Navigate / search

Kad būs uzvarēts laiks by Autoru kolektīvs

kad būs uzvarēts laiks

Pat “Fantastikas pasaules” sērijā ir grāmatas, kuras no bērnu dienām ir zināmas kā švakas. Šī ir viena no tām, autori savus darbus sarakstījuši laikā, kad neviens PSRS īsti fantastiku neprata rakstīt. Rakstīt jau rakstīja, taču stāsteļi bija tādi – nekādi. Nelīdzēja nedz žurnālos izsludinātie konkursi, nedz citi mēģinājumi žanru iekustināt. Neviens nevēlējās ielaisties šajā visnotaļ riskantajā pasākumā. Rakstīja par lietām, kas parastajam cilvēkam saprotamas, un fantastika bija tuvā nākotne. Labi, Jefremovs nez kādēļ aizjoza visiem pa priekšu, taču vairākums izlēma neriskēt.

Lai cik skumji tas nebūtu, šajā stāstu krājumā visinteresantāk ir lasīt priekšvārdu. Tajā kāds A.Līdums, acīmredzot tā laika autoritāte, ir izpaudies uz pilnu klapi. Sākumā paslavējis vecmeistarus un ar iebildēm atsaucies uz Azimovu, viņš ķeras vērsim pie ragiem. Ārzemēs rakstnieks pat gribēdams nespēj uzrakstīt kvalitatīvu fantastiku, kur nu vēl zinātnisku. Buržuāzijas klapes liek tam ciniski ņirgāties par proletariātu un izsmiet komunismu. Nemaz nerunājot par fantastikas lubu literatūru. Tie, kas saprot, raustās no kapitālisma žņaugiem un neizvēršas. Bet varenajā PSRS viss ir vislabākajā kārtībā, zinātniskās fantastikas autori lauž jaunus ceļus. Viss būtu jauki, ja vien šeit atrodamie stāsti nebūtu pasūdīgi. Iespējams, ka man tagad ir buržuju klapes uz acīm, bet, ja tā ir taisnība, tad tādas man ir bijušas jau bērnībā.

Bet nu par katru stāstu atsevišķi:

Hellēņu noslēpums – kāds no Jefremova īsstāstiem par Otro pasaules karu un kādu tēlnieku, kurš ieciklējies uz savas mīļotās statuju. Karš viņu nav saudzējis, un iegūtās traumas nodrošina, ka ar standarta materiāliem viņš vairs nekad nestrādās. Bet atrodas labs dakteris, kas ar psihoterapijas un halucinogēnu palīdzību, ļauj viņam atrast risinājumu. I cilvēkam dzīvē jēga nezūd, i teorija par paaudžu atmiņu apstiprinās. Varbūt ideja šim stāstam ir laba, bet tās pamatojuma izklāsts bija tāds tehnobabble, ka maz nelikās. Liktu 5 no 10 ballēm.

Puisēns – runājot autora varoņu vārdiem: “Tu man esi draugs, bet patiesība ir dārgāka” stāstā ir šis tas interesants, taču interesantais parādās reti un ir pārāk izplūdis. Arheologi atrod lidojošo šķīvīti, kas te nonācis jau dinozauru laikmetā. Un kāda ekipāžas locekļa atmiņas ir vēl saglabājušās. Skaidrs, ka arheologa dēls teicamnieks, tiek izraudzīts par “puisēna” atmiņas nesēju. Klasē viņu visi apskauž un viņa noslēpumainību ciena. Pretī klasesbiedri saņem alegoriskus vēstījumus par dzīvi kosmosa kuģī, un kā tas ir, lidot prom uz visu dzīvi, un par to, kā tas ir, kad tu nemaz citu dzīvi nepazīsti. Labākais darbs visā krājumā 7 no 10 ballēm. Vismaz paliek atmiņā.

Klīnika “Dižais Piekūns” – trakoti garlaicīga spriešana par to, kā padarīt cilvēkus jaunākus. Ir gan viens, bet atjaunojot ķermeni pazūd atmiņas. Skaidra lieta, ka neviens zinātnieks uz to neparakstās – ej un mācies visu vēlreiz, raksti disertāciju un tā joprojām. Kad viens atradies, tad viņu un lasītāju autors izved ekskursijā pa klīniku un izrāda bioinženierijas sasniegumus. 3 no 10 ballēm.

Leonardo – stāsts par izgudrotāja atbildību. Ja tu kaut ko izgudro, tad tev arī jāatbild par sekām. Visi jau zina, ka Leonardo ar izgudrošanu problēmu nebija. Piesēdās, lai izgudrotu pasta karieti, bet še tev – sanāk pašgājējs tanks ar lielgabaliem! Šeit ir par kādu viņa super slepeno izgudrojumu – ierīci, kas ļautu cilvēkam bezgalīgi ilgi uzturēties zem ūdens. Bet diemžēl tik ģeniālais izgudrojumi pa spēkam bija tikai Leonardo, mums tie ir zaudēti. Tāda sapņošana par pagātnes zudušajām gudrībām. 4 no 10 ballēm.

Pasaule, kurā es pazudu – feļetons par proletariāta grūto dzīvi kapitālismā. Par to, kā strādnieki vergo un kapitālisti patērē. Šķiru cīņa ar kibernētikas palīdzību. Autors pārāk ietekmējies no Bībeles un alegoriski runā par to, ka, lai piedzimtu par komunistu, papriekš ir jānomirst kā kapitālismam. Un tas jādara burtiski. Jautrs, bet vairāk kā 6 no 10 ballēm nav pelnījis.

Dusmības diena – traki zinātnieki (kapitālisti, buržuji un militāristi) radījuši trakas būtnes bez emocijām. Tās ir racionālas un intelektuāli pārākas pār cilvēkiem, taču viņās nav cilvēciskuma. Kāds žurnālists dodas uz otraku pārņemto apgabalu, lai noskaidrotu reālo situāciju. Vienu vārdu sakot valdībai vienalga, cilvēkiem jācīnās pašiem. Pārāk iestiepts. 5 no 10 ballēm.

Robijs, Molekulārā kafejnīca – Varšavskis raksta satīru, un tā kā bada laikos pat velns mušas ēd, tā arī te apjomam ielikti divi viņa stāsti. Viens par robotu, kas uzkundzējas kādai ģimenei un otrs kā nākotnes skice sabiedriskās ēdināšanas punktā. Ne viens, ne otrs ar neko īpašu neizceļas. 4 no 10 ballēm.

Cerams, ka šis ir visvājākais stāstu krājums šajā sērijā, lai gan ir vēl pāris kandidāti. Ja ir iespēja, nelasiet!

Cilvēks, kas radīja Atlantīdu by Valentīna Žuravļova

Cilvēks kas radīja Atlantīdu

Turpinu lasīt visnotaļ paprāvās ”Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Uz šo grāmatu izvēle krita tādēļ, ka nekādi nevarēju atcerēties, esmu viņu lasījis vai tomēr neesmu. Tā kā grāmata bija ļoti plāniņa, nolēmu noziedot stundu un šo noslēpumu atšifrēt.

Valentīna Žuravļova pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados, pieteica sevi kā visnotaļ laba zinātniskās fantastikas stāstu rakstītāja. Ar viņu jau sastapāmies stāstu krājumā “Zilā planēta”. Stāstu valoda ir ļoti bagāta, pašiem stāstiem gan raksturīgs romantiskais patoss, nešaubīšanās, ka nākotnē būs tikai komunisms, zinātne uzvarēs, un vēl būs varoņu laikmets. Autorei ir raksturīgs neieciklēties tikai uz zinātnisko komponenti, bet dot ieskatu arī varoņu psiholoģijā. Tāds iespaids man radās pēc šī stāstu krājuma izlasīšanas.

Tagad par katru stāstu atsevišķi.

Korekcija par iks – telepātija ir nākotnes telegrāfs. Diemžēl nopietnie zinātnieki to tomēr uzskata par pseidozinātni un īpaši par pilnu neņem viņu apgalvojumus. Lai mainītu paradigmu, ir nepieciešams cilvēks, kurš spēj uzdrīkstēties un lauzt priekšstatus. Autorei gan var piesieties, ka, ja jau smadzeņu zeta viļņus var detektēt osciloskops, tad nekādi momentāni starpzvaigžņu sakari vis nesanāks.

Cilvēks, kas radīja Atlantīdu – stāsts par to, ka nav jēgas reflektēt uz bijuši varenību. Atlantīda, tas ir sapnis par izbijušu Zelta laikmetu. Taču tieši šodiena ir jaunais zelta laikmets, cilvēks ir varens, ja vien viņš to vēlas. Kādēļ meklēt ko jau zudušu, ja var uzcelt to no jauna. Eksperimenti ar vulkāniem, jaunu salu radīšana un neliela kauja ar dziļūdens caurspīdīgiem krabjiem.

Urānija – par kāda astronoma meklēšanu kalnos. Viņam smuka draudzene, kuru glābējs sauc par Urāniju. Stāsts par otro zemes dabisko pavadoni. Reiz bija tādas idejas, ka ir kāds mazāks Mēness. Fantazētāji cerēja, ka tas būs citplanētiešu kuģis, praktiķi to uzlūkoja kā iespējamu bāzi kosmosa izpētei. Mācība, ja esi atradis otro mēnesi, nevajag pa galvu pa kaklu līst augstāk kalnos.

“Ērglēns” – tipisks varonīgo kosmonautu stāsts par planētu iekarošanu, par izdzīvošanu un uzdevuma pildīšanu. Par to, ka zinātnes sasniegumi ir vērtējami augstāk par visu, par to, ka pāris dzīves gadu upurēti zinātnei pa lielam ir pieņemams upuris.

Astronauts – tipisks kosmosa pirmatklājēju stāsts, ko darīt, ja raķetei jau ceļa sākumā redzams degvielas iztrūkums, griezties atpakaļ vai doties tālāk. Un ko darīt, ja izredzes atgriezties ir nereālas, par varonību un pašuzupurēšanos. Rakstīts ar diezgan lielu patosu, bērnībā patika kosmosa kuģis, šodien nekas īsti nepatīk.

Otrs ceļš – tāda īsa skicīte, kas sniedz pavisam nelielu ieskatu diskusijā, kas ir labi terraformēt jaunas planētas, vai izmainīt cilvēkus tā, lai tie spētu uz šīs planētas dzīvot.

Visumā lidojošās balsis – iespējams labākais stāsts visā krājumā. Ja mēs būtu attīstīta civilizācija, kādā veidā mēs varētu atstāt vēstījumu citām civilizācijām. Kas būtu vislabākais veids, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un enerģijas avotu pieejamību. Autores risinājums ir visnotaļ labs, bērnībā man tas dikti patika.

Kopumā visnotaļ labi to laiku raksturojoši stāsti. Tas bija laiks, kad neviens nešaubījās, ka ap divtūkstošo gadu mēs jau būsim kolonizējuši saules sistēmu un lidosim ar ātrumu tuvu gaismas ātrumam. Lieku 7 no 10 ballēm. Ja interesē agrīnā padomju fantastika ir vērts izlasīt.