The Creativity Code by Marcus du Sautoy

Šo grāmatu nopirku Singapūras lidostā. Lai ar’ biju nolēmis lidojumā uz Eiropu dirnēt un neko nelasīt, beigās attapos ar šo grāmatu rokās pie kases. Tagad atskatoties, šķiet, ka vajadzēja ņemt arī to par pienu. Kamēr lidmašīna gaidīja savu kārtu uz pacelšanos, es jau pirmās simts lapaspuses biju pieveicis, bet tad gan ķēros pie sākotnējā plāna – nekā nedarīšanas. Grāmatu pabeidzu lasīt sev ierastajā vidē – vilciena vagonā.

Vai dators kādreiz sakomponēs simfoniju, uzrakstīs izcilu noveli vai uzgleznos meistardarbu? Un ja viņš to izdarīs, vai to varēs atšķirt no cilvēka veikuma? Cilvēkiem piemīt spēja radīt mākslas darbus un caur tiem paplašināt, transformēt un pacelt sapratni par to, ko nozīmē dzīvot. Vai algoritmi spēs paveikt to pašu, kurā brīdī būs jāatzīst, ka ir radīts mākslīgai intelekts un vai intelekts nozīmē būt cilvēkam?

Sākot lasīt grāmatu es sev par pārsteigumu atklāju, ka vismaz pirmās nodaļas es esmu redzējis kā Netfliks dokumentālo filmu ar paša autora piedalīšanos. Tas nedaudz nosita lasāmprieku, ir jau interesanti, bet jaunas informācijas ne kripatas. Labi, ka es no tās sērijas biju noskatījies tikai pirmo epizodi. Grāmatā autors sniedz ieskatu tajā, cik tālu mūsdienu algoritmi ir tikuši līdz radošumam. Sākumā tiek izspēlēts galvenais trumpis slavenā spēle Go un tas kā AlphaGopieveica cilvēku. Tagad jau tas ir vēsture, un uz skatuves ir uznācis Alpha Zero. Autors kādu brīdi pavada skaidrojot dažas nianses un visi kopā noskaidrojam, ka labi algoritmizējamus procesus datori veic labāk nekā cilvēki.

Daļa grāmatas veltīta mūzikai un komponēšanai. Visiem ir zināms, ka labs skaņdarbs pēc būtības ir matemātiski tikpat smuki aprakstāms, labos skaņdarbos ir tik daudz kolerāciju, ka mūsdienu specializētajām programmām nav īpašu problēmu radīt skaņdarbus, kuriem nevar pateikt, vai to komponējis cilvēks vai dators. Sevišķi neveicas tādiem kā Baham, kura kompozīcijās pašas pa sevi ir dikti matemātiskas.

Neiztiek arī bez pašas matemātikas. Matemātikas teorēmas un pierādījumus var formalizēt algoritmiski un tādēļ ir cerība, ka tāpat kā algoritmiski var uztrenēt programmu uz kaķu bildēm iespējams to var izmantot jaunu teorēmu un to pierādījumu ģenerēšanai. Tagad gan matemātikā ir nopietnas problēmas, jo dažs labs pierādījums ir tik garš, ka nekad nevari būt drošs vai tur nav ieviesušās kādas kļūdas. Algoritmi varētu palīdzēt šīs kļūdas atrast. Taču runājot par logaritmu ģenerētām teorēmām un to pierādījumiem, rodas jautājums, kurš tos spēs saprast.

Arī ar mākslu algoritmi ir tikuši visnotaļ tālu, te gan liela ietekme ir vizuālās atpazīšanas programmām, diezgan liela problēma ir tajā, ka dators neredz lietas kopumā, bet atsevišķas unikālās īpašības, kuras raksturo objektu.

Katrai šai sadaļai ir sākotnējs ieskats vēsturē, mūsdienu tendences un nākotnes prognoze. Autors ir pārliecināts, ka drīz vien cilvēka un programmas radīto vairs nevarēs atšķirt. Par mākslīgo intelektu gan vēl īsti nevarēs runāt, bet noteikti būs vēl viens ieskats, lai uzdotu jautājumu, kas tad īsti ir saprāts?

Grāmata, neskatoties uz savu ambiciozo nosaukumu, diezgan labi apraksta mūsdienu algoritmu kreativitāti, nevar teikt, ka te būtu jauni ieskati, bet ievads ir labu labais. Domāju, ka dokumentālo filmu sēriju noskatīties būtu daudz labāk nekā lasīt grāmatu. 8 no 10 ballēm.

Mēs – balti by Algirdas Sabaliauskas

Mēs - balti by Algirdas SabaliauskasŠo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2018 un, ņemot vērā tās mazo apjomu, izlasīju tūlīt pēc tās. Man ir uznācies lingvistikas periods, kad mani kārtējo reizi interesē valodas un ar tām saistītās lietas. Savulaik bērnībā svēti ticēju, ka latviešu valodu saprot Indijā kā sanskritu (bija tāda leģenda vēl no ulmaņlaikiem). Taču palasot vairāk, atklājās, ka viss nav tik vienkārši.

Šī ir viena no populārākajām A. Sabaļauska sarakstītajām grāmatām, kas tulkota vairākās valodās un ieguvusi plašu atzinību arī ārpus Lietuvas. Tā īsi, intriģējoši un interesanti iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību, pirmajiem rakstu avotiem, baltu valodu pētīšanu un studēšanu. Atsevišķas nodaļas veltītas senprūšu valodai. Īsi, bet aizraujoši tiek iepazīstināts arī ar kuršu, sēļu etnonīma izcelsmi un šo seno baltu cilšu valodas īpatnībām.

Kā jau tas vēstīts anotācijā, grāmata sastāv no daudzām esejām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar baltu valodu, tās pētniekiem un baltu tautu vēsturi. Prieks, ka lietuviešu autors nav atstājis latviešu valodā novārtā, un tā ir nopietni apskatīta. Man personīgi labākā likās eseja, kas veltīta kuršiem un latviešu jaunvārdu darinātājiem, tajās var uzzināt vārdus, kurus mēs esam aizguvuši no lietuviešiem un iespējamās alternatīvas. Lasot šķita, ka mums ir nopietni paveicies, ka Alunāns teātri neaizstāja ar stebukline, bet tas jau vairāk ir ieradums. Mūsu gleznot pie leišiem nozīmē ķēpāt, tāpat ikdienā bieži lietojamais veikals, lietuviski nozīmē sacerējums.

Savukārt nodaļas, kurās tiek veikta valodu vārdu salīdzinājumi, mani īpaši neaizrāva, var jau saprast autoru, grāmata par valodu nudien nebūtu pilnīga, ja tajā neiešautu pa kādai tabulai ar līdzskaņu mīkstināšanas piemēriem.

Kopumā grāmatu atzīstu par labu, par plašo lasītāju loku nudien nav samelots un pat ja neesi valodnieks, valodas students un vēstures entuziasts. Esejas ir īsas, smadzenes nepārpūlēsi, toties dažādus faktus sasmelsies spaiņiem. Piemēram, par to kā izmira prūšu valoda un cik grūti tagad ir salasīt to atpakaļ, nākas izlīdzēties ar grāmatās iezīmētām karikatūrām, kurpnieku pēctečiem un citām daudz viltīgākām metodēm. Latviešu valodai vēl šādas problēmas nedraud labu laiku, bet kas zina, kā būs vēlāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren

Lingo A Language Spotter's Guide to EuropeŠo grāmatu iepirku pērngad, tikko bija atvērusies grāmatnīca Mr. Page. Iegāju apskatīties un šo grāmatu nopirku. Bodes koncepts nebija slikts, bet lielākā daļa no grāmatām nav manā gaumē. Mākslas grāmatas mājās ir katram, un tā ir tāda grāmatu kategorija, ar kuru īsti nezini, ko pasākt. Beigās iegrūd plauktā un ceri, ka pienāks brīdis, kad varēsi izfīrēt to no mājas.

Grāmatas mērķis ir aprakstīt Eiropas valodas daudzveidību angliski runājošam lasītājam. Angļu valodas pratēji bieži vien iedomājas, ka viņi runā vislabākajā no valodām, tik labā, ka nevienu citu nav vērts mācīties. Daļa nemaz neapjauš, ka viņu valoda patiesībā ir īsts valodu kokteilis, kuru radījuši daudzi iekarotāji un brīva izrunas interpretācija. Taču to var teikt par jebkuru valodu.

Katrai valodai tiek veltītas pāris lapaspuses, un ir jābūt tiešām ar eidētisku atmiņu apveltītam, lai visas interesantās nianses atminētos. Tādēļ grāmatu izlasot prātā aizķēries visai maz, bet kopējais iespaids par grāmatu palicis labs. Pērkot grāmatu es pārliecinājos, ka tajā ir minēta latviešu valoda. Latviešu valodai veltītajā nodaļā tika uzsvērta latviešu vēlme jebkurai nelatviešu personai un ģeogrāfiskajai vietai pieķibināt latviešu galotni un modificēt to savā valodā. Mums tas liekas pašsaprotami, bet pasaulē nav nemaz tik daudz valodu, kur šādā vīzē valodas lietotāji izklaidētos. Šai pat nodaļā man sagruva ilūzijas par autora kompetenci, viņš apgalvoja, ka latvieši Oslo vietā saka Oslos! Tas man lika kritiski izvērtēt viņa citvalodu piesauktos faktus, ja nu arī tie ir Oslos!

Katras nodaļas beigās atrodama neliela piezīme, par vārdiem, kas iefiltrējušies angļu valodā (no latviešu neviens), un vārdu, kuru derētu paņemt (latviešu aizvakar). Visādi citādi grāmata ir tieši tas, ko sagaidīju. Stāsts par pēdējo prūsi, par to, kā nomirst un atdzimst valodas. Par to, kādēļ franči izmanto dīvainu skaitļu sistēmu, kur viņi rāvuši tos klusos burtus. Par to kādēļ krievu valoda šķiet tik grūta un par to, ka somu valoda, iespējams, ir visvieglākā valoda pasaulē. Par dīvaino Balkānu valodas saimi, kurā nemaz nav tik daudz valodu cik nacionālisma. Par to, kādēļ spāņu valoda šķiet ātra un kādēļ Esperanto tā arī nekad nekļuva par universālu valodu.

Bija nodaļas, kuras es tā arī nespēju sagremot, piemēram, velsiešu daudzskaitļi, gramatiku. Radās priekšstats, ka ar ķīniešu intonāciju valodu man būtu vienkāršāk izlasīt. Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka vari izlasīt pāris nodaļas un atlikt malā, atpūtināt smadzenes. Iespējams, ka man tā arī vajadzēja darīt, nevis pāris stundās izlasīt visu un brīnīties par pamatīgu putru galvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies ko vieglu un izklaidējošu par lingvistiku, tad droši ņem ciet, būsi gan izklaidēts, gan ieguvis pārpārēm interesantus faktus par Eiropas valodām.

The Power of Babel: A Natural History of Language by John McWhorter

The Power of Babel A Natural History of Language by John McWhorterŠo grāmatu nopirku reizē ar savu pirmo kindle lasītāju. Tas bija tik sen, ka pat neatminos, cik reizes es esmu mēģinājis viņu izlasīt. Droši varu pateikt, ka šī bija trešā reize, un iepriekšējā bija tik sen, ka neko no jau izlasītajiem 13% neatminējos. Nācās sākt no sākuma.

Patlaban uz Zemes lieto ap 6’000 valodām, visas tās cēlušās no pirmvalodas, kurā mūsu senči sāka runāt pirms aptuveni 150’000 gadiem. Lai kā to nevēlētos nacionālisti un valodas tīrības propagandētāji, valoda nav statiska, tā mainās un plūst līdz ar laikiem. Tas nekas, ka attiecīgajā brīdī mums valoda šķiet kaut kas statisks, paies pāris gadi un tā būs izmainījusies.

To, ka pasaulē nekas nestāv uz vietas, es zināju jau pirms šīs grāmatas izlasīšanas, tādēļ pievērsīšos tam, ko es no grāmatas ieguvu. Pirmais, es piekrītu autoram, ka pirmvalodu atšifrēt mums nekad neizdosies, vismaz ar salīdzinošām metodēm noteikti ne. Valodām pirms rakstības izgudrošanas ir tendence mainīties ļoti strauji. Mūsdienu valodas ar rakstību ir diezgan jauns fenomens, kas ilgtermiņā nodrošina tās struktūras, gramatikas un vārdu lietojuma izrunas iesaldēšanu. Tām valodām, kuras netiek fiksētas rakstībā, nav šādas inerces.

Otrkārt – šī grāmata atbildēja uz jautājumu, kurš mani “nomocījies” jau no bērnības Lielā mēra kontekstā. Kas notiek ar valodu, ja lielākā daļa no tās lietotājiem nomirst, teiksim, nomirst kādas specifiskas profesijas pārstāvji, cik daudz saglabājas no viņu ikdienas leksikona? Vai arī ja ciemā nomirst visi pieaugušie un salīdzinoši izolēti paliek tikai bērni. Uz šiem jautājumiem tieši atbildēts netiek, bet es braši ekstrapolēju uz autora piemēriem no kreolu un pidžin valodas attīstības vēstures.

Bija arī lietas, kurām es nepiekritu. Piemēram, pāris autora apgalvojumiem par krievu valodu, bet tā, iespējams, ir manis paša tēmas nepārzināšana. Toties ar krievu valodas piemēriem autoram ir nogājis greizi, un redaktors to nav pamanījis. Spakoinoi noči kļuvis par pokoinoi noči. Lai gan nezinu, iespējams, es krievu valodu nepārzinu tik labi, kā pats domāju. Piebeidz arī autora vēlme dot neskaitāmus piemērus, manuprāt, nespeciālistam pietiktu ar maksimums trīs, pie divdesmitā jau smadzenes atslēdzas. Un līdz ar to grāmata šķiet mākslīgi uzpūsta, jo nodaļā mierīgu pietiktu pirmās trīs lapaspuses, pāris piemēri un pēdējā nodaļas lapaspuse.

Ja patīk lingvistika un vienmēr esi gatavs uzzināt ko vairāk par valodas evolūciju, lai ar tikai anglocentrisku skatījumu, tad droši vari lasīt. Grāmatas bonuss ir nodaļas par dienvidsalu pidžina un kreolu valodas attīstību. 8 no 10 ballēm.

The Book by Keith Houston

the-book-by-keith-houstonVienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.

Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.

Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.

Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.

Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.

Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.

Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.