Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.
Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.
Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.
Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.
Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.
Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.
Esmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.
Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.
Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.
Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.
Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.
Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.
Nevaru teikt, ka šo Zudušās pasaules žanra aizsācējdarbu es būtu lasījis jau agrā bērnībā. Nē, man nācās pagaidīt līdz piecpadsmit gadu vecumam, kad latviski izdeva šo grāmatu. Nevaru noliegt, tad man viņa patika, esmu viņu lasījis pāris reizes. Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju šo grāmatu visu laiku atliku, negribēju vilties.
Alans Kvotermeins ir tipisks ziloņu mednieks, dzīvo no rokas mutē, un nekā vairāk par labo slavu un plinti viņam nepieder. Kādu dienu uz kuģa viņš satiek seru Henriju Kērtisu un leitnantu Gudu. Seram Henrijam ir pazudis brālis, un dīvainas sakritības rezultātā Alans ir viens no pēdējiem, kurš to ir redzējis dzīvu. Vēl vairāk, Alans ir informēts par Henrija brāļa galamērķi, teiksmainajām ķēniņa Zālamana raktuvēm. Tiek rīkota ekspedīcija, lai atrastu Henrija brāli un, iespējams, pie reizes iedzīvotos bagātībā.
Vismaz tā ir rakstīts grāmatas anotācijā, taču, sākot lasīt grāmatu, atklājas pavisam cita aina. Brīdinu sekos ļoti daudz MAITEKĻU un, ja tava bērnība ir bijusi tik aizņemta, ka šo grāmatu vēl neesi paspējis izlasīt, tad dodies uz pēdējo rindkopu uzreiz.
Alans ir vieglās naudas tīkotājs, taču ar visnotaļ draņķīgu naudas plūsmu. Viņš gadu desmitiem ir slaktējis Āfrikas ziloņus ziloņkaula dēļ, taču pie naudas tā arī nav ticis. Dēlu aizsūtījis skoloties uz metropoli, pats dzīvo šķūnī mandarīnu birzs vidū. Serā Henrijā viņš saredz iespēju tikt uz zaļā zara. Tā kā Alans ir arī stāstītājs, tad tiešā tekstā viņš to nesaka. Vēl vairāk, viņš daudz par daudz runā par savu pieticību un lielo risku, kas draud ekspedīcijas locekļu dzīvībām. Taču pieticība un sadarbošanās ar džentlmeņiem viņam neliedz nokāst avansu, pievākt pusi no ekspedīcijas sagaidāmiem ienākumiem un dabūt dēlam stipendiju. Patiesībā viņa vienīgais pienesums ekspedīcijā ir vietējo apstākļu zināšana, spēja identificēt labus vēršu pajūgus, zulusu valodas zināšanas un labas šaušanas prasmes.
Sers Henrijs Kērtiss izceļas kā pasākuma finansētājs. Brāli Džordžu viņš mantojuma lietā uzmetis, tas apvainojies un aiztinies uz Dienvidāfriku. Šāvējs paknaps, taču labi kaujas tuvcīņas, un rados ir dāņi. Tas piedzīvojumu romānos nav mazsvarīgi, vikingu pēctecis vienmēr ir labs pamats saistošiem tuvcīņu aprakstiem.
Lietnants Guds – pareizāk sakot no flotes izmestais bijušais leitnants Guds. Parasts puika, kas nejēdz šaut, toties visu laiku rūpējas par savām drēbēm. Viņam acī vienmēr ir monoklis, un kā jau visiem, kas tikko pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni, ir izcilu zobu protēžu īpašnieks.
Tad vēl ir kāds muskuļots zuluss Ambopa, kas piesakās ekspedīcijai par kalpu. Lielākoties viņš labi sagriež medījumu gaļu un izskatās iespaidīgi, kā jau muskuļotam melnajam pienākas. Papildus vēršiem līdzi tiek ņemts hotentots Vējaputns, bet no viņa jēga ir tikai vienā epizodē. Šī tad ir rietumnieku blice, kura dodas uz noslēpumainajiem Sābas ķēniņienes kalniem.
Stāsta otru pusi pārstāv galvenā kukāņu cilts integritātes nodrošinātāja un paražu glabātāja Gegūla. Viņa ir iekšējās drošības komitejas priekšniece. Viņa un viņas priekšgājējas ir nodrošinājušas absolūtu kukāņu valsts izolāciju daudzu gadu tūkstošu garumā. Kukāņi atšķirībā no pārējām Āfrikas ciltīm nekad nav saskārušies ar rietumniekiem, jo viņus sargā nopietna dabiskā barjera tuksnesis. Laiku pa laikam kāds pamanās te ieklīst, bet atpakaļ dzīvs nav ticis neviens. Viņas metodes ir skarbas un efektīvas. Gegūla gan pati apgalvo, ka esot veca, un vienīgais dzīves sapnis ir sēdēt saulē uz zelēt gaļu. Taču šajā straujajā deviņpadsmitajā gadsimtā nekāda gaļas zelēšana vis nesanāks. Kopā ar alkatīgajiem baltajiem ļaudīm atkuļas arī pašpasludinātais troņmantinieks un draud ieraut visus kukāņus pilsoņu karā.
Autors meistarīgi parāda Gegūlas spējas pavērst jebkādus notikumus par labu valstij, pat ja tas nozīmētu savas dzīvības upurēšanu. Viņas dienests regulāri ir raudzījies, lai valdnieka vietu ieņemtu viegli manipulējams cilvēks bez ambīcijām. Taču jaunais pretendents tāds nav, un trakākais, ka viņa negaidītā ierašanās neļauj sagatavot augsni ierastajam scenārijam. Tādēļ Gegūla ir spriesta izvēlēties labāko no sliktajiem scenārijiem, noskaņot jauno valdnieku pret rietumu kultūru. Tas viņai spīdoši izdodas.
Ja grāmatā nebūtu Gegūlas un viņas centienu saglabāt “status quo” savai valstij, tas būtu tipisks piedzīvojumu stāsts, kurā baltie ļaudis, izmantojot ieziemiešu aprobežotību, veiksmīgi tos aplaupa un dodas mājās, lai dzīvotu cepuri kuldami. Šeit sižets it kā attīstās pa šo pašu līniju līdz brīdim, kad rietumnieki konfrontē ar kukāņu drošības dienestu. Ja lasa to kā piedzīvojumu, tad viegli var palaist garām brīdi, kurā piedzīvojums pārvēršas cīņā par tautas pašnoteikšanos, taču tiem lasītājiem, kuriem izdosies to nepalaist garām grāmata pavērs pavisam citu un jaunu dimensiju, kurā atradīsies politehnoloģijas, stratēģiskā plānošana un prasmīga manipulācija ar cilvēkiem. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.
Pēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.
Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.
Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.
Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.
Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.
Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.
Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.
Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.
Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.
PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.
Šis nu ir tas grāmatas cikls, kuru es neesmu pametis pusratā, vienmēr esmu tās nopircis jau pirms iznākšanas, un izlasu diezgan drīz pēc iznākšanas. Par iepriekšējām cikla grāmatām Ancillary Justice un Ancillary Sword esmu jau izteicies.
Breq šķietami kontrolē Atheok sistēmu, stacija ir viņas pusē, uz planētas lietas sāk nokārtoties. Taču Atheok stacijas dzīlēs tiek atrasta kāda visnotaļ interesanta persona, iespējams, ka viņa pārstāv kuģi, kurš jau daudzus gadu tūkstošus slēpjas no Radch impērijas. Taču situācija kardināli manās, kad sistēmā ienāk karš, ierodas pati Anaander Mianaai Radch impērijas imperatore, viņa karo pati pret sevi un ir ļoti neapmierināta ar Breq problēmu risināšanas metodēm. Aoethek stacija viņai ir tikai kauliņš spēlē, kur atsevišķas planētu sistēmas tiek upurētas, ja tas dotajā brīdī ir taktiski izdevīgi. Breq varētu mukt projām un atstāt visus likteņa varā, taču viņa var arī palikt un cīnīties par saviem uzskatiem.
No subjektīvā viedokļa grāmatas pirmās daļas lasīšana bija īsts pārbaudījums, nebaidīšos no vārda “bija garlaicīgi”. Tā kā iepriekšējās daļas biju lasījis vairāk kā pirms gada, pagāja zināms laiks līdz es atkal iebraucu notiekošajā. Šajā grāmatā politika, tirgošanās un dažādu perspektīvu atainošana noņem stāsta dinamismu. Brīžiem sāka šķist, ka tas ir kāds politiskais romāns, un te vairs nekas daudz nav palicies no iepriekšējām grāmatām. Taču kad man beidzot pielēca, uz ko tas viss virzās, man tēlaini sakot: “zvīņas nokrita no acīm”.
Pasaule šajā grāmatā ir tikai fons, neko jaunu mēs te vairs neuzzinām, un viss būtu pavisam slikti, ja mūs neiepazīstinātu ar Presger impērijas sūtni. Šis tēls ir veiksmīgs eksperiments par alternatīvu pasaules uztveri. Autore tekstā ir noslēpusi cienījamu informācijas apjomu par Presger civilizāciju. Viņi civilizācijas vērtē Nozīmīgajās nu Nenozīmīgajās. Ar Nozīmīgām var runāt, slēgt līgumus, pārējās ir visuma pamesli. Viņiem ir kaut kāda indivīda nemainīguma koncepcija kā situācijā, kur Breq paliek bez vienas ķermeņa daļas, presger sūtnis viņu uzskata par pavisam citu personu, līdzīgu, bet citu. Vispār jau šķiet dīvaini, ka tik augsti attīstīta rase nemaz necenšas iedziļināties apkārtējā pasaulē. Taču viens ir skaidrs, bez viņu ziņas nenotiek nekas.
Centrālais temats ir AI, brīvā griba un kas ir Pilsonis. Radch impērijā praktiski jebkurš tās iedzīvotājs ir Pilsonis, vienīgais izņēmums ir AI. Visi kuģi, stacijas, autonomie radījumi tiek ieskaitīti kalpotājos. Taču viņi nav nekādas veļasmašīnas; to intelekts ir pielīdzināms cilvēkam un atsevišķos gadījumos pat pārspēj tos. Vienīgais, kas viņus attur no brīvās gribas realizācijas, ir dažādi ierobežojumi, kas tajos ieprogrammēti jau kopš izgatavošanas brīža. Katrai no Anaander Mianaai frakcijai ir savi pieejas kodi, katram atsevišķam AI, un laiku pa laikam tas rada bīstamus precedentus. Tā kā stāsta galvenā varone Breq pati ir kādreizējā Justice of Torren kuģa AI nesēja, tad viņas perspektīva ir noteicošā, aplūkojot AI problēmu Radch Impērijā. AI praktiski nodrošina Radch varenību, bet tai pat laikā viņiem nav nekādas teikšanas, viņi paši to labi apzinās. Vēl trakāk ir tas, ka Ai ir emocijas, jūtas, viņi iemīlas kā kuģi savos kapteiņos, viņiem patīk, ja tos respektē, viņiem ir savi hobiji, taču jebkurā mirklī kāda trešā persona ievadot kodu var nomākt AI paša vēlmes un uzspiest savējās, skaidra lieta, ka tas nevienai saprātīgai būtnei nepatīk. Sanāk tāda kā klusā revolūcija, jo Radch apdzīvo it kā divas paralēlas civilizācijas – Pilsoņi un AI. Šo civilizāciju mijiedarbība ir centrālais triloģijas dzinējspēks. Galu galā, lai arī Anaander Mianaai sākotnēji ir bijusi cilvēks, pēc daudziem gadu tūkstošiem viņa un viņas kloni vairāk atgādina AI ar vienotu datu bāzi.
Grāmatas sākums ir ļoti lēns, un ja lasītājs sevi visu laiku nestiprina ar domu, ka šeit visiem stāsta pavedieniem vajadzētu saslēgties kopā, tad ir ļoti grūti. Par saslēgšanos kopā – tā nudien ir labi nostrādāta, šī ir tieši tā grāmata, kas piedod visam iepriekš notikušajam jēgu. Tā vairs nav Breq personiskā atriebība un Anaander Mianaai sašķeltās personības karš pašai pret sevi. Šī grāmata cenšas rast atbildi uz jautājumu, kas tad īsti ir saprātīga būtne, kurai ir tiesības realizēt savu brīvo gribu un vai drīkst paverdzināt saprātu, pat ja tu esi tā radītājs, un saprāta nesējs ne vienmēr ir bioloģisks. Autora šo problemātiku ir apskatījusi padziļināti un pamatīgi. Jā, varbūt nav godīgi, ja lasītājs tiek iebāzts šāda AI ādā un redz visu no viņa skatu punkta. Tas neizbēgami padara lasītāju par AI interešu aizstāvi.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, labi sarakstīta un pārdomāta triloģija, kuras saskaitāmo summa ir lielāka par katru atsevišķu grāmatu. Iesaku izlasīt visiem, kuri laiku pa laikam aizdomājas par saprāta būtību, par to, kuras būtnes ir saprātīgas un kuras nav un par mākslīgo intelektu. Nudien nebūs garlaicīgi.
Nolēmu nedaudz paātrināt “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tādēļ pieķēros kādai no atlikušajām Žila Verna grāmatām. Nav jau tā, ka viņas visas mūsdienās būtu pār žogu metamas. Šo es esmu pārlasījis neskaitāmas reizes, pēdējā bija pirms gadiem divdesmit. Klusībā cerēju, ka ar šo nebūs tik slikti, un kāda no bērnu dienās mīļajām grāmatām beidzot izrādīsies laba arī pieaugušam lasītājam.
1867. gadā uz jūrām noritēja brīnumainas lietas. Daudzi kuģi ziņoja par neparastu nezvēru, kurš reizēm dienā rāmi guļ virs ūdens, bet naktīs izplata dīvainu gaismu. Kāds kuģis uz šī nezvēra pat uzskrēja virsū un ielauza bortu, taču nezvēram no tā ne silts, ne auksts. ASV nolemj sūtīt zinātnisku ekspedīciju, lai noskaidrotu nezvēra dabu. Šai ekspedīcijai pievienoties tiek piedāvāts bioloģijas zinātņu pārstāvim Anoraksam, kurš izvirzījis narvaļa teoriju. Īstam zinātniekam neklājas atteikties no šāda ceļojuma un viņš dodas līdzi.
Tālāk sekos MAITEKĻI un nesaki, ka nebrīdināju. Lai gan nevaru iedomāties, kas bērnībā jādara, lai neko neuzzinātu par kapteini Nēmo un viņa zemūdeni Nautilu. Nautils skaitās viens no Žila Verna kā fantasta lieciniekiem. Tajos laikos izdomāt uz elektrību darbināmu zemūdeni nudien bija liels sasniegums. Nav gan tā, ka autors zemūdeni izgudroja. Pirmie zemūdeņu prototipi jau bija izgudroti un pat uzbūvēti. Pirmie eksperimenti notika jau sešpadsmitajā gadsimtā, un grāmatas sarakstīšanas laikā lielvaras jau vismaz gadsimtu nodarbojās ar to būvi. Taču viss paveiktais bija nieks, salīdzinot ar “Nautilu”.
Šis arī ir tipisks Verna piedzīvojumu stāsts. Jūras dzelme gan tad, gan tagad bija vēl neizpētītāka par Mēness virsmu. Tādēļ autors ir ļāvis vaļu fantāzijai. Lasot grāmatu jāatceras, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās nebija iepazītas tādas mūsdienās pamatskolniekam zināmas lietas kā kontinentu izcelšanās, okeānu dzīles, Antarktīda un Atlantīda. Šajos jautājumos autors raksta savu zināšanu robežās un dara ko var, lai būtu ne vien interesanti, bet arī izglītojoši. Skafandros, piemēram, nav nedz radio, nedz karsta kakao.
Grāmatas centrālais tēls ir Anorakss, viņš ir galvenais stāstītājs. No viņa mēs uzzinām, kā viņš un viņa biedri nonāca uz Nautila pie kapteiņa Nēmo. Viņš arī spēlē speciālista lomu un rada lasītājā uzticībā. Kā nekā biologs, kas specializējies okeāna radībās. Kā gan mēs viņam varētu neticēt! Diemžēl nekas vairāk kā stāstnieks viņš nav. Ieberzies Nēmo uzticībā, viņš zemeslodes apceļošanas laiku pavada pastaigājoties pa jūras dzelmi kopā ar Nēmo, reizēm izkāpis medībās kādā salā vai arī blenzis pa iluminatoru.
Konsels ir Anoraksa sulainis. Tipisks Verna personāžs, kalps, kas no saimnieka sagrābstījies gudrības, kuras bārsta pie pirmās iespējas. Pilnīgs fatālists un uzticīgs saimniekam kā suns. Taču Konselam ir atvēlēta vismaz piektdaļa no grāmatas, visas tās lapaspuses, kas veltītas novēroto radību klasifikācijā, galvenais runātājs ir Konsels. Bērnībā man tā klasifikāciju daļa dikti patika, šķita, redz, cik smuki, viss salikts pa plauktiņiem. Tas, ka pa plauktiņiem patīk joprojām, taču apraksti garlaikoja.
Neds Lends – ir vēl viens autora standarta tips. Viņš nevar uzrakstīt nevienu grāmatu, kurā neatrastos vieta garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam, kurš vēlas nogalināt. Neds Lends, savu tieksmi ir ierobežojis ar dzīvniekiem. Cilvēkam pie rīkles neķersies, jo, kas gan ir cilvēks salīdzinot ar vali! Anorakss reizēm nopūšas, ka vaļi diez vai dzīvi paliks, taču to medības apraksta ar aizgrābtu entuziasmu. Otra Neda loma ir bēgšanas plānošana, patiesībā ar plānošanu viņam ir pašvaki, viņš ir darītājs. Vairāk tā ir krišana biedriem uz nerviem ar mājieniem, ka viņš jau te nesēdēs visu mūžu, un Kanāda ir dikti smuka šajā gadalaikā. Vēl viņš laiku pa laikam ir sadrūmis un nav runājams.
Kapteinis Nēmo – gandrīz, gandrīz pavelk līdz antivaronim. Viņš no dabas nav ļauns cilvēks, vismaz tā viņa gūstekņi no sākuma noprot. Taču necieš, ka viņam runā pretī, un laiku pa laikam viņam ir kādas tumšas lietas darāmas. Tad ceļotājus ieslēdz kajītēs un nelaiž ārā. Kas īsti notiek, to lasītājs nekad neuzzina. Bet ekstrapolējot var noprast, ka angļiem tiek dota suta. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas kaut ko izdara, bet nevienam par to nelielās. Aizšaut uz Dienvidpolu, atklāt Antarktīdu, saraust nogrimušo kuģu dārgumus – labi. Kādam pavēstīt, priekš kam es jau tāpat zinu, ka biju tur pirmais. Viņam ir arī apņemšanās, iekāpjot Nautilā, vairs nekad nespert kāju uz sauszemes. Reāli trūka ļaunā ģēnija nesamākslotie smiekli.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Patika tāpat kā bērnu dienās, nav slikta fantastika, tam laikmetam atbilstošs uzsvars uz zinātnisko un izglītojošo daļu. Interesanti piedzīvojumi, kauja ar krakeniem, iesalšana ledū, niršana visdziļākajā okeāna vietā. Tas viss bērnībā mani aizrāva un daļēji aizrauj arī tagad. Noteikti iesaku izlasīt.
Kopš izdevniecība Prometejs izdeva TregillisaAsinzāles triptihu, es sev atklāju ļoti labu alternatīvās vēstures rakstītāju. Alķīmiķu karu pirmo grāmatu The Mechanical es aprakstīju jau pērnā gada martā. Šo grāmatu dabūju laicīgi, bet uz lasīšanu nu nekādi nespēju saņemties. Vienmēr atradās kāda grāmata, kas aizlīda rindai priekšā. Bet nekas, janvārī pienāca arī šīs kārta.
Kā jau tas bija sagaidāms, stāsts ir veltīts atbrīvošanās karam. Holandieši zem sava Orandža troņa ir savākuši visu pasauli. Viņi ir dominējošā nācija visa pasaulē. Holandiešu hegemonija neaptver vien pāris teritorijas. Tās, kuras nav piemērotas dzīvošanai un tās, kurās valda Jaunā Francija.
Jax ir aizbēdzis no saviem vajātājiem, tas nebija viegli, taču brīvība ir tā vērta. Viena lieta ir, ja tavu gribu apspiež Pulksteņmeistaru ierobežojumi, kas dedzina prātu, otra, ja vari doties, kur acis rāda. Šādam dumpīgam klakerim jau nemaz nav daudz tādu vietu, viņa mērķis ir karalienes Mabas zemes. Tajās mītot brīvie klakeri, kuriem nav saimnieku un pavēļu. Arī šajā grāmatā Jax ir centrālais personāžs diskusijā par brīvo gribu un par to, kas ir brīvība vispār. Jax sākumā domā, ka atbrīvojoties no saimnieka, viņš kļūst pilnīgi brīvs, un nekas viņu vairs nespēs pakļaut. Taču brīvība uzliek arī pienākumus, viņš varētu atriebties visiem cilvēkiem, varētu censties atbrīvot citus savas nelaimes brāļus, varētu gāzt Pulksteņmeistarus. Taču katra šāda rīcība radītu noteiktas sekas, un tikai vienīgi viņš var izvēlēties savu ceļu. Varētu teikt šajā jomā Jax ir revolūcijas iespējamais vadonis, taču viņu šī loma absolūti nesaista. Taču ir lietas, kuras izdarīt var tikai viņš.
Berenise – iepriekš galvenā Jaunās Francijas spiedze. Taču nu viņai pienākuši grūti laiki. No savas valsts viņa ir patriekta, nonākusi Pulksteņmeistaru gūstā. Taču gūsts un padzīšana nenozīmē, ka viņa var aizmirst savu valsti. Valsts tevi var nodot, bet tu valsti – nekad! Pat bezizejas situācijā viņa vāc informāciju, kas, ja paveiksies, var noderēt. Viņai šī lieta padodas ļoti labi, un šķiet, ka viņas rokās nonāk noslēpums, ar kura palīdzību būtu iespējams izmainīt spēku līdzsvaru pasaulē. Pulksteņmeistari savus noslēpumus nevienam neizpauž, taču tas tā nebija pirmsākumos. Tad Pulksteņmeistari nebija apvienoti ģildēs, un dažs labs bija nopietns eksperimentētājs, kas nepakļāvās industrijas standartam, tādēļ pasaulē joprojām ir atrodi artefakti, kuri ļauj izprast klakeru būtību un pat izmainīt tos. Kā varone Berenise ir ciniska ideāliste, viņas intereses tiek pakārtotas valsts interesēm, un viņa par karali ir gatava atdot dzīvību. Protams, ja vien tas kaut kā palīdzētu karalim.
Kapteinis Hugo Longčamps ir Rietum-Marseļas aizstāvības organizētājs. Jaunās Francijas galvaspilsēta jau daudzas reizes ir atsituši Oranžā troņa uzbrukumus, taču šoreiz holandieši ir ķērušies lietai klāt pa īstam. Neglābs pat slavenā franču ķīmija, visa Jaunā Francija ir iespiesta pēdējā citadele, un skaidrs, ka ienaidnieks gūstā nevienu neņems. Hugo ir īstens karavīrs, viņš nepadodas pat, ja kauja ir zaudēta, jo vienmēr var nedaudz atkāpties un pārgrupēties. Visa viņa dzīve sastāv no šādas atkāpšanās un pārgrupēšanās, jauniesauktie ir totāli muļķi. Lai gan ko tur, pat veterāni neko nespēj padarīt klakerim, kas ticis uz mūra. Cīņas iznākums ir izlemts jau brīdī, kad Francijas valdības atliekas nodibināja Jauno Franciju Amerikā. Taču tas nenozīmē, ka Hugo piedurknēs nebūtu paslēpti pāris trumpji.
Grāmata ir aizraujoša, ko gan citu varētu sagaidīt no atbrīvošanas kara apraksta? Nevar gan zināt, kurš kuru vēl īsti atbrīvos, bet tas jāizlasa pašiem. Pasaule ir perfekta ar detalizāciju un izstrādātiem pamatkonceptiem. Autors joprojām pieturas pie reālisma, jo šī ir tikai alternatīvā vēsture. Tādēļ lasot šķiet, jā, ja kāds būtu izdomājis klakerus, tad, iespējams, viss tā arī notiktu. Tagad visi runātu holandiski no pola līdz polam. Man joprojām patīk autora izgudrotā alternatīvā vēsture un tās pagrieziena punkts, kura notikumi tiek izstāstīti šajā triloģijā.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domājoši mehānismi ar apspiestu brīvo gribu, ētisko robežu izsmērēšana mehanizējot bioloģiskus cilvēkus un vēl pāris Pulksteņmeistaru noslēpumi, tas viss padara šo grāmatu par izcilu pirmās turpinājumu. Noteikti izlasiet, patiešām laba. Pats nepacietīgi gaidīšu nākamo daļu, šīs grāmatas beigās bija nodrukāta pirmā nodaļa, un tā patiešām bija iespaidīga. Beidzot uzzināsim par Pulksteņmeistariem no pašiem Pulksteņmeistariem.
Pagājušajā gadā es ar Geraltu kopā pavadīju vairāk nekā simt stundas, cīnījos ar briesmoņiem, pildīju sarežģītus uzdevumus. Tā reizēm gadās, ja kāda videospēle pa īstam aizrauj. Beigās pēc Ciri izglābšanas mūsu ceļi šķīrās līdz februārim. Februārī Zvaigzne ABC izdeva Ragaņa sērijas pirmo grāmatu “Pēdējā vēlēšanās”. Viņas izdošana tika solīta jau sen, un es nudien nepacietīgi gaidīju latvisko tulkojumu. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un būtu lieki piebilst, ka grāmatu sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā.
Kontinentam ir sena vēsture, savulaik te valdījuši rūķi, tad elfi un visbeidzot pirms piecsimts gadiem atnāca cilvēki. Kontinents ir burvestību un maģijas pārpilns. Sākumā cilvēkiem neklājās viegli – kur vien kāju liec, visādi rēgi, strigas, pretīgi bobolaki, baziliski, velni, kaitētājas un slīcekļi. Parastas burvestības vai apses mieti te maz ko līdz. Te vajadzīgs amata pratējs. Bet atnācējs no tālās Rīvijas ir īstens lietpratējs. Tas ir raganis Geralts, zobena un maģijas meistars, mutants, kurš ieprogrammēts sargāt pasaulē morālo un bioloģisko līdzsvaru.
Atzīšos, šo grāmatu es esmu jau reiz lasījis – pirms sešiem gadiem. Tad es viņu atzinu par labu esam. Taču tagad pārlasot es sapratu vienu ļoti būtisku lietu – pirmajā lasīšanas reizē es grāmatā nez kādēļ saskatīju tikai pārveidotas pasakas, atsauces uz brāļiem Grimmiem un Šarlu Pero. Taču kaut kā biju palaidis garām pašu būtiskāko – grāmata ir par cilvēku dabu. Lai ar Ragaņa pasaule ir mošķu pārpilna, nevajag gaidīt episkus cīniņus vienā laidā. Laiku pa laikam tie parādīsies, taču tas nav galvenais. Manuprāt, grāmatā galvenais temats ir par to, kā cilvēki uztver sev nezināmo, neizskaidrojamo un svešo.
Geralts no bērna kājas audzināts par ragani, ir viens no šādiem svešajiem. Ārēji viņš ir kā cilvēks, taču apmācības procesā ar maģijas, treniņu un dažādu zālīšu palīdzību viņš ir pārvērsts mutantā ar pārdabisku reakciju, spēju redzēt tumsā un citiem tikpat interesantiem atribūtiem. Lai ar Geralta uzdevums ir atbrīvot pasauli no pārdabiskiem mošķiem, viņš nav nekāds altruists. Savās gaitās viņš sen ir iemācījies nelīst iekšā cilvēku lietās. Viņš ir svešais, un viņu piecieš tik ilgi, kamēr vien ir nepieciešama viņa palīdzība. Tādēļ viņa palīdzība maksā dārgi, un arī atlīdzību ne vienmēr izdodas saņemt. Biežāk pateicības vietā nākas bēgt no dakšām bruņotu zemnieku bara. Nevar jau teikt, ka Geralts būtu izņēmums, tagad, kad mošķu ir kļuvuši mazāk, ragaņu dzīve nav viegla, viņu prestižs ir krities, un tikai retais vairs apjēdz viņu nozīmi pasaulē. Aizvien biežāk vietējie karaļu un karalīši ragaņos saskati tikai profesionālus slepkavas, kurus censties nolīgt savu galma intrigu risināšanai. Taču ja runa ir par mošķiem, tad Geralds nešķiro – viņam ir vienalga, karalis vai zemnieks, galvenais, lai samaksā.
Pati grāmata sastāv no atsevišķiem stāstiem, kuri lasītājam vēsta lielākoties par Geralta pagātni, tādējādi ļaujot izprast viņa dzīvi, morāles kodeksu un attieksmi pret pasauli. Autora izveidotā pasaule ir ļoti bagāta ar nostāstiem, rasēm un dažādām intrigām. Taču tā ir pasaule, kurā dominē cilvēki. Elfi un rūķi ir atlikuši vien zināmās pasaules nomalēs. Tie, kas dzīvo pilsētās, ir izmitināti atsevišķos geto. Šajā pasaulē naids un nevēlēšanās pieņemt citādos dominē. Jo nav nekā labākā kā noslēpt savu paša ļaunu kā salīdzinot to ar citiem, vai vēl labāk – vainojot tos. Zemnieks ir gatavs nogalināt savu kaimiņu par zemes pleķi, un nekas, ka pēc pāris dienām viņu pašu nogalēs vietējo augstmaņu algotņi, cīnoties jau par lielākām teritorijām. Šajā pasaulē ceļmalās redzēt pakārtus cilvēkus vai laupītāju iznīcinātas ceļinieku karavānas nav nekāds retums. Vienu vārdu sakot, pasaule ir reti drūma.
“Ļaudīm, … patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi pasi sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmīgāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.”
Ja jārunā par pašu tulkojumu, tad es tulkotāju neapskaužu. Izdomāt visiem tiem mošķiem latviskojumu vai pārnest viņu daļēji no oriģināla, tas nudien nav viegls uzdevums. Ja ar vampīriem un vilkačiem nebūs nekādu problēmu, ko darīt ar bobolaku? Jā, vietām ir aizķērušies anglicismi, tādi kā eliminēt un man personīgi šķistu, ka Rivija būtu labāka par Rīviju, un par Ugunspuķi es nemaz neizteikšos. Bet tas jau ir katra gaumes jautājums.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patiešām labs fantāzijas darbs, kas nav ieciklēts tikai uz mošķu slaktēšanu vien, bet ļauj lasītājam nodoties pārdomām par mazāko ļaunumu, par to, ka ne viss ir tāds kā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Par to cik grūti tikai pēc izskata vien atšķirt labos no ļaunajiem. Par to, ka vislielākais ļaunums mājo pašu cilvēku sirdīs. Par to, kur noved labi nodomi. Šo grāmatu varu droši ieteikt, nudien nenožēlosiet. Ceru, ka izdevniecība neapstāsies pie pirmās sērijas grāmatas un ar laiku izdos arī pārējās.
Laiku pa laikam man uznāk vēlme izlasīt grāmatu, kura cenšas atbildēt uz vienu manas bērnības pamatjautājumu: “Cik maksā rublis?”. Teorijas par to ir daudz un dažādas, atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārša, un atkarībā no daudziem pieņēmumiem tā var variēt. Taču tādas grāmatas esmu lasījis jau daudz, un tādēļ lasīt vēl kādu par šo tēmu man paliek aizvien neinteresantāk. Taču grāmatas anotācijā bija viens apgalvojums, kas mani aizķēra.
Ja lasām par finanšu pasaules izcelsmes vēsturi, tad parasti tā tiek attēlota kā naturālā saimniecība, tad barters un tad mūsdienu finanšu sistēma. Taču antropoloģiskie pētījumi un vēsture liecina, ka nauda nav radusies kā bartera sistēmas evolūcijas produkts. Grāmatā autors mēģina rast patiesību par naudu, kur tā rodas un kā tā strādā.
Grāmata pēc būtības sastāv no divām daļām. Pirmā ir nudien labi uzrakstīta naudas vēsture. Par to, kā visprimitīvākajās sabiedrībās eksistē kredītu sistēma, kas ļauj katrā brīdī noteikti otras personas maksātspēju vērtību utt. Par naudas nozīmi un būtību cilvēki galvas ir lauzījuši no aizseniem laikiem. Debates par to, kā pareizi novērst kārtējo finanšu krīzi un kā regulēt naudas apjomu nomāca gan senos romiešus, gan Ķīnas impēriju. Vēlāk, sākoties apgaismības laikmetam, Lielbritānija un Francija izmēģināja dažādas metodes sava ārējā un iekšējā parāda pārstrukturēšanai. Padomju Savienība savos pirmsākumos bija nolēmuši iet spartiešu ceļu un atteikties no naudas vispār, taču Ļeņins pārdomāja. Salīdzinoši nesen pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados Īrijā darbinieku streiku dēļ aizklapēja ciet bankas. Domājat ekonomika tādēļ apstājās? Nē, valsts pārgāja uz vekseļiem, jo nauda jau ir tikai kredītu kontu un to klīringa mehānisma kosmētiskais elements. Tā teikt, aisberga redzamā daļa un arī ne visa. Noteikti būtu interesanti kaut kur papildus palasīt, kā pērnvasar grieķi iztika bez skaidras naudas. Šī grāmatas daļa nudien ir interesanta un vietām pat pamācoša. Līdz galam gan nenoticēju, ka Francijas pirmā pāreja uz banknotēm bija labi domāta nevis spekulācija.
Grāmatas pārējā daļā autors aizraujas ar pārspriedumiem par monetārās politikas iespēju ietekmēt ekonomiku un kā izbēgt no monetārajām krīzēm. Te nu ir jābūt dikti uzmanīgam – viņa centrālais uzstādījums ir, ka naudas vērtību nosaka politiski nevis fiziski. Tas savukārt nozīmē centrālo banku politisko kontroli, kur, teiksim, parādus ļautu noēst inflācijai pēc vajadzības, ierobežot banku naudas apjomus un dažādas citādas idejas, kuras 4’000 gadu laikā ir izmantotas ne reizi vien un nekad nav kalpojušas kā zāles pret finanšu krīzēm. Tādēļ šo sadaļu vajadzētu lasīt domājot līdzi. Piekrist vai nepiekrist autora pamatuzstādījumiem un no tiem izrietošajiem scenārijiem, paliek katra paša ziņā.
8 no 10 ballēm, vēstures sadaļa nudien ir interesanti uzrakstīta un būs saprotama cilvēkiem, kas ikdienā nesaskaras ar finanšu sistēmas apslēpto pusi. Polemika par efektīvāko monetārās politikas scenāriju ir diezgan slidens jautājums un var iepriekš nesagatavotu cilvēku paraut sev līdzi, jo viņam vienkārši pietrūkst bāzes, lai kritiski izsvēru autora apgalvojumus.
Šorīt ceļamies agri, jo lielu daļu dienas mums paņems nokļūšana atpakaļ Milānā. Gribam arī tikt uz vienu no pirmajiem autobusiem, kas ies uz Sanmarino. Šodien sestdiena, un ej un sazini, kā te ir ar tūrismu plūsmu, ka nepaliekam uz garā beņķa. Tādēļ agri augšā un ejam ēst. Tā kā pie ieejas ēdamtelpā krievu valodā uzrakstīts, ka paiku līdzi ņemt nedrīkst, ir skaidrs, ka šeit ēdamais būs labs. Šī nu galīgi nav jau ierastā itāļu virtuve, ēst vari, ko vien vēlies un, ja plāni atļauj, var jau no rīta piedzerties un iet izgulēt dullumu pludmalē. Vienīgais – ar kafiju gan te bija pašvaki, pasūtījām Americana, mums atnesa kaut kādu cigoriņu dzērienu, pretīga susla. Tagad pilnīgi pats sevi nesaprotu, kāda velna pēc es to vispār dzēru, tā vietā, lai pasauktu viesmīli un palūgtu aizvākt to suslu.
Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz autobusu staciju. Nu jau ceļš ir zināms, un problēmas ar orientāciju vairs nepastāv. Atrodam Sanmarino ekspreša biļešu tirdzniecības vietu, nopērkam biļetes un dodamies uz pieturu. Pieturā dominē krievi un amerikāņi. Latviešus nudien neredz. Sākumā cilvēki satraucas, vai maz visiem pietiks vietas, bet viņi, šķiet, nav braukuši ar satiksmes autobusu, man kā rūdītām šādu autobusu izmantotājam, pametot acis uz pūli ir skaidrs, ka labi ja pusi busu piepildīsim, un tādēļ nekreņķējos, kad kādi ķīnieši varonīgi izlaužas priekšā, lai paspētu.
Braukšana uz Sanmarino ir salīdzināma ar jebkuru citu braukšanu autobusā. Sākumā tu nočeko, kā saregulēt ventilatorus, tad to kā regulējas krēsla atzveltne. Kad tas noskaidrots, tad vari sākt pukoties, ka nav kur likt kājas. Vēl labāk ir, ja priekšā sēdošais nolemj atgāzt sava krēsla atzveltni, tad vari nedaudz sapīkt, un atjaunojot pasaules taisnības smalko balansu, atlaist arī savu krēslu, padodot savu sāpi tālāk aizmugurē sēdošam. Vēl var nodarboties ar sporta veidu – fotogrāfēšana caur logu. Tā kā apvidus ir kalnains, tad laiku pa laikam paveras smuki skati, bet diemžēl logs ir nospeķots. Labi, logu vēl varētu pieciest, bet ceļmalas koki un krūmi vienmēr uzrodas brīdī, kad beidzot esi bildi iekadrējis un iefokusējis. Tad atliek vien visam atmest ar roku un lasīt grāmatu. Bet arī ar grāmatas lasīšanu nav viegli, jo autobusos, lai to darītu ir nepieciešams treniņš, lai cilvēks ar vārgāku māgu neapvemtos, vai arī nesāktu sāpēt galva.
Nenoliegšu, ka brauciens uz Sanmarino ir tikai un vienīgi ķeksīša pēc, uz turieni kā uz atsevišķu valsti pērties nav jēgas. Bet, ja sanāk pa ceļam, tad kādēļ gan ne. Mans minimālais plāns ir spert kāju šajā valstelē, nopirkt viņu eiro monētas (cerams, ka tās tur nav tik uzcenotas kā Latvijā) un ar nākamo autobusu braukt atpakaļ. Ja paliks laiks, tad izstaigāt slaveno pilsētiņu kalna galā. Autobusā gan nepārtraukti iet reklāmas, kuras aicina ceļotāju uz ekskluzīvu iespēju, kurā vilcieniņš novedīs viņus no kalna lejā uz pilsētu zem kalna, no kuras tad šie ar funikulieri varēšot pacelties uz Cietoksni un tad izstaigāt visu ar kājām. Es kaut kā uz to nepavelkos, nav jau tik daudz laika, lai pusi dienu kratītos bērnu vilcieniņā.
Izkāpjam no autobusa un sākam Sanmarino apskati. Nekā jau īpaša te nav – parasta viduslaiku pilsētiņa, kas uzstutēta kalna galā. Šauras ieliņas, smuki skati uz ielejām apakšā. Dominē suvenīru veikali, kas nodarbojas ar magnētiņu, pastmarku un monētu tirgošanu. Ir vēl pāri buķiki, kuros tevi mēģina ievilināt uzrunājot krievu valodā. Vispār pēc valodas uz ielām var spriest, ka te tomēr galvenā valoda ir krievu. Tā nu kādu pusstundu mierīgi klaiņojam pa Sanmarino, cenšamies izvairīties no vietām, kurās prasa ieejas biļeti, jo aplūkot šīs mazās valstiņas unikālo arbaletu vai kādu citu auksto ieroču kolekciju man nudien negribas.
No suvenīru bodēm vislabākā ir Ziemassvētku tēmai veltītā. Tur vismaz ir kas atšķirīgs, ko apskatīties. Te arī sastopam pirmos latviešus, kuri šķiet meklē F1 trasi. Man par kaunu jāatzīst, ka es par tādas eksistenci nemaz nebiju atminējies. Taču šķiet, ka kalna galā viņa noteikti nebūs. Pēc tam latvieši uz ielām sāk parādīties arvien vairāk. Ir jau, protams, interesanti klausīties savos tautiešos, kuri nemaz nenojauš, ka kāds vēl bez viņiem saprot latvju mēli. Vispār latvieti nodod arī tendence ceļot ar iepriekšējo gadu lielveikalu akciju somām, kuras godīgi iegādātas sakrājot uzlīmes. Bet ko nu es te ironizēju, mums pašiem ir kā reiz viena tāda līdzi.
Kad nu šķiet, ka viss ir apskatīts, kāpjam iekšā autobusā un dodamies atpakaļ uz Rimini. Pa ceļam vienīgā interesantā apskates vieta ir veca lidmašīnu kapsēta, varbūt aviomuzejs, kur var redzēt interesantus aparātus no aizgājušiem laikiem. Bet to jau tikai pa gabalu, jo agregāti izstādīti uz kalna nogāzes. Kad esam tikuši atpakaļ, man ir iestājusies fāze, kad viss jau ir piegriezies. Bet neko darīt, ir vēl jāapskatās pati pilsētiņa, kura ir slavena jau no Romas impērijas laikiem.
Lai cilvēkiem uz savu galvu nebūtu jāmeklē slavenās vietas, ir iespēja dabūt karti ar apskates objektiem. Jo nav trakākas lietas kā apbrīnot māju, kura nemaz neskaitās vēsturiska vērtība. Es uz šādiem grābekļiem nevēlos kāpt, un tādēļ izvēlos noteikti apmeklēt veco arku, centrālo laukumu, veco arku, strūklaku un veco tiltu. Lieki piebilst, ka neskatoties uz plānu, viss nebūt negāja tik gludi kā cerēts.
Pirmais, nejauši iekūlāmies vietējo tirdziņā, ņemama te nekā nebija, Ķīnas produkts ir Ķīnas produkts, un itāļu ādas izstrādājumi jau ar ir apnikuši. Pēc tam izrādās, ka lai tiktu uz veco arku vai vārtiem vislabāk ir iet caur centrālo laukumu, laukums liels, riņķī restorāniņi, pat sākām meklēt kur paēst. Bet tad es ieraudzīju grāmatu veikalu. Tas nekas, ka grāmatas tikai itāliski, tomēr tās ir grāmatas. Skaidra lieta, man tur bija jāiet iekšā. Vispār izskatījās, ka pilsētiņa gatavojas nekārtībām, jo laukumā dežurēja armija. Pēc vienas grāmatu bodes sekoja nākamā, un tā lēnām virzījāmies uz to arku.
Arku izrādās es jau biju redzējis braucot gan uz, gan no Sanmarino, tā sanāca pa ceļam. Tuvumā pat negāju – vecs mūris, ko tur redzēt. Tad devāmies meklēt nākamos pilsētas vārtus. Vispār jau pilsētiņa smuka, kārtīga un jūt, ka mūri ir veci. Nejauši iekūlāmies tādā kā vietējo tirgus laukumā, kas bija pārņēmis dažus kvartālus. Tad ieraudzījām ēstuvi un nolēmām nogaršot jauno makaronu ražu. Paēdām ļoti labi, makaroni ar sieru un garnelēm. Šogadējie makaroni tiešām bija tik labi, ka nemaz kečupu nevajadzēja. Paēdušiem mums bija slinkums vilkties uz vārtiem un nolēmām iet uzreiz uz tiltu.
Pa ceļam gan nopētīju vietējo tirgotāju tirdzniecības vietu standartizāciju. Centrālais elements ir mikroautobuss, no kura var izvilkt nojumi. Nojumi beigās ir viegli novākt un iepakot busiņā kā jumta bagāžnieku un mantas var vienkārši sabāzt autiņā un braukt mājās.
No tilta biju gaidījis ko vairāk, bet vienu gan var teikt, ja grib mūžīgu būvi, tad labāk ņemt akmens blokus. Vienīgā problēma, ka ejot atpakaļ uz centra pusi gar upes malu, tur nav īsti vietas gājējam, visu laiku jāuzmanās no mašīnām, sevišķi šaurākajās vietās. Ejot atpakaļ nākas visu laiku uzmanīties. Un tad tīri nejauši atrodam slaveno strūklaku. Pat negribu pieminēt, jo strūklaka nestrādā un izskatās visnotaļ noplukusi.
Saprotam, ka apskates objekti sevi ir izsmēluši, un dodamies uz Rimini pludmali, kur atpūsties līdz vilciena atiešanai. Pludmale forša – nedaudz vējaina, nav tik silts, lai gribētos peldēties, bet lai pagulētu saulītē – pašā laikā. Noslaistāmies te līdz brīdim, kad jāiet uz vilcienu.
Vilciens kavējas un diezgan ilgi, tas nozīmē, ka Milānā nonāksim ar nokavēšanos. Tā kā aiz loga satumst diezgan ātri, tad vienīgā izklaide ir grāmatas lasīšana. Vagonā nekas nenotiek. Ja izņemam kādu ģimenīti, kas nejēdz atrast savas sēdvietas, lai ar tās ir biļetē norādītas. Un kādu tieslietu studenti, kas šķiet brauc pa zaķi, jo visu laiku maina sēdvietas, līdz beidzot noparkojas kāda puiša klēpī.
Milānā mēs neko neskatīsimies, bet dosimies uzreiz uz autobusu, kas aizvedīs mūs līdz Bergamo lidostai. Tā kā lidmašīna lidos agri, tad esam paņēmuši viesnīcu netālu no lidostas. Galvenā sāpe ir par to, kā atradīsim ceļu pāri autostrādei. Viss izrādījās pavisam viegli, te cilvēki izlikuši zīmes un uz viesnīcu tikt bija viegli.
Šodien esmu noguris kā suns, paēdu un liekos gulēt.
26. septembris (Bergamo – Rīga)
No rīta ceļamies drausmīgi agri, viesnīca brokastis dod tādas pavisam vienkāršas, bet dikti jau ēst arī nemaz negribas. Paēdam un dodamies uz lidostu. Mājās tiekam bez nekādiem ievērības cienīgiem atgadījumiem.
