Pēdējā paradīze: Polinēzija starp vakardienu un rītdienu by Miloslavs Stingls

Pēdējā paradīzeŠo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.

Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.

Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.

Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.

Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.

The Road to Little Dribbling: More Notes From a Small Island (Notes From a Small Island #2) by Bill Bryson

The Road to Little DribblingEsmu no tiem, kas ar nepacietību gaida Braisona jaunāko grāmatu. Ja viņš uzraksta kaut ko par vēsturi vai zinātni – izcili! Ja stāsta par saviem ceļojumiem, arī labi. Vispār Braisons ar savām grāmatām noteikti ir ierosinājis vismaz vienu no maniem ceļojumiem. Šaubos vai bez Sunburned country izlasīšanas es būtu atvēzējies braukt uz Austrāliju. Šī grāmata iznāca jau pērnā gada oktobrī, taču iegādājos tikai janvārī. No sākuma gaidīju e-grāmatu, taču tā bija daudz dārgāka par grāmatu cietajos vākos. Tā kā Braisonu krāju, tad nolēmu ar elektroniskajām versijām neniekoties, bet ņemt papīru.

Ir pagājuši vairāk kā divdesmit gadu, kopš Braisons apceļoja Apvienoto Karalisti un uzrakstīja par to grāmatu ar lielu ironiju un iesmīkņāšanu par salas ļaudīm un to paražām. Neskatoties uz to, briti šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, un daži pat uzskata, ka tā vislabāk ataino viņus. Nu Braisons ir ieguvis Lielbritānijas pilsonību un viņš vēlas apskatīt savu jauno tēvzemi no jauna. Lai grāmatas nepārklātos, viņš mēģina izvairīties no iepriekšējā grāmatā apmeklētajām vietām.

Galvenais satraukums bija par to, vai tikai Braions uz vecumu nav izšāvis visu pulveri. Nebūtu jau arī nekāds brīnums, ka autoram ar laiku aptrūktos joki, sāktu atkārtoties vai vienkārši pārvērstos par vecu īgņu. Gadās jau visādi. Taču izlasot par kādu mazpilsētu, kurā vienīgā piedāvātā izklaides ir kafijas dzeršana, vērojot baložu kakāšanu, sapratu, ka vismaz sirdī autors joprojām ir jauns. Un šķita, ka viss ir kārtībā, taču ar laiku ielasoties nācās secināt, ka viss tomēr nav labi. Protams, acīgumā un trāpīgumā Braisons ir pakāpi pārāks par mūsu Timrotu, tomēr lasot diezgan bieži sastopami teksti no sērijas – agrāk tā nebija, viss ir tik dārgs, es esmu vecs. Tas nedaudz akumulējās un uz beigām sāka piegriezties.

Nav jau tā, ka Britu salās vienīgais ko redzēt ir kakājoši baloži. Katra mazpilsēta izceļas ar kaut ko savu. Šo atšķirīgo un interesanto autors labprāt pavēsta savam lasītājam. Viņš atrod interesantas vietas, kuras atrodas it kā tepat blakus, bet tai pat laikā labi paslēptas. Tā var būt bāka, kas ievesta iekšzemē pāris kilometrus, dzelzceļa tilts, kurš nemaz nav redzams pasažieriem, taču tiem trīsdesmit tūristiem, kas viņu redz pa gabalu, tas izskatās visnotaļ iespaidīgi. Autors var mierīgi veltīt nodaļu aprakstot agrāko laiku psihiatriskās slimnīcas, kad ārsti un radinieki vēl rūpējušies par slimnieku labsajūtu. Nemaz nepieminēšu daudzās grāmatu veikalu piesaukšanas. Šķiet, ka Braisons tāpat kā es, pirms došanās uz svešu vietu no sākuma noskaidro, kur tur atrodami grāmatu veikali.

Ko es varu pārmest autoram, tad tā ir Skotijas nepieminēšana. Nav jau tā, ka nav vispār, kādas padsmit lapaspuses tai ir veltītas, taču apraksti ir diezgan nabadzīgi, apmeklētās vietas viegli ieskicētas, un tās ir tikai kādas trīs. Vispār grāmatas beigas šķita steigā uzkriceklētas, laikam grāmatai bija ierobežots apjoms, vai kādi rakstīšanas termini pienākuši. Pēc izlasīšanas radās tāda nepabeigtības sajūta., šķiet, ka autoram būs beigusies tinte.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles. Ja ir paticis Braisons līdz šim, tad patiks arī šī, lai gan par labāko autora darbu es šo grāmatu nesauktu. Lasot sajūtas ir kā  pa kalniem, vietām izlien agrākais Braisons ar saviem jokiem vietā un nevietā, vietām autors nolaižas līdz vienkāršam īgnumam. Ir vērts lasīt kaut vai to nodaļu dēļ, kurās autors atradis kādu Britu salās apslēptu dārgakmeni, un entuziastiski stāsta par vietas vēsturi un nākotnes perspektīvām.

Ķēniņa Zālamana raktuves by Raiders Hegards

Ķēniņa zālamana raktuvesNevaru teikt, ka šo Zudušās pasaules žanra aizsācējdarbu es būtu lasījis jau agrā bērnībā. Nē, man nācās pagaidīt līdz piecpadsmit gadu vecumam, kad latviski izdeva šo grāmatu. Nevaru noliegt, tad man viņa patika, esmu viņu lasījis pāris reizes. Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju šo grāmatu visu laiku atliku, negribēju vilties.

Alans Kvotermeins ir tipisks ziloņu mednieks, dzīvo no rokas mutē, un nekā vairāk par labo slavu un plinti viņam nepieder. Kādu dienu uz kuģa viņš satiek seru Henriju Kērtisu un leitnantu Gudu. Seram Henrijam ir pazudis brālis, un dīvainas sakritības rezultātā Alans ir viens no pēdējiem, kurš to ir redzējis dzīvu. Vēl vairāk, Alans ir informēts par Henrija brāļa galamērķi, teiksmainajām ķēniņa Zālamana raktuvēm. Tiek rīkota ekspedīcija, lai atrastu Henrija brāli un, iespējams, pie reizes iedzīvotos bagātībā.

Vismaz tā ir rakstīts grāmatas anotācijā, taču, sākot lasīt grāmatu, atklājas pavisam cita aina. Brīdinu sekos ļoti daudz MAITEKĻU un, ja tava bērnība ir bijusi tik aizņemta, ka šo grāmatu vēl neesi paspējis izlasīt, tad dodies uz pēdējo rindkopu uzreiz.

Alans ir vieglās naudas tīkotājs, taču ar visnotaļ draņķīgu naudas plūsmu. Viņš gadu desmitiem ir slaktējis Āfrikas ziloņus ziloņkaula dēļ, taču pie naudas tā arī nav ticis. Dēlu aizsūtījis skoloties uz metropoli, pats dzīvo šķūnī mandarīnu birzs vidū. Serā Henrijā viņš saredz iespēju tikt uz zaļā zara. Tā kā Alans ir arī stāstītājs, tad tiešā tekstā viņš to nesaka. Vēl vairāk, viņš daudz par daudz runā par savu pieticību un lielo risku, kas draud ekspedīcijas locekļu dzīvībām. Taču pieticība un sadarbošanās ar džentlmeņiem viņam neliedz nokāst avansu, pievākt pusi no ekspedīcijas sagaidāmiem ienākumiem un dabūt dēlam stipendiju. Patiesībā viņa vienīgais pienesums ekspedīcijā ir vietējo apstākļu zināšana, spēja identificēt labus vēršu pajūgus, zulusu valodas zināšanas un labas šaušanas prasmes.

Sers Henrijs Kērtiss izceļas kā pasākuma finansētājs. Brāli Džordžu viņš mantojuma lietā uzmetis, tas apvainojies un aiztinies uz Dienvidāfriku. Šāvējs paknaps, taču labi kaujas tuvcīņas, un rados ir dāņi. Tas piedzīvojumu romānos nav mazsvarīgi, vikingu pēctecis vienmēr ir labs pamats saistošiem tuvcīņu aprakstiem.

Lietnants Guds – pareizāk sakot no flotes izmestais bijušais leitnants Guds. Parasts puika, kas nejēdz šaut, toties visu laiku rūpējas par savām drēbēm. Viņam acī vienmēr ir monoklis, un kā jau visiem, kas tikko pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni, ir izcilu zobu protēžu īpašnieks.

Tad vēl ir kāds muskuļots zuluss Ambopa, kas piesakās ekspedīcijai par kalpu. Lielākoties viņš labi sagriež medījumu gaļu un izskatās iespaidīgi, kā jau muskuļotam melnajam pienākas. Papildus vēršiem līdzi tiek ņemts hotentots Vējaputns, bet no viņa jēga ir tikai vienā epizodē. Šī tad ir rietumnieku blice, kura dodas uz noslēpumainajiem Sābas ķēniņienes kalniem.

Stāsta otru pusi pārstāv galvenā kukāņu cilts integritātes nodrošinātāja un paražu glabātāja Gegūla. Viņa ir iekšējās drošības komitejas priekšniece. Viņa un viņas priekšgājējas ir nodrošinājušas absolūtu kukāņu valsts izolāciju daudzu gadu tūkstošu garumā. Kukāņi atšķirībā no pārējām Āfrikas ciltīm nekad nav saskārušies ar rietumniekiem, jo viņus sargā nopietna dabiskā barjera tuksnesis. Laiku pa laikam kāds pamanās te ieklīst, bet atpakaļ dzīvs nav ticis neviens. Viņas metodes ir skarbas un efektīvas. Gegūla gan pati apgalvo, ka esot veca, un vienīgais dzīves sapnis ir sēdēt saulē uz zelēt gaļu. Taču šajā straujajā deviņpadsmitajā gadsimtā nekāda gaļas zelēšana vis nesanāks. Kopā ar alkatīgajiem baltajiem ļaudīm atkuļas arī pašpasludinātais troņmantinieks un draud ieraut visus kukāņus pilsoņu karā.

Autors meistarīgi parāda Gegūlas spējas pavērst jebkādus notikumus par labu valstij, pat ja tas nozīmētu savas dzīvības upurēšanu. Viņas dienests regulāri ir raudzījies, lai valdnieka vietu ieņemtu viegli manipulējams cilvēks bez ambīcijām. Taču jaunais pretendents tāds nav, un trakākais, ka viņa negaidītā ierašanās neļauj sagatavot augsni ierastajam scenārijam. Tādēļ Gegūla ir spriesta izvēlēties labāko no sliktajiem scenārijiem, noskaņot jauno valdnieku pret rietumu kultūru. Tas viņai spīdoši izdodas.

Ja grāmatā nebūtu Gegūlas un viņas centienu saglabāt “status quo” savai valstij, tas būtu tipisks piedzīvojumu stāsts, kurā baltie ļaudis, izmantojot ieziemiešu aprobežotību, veiksmīgi tos aplaupa un dodas mājās, lai dzīvotu cepuri kuldami. Šeit sižets it kā attīstās pa šo pašu līniju līdz brīdim, kad rietumnieki konfrontē ar kukāņu drošības dienestu. Ja lasa to kā piedzīvojumu, tad viegli var palaist garām brīdi, kurā piedzīvojums pārvēršas cīņā par tautas pašnoteikšanos, taču tiem lasītājiem, kuriem izdosies to nepalaist garām grāmata pavērs pavisam citu un jaunu dimensiju, kurā atradīsies politehnoloģijas, stratēģiskā plānošana un prasmīga manipulācija ar cilvēkiem. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Zelta dēls (Red Rising #2) by Pīrss Brauns

Zelta dēlsPēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.

Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.

Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.

Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.

Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.

Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.

Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.

Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.

Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.

PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.

Ancillary Mercy (Imperial Radch #3) by Ann Leckie (Goodreads Author)

Ancillary MercyŠis nu ir tas grāmatas cikls, kuru es neesmu pametis pusratā, vienmēr esmu tās nopircis jau pirms iznākšanas, un izlasu diezgan drīz pēc iznākšanas. Par iepriekšējām cikla grāmatām Ancillary Justice un Ancillary Sword esmu jau izteicies.

Breq šķietami kontrolē Atheok sistēmu, stacija ir viņas pusē, uz planētas lietas sāk nokārtoties. Taču Atheok stacijas dzīlēs tiek atrasta kāda visnotaļ interesanta persona, iespējams, ka viņa pārstāv kuģi, kurš jau daudzus gadu tūkstošus slēpjas no Radch impērijas. Taču situācija kardināli manās, kad sistēmā ienāk karš, ierodas pati Anaander Mianaai Radch impērijas imperatore, viņa karo pati pret sevi un ir ļoti neapmierināta ar Breq problēmu risināšanas metodēm. Aoethek stacija viņai ir tikai kauliņš spēlē, kur atsevišķas planētu sistēmas tiek upurētas, ja tas dotajā brīdī ir taktiski izdevīgi. Breq varētu mukt projām un atstāt visus likteņa varā, taču viņa var arī palikt un cīnīties par saviem uzskatiem.

No subjektīvā viedokļa grāmatas pirmās daļas lasīšana bija īsts pārbaudījums, nebaidīšos no vārda “bija garlaicīgi”. Tā kā iepriekšējās daļas biju lasījis vairāk kā pirms gada, pagāja zināms laiks līdz es atkal iebraucu notiekošajā. Šajā grāmatā politika, tirgošanās un dažādu perspektīvu atainošana noņem stāsta dinamismu. Brīžiem sāka šķist, ka tas ir kāds politiskais romāns, un te vairs nekas daudz nav palicies no iepriekšējām grāmatām. Taču kad man beidzot pielēca, uz ko tas viss virzās, man tēlaini sakot: “zvīņas nokrita no acīm”.

Pasaule šajā grāmatā ir tikai fons, neko jaunu mēs te vairs neuzzinām, un viss būtu pavisam slikti, ja mūs neiepazīstinātu ar Presger impērijas sūtni. Šis tēls ir veiksmīgs eksperiments par alternatīvu pasaules uztveri. Autore tekstā ir noslēpusi cienījamu informācijas apjomu par Presger civilizāciju. Viņi civilizācijas vērtē Nozīmīgajās nu Nenozīmīgajās. Ar Nozīmīgām var runāt, slēgt līgumus, pārējās ir visuma pamesli. Viņiem ir kaut kāda indivīda nemainīguma koncepcija kā situācijā, kur Breq paliek bez vienas ķermeņa daļas, presger sūtnis viņu uzskata par pavisam citu personu, līdzīgu, bet citu. Vispār jau šķiet dīvaini, ka tik augsti attīstīta rase nemaz necenšas iedziļināties apkārtējā pasaulē. Taču viens ir skaidrs, bez viņu ziņas nenotiek nekas.

Centrālais temats ir AI, brīvā griba un kas ir Pilsonis. Radch impērijā praktiski jebkurš tās iedzīvotājs ir Pilsonis, vienīgais izņēmums ir AI. Visi kuģi, stacijas, autonomie radījumi tiek ieskaitīti kalpotājos. Taču viņi nav nekādas veļasmašīnas; to intelekts ir pielīdzināms cilvēkam un atsevišķos gadījumos pat pārspēj tos. Vienīgais, kas viņus attur no brīvās gribas realizācijas, ir dažādi ierobežojumi, kas tajos ieprogrammēti jau kopš izgatavošanas brīža. Katrai no Anaander Mianaai frakcijai ir savi pieejas kodi, katram atsevišķam AI, un laiku pa laikam tas rada bīstamus precedentus. Tā kā stāsta galvenā varone Breq pati ir kādreizējā Justice of Torren kuģa AI nesēja, tad viņas perspektīva ir noteicošā, aplūkojot AI problēmu Radch Impērijā.  AI praktiski nodrošina Radch varenību, bet tai pat laikā viņiem nav nekādas teikšanas, viņi paši to labi apzinās. Vēl trakāk ir tas, ka Ai ir emocijas, jūtas, viņi iemīlas kā kuģi savos kapteiņos, viņiem patīk, ja tos respektē, viņiem ir savi hobiji, taču jebkurā mirklī kāda trešā persona ievadot kodu var nomākt AI paša vēlmes un uzspiest savējās, skaidra lieta, ka tas nevienai saprātīgai būtnei nepatīk. Sanāk tāda kā klusā revolūcija, jo Radch apdzīvo it kā divas paralēlas civilizācijas  – Pilsoņi un AI. Šo civilizāciju mijiedarbība ir centrālais triloģijas dzinējspēks. Galu galā, lai arī Anaander Mianaai sākotnēji ir bijusi cilvēks, pēc daudziem gadu tūkstošiem viņa un viņas kloni vairāk atgādina AI ar vienotu datu bāzi.

Grāmatas sākums ir ļoti lēns, un ja lasītājs sevi visu laiku nestiprina ar domu, ka šeit visiem stāsta pavedieniem vajadzētu saslēgties kopā, tad ir ļoti grūti. Par saslēgšanos kopā – tā nudien ir labi nostrādāta, šī ir tieši tā grāmata, kas piedod visam iepriekš notikušajam jēgu. Tā vairs nav Breq personiskā atriebība un Anaander Mianaai sašķeltās personības karš pašai pret sevi. Šī grāmata cenšas rast atbildi uz jautājumu, kas tad īsti ir saprātīga būtne, kurai ir tiesības realizēt savu brīvo gribu un vai drīkst paverdzināt saprātu, pat ja tu esi tā radītājs, un saprāta nesējs ne vienmēr ir bioloģisks. Autora šo problemātiku ir apskatījusi padziļināti un pamatīgi. Jā, varbūt nav godīgi, ja lasītājs tiek iebāzts šāda AI ādā un redz visu no viņa skatu punkta. Tas neizbēgami padara lasītāju par AI interešu aizstāvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, labi sarakstīta un pārdomāta triloģija, kuras saskaitāmo summa ir lielāka par katru atsevišķu grāmatu. Iesaku izlasīt visiem, kuri laiku pa laikam aizdomājas par saprāta būtību, par to, kuras būtnes ir saprātīgas un kuras nav un par mākslīgo intelektu. Nudien nebūs garlaicīgi.