūtams, ka ar ventilāciju te būs problēmas. Ir jau gaisa kondicionētājs, bet tas īsti skābekli nepiegādās. Tualete ir tāda, ka pat cilvēkam ar vidēju augumu nav iespējams apsēsties uz poda nesalaužot ceļgalus. Toties ir bidē, tam gan jākāpj pāri, ja vēlies pasēdēt uz poda. Visādi citādi ok. Logs ir aizvērts, taču atverot var redzēt pretējās ēkas arhitektūras detaļas, vēlāk vakarā atklāšu, ka tur ir novilkta arī vads, kas visu laiku iet uz īso, sprakšķ kā velns, bet korķi acīmredzami labi nolāpīti un ārā nesit. WiFi gan ir par brīvu un labā ātrumā. Iekārtojušies nolemjam doties pastaigā pa pilsētu.

Viesnīcnieks izsniedz mums karti un apstāsta, kur iet. Tā arī lāgā nesapratu, vai viņš teica, ka pa vecpilsētā vakarā nav vēlams staigāt pa nomaļām ielām, vai arī vienkārši tur nav ko darīt. Sadabūjuši orientierus, dodamies pastaigā. Aizejam līdz centrālajam laukumam, tur smuka strūklaka. Tad pastaigājamies vadoties pēc norādēm, lai rīt dienas laikā jau varētu klenderēt pa pilsētu kā profesionāļi.

IMG_1402

Izskatās, ka te cilvēki vakarā ir īstie tusētāji. Visur salasījušies bariņos un kaut ko šeptē. Tīri nejauši aizejam līdz Domam, tā ir superīga celtne. Kādam ir ienākusi galvā spoža ideja, būvēt to pārmaiņus no baltiem un melniem akmeņiem. Izskatās kā no lego, bet skats monumentāls. Pēc tam redzu norādi uz vēl kādu baznīceli, speros iekšā šaurā ieliņā, taču tur pēc kāda laika šaubīgu elementu īpatsvars kļūst tik liels, ka nolemju labāk iet uz ostu.

IMG_1409

Rīt mums ir plānā iet uz Akvāriju (viens no labākajiem Eiropā) un Jūras muzeju, no tā neko daudz nesagaidu. Uz promenādes bizness iet pilnā sparā, vismaz pārdevēji noteikti nav aizgājuši mājās, var nopirkt pufaikas, somiņas, saulesbrilles un citus štruntus. Tas noteikti vietējai afroafrikāņu minoritātei nodrošina iztikšanu. Ievērības cienīgs objekts ir galeonas modelis 1:1 mērogā. Tagad esam nedaudz piekusuši un nolemjam iet atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkam pārtiku vakariņās, pavakariņojam numuriņā un liekamies gulēt.

Aostas ieleja I

12. jūnijs (Rīga – Milāna – Aosta – Rhemes-Saint-Georges)

Rīts sākas visai agri, jāpaspēj uz lidmašīnu jau deviņos no rīta. Lai ar cik dīvaini tas nešķistu, visi esam sataisījušies un gatavi braukšanai pusastoņos kā norunāts. Pat Matīss ar Ernestu nemaz neniķojas. Matīss man gan laiku pa laikam pārprasa, vai esmu priecīgs, ka mani paņēmuši līdzi uz Itāliju, atbildu, ka esmu gan.

Lidostā viss noris bez aizķeršanās, tikai Ernesta ūdens pudeli pārbauda vai tiešām tajā atrodams ūdens. Lidmašīnas pacelšanās bērniem nekādas problēmas neizraisa. Matīsam gan ir mazliet iesnas, bet viņš nesūdzas, Ernestam augstuma maiņa izraisa tikai smieklus. Varētu teikt, ka lidošana noris bez starpgadījumiem, vienīgi Ernests var pielikt sev sasniegumos pamperu nomaiņu desmit kilometru augstumā. Protams, ir neliela paniķošanās, Ipad dalīšana ar brāli, beigās Ernests aizmieg.

Milānas lidostā mūsu galvenais uzdevums ir dabūt sev transporta līdzekli. Tā kā braucēji esam seši, tad ņemam uzreiz mikroautobusu, lai nav jāspiežas. Busiņš Fiat Ducato ir diezgan ietilpīgs, un loģiski -arī visai liels. Tas rada aizdomas, ka kaut kur pieparkoties varētu būt problēmas, bet kā ir, tā jādzīvo. Zigfrīds jau ar nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

pa ceļam

Kā jau vienmēr no sākuma ir grūti piedabūt Ivaru pie GPS atrašanas, viņš ieņēmis procesorā, ka joprojām atrodamies Jūrmalā un neparko neatzīst, ka patiesībā esam uz autobāņa Milānas apkaimē. Līdz Rhemes Saint George ir kādi divsimts kilometri. Ceļas ar neko īpašu neizceļas līdz Aostas ielejai, kad iebraucam smukos kalnos.

Aostas ieleja ir slavena ne tikai ar smukiem dabas skatiem, bet arī ar neskaitāmām pilīm. No dažām pāri palikuši vien mūri, savukārt citas ir tīri neko, pat apmestas. Kā jau riktīgai ielejai pienākas, arī Aostas ielejai galvenais elements ir upe. Ceļš to šķērso visai bieži, bet viens ir skaidrs – ūdens te vēl ir. Sākotnējais plāns sevī ietvēra apstāšanos Bardas cietoksnī, tā sakot, lai viss ceļa gabals nav jākapā vienā paņēmienā. Taču Ernests pa ceļam ir aizmidzis, un nospriežam, ka daudz labāk būs, ja šis izgulēsies; uz cietoksni paspēsim arī citureiz.

Aostā piebraucam pie veikala un iepērkam pārtiku, tā kā paredzēts te atrasties veselu nedēļu, tad iepirkums sanāk iespaidīgs. Sākumā gan esam piestājuši Lidlam nepareizā pusē un mašīnu nākas pārbraukt uz īsto stāvvietu, bet tas tāds sīkums. Kamēr daļa iepērkas, Ernests ir pamodies un meklē ko ēdamu. Nākas viņu barot ar līdzpaņemtajām austiņām.

Rhemes ieleja

Tagad atlicis tikai tāds nieks – dabūt dzīvokļa atslēgas. Tas mums noīrēts Rhemes ielejā. Lai lietas nebūtu tik vienkāršas, iesākumā mums nākas aizbraukt gandrīz līdz ielejas galam uz miesiņu Rhemes-Notre-Dame. Karstums ir vienkārši baiss, mašīnā it kā ir kondicionieris, taču tas ir tāds, kas man nodrošināja iesnas visa ceļojuma garumā. Izkāpjot ārā, šķiet, ka esi nonācis pirtī. Maija aiziet kārtot formalitātes. Tā kā mūsu māja atrodas ielejas sākumā Rhemes-Saint-Georges, tad viss gabals jāsperas atkal atpakaļ. Bet nesūdzos, jo ceļš patiešām ir ļoti interesants, no klintīm krīt ūdenskritumi, dažiem kalniem var redzēt sniegotas virsotnes un arī serpentīni nav peļami.

māja Rhemes-Saint-Georges
Piemājas ūdenskritums

Ierādītais dzīvoklis ir tīri tā neko, netālu no skolas un baznīcas, pašā kalna galā. Pa logu redzams ūdenskritums, divas guļamistabas, divi balkoni. Viss, kas vajadzīgs dzīvošani. Tā kā esam nonākuši makaronu zemē, tad vakariņās visiem tiek makaroni un ravioli. Vēlāk visi dodamies uz bērnu laukumu. Ja ģimenē aug bērni, tad ir jāsaprot, ka bērnu laukums apmešanās vietas tuvumā ir pat svarīgāks par WiFi pieejamību. Te lietas ir konsolidētas, un WiFi ir pieejams tikai bērnu laukumā, tas diemžēl nestrādā. Nedaudz škroba, ka lai to saprastu man pagāja pārdesmit minūtes. Bērniem savukārt iet visnotaļ jauki, šī viņiem ceļojuma laikā būs ļoti iemīļota vieta. Tas nekas, ka uz šjieni jāvelkas vesels kilometrs šurp no kalna uz leju un atpakaļ pret kalnu.

Bērnu rotaļlaukums

Normāli iztusējamies, sadalām guļvietas un liekamies gulēt.

Mile 81 by Stephen King

Mile 81 by Stephen King

Šis izrādījās viens no Stīvena Kinga īsajiem stāstiem nevis vesela grāmata. Stāstelis satur sevī labi ja simts lapaspuses un izlasās ātrāk nekā to varētu vēlēties. Lai vai kā, man viņš palīdzēja īsināt laiku kādā no Milānas lidostām, kur miglas dēļ tika atcelti pāris reisi, tajā skaitā arī manējais.

Kas tad īsti notiek tai 81. jūdzē? Tur atrodas pamests izklaides parks, kuru dodas izpētīt viens no galvenajiem stāsta varoņiem. Viņa vecāki mīl iedzert, viņa brālim ir citi rotaļu biedri un, lai paceltos savu vienaudžu acīs, zēns dodas izpētīt pamesto vietu. Katram, kurš ir lasījis S.Kinga darbus, jau ir skaidrs, ka pamestas vietas nemaz īsti pamestas nemēdz būt, tur mīt vampīri, ļauni spoki vai vismaz atrodas vārti uz paralēlo realitāti. Puika gan neko tādu neatrod, tik vien kā iespēju noprovēt šņabi un izgulēties uz pieputējuša matrača. Vismaz sākumā.

Kopumā grāmata reducējas uz scenāriju, kurā lieta, kas līdzīga automašīnai, ēd cilvēkus. Tas Stīvena Kinga daiļradē nav nekas jauns kaut vai „ From a Buick 8”, tur arī mašīna bija vārti uz citu pasauli vai pat kas vairāk, „Christine” stāsts, kas patiktu katram automīlim, par mašīnu, kas pati salabojas, bet ir greizsirdīga. Pāris varoņu iekšējās pārdomas bija jau dzirdētas iepriekšējos stāstos. Piemēram, puikas iekšējais dialogs ar sevi bija gandrīz tas pats kā „Salems Lot” stāstā. Tā, ka ja esi izlasījis gandrīz visus viņa darbus, tad ķeksīša pēc neiztikt arī bez šī.

Neteiktu, ka stāsts būtu dikti izdevies – lieku 7 no 10 ballēm. Nav slikts, bet priekš Kinga nedaudz pa švaku uzrakstīts. No otras puses stāsts nebūt nav zemē metams, ir jau tas Kings pēdējos laikos meties uz misticismu, bet katrs stāsta dalībnieks tiek iezīmēts ļoti labi un neskatoties uz to, ka pazīsti viņu labi ja pāris lapaspuses, tu jau sāc just viņam līdzi.

Risk: The Science and Politics of Fear by Dan Gardner

Risk

Grāmatiņu nopirku pagājušo sestdien Milānas lidostas veikalā. Visu, kas paņemts līdz, jau biju izlasījis, tā kā nācās izvēlēties labāko no sliktākā. Patiesībā grāmata nemaz tik slikta neizrādījās.

Grāmata, kā jau var spriest pēc nosaukuma, ir veltīta riska uztverei un šīs uztveres saistību ar bailēm. Mēs šodien dzīvojam visai dīvainā pasaulē, sabiedrība uztraucas par lietām, kuru iespējamībai piepildīties ir visai niecīga (SARS, cilvēci iznīcinošs meteorīts, avārijas AES, interneta pedofili) un absolūti neuztraucas par lietām, kas nogalina cilvēkus katru dienu (sirdsslimības, diabēts, autokatastrofas). Kādēļ tā? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru mēģina atbildēt grāmatas autors.

Sākums tiek veltīts psiholoģijai, kas apraksta divus smadzeņu procesus, kurus mēs izmantojam riska pakāpes noteikšanai. Autors to sauc par Head un Guts. Guts (jeb man ir tāda sajūta) cilvēkiem ir smadzenēs iešūti pamatprincipi, kas darbojas visai vienkārši un bieži vien pieņem adekvātus lēmumus loģisko domāšanu neiesaistot. Head (loģiskā domāšana) parasti tiek iesaistīta, ja cilvēkam nav slinkums domāt un ir dots pietiekami daudz laika.

Turpinājumā mums tiek dots neliels ieskats statistikā, ar kuru mūs katru dienu dāsni aplaimo dažādi mēdiji. Piemēram, internetā neviena nekontrolēti darbojas 50’000 pedofilu, 1 no 5 Kanādas bērniem cieš badu (autors ir kanādietis). Cilvēki, lielākā daļa, šai informācijai tic un to nepārbauda. Tomēr šādi uzņemta informācija diezgan nopietni ietekmē mūsu intuitīvo risku novērtēšanu. Ļoti patika analīze par tēmu – kā šāda nepareiza informācija nonāk apritē. Ir taču skaidrs, ka apgalvojumiem, kas sākas ar 1 no 1000, jeb ar jebkādu apaļu skaitli beigās, tas labākajā gadījumā ir vienkārši zinoša cilvēka minējums.

Interesanti tiek aprakstīti arī mūsdienu mēdiji. Nevienu neinteresē nepersoniskas neemocionālas ziņas. Tomēr, kas mums sagādā vislielāko emocionālo pārdzīvojumu? Sev līdzīgo zaudēšana. Tā kā pasaulē dzīvo daudz cilvēki, tad mēdiji ik dienas tiek apgādāti ar notikumiem, kur iespējamā varbūtība tam notikt tieši ar tevi ir 1 no 1’000’000. Tomēr tā kā tas tiek visu laiku drillēts pa televizoru, tava intuitīvā smadzeņu daļa varbūtību krist no maniaka rokas ierindo pie augstākas riska pakāpes nekā iespēju ciest CSN.

Neliels ieskats tiek dots arī mārketinga industrijā, lielākoties zāļu kompāniju reklāmas procesos. Latvijā ar tagad noris aktīva holesterīna skaitļa noteikšanas fāze, te gan atšķirībā no ASV vismaz netiek apgalvots, ka bez Pfizer zālēm nu nekā.

Tiek dots ieskats arī kā mūsu bailes izmanto politiķi gan solot samazināt noziedzību, izķert maniakus, novērst terorismu, pielikt punktu nabadzībai, bet to jau mēs visi paši labi zinām.

Grāmata man sagādāja vairāk lasītprieka nekā es biju gaidījis. Bet autors diemžēl ir nedaudz pārcenties lapaspušu ražošanā. Diezgan daudzas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes un patiesībā 1/3 no grāmatas sastāda jau pateiktas informācijas atkārtojums. Tomēr bonuss ir psiholoģisko eksperimentu apraksti un iegūtie secinājumi. Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labi parāda, ka patiesībā mēs baidāmies no lietām, kuru iespēja ar mums notikt ir mazāka nekā vinnēt 5 no 35 loterijā uzminot visus skaitļus.

Izrādās, ka veicot lidojumu ar pasažieru aviolīniju visbīstamākā pasākuma daļa ir brauciens uz lidostu. Šai laika sprīdī iespējas atdot galus ir vislielākās.

Kruīzs XI

21. septembris

Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.

Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.

Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.

Some island

Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.

In case of emergency

Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.

Resting

Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.

Restricted area

Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.

Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.

Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.

22. septembris

Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.

Costa Concordia

Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.

Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.

Waiting for passangers

Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.

Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.

Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.

Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.

Milano Cathedral

Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.

Caffe Dante

Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).

Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.

Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.

23. septembris

Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.

Milano repair tram

Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)

Milano Airport

Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.

Mažeiķu nafta

Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Kruīzs I

11. septembris

Uzreiz lasītājs nedaudz jāapbēdina, šī diena paies veicot daļu ceļa līdz kruīza starta vietai. Rīts bija Latvijai raksturīgs lietains. Tā kā ceļojuma čemodāns bija sakravāts jau iepriekšējā vakarā, tad no rīta varējām īpaši neiespringt. Pārbaudīju tikai vai paņemti visi lādētāji un biju gatavs braucējs uz lidostu.

Lidostā mums nācās stāvēt rindā uz iečekošanos, jo jauno iespēju iečekoties internetā un bagāžu nodot tam speciāli paredzētajā vietā, es nez kāpēc uzskatīju par nejēdzīgu – kāpēc neprasiet. Atliek tikai piezīmēt, ka pēc 10 minūšu stāvēšanas rindā savus uzskatus biju kardināli mainījis. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, iečekojāmies un devāmies uz drošības kontroli. Biju dzirdējis, ka Rīgas lidosta pēdējos gados ir uzņēmusi apgriezienus, bet šitādu rindu nebiju gaidījis.

Neskatoties uz visām rindās stāvēšanām, līdz iekāpšanai lidmašīnā dabūjām noslaistīties minūtes 40. Iekāpšanā cilvēki tradicionāli sarosījās laicīgi un izveidoja megarindu. Cilvēki nekam vairs netic, pat tas, ka viņiem ir biļete ar norādītām viņu vietām, nepārliecina viņus par to, ka vietas pietiks visiem.

Izlidošana tradicionāli aizkavējas, bet tas nekas – mums nekur nav jāsteidzas. Tikuši Milānas lidostā (saucas dīvainā vārdā Malpensa), sagaidām bagāžu un dodamies uz vilcienu, lai nokļūtu Milānā. Ceļš ar vilcienu aizņem veselas četrdesmit minūtes un biļete maksā veselus 11 eiro no sejas, par bagāžu nav jāpiemaksā. Biļeti var nopirkt biļešu automātā, mēs iesākumā tās mēģinājām nopirkt kasē ar uzrakstu „Autobusu un vilcienu biļetes”, žurķi melo – lidostas transferta biļetes viņi nepārdod!

Vilciens ir ar veseliem diviem stāviem. Te vajadzētu sekot aprakstam, kā es nemāku nospiest uz durvīm pogu, lai tiktu vilcienā iekšā, labi, ka Maija šo to saprot no pogām. Ticis iekšā vilcienā nepētīju garām slīdošos uzbērumus un tuneļus, atvēru grāmatu un palasīju.

milana station

Mūsu Milānas viesnīca atradās pie pašas Centrālās stacijas tā kā lidostas transferta galastacija ir Milano Codorna, tad nācās vēl nedaudz pavizināties ar metro. Tikuši līdz stacijai mēģinājām noteikt azimutu uz viesnīcas pusi, izmantojot 1990. gada Milānas centra karti. Izskatās, ka centrs nav pārlieku mainījies, jo pēc manis sākotnēji nepareizi noteiktā virziena, galu galā tikām līdz mūsu hotelim Albert.

mopēdi

Viesnīca nebija nekāds lukss, redzams, ka pārdzīvojusi labākus laikus, tagad tādā palietotā stāvoklī. Bet tā kā gultas veļa ir tīra un kondicionieris strādā, ka nav ko satraukties. Viesnīcā paņemam jaunāku karti un dodamies meklēt vietu, kurā rīt mūs sagaidīs transfēra autobuss uz Savonas ostu. Vieta atrodas 4. Novembra laukumā, Dievs vien zina, kas itāļiem ir par svētkiem šajā dienā. Pēc izslēgšanas metodes atrodam vietu, kurā ir iespējams apstādināt autobusu, nebloķējot visu Milānas tramvaja satiksmi un virzāmies meklēt slaveno Leonardo „Last Supper”.

la scala

Pirmais, kas iekrīt acīs vērojot Milānas satiksmi (pārnestā nozīmē) ir daudzie motorolleri. Šamie tur spieto kā traki, izskatās pēc galvenā transporta veida, brauc visi gan jauni, gan veci. Nenoturos pretī kārdinājumam un iegriežos grāmatu veikalā, tur grāmatas angļu mēlē un iznācis ārā esmu jau iepircies. Tiekam līdz vecpilsētai un gandrīz nejauši paejam garām slavenajai operai „La Scala”, māja no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, ja nu ar nelielu cilvēku pūlīti pie tās. Iekša jau runā esot smuka, bet mums nav biļešu, lai to novērtētu.

Milan doume

Tālāk nonākam Milānas Doma laukumā. Te var ievērtēt slaveno Milānas Domu, kādreiz to esot varējuši redzēt no jebkuras Milānas vietas, tagad tas ir iespējams tikai nonākot pašā Doma laukumā. Pilsētas apbūve ir darījusi savu. Uz laukuma, protams, ir atrodami (pareizāk sakot atrodas paši) pāris uzņēmīgi jauni cilvēki (afrikāniskas izcelsmes), kas domā, ka tu tiešām gribi nopirkt krāsainu banti, ko apsiet sev ap roku. Cita opcija r nopirkt sauju kukurūzu ar ko pabarot baložus, kas laukumā ir lielā daudzumā. Domāju, ka te ir viena no dārgākajām kukurūzām pasaulē. Ticis vaļā no uzbāzīgajiem tirgoņiem, kādu laiku nododos Doma apbrīnošanai, ticiet man – tur ir ko redzēt. Celta gotiskā stilā vairākus gadsimtus, tornītis pie tornīša, statuja pie statujas. Pats galvenais izskatās nesen notīrīta.

Ieejam arī iekšā, taisnība tiem, kas saka, ka cilvēks atvaļinājumā apmeklējot baznīcu vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā. Iekšpuse ir salīdzinoši askētiska, ir iespēja iet apskatīties baznīcas dārgumus, bet tā kā svēto pīšļi jau šovasar ir skatīti lielā skaitā, tad šo pasākumu ignorēju. Nedaudz pasēdu, papētu altāri, vitrāžas un dodos ārā.

Castle

Atkal man piedāvā nopirkt kukurūzu, tad saprotu, ka jāiet paēst. Kā ēdvietu izvēlamies kafejnīcu uz Dantes ielas, kas saucās Caffe dante. Netālu spēlē akardeonists un dzied dziesmas krievu valodā. Paēdam pamatīgi un turpinām ceļu uz „Last supper” atrašanās vietu. Pa ceļam izejam cauri Milānas pils sētai, pati pils tāda nekāda, smuki mūri un viss. Iekšā atrodami daudz un dažādi muzeji, bet tiem mums nav laika.

Last supper

Beidzot esam nokļuvuši līdz baznīcai, kurai pats Leonard oda Vinči uzmālējis tusiņu kādā Jeruzalemes mājas augšistabā. Bet ir aplauziens, bode aizvērta tieši 3 minūtes agrāk, tā ka atliek vien doties atpakaļ uz viesnīcu slaveno mākslas darbu neredzējuši. Pa ceļam ir ideja atrast kādu bodi, kur nopirkt šo to dzeramu, bet izskatās, ka pēc 19:00 neviens vietējas nozīme Rimi vairs nestrādā un pēdējais glābiņš atrodas stacijas ēkā. Atspirdzinošie dzērieni iegādāti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

Pirmās dienas beigas.

%d bloggers like this: