Navigate / search

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

ВО ИМЯ ПОТЕРЯННЫХ ДУШ by Виталий Зыков

Šī nu ir no tām grāmatām, kuru turpinājumus Tu sākumā gaidi, bet pēc tam, kad tie beidzot ir sagaidīti, Tu vairs neatceries, par ko tad pirmajās grāmatās bija runa. Sākot lasīt šo grāmatu es diez ko daudz no pirmajām neatcerējos.

Grāmatas galvenais varonis Artjoms joprojām blandās pa Sosnovsku, tagad jau Kardināla grupējuma ietvaros un uzdevumos. Galvenais viņa uzdevums ir turēt perimetru no Gaišo un Kultistu uzbrukumiem un, ja paliek laiks, tad realizēt pašam savas idejas. To tad viņš arī dara, mācās savu paranormālo spēju pamatus, ar asinīm zīmē senas rūnas un cīnās ar vietējās pasaules dēmoniem. Viņa tagadējais mērķis ir noskaidrot, kas tie par radījumiem, kas pēc cilvēka nāves apēd to dvēseles.

Otra sižeta līnija veltīta Artjoma cīņu biedram Zaharam, šim dzīve ir nedaudz vienkāršāka. Viņa galvenais uzdevums ir nogalēt savu virsienaidnieku Leonīdu, kas blandās pa Sosnovskas apkaimi strādādams briesmu lietas, sarīdot grupējumus vienu ar otru un izmantojot to kašķus savās interesēs. Zaharam ir vara pār svēto gaismu un viņš, kad uznāk dusmas, spēj daudz ko paveikt. Kopā ar Artjomu viņi vispār ir īsta supervaroņu komanda, kas visus smērē gar sienām un rada respektu apkārtējos.

Neteikšu, ka šī grāmata ir žanra šedevrs, tas ir iespraudums stāstā, kurā būs daudz turpinājumu un, kā jau iespraudumiem ierasts, tas kalpo tikai galvenā varoņa grūtā ceļa uz pilnību atainošanai. Tādēļ teikšu tā, grāmata ir standarta fantasy pasaules sadzīves situāciju apraksts. Atšķirības ir tikai eksotiskās dekorācijās un regulārās cilvēku slepkavošanās, labi, monstrus un dēmonus jau ar slaktē.

Patiesībā grāmatas kodolu varētu izteikt pāris teikumos, varonis mācījās Patalas noslēpumus un nedaudz paaugstināja savu līmeni, senie dievi viņam bija labvēlīgi, un viņš atrada pat senu zināšanu krātuvi. Ļaunie aizmuka, labie nedaudz apgreidojās un dzīvoja tālāk.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja iznāks turpinājums tad izlasīšu, ja nē, tad neskumšu.

Метро 2033 by Дмитрий Глуховский

metro2033

Tātad ir tālais 2033. gads, cilvēce ir pārcietusi trešo pasaules karu, kura rezultātā lielākā daļa zemeslodes ir kļuvusi neapdzīvojama. Paglābušies cilvēki ir tikai, iespējams, pasaulē vislielākajā atom- patversmē – Maskavas metro. Cilvēki tur dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz pārdesmit tūkstošiem un skaitu samazināt palīdz dažādas slimības, briesmoņi mutanti un, protams, paši cilvēki. Tad nu šādos apstākļos VDNH stacijai parādās problēma – „melnie cilvēki”. Tie ir mutanti, kas līdzinās cilvēkiem, sazinās telepātiski un nez kādēļ lien uz VDNH staciju. Ar problēmu galā netiek pat atsūtītais Ordeņa kareivis Hanters un galvenajam varonim vārdā Artjoms nākas doties uz leģendām apvīto Polisu, lai meklētu glābiņu no šīs situācijas.

Kopumā kārtējais postapokaliptiskais, kvests ar „bojevika” piešprici. Galvenais, kas izceļ šo grāmatu ir Maskavas metro, tās stacijas kā neatkarīgas republikas un atšķirīgā cilvēku dzīve tajās. Sanāk kā tāds ceļojums kopā ar galveno varoni pavisam svešā pasaulē. Jo vairāk laika Artjoms pavada savā ceļojumā pa metro, jo skaidrāk viņš apzinās, ka VDNH piemeklētā liksta nemaz nav unikāla. Problēmas ir gandrīz visās metro stacijās, vienā nevar aizvērt hermētiskos vārtus, un naktī to apciemo augšzemes iemītnieki. Polises apdzīvotāji, kas sadalījušies kastās un pievērsušies misticismam, lielāko daļu savu resursu veltot, lai atrastu Grāmatu. Stacijas, kuras vispār nav apdzīvojamas, jo tajās jau dzīvo radījumi, kurus cilvēka prāts nevar aptvert.

Man ir nācies Maskavas metro pavadīt diezgan ilgu laiku, lielākoties braukājot pa to sava prieka pēc, lai aplūkotu pēc iespējas vairāk stacijas. Bija interesanti salīdzināt savus iespaidus ar grāmatā lasīto. Tur, starp citu, arī ieraudzīju pāris cilvēkus lasām šo grāmatu. Nav slikta, arī izveidojusies nolemtības atmosfēra, kurā šad tad pavīd pa cerības stariņam. Šos stariņus gan bieži apdzēš paši cilvēki. Kopumā labs darbs, vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Protams, sižets ir jau manīts citos darbos, stalkeri jau ir sevi pierādījuši un sižets „aizej tur nezin kur” visiem ir zināms no bērnu kājas. Bet šeit tas viss ir sabalansēts un lasāms.

Кафедра странников by Вадим Панов

Kafedra_strannikov

Šī ir sērijas „Тайный Город” devītā grāmata. Tagad jau šī sērija man stabili ieņem smadzenes atpūtinošo grāmatu vietu. Iepriekšējās grāmatās galvenie varoņi iepazīti, viņu personības izaugsmi autors pabeidza jau otrajā sērijas grāmatā. Skaidra lieta, ka ar jebkādām problēmām šamie tiks galā lēnā garā pīpēdami, un tāpat ir skaidrs, ka šīm cikla galvenais uzsvars likts uz action.

Šī grāmata veltīta klejotājiem. Pirmsrevolūcijas Krievijā grupa apdāvinātu vīru, izmantojot novadpētnieku aizsegu, maskējoties no Slepenās pilsētas aģentiem, atklāja Lielā ceļa noslēpumu, tas ir ieguva spēju ceļot uz paralēlajām pasaulēm. Skaidra lieta, ka šāda lieta nepatika senajām rasēm, jo viņas jau sen šīs zināšanas ir pazaudējušas. Un te pēkšņi mūsdienās klejotāji atgriežas, un parādās iespēja atgūt zudušo tehnoloģiju.

Lai nu kas, bet ar fantāziju autoram ir viss kārtībā. Katrā grāmatā parādās kāda jauna rase, sens artefakts, aizmirsts noslēpums. Tomēr pāris dekorāciju nomaiņa manī spēja izraisīt tikai vieglu interesi. Patikās autora ironizēšana par demokrātiju krievu stilā. Par demokrātijas upuriem bija izvēlēta agresīvā, bet panaivā Sarkano cepuru rase (tādi kā pikeantropi). Viņu pasākums vismaz ienesa nedaudz dzīvīguma grāmatā.

Kopumā lasīt var, bet vai vajag? Pasaulē ir daudz labāku grāmatu, un šī nebūt nav labākā no sērijas grāmatām. Es personīgi šo grāmatu izlasīju aiz pieraduma, reizi pāris nedēļās izlasīt kādu šīs sērijas darbu. Tā kā izlasīšanai patērēju trīs stundas braucot vilcienā, tad īpaši sašutis par patērēto laiku neesmu. Grāmatu vērtēju ar 6 no 10 ballēm.

Тень Инквизитора by Вадим Панов

Ten_inkvizitora

Ko es sagaidīju no šīs grāmatas? Vairs jau neko, šī ir sērijas „Тайный Город” astotā grāmata un skaidrs, ka vadoties pēc iepriekšējām grāmatām, te diez vai kaut kas būs palicis labāks. Un par nožēlu jāatzīst – nekļūdījos.

Izrādās, ka Тайный Город kārtējo reizi ir palaidis garām kārtējo notikumu, kas apdraud pašu seno rasu pastāvēšanu. Tālajā Sibīrijā darbojas reliģiska sekta, kas sevi sauc par Kūriju. Kūrija cīnās ar dažādām ciema raganām, organizēto noziedzību un citām sektām. Tomēr kūrijas mērķis ir daudz nopietnāks – Inkvizīcijas atjaunošana un seno rasu iznīcināšanu. Kūrijas vadītājs ir kāda persona vārdā Gļebs ar lielu maģisku potenciālu un mīklainu pagātni.

Grāmata sarakstīta tipiskā action stilā, sižeta pavērsieni, nejaušas sakritības un jaunas darbojošās personas ir uz katra stūra. Bet galvenie mīnusi ir noņemot action sastāvdaļu no sižeta redzam, ka nekas lāga tur pāri nepaliek. Ir neuzvaramie algotņi Kortess un Artjoms, viltīgais navs Santjaga, padumjie ordeņa pārstāvji. Arī viltīgais Kūrijas plāns apskatot sīkāk, ir tik sarežģīts un komplicēts, ka sīkāk par to padomājot nākas, secināt pat pasaku pasaulē tā realizācijas varbūtība tuvojas nullei. Un, protams, veiksmīgas atrašanās īstajā vietā un laikā, lai algotņi gūtu tālākai darbībai nepieciešamo informāciju vairs izraisa tikai nožēlu.

Arī šī grāmata ir no tām, kuru lasot smadzenes atpūšas un pēc pāris mēnešiem sižets jau ir aizmirsies, nekā lāga smadzenēs neaizķeras. Nekādas sociālas problēmas arī netiek izceltas, ja nu vājš mēģinājums parādīt cilvēkus kā aunu baru, kurus viegli kontrolēt ar reliģijas palīdzību. Tomēr šīs kontroles teorētiskais un praktiskais pamatojums nav pat apskatīšanas vērts, viss it kā balstās uz Gļeba autoritāti. Pieminētās dogmas „Zemi cilvēkiem” un „Burvjiem jāmirst” daudz neatšķiras no standarta „Bej fašista”.

Kopumā grāmata ir ļoti, ļoti viduvēja dodu 5 no 10 ballēm. Var lasīt, ja šķiet, ka līdz iemigšanai palikušas pāris stundas un nav citas laika pavadīšanas alternatīvas.

Куколка Последней Надежды by Вадим Панов

Kukolka_poslednei_nadezhdy

Sērijas „Тайный Город” septītā grāmata. Sērijā parādās japāņu jakudzas, autors acīmredzot ar to palīdzību cer ieviest notikumos novitāti.

Cilvēku rasei izsenis ir bijuši labi dziednieki un tieši viņi prot izgatavot artefaktu, ar kura palīdzību var dziedēt jebkādas slimības. Pats artefakts izskatās kā koka statuja. „Тайный Город” iedzīvotāji domā, ka artefakta izgatavošanas noslēpums ir zudis jau 200 gadu. Tomēr izrādās, ka tas nebūt tā nav, Japānā šis artefakts tiek nozagts, un, lai saprastu zādzības pasūtītājus tiek iesaistīti algotņi Artjoms un Kortess, kuru uzdevums ir atrast gan izgatavotāju, noskaidrot zādzības organizētāja motīvus un savest lietas kārtībā.

Sēriju nebiju lasījis kādus četrus mēnešus, domāju, ka grāmatas man šķiet garlaicīgas un vājas, jo lasu viņas pārāk bieži. Izskatās, ka lasīšanas intensitāte te nav pie vainas. Arī šī grāmata ir stipri viduvēja. Darbība norisinās visai saraustīta, sižetā pārpārēm ir laimīgas un nejaušas sagadīšanās, kas palīdz algotņiem novest lietu līdz laimīgām beigām. Autors mums arī vēlas pastāstīt šo to par mīlestību un atriebību, te nu viņam ir jāliek pluss ne katrā meksikāņu seriālā šādu „fufeli” vis neredzēsi. Atriebes plāns ir tik „viltīgs” dalībnieki tik slīpēti, ka nevilšus radās priekšstats, ka visa tā dziednieku kopiena ir tāda kā liela idiotu komūna, tas patiesībā arī nosita lasīšanas prieku.

Šo grāmatu par labu pat es nesauktu, viņa ir no tām, kuru lasot smadzenes strādā tukšgaitā – atpūšas. Jo labāk sižetam līdzi ir nedomāt, radīsies pārāk daudz jautājumi. Arī kā kriminālromāns grāmata diez kas nav, sižets ir tik seriālisks, ka ir skaidrs – galvenais ļaundaris nemaz nav vainīgais un, tā kā nav daudz alternatīvu, tad lasīšana kļūst neinteresanta. Arī algotnis Artjoms pasniegts kā tāds atsaldēts idiots, sievišķis viņu izmanto savu plānu realizācijai, viņš to nevis nojauš, bet zina, nedaudz laiž pa kreisi, visu laiku baidās, ka tikai esošā draudzene to neuzzina. Un notikumiem atrisinoties vēl jūtas pārsteigts kā visu nav uzreiz sapratis.

Nedaudz nepatikās arī pārlieku klišejiskā amerikāņu iesaistīšana ari tipiski – muļķi no FIB, kas visur redz citplanētiešus un gvelž dumjības par demokrātiskām vērtībām.

Kopumā lasīt ieteiktu tikai Panova daiļrades īstiem cienītājiem, pārējiem nav vērts tērēt savu laiku, ļoti vārga grāmatiņa, dodu 5 no 10 ballēm.

И в аду есть герои by Вадим Панов

I_v_adu_est_geroi

Sērijas „Тайный Город” piektā grāmata. Viens no valdošajiem Slepenās Pilsētas namiem ir uzzinājis, ka drīzumā notiks senās hiperboriešu rases atgriešanās uz zemes. Viņi nolemj notikumus neapturēt, bet gan izmantot šo faktu savu pozīciju nostiprināšanai. Un lēnu garu sāk koriģēt notikumus sev vēlamajā virzienā.

Kā jau visas šīs sērijas grāmatiņas, lasās ātri, un sižets aizrauj. Autors hipreboriešus mēģina asociēt ar Lovecraft Cthulhu, Azag-Tot un citi radījumi. Pēc autora domām tie patiesībā ir cilvēki, kas sevi ģenētiski modificējuši tik tālu, ka zaudējuši visu cilvēcisko. Viņu filozofijas galvenā sastāvdaļa ir naids pret citiem. Lai viņi spētu saglabāt savas superspējas, viņiem ikdienā jālieto narkotika, kura saucās Zelta sakne. Protama lieta, ka sensenos laikos valdošie nami visas Zelta sakņu plantācijas jau ir iznīcinājušas. Tā nu viņiem nācās gaidīt līdz cilvēki sintezēs Zelta sakņu tinktūru kā narkotiku. Nepagāja ne 10 000 gadu, kad gaidas piepildījās.

It kā jau izklausās daudzsološi, bet tomēr tā vis nebija. Cthulhu izrādījās parasts vārgulis, kurš visas grāmatas laikā tā arī neko jēdzīgu neizdara, ja par jēdzīgu neuzskata pārgulēšanu ar vienu no galvenajām varonēm Veroniku. Protams, visas galvenās problēmas risināja algotņi Kortess un Artjoms. Biju cerējis, ka, iespējams, autors atkāpsies no sava standarta scenārija notikumu izklāsta, bet nekā – viss notiek pēc standartiem. Piektajā grāmatā tas jau ir apnicīgi un sāk izskatīties pēc E.Vollesa darbiem. Tomēr cerību vēl nezaudēju un ceru, ka iespējams viss vēl mainīsies.

Kopumā grāmata iepriekšējās līmenī, nekā izcila, sērija zaudējusi savu svaiguma sajūtu un lasītāja prāts, neskatoties uz visai spraigo sižetu, sāk atzīmēt savā melnajā blociņā visas nesakritības un neprecizitātes. Slepenajā pilsētā jau ir nodzīvotas veselas 2000 lapaspuses. Deguns apsildīts, skaidrs, kas un kā. Tādēļ arī autora sižeta nesakritības sāk durties acīs un kaitināt. Grāmatai 6 no 10 ballēm, galīgi slikta nav, bet par labu ar nenosauksi. Lasāma tikai tiem, kas lasa šo sēriju.

Все оттенки черного by Вадим Панов

Panov_Vse_ottenki_chernogo

Sērijas „Тайный Город” ceturtā grāmata. Nu ko lai saka – parādījās arī vampīri un tas mani saskumdināja, jācer vien, ka šī tēma nekļūs sērijā par valdošo.

Tātad Maskavā parādījies nevienam nezināms vampīrs, kas, ignorējot jebkādus noteikumus, dienas laikā nogalina cilvēkus un nodarbojas ar nelicenzētu maģiju. Patiesībā galvenie personāži ir metamorfe (tāds, kas spēj pieņemt jebkuru formu) Anna, kas mīl pārvērsties vampīrā un drāzties ar visu, kas kustas un vīrelis biezās melnās brillēs vārdā Zoričs, kas vēlas kļūt bagāts. Tā nu šis pārītis ievāra diezgan pamatīgas ziepes.

Kā jau tas krievu fantasy ierasts, tēma vampīri nozīmē dekadenci, izvirtību, seksu un jaunavu nogalināšanu lielos apjomos. Šis darbs nav nekāds izņēmums, seksam un vardarbībai veltīta grāmatas lielākā daļa. Pats Тайный Город te ir, varētu teikt, pievilkts aiz matiem, dekorācijai. Ja kāds domā, ka šī grāmata ir par labā cīņu ar ļauno, tad arī no šīs tēmas te nekā jēdzīga nav. Parasta šausmenīte, pat teiktu viduvēja. Autora nostāja ētikas jautājumos visai apšaubāma, bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja.

Izbrīna tikai tas, ka meitietis ar talantiem pārvērsties par jebko un iedvest jebko, lai tiktu pie naudas ir izvēlējies visai interesantu plānu, tādu, kuru parasti izmanto cilvēki bez maģiskām spējām. Nocopēt bagātu kungu, apprecēt, kungs pēc laika mirst, sieva saņem mantojumu. Pēc Annas spēju apraksta ir skaidrs, ka aplaupīt banku, inkasatorus vai aiznest uz muguras bankomātu viņai nebūtu nekāda problēma. Tas tad man arī nozaga realitātes momentu (cik nu tas ir iespējams pasaku grāmatā) un radīja aizdomas, ka patiesībā autoram ir sagribējies uzrakstīt šo to par sadomazohismu.

Neiztiek jau arī bez algotņiem Artjoma un Kortesa, te gan atkārtojas jau iepriekšējos apskatos minētās brīnumainās sakritības – Annas upura sieva ir viņa draudzenes attāla paziņa. Protams, uz jau iesāktās lietas bāzes tiek noslēgts kontrakts, kas savukārt tiek izpildīts uz urrā. Algotņiem cieņa un respekts, problēmas atrisinātas, visi laimīgi, daļa gan beigti. Klavieres no krūma tiek izstumtas nekautrējoties, kad vien vajadzīgs sižeta atrisinājumam.

Kopumā grāmatiņu uzskatu par patlaban sliktāko šajā sērijā lieku 6 no 10 ballēm, tēma banāla, klišejiska un galveno varoņu rīcība visai neloģiska.

Атака по правилам by Вадим Панов

Ataka po pravilam

Sērijas „Тайный Город” trešā grāmata. Patiesībā otrās grāmatas tiešs turpinājums. Izrādās arī cilvēkiem ir savi magi un pat speciāls artefakts, kas ļauj cilvēku magiem izpausties – Melnā grāmata. Pašreizējā Melnās grāmatas glabātāja vārdā Kara ir apsēsta ar mūžīgo dzīvošanu un uzsāk realizēt plānu, kas ļautu viņai šantāžas rezultātā no Slepenās pilsētas valdošajiem namiem iegūt nepieciešamos artefaktus. Protama lieta, ka viņas intereses saduras ar algotņu Kortesa un Artjoma interesēm.

Kā jau visās iepriekšējās grāmatās, galvenais uzsvars likts uz darbību. Smieklus izraisa autora izspēlētā daudzu gājienu kombinācija, tādā veidā tā diez vai strādātu pat pasaku pasaulē. Izskatās, ka visās grāmatas dominē sekojošs sižeta pavērsiens. Pilsētā notiek dīvainas lietas, grāmatas sākumā kāds no algotņiem iepazīstas ar problēmas izraisītāju vai tam tuvi stāvošu personu. Džeki izštuko, kā nopelnīt naudu un sāk rīkoties. Problēma izrādās nozīmīga arī Pilsētas varenajiem, un tie noalgo algotņus tās risināšanai. Tā kā iestrādes jau veiktas – viss notiek un tas nedaudz var piegriezties.

Šajā grāmatā par tēlu attīstību nav ko runāt, visi palikuši tādi kādi viņi bija, izņemot Artjomu, kas paspējis kļūt nu jau par īstu mantkārīgu superalgotni. Par pārējiem personāžiem uzzinām šo to no viņu dzīves, kas nedaudz atdzīvina dekorācijas un it kā ļauj labāk iepazīt Slepeno Pilsētu.

Nedaudz pārsteidza tas, ka seno rasu pārstāvji tik viegli iekrīt uz cilvēku magu veidotām provokācijām, ja jau šamie ar cilvēkiem vairāk kā 1000 gadus cīnījušies, tad izskatās dīvaini, ka izdzīvojuši totāli dumiķi, kas par notikumu būtību sev jautājumus neuzdod. Un, protams, „nejaušās” sakritības maitā visu pasākumu.

Grāmatai lieku 8 no10 ballēm, sērija riebumu vēl neizraisa un lasās aizrautīgi, neskatoties uz augstāk minētajām problēmām. Jācer tikai, ka neparādīsies vampīri.

Войны начинают неудачники by Вадим Панов

Voinu nacinajut neu

Esmu nolēmis sākt lasīt jaunu krievu fantasy sēriju, kas saucas „Тайный Город”. Sērija sevī ietver ~20 grāmatas, kas veltītas pilsētai, kura, savukārt, atrodas paralēlajā Maskavā. Protams, kā cilvēks, kurš šādas grāmatas jau ir izlasījis tūkstošiem (negribu lielīties), nelieku lielas cerības, ka kādas jaunas idejas parādīsies. Vienīgi ceru, ka būs interesanti.

Tātad Slepenajā pilsētā ir parādījies varens burvis Miroļubs, kas ir nolēmis iegūt varu pār visu pilsētas iemītniekiem un, ja paveiksies, tad arī pār visu pasauli. Protams, ka ar šādu notikum pavērsienu nevēlas samierināties Slepenās pilsētas valdošie nami. Te ir trīs Великий Дом Навь (Tādas kā tumšās radības), Великий Дом Чудь (struktūra un uzvedības līdzīga bruņinieku ordenim), Великий Дом Людь (elfi, kas patiesībā nav elfi, matriarhāts), katrs no šiem namiem pārstāv kādu no izmirušajām civilizācijām, kuras reiz valdījušas zemi. Skaidra ieta, ka neiztiek arī bez parasto cilvēku palīdzības. Tie ir algotņi – Korsikānis, Artjoms un Jana. Tā nu visi cīnās, lai balanss Slepenajā pilsētā saglabātos.

Kā redzams pat sižets nav diez ko oriģināls, bet toties lasīt ir interesanti. Lasītājs tiek turēts sasprindzinājumā gaidot, kas notiks tālāk. Patīk arī, ka autors nav ieciklējies uz standarta rasēm, bet izmantojis savas. Skaidra lieta, ka arī tās ir nospertas no dažādu tautu mitoloģijām, bet par centību pluss. Ir izveidots ceturtais spēks –sarkanās cepures, to uzdevums ir duļķot ūdeni un radīt interesantus sižeta pavērsienus. Šie elementi ir tāda kā rīcības partija – iesākumā dara pēc tam domā.

Galvenais ļaunais tēls Miroļubs (vispār Людь namam topā ir senslāvu vārdi) pēc sava rakstura ir tāds kā Harijs Poters tikai ar seksuāla maniaka novirzi. Patīk viņam galināt jaunus sievišķus. Tā kā viņš ir arī sena pareģojuma piepildījums, tad viņš dara visu, lai tikai savu pareģojumu piepildītu. Patiesībā viņam nemaz konkrēta plāna nav, ko darīt pēc tam.

Pieminēšanas vērts ir Навь galvenais slepenpolicists Santjaga, nu īsts Bonds baltā uzvalkā, visu vienmēr aprēķinājis 40 gājienus uz priekšu, īstens cilvēku manipulators. Viņa parastās zemes atspulgs ir izmeklētājs Korņilovs, kas ir atklājis visus noziegumus. Nu īsta varoņu superkomanda.

Ne tik jaukās lietas. Visu seno civilizāciju psiholoģija ir tāda paša kā cilvēkiem. Nav īsti skaidrs, kā noslēgtā telpas apgabalā pie visai mazas populācijas viņi ir spējuši izdzīvot. Visām grāmatas sievietēm ir tendence būt superseksīgām, visiem ļaunajiem tēliem obligāti ir vai nu kāds ķermeņa defekts, vai arī psihiskas novirzes.

Kopumā grāmatiņu lasīt ir interesanti un ir līmeni augstāka par standarta krievu fantasy autoru sēnalām. Tādēļ dodu 8 no 10 ballēm, grāmatā nevīlos, pat pārsniedza manas ekspektācijas (gaidīto).

ПЛАЦДАРМ by Игорь Недозор

Placdarms

Patiesībā par grāmatas tematiku visu pasaka vāka bilde, fantastika, tanki un dēmoni, tātad mūsdienu armija nokļūst magu pārvaldītos viduslaikos.

1980-desmitajos gados PSRS notiek laika mašīnas izmēģinājumi. Armijnieki vēlas paceļot pagātnē un sagatavot placdarmu vispasaules komunistiskās revolūcijas nodrošināšanai, taču tā vietā, lai atrastos Vidusāzijas stepēs neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, armijnieki atklāj, ka ir nonākuši paralēlā pasaulē, kurā valda magu ordeņi. Eksperiments tiek turpināts, taču tagad mērķis jau ir komunisma ieviešana veselā pasaulē.

Pašā grāmatā gan komunisma ieviešanas ideja ir tikai dekorācija, cilvēki ikdienā ir nodarbināti ar daudz piezemētākām lietām, kā uzvarēt un izdzīvot. Tiek apskatīti dažādu cilvēku likteņi ģenerālis Tihomirovs, topošais mags Artjoms, specdienestu pārstāvis Aleksejs. Planētas Arguerlail iekarošana tiek apskatīta arī no tās pamatiedzīvotāju redzespunkta. Pamatiedzīvotāji ir iedalāmi trijās kategorijās magi, kas reāli valda pār pasauli, daži brīvie iedzīvotāji, tirgoņi un klejotāji, pārējie ir vergi. Redzam, ka pasaule to vien vēlas, lai tajā ieviestu komunismu. Kultūršokam vislabāk piemērojas tieši magi, jo viņiem ar pārdabiskām radībām nākas sastapties ikdienā.

Man vienmēr ir interesējušas grāmatas par tēmu – helikopters pret viduslaiku pilsētu. Lai lasītājam nebūtu pārāk garlaicīgi, spēkus izlīdzina jaunās pasaules magi, kuri, ja saņemas, spēj diezgan turēt pretī agresoriem tankos. Tomēr arī magi vairāk ir ieinteresēti tikt varas piramīdas virsotnē, pat ja tam jāupurē savas tautas intereses. Daudz interesantu faktu par iekarojamo planētu, kuri padara reālāku un nav tradicionālie – rūķi, troļļi un elfi, kas ar laiku tomēr rada tādu kā apnikumu. Bet vai es no šīs grāmatas kaut ko ieguvu, neko daudz, tikai un vienīgi labs laika kavēklis.

Grāmatas sižets ir sadrumstalots un uzdod vairāk jautājumus nekā atbildes, ir skaidrs, ka grāmatai ir plānots turpinājums. Pašai grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt tikai žanra cienītājiem. Ja parādīsies turpinājums,w lasīšu obligāti, varbūt sadrumstalotība izveidosies tīri sakarīgā bildē.

%d bloggers like this: