Navigate / search

The Book by Keith Houston

the-book-by-keith-houston

Vienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.

Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.

Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.

Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.

Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.

Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.

Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

nezinama-latvija

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Holy Sh*t: A Brief History of Swearing by Melissa Mohr

Holy shit

Labu laiku nebiju lasījis neko par lingvistikas tēmu. Šī grāmata rindā gaidīja aptuveni gadu, kas priekš mana grāmatplaukta standartiem ir salīdzinoši īss laika periods. Nopirku viņu tikai dēļ nosaukuma, tas mani uzreiz ieintriģēja.

Grāmata mums vēsta par lamāšanās kultūru Britu salās no Romas impērijas laikiem līdz mūsdienām. Šajā laika periodā lamuvārdi daudzas reizes ir ieguvuši un zaudējuši savu “stiprumu”. Un ja Romas laikos spēcīgākais lamuvārda analogs bija “atsūkātājs”, tad šodienas stiprie lamuvārdi ir nobīdījušies uz rasu apzīmējumu. Uz jautājumu, kādēļ tas tā noticies, autore cenšas atbildēt savā grāmatā. Tāpat tiek mēģināts rast atbildi, kādēļ cilvēki lamuvārdus iemācas visātrāk un kādēļ, kad cilvēks vairs nespēj sakarīgi runāt, viņš ir pilnībā spējīgs lamāties. Kādēļ lamuvārdiem ir tik liela nozīme mūsu valodā un dzīvē?

Lielākā daļa no mums saprot, ka mūsdienu lamuvārdi nebūt nav bijuši stipri savā nozīmē un lietojumā visos laikos. Lielākoties mūsdienu lamuvārds ir bijis agrāk plaši izmantots vārds, kurš nemaz nav lietots kā lamuvārds. Taču ir pienācis brīdis, kad sabiedrības tabu ir nomainījies, un vārds no parastas čurāšanas apzīmējuma kļūst par lamuvārdu. Autore dod ieskatu šī lietošanas konteksta izmaiņām Lielbritānijā daudzu gadsimtu garumā.

Nodaļa, kas veltīta Senajai Romai, lika secināt, ka mūsdienu cilvēks vismaz rakstīšanā uz sienas nav ticis tālāk par romiešu rakstīt pratēju. Standarta tēma ir tā pati, lamuvārdos centrālais temats ir – kurš kuru kā drāž.

Nodaļas, kas veltīta Bībelei un viduslaikiem, atklāj pavisam citu lamāšanās koncepciju. Te lamāšanās vairāk ir Dieva vārda valkāšana nevietā. Varēji cilvēku nosaukt par dirsienu, un nekas tev par to nebūtu, bet atlika piesaukt dievu nevietā un varēja sanākt ziepes. Vispār ziepes varēja sanākt arī nosaucot kādu par maukas bērnu, tādējādi norādot, ka cilvēks ir bez dzimtas, un tad jau bija tiesu darbi. Tai laikā dominēja arī koncepts, ka zvērot pie Kristus naga (vai jebkuras cita ķermeņa daļas) nepatiesi, viņam tiek nodarīts reāls fizisks kaitējums. Šie bija laiki, ka ieraugot sava lorda krānu vai viņa sievas krūti, tas skaitījās pagodinājums un pat karalienes nekautrējās piedalīties karnevālos ar atsegtu ķermeņa augšdaļu, lai izrādītu cieņu savos padotajos.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad cilvēki vairs nenokārtojās un nenodarbojās ar seksu publiski (vai salīdzinoši publiski), šo nodarbību apraksti pēkšņi kļuva par ļoti, ļoti sliktiem vārdiem. Aizgāja pat tik tālu, ka galda kājām vilka speciālas bikses, lai nemulsinātu jaunkundzes.

Mūsdienu lamuvārdi joprojām ir saglabājuši vietu valodā un neizskatās, ka tie taisītos padoties. Viņi joprojām tiek lietoti tikpat bieži kā personas vietniekvārdi. Ja gadās nopietni lamuvārdu cienītāji, tad ir skaidrs, ka lamuvārds tiek lietots tikai tādēļ, lai cilvēks, kurš klausās saprastu, ka tūlīt sekos lietvārds. Neskatoties uz izlasīto grāmatu, nācās tomēr secināt, ka britu lamuvārdu spektrs salīdzinot ar krievu valodu tomēr ir visai nabadzīgs. Var arī būt, ka man kā viņu vidē neaugušam cilvēkam vienkārši nav izprotamas visas lamuvārdu lietojuma nianses.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanta lasāmviela un labi ilustrē, ka valoda ir mainīga un evolucionē reizē ar tās lietotājiem. Nemaz nezināju, ka romieši ir rakstījuši tik rupjus pantiņus un tekstus. Nezinu, vai arī latviešu valodā kāds ir veicis līdzīgu pētījumu, kurš izskaidrotu, kādēļ teksts “zaļās muižas akā dirsējs” mūsdienās vairs nešķiet tik rupjš izteiciens, bet smieklīgs. Un kā mūsu lamāšanās kultūru ietekmējuši daudzie iekarotāji. Pats ikdienā cenšos īpaši nelamāties, taču ja lietoju, tad izmantoju krievu valodas piedāvātās opcijas.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās  populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

Šad tad mani pavelk uz tādu grāmatu lasīšanu, kuras nu nebūt nav tieši saistītas ar manu nodarbošanos. Labi, par tādām ir uzskatāmas vismaz 90% no manis lasītajām grāmatām. Šoreiz aiz gara laika nolēmu nedaudz pievērsties valodu jautājumiem  vai precīzāk tam, kā valoda radusies. Mēs visi zinām, ka dažreiz filmu veidotāji saņemas un izdomā kādu rūķu valodu, kurā tad pāris epizodēs aktieri sarunājas ar neartikulētu skaņu palīdzību un skatītājām apakšā atliek lasīt surdotulkojumu. Reizēm gadās, ka kāds fantasy rakstītājs izgudro kādu valodu, un tad lasītājam nākas sisties cauri senelfu valodas paragrāfiem, kas veltīti meditācijai par svētbiržu ietekmi uz elfu rūķu ekonomiskajām attiecībām. Tomēr galvenais jautājums ir, kā ir radusies latviešu valoda kā tāda un citas valodas.

Sākumā skatoties uz katru valodu atsevišķi, rodas pārliecība, ka tas ir pilnīgs un pabeigts konstrukts, kas vieglāk vai grūtāk ir apgūstamas katram gribētājam. Lielākā daļa no valodas gramatikas noteikumiem ir pārdomāti, varētu padomāt, ka tālā senatnē kāds ir piesēdies, visu sīki pārdomājis un izdevis dekrētu. Ja paklausāmies agrīnos valodniekus, tad nespeciālistam ir skaidrs, ka senatnē valodas kopumā bija daudz sarežģītākas ar vairāk locījumiem un pat dzimtēm, kas ļāva precīzāk izteikties. Mūsdienu valodas šķietami iet uz leju, paskatāmies kādā „bedrē” ir angļu valoda, ne tur dzimtes, ne locījumi, tik vien kā jāzina, kā get pareizi ielikt teikumā. Šī problēma tika identificēta jau senajā Romas impērijā, kur gudri ļaudis kurnēja par latīņu valodas tendenci kļūt gramatiski aizvien prastākai un izrunu kropļojošai. Skaidra lieta, ka, iespējams, Bābele nemaz nav izdomājums, bet gan kādas varenas pirmsrakstību valodas simbols, kas bijis tik jauks un pilnīgs, ka tikai cilvēki ar savu rakstību un izkropļošanu spējuši to sagandēt.

Autors, balstoties uz savu pieredzi, kura viņam ir visai liela, cenšas vispārējos vilcienos apstāstīt savu ideju par to, kā ir notikusi valodas evolūcija laika gaitā un kā no „Koks āboli ēst” valoda evolucionējusi līdz „Vakar ap pulksten sešiem piegāju pie ābeles un apēdu pāris ābolus”. Neteikšu, ka visu no aprakstītā sapratu, autors grāmatu sāka ar valodas dekonstruēšanas instrumentārija aprakstu, tad nu varam izlasīt, kādēļ tiek pazaudēti locījumi, Grimmu likums, kā rodas jauni īpašības, apstākļa un darbības vārdi, kā tiek reducēti gari sakāmie uz vienu vārdu, un kā dažādi izņēmumi palīdz mums uzkonstruēt ideju par pirmvalodas struktūru. Tad pašā pēdējā nodaļā tas viss tiek savilkts kopā, un soli pa solim mēs tiekam aizvesti līdz iespējamai pirmvalodas koncepcijai un valodas struktūrai kā tādai.

Grāmatā uzzināju daudz interesantus faktus, sapratu, ka latvieši ir diezgan labā līmenī saglabājuši savas valodas pamatus  salīdzinot ar citām indoeiropiešu tautām, un varbūt nemaz nav tik slikti, ka mums ir tās konjugācijas un locījumi. Mēs arī neesam pazaudējuši gandrīz visus patskaņus vai līdzskaņus, kā tas ir gadījies ar citām valodām. Nē, kurzemnieki gan ir īsti valodas bendētāji ar saviem viš un bezgalotņu vārdiem. Protams, mūsu valodā govs joprojām skan gandrīz tāpat kā sanskritā, un tas jau vien ir sasniegums. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kurus interesē valoda, lingvistika vai vienkārši interesants lasāmais.

In the Land of Invented Languages: Esperanto Rock Stars, Klingon Poets, Loglan Lovers, and the Mad Dreamers Who Tried to Build A Perfect Language by Arika Okrent

In the Land of Invented Languages

Kā redzams pēc grāmatu nosaukuma, garie grāmatu nosaukumi  nebūt nav pazuduši līdz ar viduslaiku aiziešanu. Šad tad man uznāk vēlme palasīties kādu populārzinātnisku grāmatu par valodām. Šoreiz, pētot kindle veikalā pieejamo literatūru, nejauši uzdūros uz šo grāmatiņu. Skaidra lieta, ka man kā cilvēkam, kas informēts ir tikai par esperanto eksistenci un par citām mākslīgi izveidotām valodām nojauš tikai miglaini, šāda grāmata šķita tīrā debesu dāvana.

Valodu izdomāšana, šķiet, ir tikpat veca kā cilvēce. Laiku pa laikam kādam gudriniekam ienāk prātā izveidot valodu, kura būtu loģiska, viegli iemācāma, sakārtotu cilvēka domāšanu un bonusā nestu pasaulei saticību un mieru. Kā likums, tiek uzstādīti tieši šādi valodas izveidošanas mērķi. Tad atkarībā no rocības un apstākļu sakritības izgudrotājs sēž pāris gadus vai desmitgades un izdod monogrāfiju, kuru izlasa pāris viņa draugi un kurā runā labi, ja izgudrotājs. Labākā gadījumā grāmata nonāk kādā bibliotēkā, kur tā stāv aizmirsta.

Arī pašu jaunizcepto valodu cepšanas veidi ir tikai pāris. Viens ir samest katlā vairākas populāras valodas, izveidot vārdu krājumu, sastādīt pārsimts lapaspuses biezu gramatikas likumu grāmatu un gatavs. Otrs veids ir visus vārdus censties pārvērst simbolos, bet lai nesanāktu kā ar hieroglifiem, tad vēlams, lai simboli izrietētu loģiski viens no otra. Tad parasti uzzīmējam pāris pamatsimbolus, izskaidrojam principus, kā saliekot kopā zeme ūdens un uz leju uzzīmēt lietu un staigājam lepni apkārt. Vēl ir veids visus vārdus saklasificēt grupās un katrai grupai iedodam pa zilbei. Tad pēc klasifikācijas ejot lejā uz konkrēto vārdu izveidot unikālu zilbju salikumu, kas ne tikai rada sakāmo vārdu, bet dod mums arī informāciju, ko mēs ar to vārdu domājam. Cits veids ir sanumurēt visus vārdnīcas vārdus pēc kārtas un tad pateikt kaut ko 234 845 734, jocīgi, bet daži uzskatīja to par labu pavērsienu valodu izgudrošanā. Un tad ir vienkārši valodas, kur visi vārdi ir izgudroti.

Skaidra lieta, ka ar tik ierobežotu arsenālu ir diezgan grūti motivēt cilvēkus mācīties tavu izgudroto valodu, ja nu draugi aiz pieklājības. Visā pasaulē kaut cik normāli ir izdevies ieviest tikai Esperanto, un arī tā darbojas vairāk uz zinātnieku entuziasmu nevis rada reālas priekšrocības. Pat Soross ir tai atmetis ar roku un nesaskata perspektīvu. No pasaku valodām ir iedzīvojušās tikai Klingonu un Tolkina elfu valoda, bet arī tā balstās uz entuziastiem.

Grāmatas beigās ir labs izgudroto valodu saraksts, autore gan apstājusies pie piecsimt valodām, kas ir guvušas vismaz kaut kādu publicitāti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ir gan izklaidējoša, gan pamācoša. Palīdz arī apjaust, kas tad īsti ir valoda un kādēļ tās kurās mēs runājam ir populāras, bet tās kas izgudrotas ne.

%d bloggers like this: