Лорд. (Небесные дороги, #1) by Николай Степанов

Reizēm man gadās noiet neceļos, un sērijas “Фантастический боевик” grāmatu lasīšana ir mans guilty pleasure. Tā arī neesmu spējis sev izskaidrot to, kādēļ es noraujos no ķēdes, un tā vietā, lai lasītu patiešām labas grāmatas, es riskēju uzrauties uz viduvēja fantāzijas gabalu, kura sižets ir tikpat neparedzams kā meksikāņu seriāls.

Leonīds Carkovs kādu dienu pastaigājas un neatgriežas mājās. Viņu nolaupa un izved cauri Membrānai. Kardom karalistē karalis guļ uz nāves gultas, sākas cīņa par varu. Troņa pretendentu ir daudz, taču galvenais ir kāds spēks, kurš līdz šim sevi nemaz nav afišējis. Varbūt šie notikumi ir sagadīšanās, varbūt rūpīgi izplānots plāns. Leonīdam nākas to visu uzzināt pašam, riskējot ar savu dzīvību.

No Stepanova es nekādu šedervu negaidīju, pat laikos, kas krievu fantāzija savas novitātes dēļ šķita meistarības virsotnes, man autors kotējās kā vidēji labs un lasāms. Viņš mīl savos standarta sižetos iepīt pāris standarta lietas, kuras man īsti nekad nav patikušas. Pirmā ir galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi, tie vairāk atgādina astoņdesmito deviņdesmito gadu pornofilmu scenārijus (amazones, nimfomānes utml., kas uzvestas ar fantāzijas piesitienu). Nekādu pievienoto vērtību lasītājam tas nedod, bet varbūt esmu pārāk cimperlīgs. Otra lieta ir varoņa dzīvošana nezinot par savām superspējām, tās vienmēr māca kāds vecs vīrs. Šoreiz vecais vīrs māca sapnī. Leonīds guļ, bet patiesībā viņš trenējas matriksā. Skaidra lieta, ka ar tādiem nosacījumiem autors var pārāk neaizrauties ar tēla veidošanu, viņš visas spējas pie vajadzības nosapņos.

Pasaule sākotnēji solās interesanta, tā sastāv no virs zemes lidojošām milzīgām salām. Lidojumu nodrošina kāds augs viala, kas palielina salas celtspēju. Jo īpašnieka sala augstāka, jo augstāks statuss. Papildus eksistē vēl mākoņu ceļi, pa kuriem staigāt var tikai lordi. Taču tās ir tikai ieskicētas dekorācijas, jo autors pasauli tikpat kā neizmanto. Tik vien kā amazones, džungļi, pilsētas un ezeri. Neprasiet man, kā lordu mākoņu ceļi sinhronē augstumu, ja kāda sala paceļas augstāk vai nolaižas zemāk – maģija.

Galvenais varonis – nav jēgas runāt par viņa izaugsmi, viņš iet uz galvaspilsētu kā pa dzeltenā bruģa ceļu, laiku pa laikam nokniebjas ar kādu jaunkundzi, atklāj pa superspējām un gāž no kātiem naidniekus bariem. Sekundārie varoņi ir specdienestu vadītāji, bet tie tikai cenšas apslāpēt dumju uguni un reaģē uz ļaunā tēla izraisītajiem notikumiem. Kardom karalistē ir daudz slepeno dienestu, bet visi kaut kā nogulējuši valsts apvērsuma organizēšanu, kurā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Skaidrs, ka ar tādiem padotajiem tālu nevar tikt, un specdienestu vadītājiem ar visu jānodarbojas pašiem.

Antagonists ir no tiem, kuri ja tu viņam nejauši uzkāpsi uz kājas tramvajā, sekos tev līdz mūža beigām ar mērķi atriebties. Viņam piemīt arī šis tas cilvēcisks bez atriebšanās, fināla cīņā viņam patīk izrunāties par dzīvi, saviem plāniem un pretinieku bezspēcību. Atšķirībā no Leonīda, ļaunajam tēlam vismaz ir skaidrība, ko viņš dara, un kādēļ darbi jāplāno uz priekšu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet ir daudzas labākas lietas sarakstītas. Pat šim pašam autoram ir agrāk izdevušies labāki darbi. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Gribētos domāt ka nē, bet nekad jau nevar zināt.

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.

Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.

Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.

Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.

Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

ПАГУБА by Сергей Малицкий

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.

ДОРОГИ СМЕРТНИКОВ by Артем Каменистый

Timura un viņa komandas piedzīvojumi turpinās. Patiesībā gan jāatzīst, ka grāmatas sākumā visa viņa komanda ir viņš viens pats. Neskatoties uz to, Timurs veic Šekltona cienīgu ceļojumu pa Antarktīdu labākajās britu jūrnieku tradīcijās. Bet laika gaitā komanda savācas, un nu jau ir skaidrs, ka Timuram lemts kļūt par pasaules likteņa lēmēju.

Grāmatas lielākā daļa tiek veikta Timura piedzīvojumu aprakstiem, gan kā pārtikt piekrastes ūdeņos nodarbojoties ar garneļu ķeršanu, gan kā izdzīvot seno kara mantojuma ielenkumā. Paralēli netiek aizmirsta Seula zaķa lietas izmeklēšana un Impērijas prinča Monka ģeopolitiskās spēles.

Jāatzīmē, ka neskatoties uz manām bažām šis cikls otrajā grāmatā vēl nezaudē savu pievilcību. Ir jau tāds maģijas un šaujampulvera apkopojums, bet nav tādu supervaroņu, kas ar visu mierīgi tiek galā. Pat tie, kas šeit skaitītos ļauno godā, nemaz tik absolūti ļauni. Arī viņus vairāk vada savas intereses nevis kaut kāds globāls nedarbs kā visu cilvēku nogalēšana vai planētas iznīcināšana. Viņiem tas iespējams nemaz nav vajadzīgs. Kaut gan uz grāmatas beigām es vairs tik pārliecināts nebiju. Noslēpumainajam melno ordenim nez kāpēc ir vajadzīgs vienā vietā nogalināt pārsimttūkstošus cilvēku. Skaidra lieta, tas nav uz labu. Ja ar šāda upura palīdzību viņi atvērs vārtus uz elli, tad būšu grāmatas autorā ļoti vīlies.

Ir gan viens neliels mīnuss, Timuram nonākot uz kontinenta, nez kādēļ izmainās raksturs. Ja agrāk viņš, stepju dēls, nebaidījās nepazīstamos vispirms nogalēt un tad uzdot jautājumus, tad tagad viņš sācis rīkoties pavisam diametrāli pretēji. Uzticas katram svešiniekam, bieži aizmirst par piesardzību, tā vien sāk likties, ka patiesais domātājs ir bijis viņa stepē atstātais zirgs.

Kopumā grāmata atzīstama par lasāmu lieku 8 no 10 ballēm. Skaidrs, ka vientuļā varoņa nelielās brigādes ceļš uz panākumiem diez vai ir atzīstams par kaut ko jaunu fantasy žanrā. Arī globālas sazvērestības teorija šajā žanrā ir diezgan nodrāzta tēma. Autoram tomēr ir izdevies visu daudz maz sabalansēt, nepārvēršot visu par „hack and slash” gabalu.

ВРЕМЯ ОДИНОЧЕК by Артем Каменистый

Šī grāmata ir pirmā no cikla Безымянная Империя. Es personīgi šim ciklam dotu nosaukumu „Timurs un viņa komanda”. Darbība noris uz Zemes, tikai nevar saprast, kur šī Zeme atrodas. Iespējams, ka tā ir mūsu nākotnes Zeme, kas daļēji iznīcināta globālā karā. Iespējams, ka tā ir kaut kāda paralēlās pasaules zeme, kur Austrālija apgriezta ar kājām gaisā. Pēc lielās globālās kataklizamas uz Zemes izveidojās Impērija, kas vairāk vai mazāk sevī ietvēra visas apdzīvotās valstiņas. Impērija pastāv jau vairākus gadu tūkstošus, tomēr nāk pārmaiņu laiks, un daudzi ir sarosījušies, lai izjauktu ierasto kārtību.

Grāmatas galvenais varonis Timurs, stepē uzaudzis debesu cilvēku dēls, savas dienas vada jādelēdams riņķī ar zirgu, šad tad klausoties vecātēva un tēva gudrības, pa reizēm nogalējot pa kādam konkurējošās cilts pārstāvim, un trenējoties šaušanā ar loku. Ierastā kārtība mainās, kad viņa dzimto jurtu iznīcina dīvains cilvēks melnā apmetnī, un ne jau šā tā, bet ar helikopteru (par tādu aparātu eksistenci viņš ir informēts no sava tēva). Stepes pārstāvji ir nolēmuši mainīt savu ģeopolitisko situāciju un atgūt impērijai zaudētās zemes. Tādēļ tiek nolemts sūtīt Timuru uz Impēriju apsildīt degunu un realizēt pareģojumu.

Paralēlās sižeta līnijas mums stāsta par dīvainu meitieti, kas nez kādēļ laiku pa laikam nogalina civiliedzīvotājus ar maģijas palīdzību, sava daļa tiek arī viņas vajātājiem un „Zaķiem”. Kas ir zaķi, es nezinu? Autors neko sīkāk nepaskaidro, iespējams, tie ir kādi elfveidīgi meža iemītnieki, kas dzīvo labilā pamiera stāvoklī ar Impēriju. Viņiem ļoti nepatīk, kad tiek nogalināts kāds no viņu cilts. Par sodu parasti tiek noslaktēts viss ciems, kur šāds gadījums ir noticis.

Tad vēl mums ir izmeklētājs Seuls, kurš nodarbojas ar viena zaķa slepkavības izmeklēšanu, un princis vārdā Monk, kas faktiski pārvalda Impēriju. Autors visas šīs sižeta līnijas ir savērpis kopā diezgan meistarīgi, cenšas sižetu nepadarīt pārāk paredzamu un tai pat laikā izvairīties no megaatrisinājumiem. Jāatzīst, ka lielākoties viņam tas izdodas diezgan labi. Izņemot brīnumainu kuģa uzpeldēšanu, bet tur nu neko nevar darīt, neļaus tak galvenajam varonim nosalt.

Kopumā grāmata interesantāka par Haitanas cikla grāmatām, cerams, ka šāds līmenis saglabāsies līdz beigām. Galvenajiem varoņiem pat ir rakstura iezīmes un sarežģīti personiski motīvi (kuri lasītājam laika gaitā tiek atklāti), diezgan neraksturīgi mūsdienu krievu fantasy, tur parasti klopē ienaidniekus tāpat vien, lai pa kājām nemaisās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Tīri lasāma.

ГАРНИЗОН by Игорь Недозор

Šis ir grāmatas ПЛАЦДАРМ tiešs turpinājums. Pirmā sērijas grāmata, šķita ja ne daudzsološa, tad vismaz lasīšanas vērta. Tā nu pamanījis, ka iznākusi otrā sērijas grāmata, iepirku elektronisko versiju un izlasīju.

Padomju karavīru piedzīvojumi magu pasaulē turpinās. Viņus ir pašu valdība steigā pametuši, palikušie mēģina nodibināt kontaktus ar vietējiem pamatiedzīvotājiem un izveidot bāzi tālākām operācijām. Cerības, ka pēc viņiem kāds atgriezīsies ir minimālas, starppasauļu vārti ir aizvērušies, materiāli tehniskā bāze daļēji evakuēta, palikušajiem jākuļas ar to, kas ir. Nav vairs ne miņas no pirmajā daļā novērojamā pārākuma. Resursi ir visai ierobežoti, un ar tiem ir visai grūti realizēt savus plānus. Galvenais plāns ir saglabāt no zemes atnestās zināšanas un izveidot pašiem savu valsti.

Skaidra lieta, ka viņiem ir ārējais ienaidnieks, tā ir kaut kāda sena mistiska magu sekta, kuras uzdevums ir pamodināt savu sen aizmigušo dievu, lai atkal atsāktos tumsas valstība visā pasaulē. Skaidrs, ka šādā pasaulē ir visai grūti ieviest komunismu un vēl grūtāk veikt vispārēju elektrifikāciju.

Kopumā grāmata standarta „bej vraga”. Nav šaubu, kuri lasītājam ir savējie, tie ir zemes iedzīvotāji. Viņu pretinieki simpātiski varētu šķist tikai cilvēkam, kam patīk ar nazi čikāt cilvēkus. Grāmata ir „action based” un pie lasīšanas notur tikai darbība, jā, arī pasaules apraksti nav slikti, bet nekā cita jau tur nav. Personāžu domas vairāk līdzinās stratēģiskās datorspēles spēlētāja domām. Izplānojam, savācam resursus un realizējam, mainās situācija mainām plānu. Kaut kur nomalē attīstām savu bāzi, cik varam apgreidojam un dodamies karā, nedaudz politikas un tirdzniecības.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet tāda smadzeņu tukšgaitas nodrošināšanas grāmatiņa. Ja neesi lasījis sērijas pirmo grāmatiņu, tad var arī netērēt laiku šai.

НЕВМЕНЯЕМЫЙ СКИТАЛЕЦ by Юрий Иванович

Šī nu ir Kremoniādes sestā grāmata. Šoreiz autors ir sapratis, ka galvenais varonis Kremons ir attīstījies par daudz un nolemj cirst problēmu pašā saknē. Grāmatas sākumā mūsu varoņa stati tiek nonullēti. Tas izpaužas kā totāls atmiņas zudums, pazušana pēckara jukās, izkropļošana līdz nepazīšanai un maģisko spēju zaudēšana. Tā kā varonis nu ir zudis, viņu ceremoniāli apbērē un dzīve turpinās. Enormijas karalim ir plāns sagraut verdzību visā pasaulē. Tā teikt, parādīsim feodālās iekārtas pārākumu pār vergturu iekārtu. Skaidrs, to vislabāk izdarīt iekarojot Mesaloniju (vergturu bastions). Kā par laimi arī Kremons ir nonācis šajā valstī.

Tipiska šī autora grāmata, bērnišķīgi naiva, bet ar saistošu sižetu un dekorācijām. Galvenajiem varoņiem viss iet kā smērēts, visas problēmas atrisinās uzreiz. Arī galvenais varonis nonāk labās rokās un viņam visas grāmata gaitā reālas briesmas nedraud. Kas tad sitīs apdegušu idiotu? Šoreiz labie tēli tiek taupīti labāk kā ASV karavīri, viņu mirstības procents kara apstākļos ir salīdzināms ar pieļaujamajiem strojbata zaudējumiem mācību laikā (tas ir praktiski neviens). Ļaunie gan, protams, mirst bariem, bet tāds jau viņiem liktenis.

Arī labo personāžu iekšējie motīvi, joprojām ir bērnišķīgi vienkārši – nest labo pasaulē. Arī ļaunie tēli neizceļas ar īpašu iekšējo pasauli, viņi ir mantkārīgi pedofili ar kriminālu pagātni. Protams, viņiem patīk esošā kārtība. Īsti gan nav skaidrs, kā viņi ar tik vienkāršu pasaules uztveri ir spējuši noturēties pie varas daudzus gadsimtus. Tā kā sižets sanāk ļoti polarizēts labie un ļaunie, bet arī tas ir raksturīgs šim autoram.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt gan iesaku tikai tiem varoņiem, kas ir spējuši izturēt iepriekšējās piecas. Literārās vērtības viņā neatrast, pilna ar standarta risinājumiem, nekādas dižās filozofiskās domas tur neparādās. Uzmanību pie grāmatas notur tikai interesantā pasaule.

Охотник. Покинутый город by Андрей Буревой

Šī ir cikla trešā grāmata. Darts beidzot ir iestājies magu Akadēmijā, un, šķiet, viss būs kārtībā. Bet skaidra lieta, ka vecie ienaidnieki un ienaidnieces nesnauž. Un ņemot vērā Darta spējas iegūt sev jaunus ienaidniekus, vecajam pulkam klāt nāk jauni. Beigu beigās puisim nekas cits neatliek kā vien sadarboties ar savu lielo mīlestību un ienaidnieci Mēriju, lai izpētītu Pamesto pilsētu, vietu, kurā galu ņēmušas jau vairākas magu ekspedīcijas.

Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Teikšu godīgi – neko. Sākot lasīt jau zināju, ka šī būs kārtējā fantasy lubene ar standarta scenāriju, klišejiskiem varoņiem un darbību, kas risināsies tik spraigi, lai novērstu lasītāja uzmanības no detaļām. Lasīju vairāk aiz inerces, domāju, ja jau divas pievārēju, tad veltīšu divas stundas no savas dzīves, lai izlasītu arī trešo. Inerci pastiprināja arī fakts, ka reiss Maskava – Rīga aizkavējās un veselu lieku stundu nācās sēdēt lidmašīnā, gaidot, kamēr Krievijas robežsargi veiks divu ASV tantuku ekstradikciju no valsts. Bet nu atpakaļ pie grāmatas.

Autors, kā jau tas bieži gadās garāka cikla rakstu darbiem, īsti nezina ko darīt ar savu varoni. Priekšā liktās problēmas kļūst arvien globālākas, un, lai varonim nebūtu galīgs dzīves pabērns, viņa spējas tiek attīsītas lēcienveidīgi pateicoties negaidītiem atklājumiem un labiem artefaktiem. Varonis Darts laika gaitā ir kļuvis par, datorspēļu analoģijās runājot, nočītotu personāžu, kas spēlē „god mode”. Tas stāstu padara garlaicīgu un neinteresantu. Jā, dažas idejas nav peļamas bet realizācija tāda pavirša un nesaistoša. Dažas sižeta līnijas sākas un vienkārši pazūd, oriģinālākā jaunā sižeta līnija – Darta apmeklētās priekamājas nez kādu iemeslu dēļ nākamajā rītā nodeg, kāpēc mēs tā arī neuzzinām.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nav īpaši lielas jēgas lasīt, ja pa rokai ir citas grāmatas. Nelīdz arī autora mēģinājumi aprakstīt varoņa iekšējos pārdzīvojumus, kas saistīti ar viņa mīlestības izpausmēm pret Mēriju.

Šai grāmatai vāka bildes nav, jo viņa vēl nemaz nav iznākusi. Izlasīju „samizdata” variantu, varbūt ar to izskaidrojama sižeta dīvainības, viņu neviens nav rediģējis. Lai vai kā, ceturto daļu noteikti nelasīšu.

ОХОТНИК. ПУСТОШИ ДЕМОНОВ by Андрей Буревой

Otrā grāmata, kas veltīta topošajam magam Dartam un viņa piedzīvojumiem. Puisim joprojām nav izdevies iekļūt magu Akadēmijā, tur pie vainas ir viņa ienaidnieki. Tā nu Darts nodarbojas ar dārgumu meklētāja rūpalu seno magu mītnes vietās. Tiek sakomplektēta dārgumu meklētāju komanda un uzsākts visai veiksmīgs bizness, bet diemžēl ienaidnieki Dartu atrod arī šeit, un viņam atkal nākas laisties lapās.

Nu ko lai saka, sērija tomēr saucas „fantastiskais bojeviks”, sižets tiešām ir žanram atbilstošs. Galvenais ir darbība. Tā nu te ir pa pilnam, cīņas ar dēmoniem, brīnumaini artefakti, seni noslēpumi un galvenā varoņa progress maģijas jomā. Autors laikam ir apjautis, ka gluži bez jūtām grāmata ar’ neko prātīga nebūtu un izvēlējies sižetā iepīt Darta un viņa galvenās arhi-ienaidnieces savādo sadomazohisko mīlestību. No Darta puses tā kā baidās, bet tomēr mīl un no Mērijas puses, tā kā mīl bet rases tradīcijas prasa mīļoto pārbaudīt uz fizisko un garīgo izturību – lasi paspīdzināt.

Grāmatiņa kopumā ir nedaudz sliktāka par iepriekšējo. Galveno uzsvaru autors licis uz galvenā varoņa finansiālās situācijas uzlabošanu, lai šis sekmīgāk varētu cīnīties pret saviem ienaidniekiem. Ja šīs pasaku valsts ekonomiskajai situācijai pieiet ar racionālu prātu, tad daudzas lietas šķiet dīvainas. Daudzi biznesi, kuru pakalpojumi maksā tik astronomiskas summas, ka vidēji viņiem sanāk viens klients desmit gados, bet nu labi tā taču ir tikai pasaka. Bet neskatoties uz trūkumiem lasījās raiti un no garlaicīgas pārvietošanās no punkta A uz punktu B uzmanību spēja novērst. Kopumā lieku 6 no 10 ballēm.

1 2 3 … 7 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …