Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIV

2007. gada 16. jūlijs (Darvina -> Singapūra)

Nosēdējuši Darvinas lidostā līdz pusnaktij, pienāk kārta arī mūsu reisa iečekošanās procedūrai. Aizejam ieņemam rindu un kādu pusstundu stāvam tajā. Uzmanību piesaista onkulītis ar plecu somu, kurš ir reālā ķirsī. Stāv ar grūtībām, tāds apmierināts un visu laiku dumji smaida, var redzēt, ka puikam ir labi.

Bagāžas iečekošana atklāj, ka esam pārsnieguši atļauto svaru un nākas nedaudz piemaksāt. Tā jau nu tas ir lēto aviolīniju reisiem, bagāžas svars ir strikti ierobežots. Dabūjuši boarding pass dodamies uz kontroli. Protams jāatstāj visādi aizdomīgi šķidrumi un citas lietas. Kontrolpunktu šķērsojam bez problēmām, tikai Atvars, kārtējo reizi pievērsis drošībnieku uzmanību tiek pārbaudīts, vai neved sprāgstvielas. Citādi viss ir okei.

Tikuši gaidīšanas zonā atklājas, ka tur nekā nav. Ir viena suvenīru bode un viens ēstūzis, ar to arī izklaides beidzas. Toties krēslu, kuros dirnēt, ir cik uziet. Apsēžamies un gaidām. Arī onkulītis šmigā redzams. Vecpuika nedaudz pirms ceļa uztankojas, ar pāris alēniem. Smaids ir kļuvis vēl platāks un acis miglainākas.

Galvenais Austrālijas apmeklēšanas mērķis ir izpildīts, jau Alice Springs tika noskaidrots, ka dienvidu puslodē ūdens izlietnē griežas uz pretējo pusi kā Latvijā. Tā ka mājās varam doties ar izpildīta pienākuma apziņu.

Kad sākas iekāpšana mūsu lidmašīnā, dodamies uz norādīto geitu. Bet pārsteigums, ir jāiziet vēl viena drošības kontrole. Te nu viss notiek pa īstam. Mugursomas tiek izkravātas pēc pilnas programmas, tepat jāatstāj arī tikko iegādātais ūdens. Gribās lamāties to arī darām latviski neviens jau nesaprot. Drošībnieks parāda spravku, ka viņam ir tiesības rakties pa mantām, vienam ceļabiedram, gan esot rādīts otrādi, burti ar kājām gaisā, un ķeras pie darba. Iekšā pakot gan vari pats. Jāatzīmē, ka strādā izcili, atrada, pat manas mugursomas sānu kabatā iepakotās palietotās zeķes.

Tālāk seko vēl viens Tax Free veikals, kurā dzeramo cenas salīdzināmas ar RIMI un elektronika tikpat dārga kā Latvijā. Dodamies uz lidmašīnu, tur atraduši savus sēdekļus, gatavojamies pārlidojumam. Lieta jau pierasta, palasu grāmateli, noskatos pacelšanos un liekos uz auss. Austrālijas epopeja beigusies.

Lidmašīnai tuvojoties Singapūrai, aizpildām iebraukšanas dokumentus, un dodamies uz budžeta termināla pasu kontroli. Aiztures nekādas. Esam ielidojuši sešos no rīta pie tam dienu agrāk un mums nav viesnīcas. Iesākumā aizbraucam uz mums jau pazīstamo otro terminālu. Došanās notiek izmantojot jau zināmo autobusu, kas kursē starp termināliem. Iereibušais onkulītis arī slaistās turpat gar pieturu un pēkšņi izskatās, ak izdomā iet pats un ar kājām. Vairāk viņu neredzējām.

Pārpakojam bagāžu, un sadalāmies. Vieni rezervēs viesnīcu otra grupa nodos bagāžu glabāšanā. Nodevuši bagāžu atgriežamies pie viesnīcu rezervētājiem. Tur priekšā stāvējis ķīniešu biznesmenis, kas nu nekādi nespēj izvēlēties, kur dzīvot. Tūlīt jau maksās un nē pārdomā, meklē pa jaunam. Pašiem rezervācijas process aizņēmis labi ja piecas minūtes. Un pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka labāk ir neķēpāties pasūtot viesnīcu internetā, vieglāk to izdarīt lidostā atlidojot, vismaz Singapūrā.

Nolemjam pabrokastot, ko arī izdarām vietējā kafejnīcā. Mūsu plāns ir doties uz Singapūras botānisko dārzu un tad ap 14:00 uz viesnīcu. Lai nokļūtu Botāniskajā dārzā braucam ar metro līdz Orchard stacijai un tad ap kilometru tālāk ejam kājām. Karstums ir briesmīgs. Visi apkrāvušies ar mugursomām un nosvīduši ierodamies Botāniskajā dārzā.

Tik skaistu Botānisko dārzu savu mūžu nebiju redzējis, viss sakopts, pie katra koka šiltīte, pie auga tāpat. Pie ieejas neliels ūdenskritumiņš ar karpu dīķi. Dodoties tālāk nonākam līdz Gulbju ezeram. Par nožēlu jāatzīst, ka Gulbju ezerā bija tikai divi dzīvi gulbji, toties no koka daudz vairāk.

Pastaigājam gar ezeru, kas patiesībā ir tāds palielāks dīķis, ieejam tādā kā tropu augu takā. Viss zaļo un zied, vietām gan redzams kā darbinieki, kaut ko rok un stāda. Man liekas, ka strādāšana ir nereāla šajā karstumā. Nedaudz ievērtējuši parka daļu nonākam līdz Orhideju parkam.

Orhideju parkā ir jāpērk ieejas biļete, bet tas ir tā vērts. Viss parks ir piestādīts ar orhidejām, no kurām lielākā daļa zied. Var aplūkot dažādas orhideju šķirnes un hibrīdus. Šķirnes šamie slauc slavenību vārdā, kas atbrauc uz parku. Protams vārdi ir sieviešu, tā piemēram kaut kāda zorte, kas pirms tam bijusi burtu un ciparu kombināciju Buša apmeklēšanas laikā dabūjusi Lora Bush vārdu. Bet vispār ļoti smuki, aprakstīt nemāku, pietrūkst mākslinieciskās rakstīšanas pieredzes. Bet iesaku, ja rodas iepēja tur aiziet un pastaigāt.

Izblandījušies pa Orhideju dārzu dodamies uz izejas pusi. Tiek piesēsts un iedzerti atspirdzinošie dzērieni. Tad vēl nedaudz ievērtēta Bonsai kociņu kolekcija, smuki un atstāti bez uzraudzības, Latvijā šamie sen jau būtu aplauzti, un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Netālu no metro stacijas tiek atrasts lielveikals Wheelock Place pa kuru tad arī plānojam pastaigāties. Tīri nejauši esam uzkūlušies lielam Borders grāmatu veikalam, kurā tad arī ietusējam kādu stundu. Tad dodamies turpat kafejnīcā paēst un dodamies uz viesnīcu.

Viesnīca saucas Quality Hotel atrodas netālu no Newton station, protams, ka uz turieni dodoties nokļūdāmies un aizejam pa garāko ceļu. Hotelis ir augstceltne un mums numuriņi ierādīti 17 stāvā. Manā istabā viena siena ir logs pa kuru vērot Singapūru – smuki. Viesnīca ir nopietna, viss strādā uz magnētiskajām kartēm arī lifts. Iečekojam arī jumta peldbaseinu, tas gan tāds pamazs. Tad pāris stundas atpūšamies.

Pēc elpas atvilkšanas visi dodamies uz Suntech City, mēs ar Maiju paliekam lielveikalā kolēģi dodas uz Night Sagfari. Pablandāmies pa bodēm. Pie viena no suvenīru stendiem, pārdevējs ķīnietis, man prasa vai neesmu no Nīderlandes, saku ka no Latvijas. Šis nemaz nezina, kur tas ir. Kad apstāstu, džeks saka: „Tur tak ir drausmīgi auksti”. Pasmejos un dodos tālāk. Ieeju rotaļlietu veikalā un nopērku sev radio vadāmu helikopteru. Tad izlemjam aiziet uz vietējo ķinīti, noskatīties jaunāko Harija Pottera filmu. Domāts darīts, ieejas biļete lētāka nekā Rīgā, kvalitāte tāda pati. Tikai titri ķīniski.

Noskatījušies filmu dodamies atpakaļ uz viesnīcu pa ceļam iepērkot paiku un nedaudz patestējis helikopteru liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitpirmā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIII

2007. gada 15. jūlijs (Batchelor -> Darvina)

Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.

Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.

Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.

Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.

Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.

Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.

Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.

Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.

Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.

Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.

Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.

Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.

Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.

Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.

Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.

Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.

Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXII

2007. gada 14. jūlijs (Annaburroo -> Batchelor)

Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.

Mango

Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.

Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.

Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.

Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.

Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.

Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.

Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.

Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.

Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.

Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.

Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.

Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.

Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.

Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XX

2007. gada 12. jūlijs (Pine Creek -> Cooinda)

No rīta cēlāmies agri, jo mūsu galamērķis bija Kakadu nacionālais parks (KNP). Mūsu agro rosīšanos motivēja divas lietas – pirmā iespēja dabūt Cooinda resort istabu, otrais dabūt biļetes uz Yellow waters kruīzu. Tad nu fiksi iekoduši devāmies uz 150 kilometrus attālo Cooindu. Tā kā rīts bija agrs un braucēju uz šosejas nebija daudz braukšana padevās labi. Tā kā KNP ieeja ir bezmaksas, tad par iebraukšanu tā teritorijā liecināja tikai ceļmalas zīme.

Nonākuši Cooinda resort, dodamies uz recepciju iepirkt kruīza biļetes un sagādāt sev naktsmītni. Diemžēl istabu vai atsevišķu mājiņu mums sadabūt neizdodas un ir jāpietiek ar telts vietu. Bet uz Yellow waters kruīzu gan biļetes dabūjam bez problēmām – 45 Austrālijas dolāri no sejas. Tā kā kruīzs sākas 11:00 iesākumā nolemjam uzcelt telti. Telts vieta tiek ierādīta līdz šim nepierastā veidā. Iebrauc kempingā, parādi, ka esi samaksājis un tev cilvēks ierāda vietu kur likt augšā savu telti. Ir redzams, ka kempinga lielāko daļu jau ir aizņēmušas tūrisma firmu patstāvīgās teltis, kas veido veselas telšu pilsētiņas. Atrodam vietiņu arī priekš savas telts mums ierādītajā pļaviņā un slienam to augšā, lai izžūst Matarankas rasa.

Tālāk nospriežam doties uz pašiem Yellow Waters, kas turpat netālu. Mēs ar Maiju dosimies kājām, ceļabiedri brauks ar mašīnu. Ar kājām esam nolēmuši doties pa tūristu taciņu, diemžēl to nekādi neizdodas atrast. Ejam uz recepciju prasīt, kur šamā ir. Recepcijā uzzinām, ka Kakadu parkā šogad ir bijuši 50 gadu laikā lielākie plūdi un takas joprojām ir applūdušas. Nu neko, dodamies uz Yellow Waters pa šosejas malu, nav jau tālu, kādi divi kilometri.

Līdz laivu atiešanai nedaudz jāuzgaida. Nolemjam nedaudz pastaigāties, gar Yellow Waters bilabonga malu. Tur speciāls režģots gājēju celiņš, lai krokodili nevarētu ieraut iekšā ūdenī. Skats ir smuks – ūdens klajums, kurā stāv applūduši koki. Daudz dažādi putni, krokodilus gan neredz.

Beidzot pienāk kruīza laiks, braukšana notiek ar laivām, kurās var sasēdināt ap 50 cilvēkiem. Gids un pie reizes laivas vadītājs apgalvo, ka laivas esot nenogremdējamas. Tūlīt gan piebilst, ja laivas apgāzīšoties diez vai glābējiem būs ko glābt, jo Yellow waters ir pilns ar krokodiliem. Gids veic nelielu instruktāžu, galvenais punkts ir, nekādā gadījumā nelīst aiz laivas iežogotās malas.

Sākam braucienu, gids mūs izklaidē ar stāstu, kā iepriekšējā nedēļā Darvinas galvenā naktskluba baseinā atrasts krokodils. Pabraukuši kādus 300 metrus no piestātnes arī mēs ieraugām pirmo krokodilu, kas sauļojas purva un upes robežas sērē. Netālu ap viņu rosās dažāda izmēra putneļi, pīles, kurām nepatīk ūdens, igriti, lielie, mazie un vidējie, zosis, kuras esot dikti garšīgas un dzīvo kolonijās. Kopā līdz pat 100 000 putni. Uzzinām ka slavenais Jabiru patiesībā ir stārķis ar melnu kaklu.

Jāatzīst, ka šī bija viena no iespaidīgākajām ekskursijām Austrālijā, tik daudz krokodilus brīvā dabā, tik tuvu nekad nebiju redzējis. Kā likums neviens no krokodiliem nebija mazāks par 3 metriem. Gids mums stāstīja, ka izaugot lieli, salty kļūst ļoti teritoriāli un mazākos var vienkārši noēst. To, ka viņi savā starpā plūcas var redzēt pēc rētām uz viņu ādas.

Lielākais salty ko redzam ir ap 4 metriem, laiva piebrauc viņam tieši blakus un priekšējiem līdz viņam ir labi ja divi metri. Šad tad kārtējam apsekotajam krastmalas krokodilam piegriežas tūristu interese un šamais ienirst ūdenī. Viens eksemplārs pat nodemonstrēja slaveno krokodila galopu. Skats iespaidīgs, kad šis dzīvnieciņš svarā ap 300 kg skrien pa purvu uz 20 kilometriem stundā. Liekas, ka kāds dīvainā veidā rok grāvi. Viens ir skaidrs – purvā no šiem mīluļiem neaizmukt. Arī gids pastāsta, ka viņu mācībās, kas notikušas nesen, izdarīts eksperiments. Iesviesta ūdenī glābšanas veste (nosacītais cilvēks) un mēģināts apgriezt laivu, lai vesti izvilktu ārā. 15 sekundēs, kamēr laiva apgriezta pie vestes jau bijuši divi krokodili. Tā kā visi laipni aicināti palikt laivā.

Brauciens aizņem kādu pusotru stundu, gids ir trāpījies superīgs, jauns džeks, pazīt visus putneļus un zina daudz stāstus par krokodiliem. Nedaudz pastāsta arī par šogadējiem plūdiem, kas laivu peldošo laivu piestātni aiznesuši divus kilometrus uz jūras pusi.

Izbraukājušies ar kuģīti dodamies uz Nourlangie rock skatīties aborigēnu zīmējumus. Slavenā klints atrodas 46 kilometrus uz Jabiru pusi, Austrālijas mērogiem tas ir tuvu. Pa ceļam apstājamies pie Miriah Lookout, tikai paskatīties. Atklājās arī ka viens ceļabiedrs ir sastiepis muguru un staigāšana nesagādā nekādu prieku. Nospriežam, ka varētu līdzēt pakarāšanās pie koka zara. Dodamies meklēt zaru, bet eikaliptiem zaru struktūra ir citāda nekā ozoliem un beigās piemērota koka meklēšana beidzas ar divu kilometru kāpienu uz lookout. Skats no tā paveras superīgs – liela daļa KNP atrodas kā uz delnas. Pakavējušies kādu pusstundu dodamies atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz aborigēnu zīmējumiem.

Aizbraukuši līdz Nourlangie rock, dodamies ievērtēt aborigēnu darbus. Nezinu kā citiem, bet man ir skaidrs – zīmēt viņi nemāk, tur tāds zīmējums mednieks ar valabijus, ja nebūtu plāksnīte blakus domātu, ka attēloti divi valabiji. Vienīgais, kas respektējams ir zīmējumu vecums. Klints ir slavena vietējā folklorā ar uz tās notikušajiem dievību kautiņiem un incestiem starp tiem. Taciņa iekārtota izcila ar trepēm un bruģētiem celiņiem. Protams, ir mušas redzu vienam profesionālam gidam pat zirgu astru slotiņu ar ko mušas gaiņāt. Pablandījušies dodamies uz Annaburu bilabongu.

Annaburu bilabongs atrodas netālu, kaut kur esam lasījuši, ka šis bilabongs esot visforšākais visā Austrālijā. Aizbraukuši neredzam neko vairāk kā pārdesmit hektārus aizaugušu dīķi. Nospriežam, ka noteikti pie augstāka ūdenslīmeņa viņš izskatās smukāks. Pastaigājam nedaudz gar bilabonga krastu, apkārt gan neejam, lai gan bijām plānojuši, neizskatījās tā vērts. Arī krokodilus nemana. Nolemjam doties atpakaļ uz kempingu.

Tā kā man sanāk vārda diena, izštukojam vakarā aiziet uz restorānu, paēst vietējās delikateses. Lai tiktu restorānā pie galdiņa, iepriekš jāpiesakās. Mēs to uzzinājuši recepcijā piesakāmies, līdz restorāna atvēršanai palikušas vēl 20 minūtes. Tās noslaistāmies turpat pie makdonald viedīga ēstūža galdiņiem. Tikuši iekšā restorānā nesaprotam, kādēļ bija jāpiesakās, jo no 20 galdiņiem ir aizņemti tikai divi. Ēst gan tur taisa labi, uzkodās nogaršojām, ķengura gaļu (laba), krokodila gaļu (izcila), emu gaļu un austeres (tām pakaļ pār grāvi nelektu). Otrajā ēdām, ko nu kurš, kopumā viss bija okei. Paēduši devāmies uz telti gulēt, pa ceļam iečekojot suvenīru veikalu un iepērkot maizi brokastīm.

Pie telts mūs sagaida nepatīkams pārsteigums odi. Šī ir vienīgā vieta, kur Austrālijā redzu odus, šie sēž uz telts un gaida donorus. Beidzot varam izmantot pirms nedēļas pirktos repelentus. Nopūšam paši sevi, telti, te gan es nedaudz pārcenšos un teltī jūtama riebīga ķimikāliju smaka, bet lai nu kā neviens ods teltī iekšā netika.

Un tapa vakars un tapa rīts – septiņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu X

2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -> Katherine)

No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.

Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.

Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.

Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.

Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.

Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.

Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.

Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.

Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.

Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.

Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.

Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.

Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.

Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.

Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.

Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Un tapa vakars un tapa rīts – septītā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VIII

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

Turpinājums sekos …

Uz priekšu …

Tad nu tā šodie ir tā lielā diena, kad sākšu savu ceļojumu uz Austrāliju! Drīz vien kāpšu lidmašīnā, kas aizvedīs mani uz Alvas salām (Lielbritāniju). Tur iesēdīšos citā lidmašīnā un došos uz Dubaju, no Dubajas mani vedīs uz Singapūru un tur es ielidošu rītvakar 21:00 pēc Singapūras laika, jeb 13:30 pēc Latvijas laika. Izskatās, ka Aptuveni diennakti dzīvošos pa lidostām, lidmašīnām un laika josām. Tad sekos 2 dienu ilga Singapūras aplūkošana, pēc kuras tiks lidots uz Dārvinu Austrālijā. Austrālijā ir plānots pavadīt 16 dienas pētot aborigēnus, ģeogrāfiskos veidojumus un protams ķengurus :)

Biju arī nodomājis piedzīvoto atspoguļot savā blogā real time režīmā, taču apskatoties, ka Austrālījā GPRS režīmā par 1MB jāmaksā bezmaz vai 8 Ls domu atmetu, bet iespējams ne pavisam.

Taču domājams, ka savus piedzīvojumus te aprakstīšu.

Vasaras atvaļinājums

Visi cilvēki šad un tad nolemj doties atvaļinājumā. Atvaļinājuma laikā viņi parasti cenšas aizbraukt uz vietām, kuras šamie nekad nav redzējuši. Tad nu arī es, stāvēdams pie Rīgas zoodārzā uzstādītā ceļarādītāja, nolēmu apceļot, ja ne visu pasauli, tad vismaz tā, lai turp atpakaļ ceļš būtu tuvs zemeslodes apkārtmēram. Tātad mani šovasaras “points of interest”:

I Dubaja

II Singapūra

III Darvina

IV Uluru

Ceru visu paspēt 3 nedēļu laikā.

%d bloggers like this: