Navigate / search

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

calculating-the-cosmos

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

The Cloudspotter’s Guide by Gavin Pretor-Pinney

the cloud spotter's guide

Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta. Taču šogad staigājot pa Itālijas Alpiem un iekuļoties netālu no Monblāna mākoņos, man atausa atmiņā šī grāmata un tas, ka par mākoņiem neko neesmu lasījis kopš PSRS laikiem.

Kas ir mākoņi, no kurienes tie rodas? Kāpēc vieni ir pūkaini, bet citi izskatās kā veļas dēlis? Vai starp mākoņiem ir kāda atšķirība? Kāpēc no vieniem mākoņiem līst lietus, bet no citiem nē? Cumulus, Stratus, Cirrus, kas tie ir, un ko viņi ēd ziemā? Ja cilvēku kaut reiz mūžā ir nodarbinājuši šie jautājumi, tad šī grāmata sniegs atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Autoram pēc vārda kabatā nav jālien, un pat tādu šķietami garlaicīgu lietu kā mākoņu klasifikācija un atpazīšana, pasniedz ar neviltotu entuziasmu interesantā stāstījumā.

Ja tu vēl neesi izlasījis šo grāmatu, tad noteikti izdari to! Pēc grāmatas izlasīšanas uz mākoņiem varēsi skatīties ar zinātāja aci. Kam gan nepatīk vērot mākoņus! Mākoņi nemaz nav tik vienkārši pūkaini radījumi, kādi tie izskatās no apakšas. Viņi ir daudzveidīgi, un katrs no viņiem var zinātājam pastāstīt kaut ko par to, kas notiek virs mūsu galvām. Lai ar’ mākoņi ir saklasificēti smuki pa plauktiņiem, mākoņu vērotājam – iesācējam pietiek tikai paskatīties dabesīs un saprast, ka viss ir daudz sarežģītāk. Debesīs praktiski nekad nav tikai viena tipa mākoņi, un reizēm pat ir grūti atšķirt Cumulonimbus no Stratocumulus, sevišķi, ja tev lietus jau līst uz galvas.

Uzzināju milzīgu jaunas informācijas apjomu. Pēc mākoņiem var labi paredzēt laika apstākļus (būs jāpatestē, vai arī mūsu piejūras klimatā tas strādā). Taču vistrakākais ir tas, ka nu man ir obligāti jātiek uz Bruketown Austrālijā, lai redzētu vienu no retākajiem mākoņiem pasaulē -Morning Glory. Autors jau nestāsta tikai par mākoņu nosaukumiem, te ir daudz par laika prognozēšanu, metodēm, kas ļauj manipulēt ar laika apstākļiem, par lidmašīnu radītajiem mākoņiem un, protams, globālo sasilšanu. Izrādās arī, ka ja esi acīgs debesu aplūkotājs, tad tādus šķietami retus fenomenus kā saules suņi, saules loki, var redzēt faktiski katru nedēļu. Ir tikai jāzina, kad skatīties. Tagad pievērsīšu uzmanību arī varavīksnēm, arī tajās var saskatīt interesantas lietas, piemēram ‘Alexander’s Dark Band’, esmu to redzējis, bet nezināju, ka tas ir kas īpašs.

Tā kā lasīju elektronisko grāmatu, tai bija viens būtisks mīnuss – bildes. Tās bija absolūti nebaudāmas, ja tas būtu tikai uz manas melnbaltās Kindles, es vēl to spētu piedot. Bet šie paši melnbaltie, klekši parādījās arī manā iPad. Varētu teikt, ka kvalitatīvi attēli ļoti ļoti pietrūka. Labi man jau mājās ir “Cloud Atlas”, kuru turēju pa rokai, bet ko lai dara cilvēks, kuram tāds nav?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tagad debesīs raudzīšos  biežāk, zināšu katra mākoņa vārdu un vietu reģistrā un to, kādu laiku viņš mums sola. Šī ir viena no tām populārzinātniskajām grāmatās, kura būtu jāizlasa ikvienam.

Nearest Star: The Surprising Science of Our Sun by Leon Golub, Jay M. Pasachoff

Nearest StarThe Surprising Science of Our Sun

Arī šī grāmata ir ilgdzīvotāja manu izlasāmo grāmatu sarakstā. Reiz jau viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā nesanāca. Tagad Latvijā uznākušas saulainas dienas, nolēmu, ka ir īstais laiks palasīties par mūsu Sauli.

Grāmata sarakstīta divtūkstošo gadu sākumā, paši autori savā anotācijā saka, ka viņi esot vadošie Saules zinātnieki. Cilvēki pat ja ikdienā Sauli redz, par tās darbības principiem un ietekmi uz apkārtējo vidi daudz ko nezina. Tas ir tikai visspožākais objekts debesīs, autori ir nolēmuši šo lietu mainīt. Viņi ir gatavi izstāstīt pilnīgi visu, gan to, ko mēs varam redzēt ar acīm, ko uzzināt no speciāliem instrumentiem, kā saule darbojas, cik viņa ir liela, kas ir saules vējš un magnetosfēra. Par to kā īsti ir ar globālo sasilšanu un saules cikliem un par to, cik patiesībā mēs esam atkarīgi no saules.

Pamata koncepts nenoliedzami ir labs, kurš gan negribētu uzzināt visu par sauli, tomēr izpildījums ir visnotaļ viduvējs. Īsti nevar saprast, kādai mērķauditorijai ir domāta grāmata. Grāmatas autoriem ir novērojama tendence dažas lietas aprakstīt skaidri un saprotami (saules aptumsumi), taču runājot par citām – ielīst akadēmiskās debatēs par kādu lasītājam mazbūtisku lietu. Pēc pirmajām nodaļām radās iespaids, ka, iespējams, tā ir domāta, lai kādu spektrālās analīzes speciālistu pievērstu saules izpētei. Tik detalizētu un nevajadzīgi sarežģītu spektrālās analīzes vēsturi un pielietojumu es vēl nekur nebiju lasījis. Ja es par šo tēmu šo to jau nezinātu, domāju, ka neko no rakstītā nesaprastu. Saules gaisma, protams, ir galvenā viela, tomēr pārdesmit lapaspuses veltītas spektroskopijai ir nedaudz par traku.

Bija arī nodaļa, kas sarakstīta, lai uzpūstu grāmatas apjomu. Tā saturēja sīku un smalku aprakstu par nākotnē sagaidāmajām saules izpētes misijām. It kā svarīga lieta, bet izvēlētais apraksta formāts mani neuzrunāja. Grūti saņemties un lasīt piekto mākslīgā pavadoņa zinātnisko instrumentu aprakstu pēc kārtas.

Grāmatā bez teksta ir atrodamas arī bildes, dažas ir pat krāsainas. Tās lasīšanas procesu padarīja interesantāku. Un bonusā – nodaļā par aptumsumiem autors dalās ar informāciju, kā pareizi tos bildēt uz fotofilmiņas. Jāņem vērā fakts, ka desmit gadu zinātnei un tehnoloģiju attīstībai ir ļoti daudz. Liela daļa uz autora postulētājiem neatbildētajiem jautājumiem jau ir atbildēti, piemēram, par neitrīno trīs veidiem, un kā tie mainās no viena uz otru. Daļa no mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika plānoti saules izpētei tā arī vēl nav realizēti. Par to man bija vislielākā bēda. Būtu arī interesanti šodien izlasīt viņu domas par Saules aktivitātes cikla dīvainībām (tas, ka tagad pašā maksimumā uz Saules nav atrodams neviens plankums).

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tās sarakstīšanas kvalitāte mainījās no nodaļas uz nodaļu. Dažas no nodaļām, manuprāt, bija iestieptas. Ja būtu lasījis grāmatu gadā, kad tā iznāca, droši vien būtu uzzinājis daudz ko jaunu un aktuālu. Tagad lasīšana izvērtās zināšanu atsvaidzināšanā.

The Discworld Almanak: The Year of the Prawn (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Bernard Pearson

image

Ar ko gan vēl iesākt gadu, ja ne ar almanaha izlasīšanu. Bērnībā man tā bija daļa no ikgadējās lasāmvielas. Bija visādi Lauksaimniecības kalendāri un Dabas kalendāri, kas stāstīja kā pareizi sēt zirņus un slavināja izcilus selekcionārus. Paaugos, laiki mainījās, un šādi almanahi manā dzīvē sāka zaudēt savu nozīmi. Ja nu reizēm izšķirstīju Zvaigžņotās debess ikgadējo pielikumu, lai saprastu, kas un kā būs redzams pie debesjuma. Šogad saņēmos un nolēmu atsākt almanahu lasīšanu. Un kas gan būtu vēl labāks par Diskzemes almanahu. Un kas par to, ka tas izdots bezmaz vai desmit gadus atpakaļ?

Diskzemē Almanaks ir viena no būtiskām lietām lauksaimnieka dzīvē. Tas tiek izdots katru gadu un kalpo kā atspaids dzīves izpratnē un saimniecības sakārtošanā. Tas ir palīgs visos darbos no krupju stādīšanas līdz siena novākšanai, cūku kaušanā un sievas izvēlē. Tajā pat ir iekļautas atzīmes, kurās vietās jāizdur caurums, lai vieglāk uzkārt uz nagliņas vai cauri izvērt auklu. Kā jau katru gad,u arī šeit ir iekļauts astroloģiskais kalendārs ar visu zvaigznāju skaidrojumiem un aprakstiem. To, kas sagaida katrā zīmē dzimušos. Ja baumas ir patiesas, tad šo prognozi katru gadu piegādā kāds pusaizmirsts astrologu dievs – personīgi. Bonusā katram mēnesim klāt ir pierakstīti iespējamie notikumi. Tie ir ļoti interesanti – zemestrīces, zivju lieti, staigājoši koki. Žēl tikai, ka tas viss notiek tālu no dzimtā ciema. Papildus ir mūžīgā dienasgrāmata, sēņu un kāpostu šķirņu noteicējs.

Grāmatu biju nopircis ļoti sen atpakaļ, tik sen, ka biju jau zaudējis cerību tai vispār pieķerties. Taču uznāca nostalģija pēc Diskzemes, un almanaks bija tieši laikā. Patiesībā nekā daudz tur lasāma nav, toties tas, kas ir, ir interesants. Kur tu vēl vari lasīt iedomātas pasaules Kāpostu biedrības paziņojumus, piespraužu reklāmas un laimi nesošu talismanu reklāmas, kas palīdzēs veiksmīgi aizvadīt nākošo gadu (labi pēdējais, šķiet multiversa fluktuāciju rezultātā, ir atnācis arī uz Latviju). Ne mazāk svarīgi ir lasīt par pareizu Kurmju izdzinēja izvēli un par izmirstošo Tārpu saucēju profesiju. To, kā civilizācija ir nolaidusies tik tālu, ka cūkas galina ar dunci, tā vietā, lai nobeigtu tās ar garlaicīgiem stāstiem. Ja vēlies pa kluso no sievas šķūnītī iedzert, te ir diezgan labi padomi kā to izkārtot.

Astroloģijas sadaļa ir nedaudz garlaicīga, jo zvaigznāju viņiem ir daudz. Lielākā daļa sastāv no vienas vai divām zvaigznēm. Zem daļas no šiem zvaigznājiem ieteikums ir nedzimt, ja tomēr esi piedzimis, tad labāk ar to nelielīties. Kā zinām, Kosmiskais Bruņrupucis visu laiku peld izplatījumā, tādēļ liela daļa no zvaigznājiem ar laiku pazūd. Tas gan padara astroloģiju par dinamisku profesiju, kuras pārstāvjiem nav jāstrādā ar vēl no paleolīta laikiem mantotiem zvaigznājiem.

Pozitīvais: Labākais sēņu noteikšanas katalogs, ko esmu redzējis; Lasot izklaide ir garantēta; Beidzot sapratu kādēļ Diskzemē katram gadam ir savs nosaukums;

Negatīvais: almanaks ir drausmīgi īss, tikai ap simts lapaspusēm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai īstam Diskzemes cienītājam un ar vismaz pēc desmitās grāmatas. Pārējiem, domāju nebūs ne mazākās saprašanas par ko ir runa.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Astrology

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

The Planets by Dava Sobel

The-Planets

Grāmatai uz vāka bija vairākas jūsmīgas atsauksmes par to, ka tā ir ļoti laba, ka tajā ir daudz interesantu faktu, ka rakstnieces rakstīšanas stils esot nu ļoti aizraujošs. Arī amazon.com apskatos grāmata bija izpelnījusies atzinību. Biju lasījis arī viņas darbu par meridiāna noteikšanas vēsturi, nekas cits jau neatlika kā vien pirkt grāmatu nost.

Ja es būtu pamatskolnieks, bet vēl neietu ceturtajā klasē, tad droši vien man šī grāmata liktos tīri pieņemama. Tagad izlasījis pāris lapaspuses, sapratu, ka neko daudz no šīs grāmatas sev neiegūšu. Tāda ļoti virspusēja un nedaudz sasteigta. Katrai planētai tiek veltīta viena nodaļa, vismaz Saulei tuvākajām. Iesākumā tiek nedaudz apskatīta Saule, tad Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un Saturns. Pie Saturna nedaudz sākas juceklis, un autore sāk apskatīt Urānu un Neptūnu kopā.

Šad tad autorei uznāk vēlme parādīt savu literārās izteiksmes spēju. Tad nu nākas nodaļā par Marsu visu skatīt no slavenā Marsa meteorīta redzes punkta. Urāna un Neptūna atklāšanas vēsture mums tiek pasniegta no Heršela māsas redzes punkta. Manuprāt, pat šie mēģinājumu grāmatu īpaši aizraujošāku nepadarīja.

Ja cilvēks neko nav lasījis par planētām, tad, iespējams, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ja cilvēks ir izlasījis vismaz informāciju, kas pieejama wikipedia, tad viņš droši var šo grāmatu ignorēt. Iespējams kāds vēstures fakts paliks neuzzināts , bet viena fakta dēļ jau nav vērts lasīt veselu grāmatu.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Tāds eseju apkopojums par planētām. Neviena īpaši neizceļas, tēmu it kā virspusēji apskata, bet nekā vairāk. Ja neizlasīsiet, tad neko nezaudēsiet.

The Sun Kings: The Unexpected Tragedy of Richard Carrington and the Tale of How Modern Astronomy Began

The Sun Kings

Šī ir viena no grāmatām, kura nopirkta nelasīta mētājās pa plauktiem vairāk nekā pusgadu. Tam bija pāris iemeslu: kaut kā bija pārgājusi vēlme iepazīties ar saules astronomijas vēsturi; šķirstot grāmatu tā īsti nevarēju saprast, par ko tur būs; galvenais iemesls ir autora bilde uz grāmatas vāka. Nezinu, kā citiem, man šāds cilvēks parasti asociējas ar kādu balto brālību, kas dziedina visas kaites pēc fotogrāfijām, apķer kokus un labprāt saulgriežos izgaiņā ļaunos garus. Grāmatā izmantoto autora bildi man atrast izdevās, savā blogā gan viņš izskatās pēc nopietna cilvēka nevis pēc zintnieka. Bet labi, tie jau tikai mans personīgais viedoklis.

Parasts cilvēks varētu nesaprast kā Saules astronomija vispār ir iespējama. Astronomam ir teleskops, ar teleskopu mēs pētām debesis, tomēr jau no bērna kājas visi saprot vienu pamatpatiesību. Ar teleskopu uz Sauli cilvēks var skatīties tikai divas reizes – ar vienu aci un pēc tam ar otru aci. Kur lai cilvēki ņem tik daudz speciālistus? Tas viss bija joks, patiesībā cilvēki jau diezgan sen izgudroja dažādus viltīgus veidus kā skatīties saulē nemaitājot redzi. Te noderēja gan attēla projicēšana, gan fotoplašu izmantošana.

Sākumā nevienam nebija ne jausmas, kas tā saule īsti tāda ir. Pamatpieņēmums bija, ka Saule ir tāda plati planēta kā zeme tikai ar karstiem mākoņiem. Saules plankumi savukārt bija tās kalni, kas šad tad pavīdēja starp mākoņiem. Ar laiku gan uzkrājās fakti, kas lika šos apgalvojumus pārskatīt.

Grāmata ir centrēta ap Saules plankumiem, 1859. gada Saules uzliesmojumu un R.Karringtona dzīvi. Puika jau no bērna kājas bija aizrauts ar Sauli, un ar laiku kļuva par vienu no ievērojamākajiem speciālistiem, lai gan viņa idejas ilgi netika pieņemtas. Piemēram, apgalvojumu, ka Saules cikls nosaka labības cenu, izteica jau Heršels vecākais, tas pats, kas atklāja planētu Urāns. Tomēr neviens viņu par pilnu neņēma, jo kā gan tik tāls un mazs objekts var tieši ietekmēt labības cenu. Nākamais izsmiešanas vērtai apgalvojums bija – Saules plankumi izraisa ziemeļblāzmas. Šis apgalvojums ilgi tika uzskatīts par muļķībām un statistiskos datus, kas par to liecināja, par nepareizu interpretāciju.

Kopumā grāmata ir par astronomijas attīstību Lielbritānijā un nedaudz arī Vācijā, diezgan labs biogrāfisks materiāls un daudz interesantu faktu. Es nemaz nezināju, ka 1859. gadā ir bijuši tādi Saules uzliesmojumi, kas, ja tie notiktu šodien, visticamāk atstātu visu planētu bez elektrības, mobilajiem sakariem un satelītiem. Jau tajos laikos šī aktivitāte izsita no ierindas visus telegrāfus un ziemeļblāzmas varēja novērot pat Kubā. Izrādās, ka jau tad bija izveidots globāls tīkls, kas vāca datus par Zemes magnētiskajām svārstībām. Un laiku pa laikam saulei gadās iesnausties, kad tās aktivitāte pazūd pat uz gadsimtu. Piemēram, no 1645. līdz 1715. gadam.

Bet kādēļ R.Karringtons bija ar traģisku dzīves stāstu? Puisim jaunībā tētis deva naudu pašam savas observatorijas iekārtošanai. Tā nu viņš varēja realizēt savus dzīves sapņus līdz tēva nāvei, kad viņam bija jāpārņem bizness – brūzis. Darbs, šķiet viņam diez ko nepatika. Viņš visu laiku mēģināja atrast labi atalgotu darbu astronomijā, diemžēl viņu nekur neņēma pretī. Tad brūža bizness tika pārdots un vīrs atkal varēja nodarboties ar savu hobiju, jo naudas viņam bija pietiekami. Viņš pat apprecējās, un te sākās personiskā traģēdija. Jaunā sieva savu piedzīvotāju uzdeva par savu brāli, un, vienkārši sakot, salaida ar abiem. Kamēr vienudien „brālim” neaizbrauca jumts un šis mēģināja Karringtona kundzi nonāvēt. Ievainojis šo vārīgā vietā viņš meties bēgt un, pirms viņu noķēruši vietējā ciema iedzīvotāji, pat paspējis uzrakstīt sevi apsūdzošu vēstuli. Tā tiesā tika vērsts pret viņu un spriedums bija notiesājošs – divdesmit gadu ieslodzījuma, viņš gan nomira jau pirmajā gadā. Karringtona sieva izdzīvoja, tomēr, lai remdētu sāpes, viņa sāka niekoties ar Chloral hydrate. Tas vienu dienu noveda pie pārdozēšanas un nāves. Ciemata ļaudis tajā vainoja R.Karringtonu. Arī pats Karringtons neilgi pēc sievas nāves uzlika sev rokas, kā aiziešanas veidu izmantojot šo pašu Chloral hydrate. Un sakāt vēl, ka seriālos viss ir izdomāts.

Labi un saistoši uzrakstīta grāmata, pastāsta mums Saules izpētes vēsturi no sākuma līdz mūsdienām. Tagad jau katrs, kas paskatās saules vēja protonu blīvumu zemes virzinā, var aplēst ziemeļblāzmas rašanās iespēju. Un galu galā mums taču ir vesela kaudze ar observatorijām kosmosā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autoram tiešām ir talants stāstu pastāstīt interesanti.

Death from the Skies!: These Are the Ways the World Will End . . . by Ph.D. Philip Plait

Death from the Skies!

Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.

Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.

Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.

Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam http://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.

Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.

Bad Astronomy: Misconceptions and Misuses Revealed, from Astrology to the Moon Landing “Hoax” by Philip C. Plait

baddiscovery

Šis nu ir gadījums, kad grāmatas nosaukums pat izsaka visu. Autors vēršas pret ikdienā sastopamajiem sliktās astronomijas piemēriem. Daļa no tiem man šķita visai smieklīgi un pašsaprotami, tomēr jāatzīst, ka gadījās arī tādi, kuriem ticēju es pats.

Tad nu autors lasītājam cenšas izskaidrot un apgāzt dažnedažādus māņus zinātniski. Izrādās, ka ASV valda populārs uzskats, ka tikai pavasara saulgriežos ir iespējams nolikt vistas olu uz vienu no tās gala līdzsvara stāvoklī. Man nemaz kaut kas tāds nebūtu ne prātā ienācis. Koriolis efekts, šis nu ir māns, kuram visu savu mūžu esmu ticējis arī es. Vēl vairāk – esmu pat eksperimentāli pārbaudījis un pārliecinājies, ka Dienvidu puslodē ūdens virpulis izlietnē rotē pulksteņrādītāja virzienā, bet Ziemeļu pretēji. Izrādās, ka tā ir laimīga sagadīšanās. Lielākā vilšanās manā dzīvē.

Ir atrodami arī autora uzbraucieni angļu valodā lietotajām idiomām – „quantum leap”, „meteoric rise” un citiem brīnumiem. Manuprāt, tas jau bija nedaudz pārspīlēti. Tad ir veselas nodaļas veltītas jautājumiem – kāpēc debesis ir zilas?, Kāpēc mainās gadalaiki?, Kāpēc mēnesim mainās fāzes?, Kā rodas paisums un bēgums? (Manuprāt, visnesakarīgākā nodaļa, tā arī, ja pirms tam nezini, nesapratīsi. Interesanti, ka manā grāmatu plauktā atrodamajās grāmatās var izlasīt vismaz trīs teorijas par paisumu tēmu), Kāpēc Mēness pie apvāršņa izskatās lielāks nekā zenītā? (te nu autors blēdās viņš nemaz pats nezina, kādēļ tā ir) .

Ir arī triviālāki jautājumi – Kādēļ zvaigznes mirguļo?, Kāpēc zvaigznes maina krāsas?, Vai dienas vidū iekāpjot dziļā akā ir iespējams redzēt zvaigznes?, Kāpēc pasaule negāja bojā 2000. gadā?. Neiztiek arī bez Apollo Mēness misijas pieminēšanas, izrādās, ka eksistē vesels bars ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka tā esot bijusi falsifikācija. Pieminēti arī NLO un populārāks NLO redzētāju problēmas – tīri praktiskas dabas, nevar jau neko daudz sagaidīt no cilvēka, kas debesīs paskatās reizi gadā. Netiek aizmirsta arī astroloģija, te nu daudz nav ko komentēt. Beigās saldajam ēdienam kritika tiek veltīta Holivudas filmām.

Kopumā labs izzinošs un izklaidējošs lasāmais. Pat ja esi slīpēts astronoms, un Veļkovskija teorija par klejojošo Venēru tev izraisa tikai nicīgu vīpsnāšanu, ir vērts palasīties šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un iespējams atklātu kādus māņus, kuriem tu pats tici. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī ļoti labs blogs par astronomijas tēmām, ar plašu lasītāju un komentētāju loku.

Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke

rama

Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.

Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.

Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?

Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.

%d bloggers like this: