Šo grāmatu jau reiz biju lasījis jau tālajā 1989. gadā, kad man bija tikai 11 gadi. Protams, šajā laikā tālākais mans ceļojums bija bijis līdz Siguldai un no M.Tvena dižā garadarba neko citu kā tālu neredzētu zemju aprakstus nespēju izvilkt. Tagad esmu nedaudz paaudzies un arī apmeklējis lielāko daļu no M.Tvena apmeklētajām zemēm. Man ir izveidojies savs priekšstats par šīm vietām un nolēmu salīdzināt tos ar M.Tvena 1867. gada priekšstatiem.
Šai grāmatai sarakstītās recenzijas droši vien ir tūkstošiem, no kurām dažas ir pat vairāk kā simts gadus vecas. Grāmata apraksta M.Tvena skatījumu uz savu 1867. gada ceļojumu ar tā laika kruīza kuģi “Quaker City” pa vecās Eiropas valstīm un Svēto zemi. Autora apmeklēto valstu sarakstu neuzskaitīšu, bet tas ir nopietns.
Kā jau M.Tvena grāmatām tas ierasts, stāsts ir visai ironisks, cauri spīd jaunā amerikāņa iedomība par savas valsts industriālo varenību un Eiropas stagnāciju. Vietās, kur aprakstīti arābi, viedoklis robežojas ar rasismu. Patīkama ir arī autora ironija par tā laika ceļojumu rakstniekiem, kas caurām dienām atšaudās no beduīniem un viņu dzejiskajiem dabas skatu, un tālo zemju iedzīvotāju aprakstiem. Kas mani visvairāk pārsteidza, bija autora pieminētais ceļvežu klāsts, gidi un svētvietu komercializācija, tiešām nebiju domājis, ka tajā laikā tūrisma industrija jau ir bijusi tik attīstīta.
Pārsteidza arī tā laika kāre uz suvenīriem, tad cilvēki tā vietā, lai nofotografētos, nopirktu atklātnīti vai magnētiņu, bija spiesti drupināt vai atskaldīt kādu gabaliņu no tūrisma objekta līdzņemšanai. Nav nekāds brīnums, ka līdz mūsdienām tie ir nonākuši visai bēdīgā stāvoklī. Ceļojuma daļa pa Libānu, Sīriju un Izraēlu uzskatu par visizdevušākos grāmatas sadaļu, tajā ir gan neslēpta ironija par Sv. Helēnu, kas atradusi visas vērā ņemamās kristiešu svētvietas un relikvijas, gan tumsā noslēptais īstā krusta gabals, kuru ar koku var pabakstīt, gan gidu lietotā pierādījumu metode man stāstīja, ka šis akmens ir tas un akmens te ir: tātad taisnība. Un kas visinteresantākais, tad ceļotāja galvenais transports bez kuģa, protams, bija ēzelītis vai zirgs.
Kopumā grāmata dod labu ieskatu tā laika Eiropas valstu kultūrā un dzīvē, domāju, ka vietām autors gan pārspīlē ar savām hiperbolām, bet kopumā izklausās ticami. Izlasīju grāmatu un secināju pēc būtības nekas no tā laika nav mainījies. Gidi joprojām vairāk tevi mēģina ievilināt veikalos nevis vēsturiskos objektos, Ēģiptē joprojām nav iespējams apskatīt tūrisma objektu neatgaiņājoties no bakšiša lūdzējiem, Francijā joprojām topā ir svēto relikvijas un īstā krusta gabali. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku lasīt oriģinālvalodā. Tiem, kas ar angļu valodu nav tādos draugos ir alternatīva latviešu mēlē (Tvens Marks Vientieši ārzemēs, jeb, Jauno svētceļnieku gaitas1989. – 589 lpp. – ISBN 5-405-00155-4).
Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.
Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.
Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.
Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.
Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.
Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.
Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.
Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.
Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.
Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.
Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.
Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.
Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.
Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.
Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.
Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.
Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.
Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.
Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.
Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.
Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.
Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.
Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.
Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.
Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.
Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.
Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.
Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.
Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.
Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.
Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.
Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.
Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.
Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.
Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.
Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.
Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.
Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.
Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.
Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.
Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.
Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.
Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.
Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.
Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).
Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.
Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.
Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.
Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.
Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.
Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.
Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.
Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.
Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.
Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.
Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.
Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.
Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.
Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.
Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.
Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.
Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.
Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.
Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.
Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.
Kārtējā no izdevniecības Twelve izdotajām grāmatām, šī jau ir trešā. Kā jau var saprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenais temats ir ASV militāri industriālā kompleksa ietekme uz ASV aizsardzības politiku. Autors šajā grāmatā mēģina rast atbildi, kādēļ ASV lielāko daļu no sava valsts budžeta velta militārā bruņojuma palielināšanai.
Autora atbilde ir pavisam vienkārša, tas ir tādēļ, ka ASV Aizsardzības ministrijā strādā bijušie Boeing, Lockheed Martin un citu ieroču ražojošo kompāniju bijušie vadošie darbinieki. Tas noved pie situācijas, kad Pentagons pasūta ieročus, kas viņam būtībā nav un nekad nebūs vajadzīgi, kā piemērs tika minēts skandāls ar Boeing C-17 kravas lidmašīnām, kas būtībā bija neefektīvākas par vecajām C-5, taču tas nevienam netraucēja parakstīt līgumus par 45 miljardiem USD.
Otra autora problēma ir politiķu vēlme tapt ievēlētiem atkal, un tas savukārt viņiem liek pievērsties saviem vēlētājiem. Ko darīt, ja tavā štatā valsts pasūtījumu samazinājuma rezultātā drīzumā darbu zaudēs 11 000 cilvēku, skaidra lieta – nodrošināt šo pasūtījumu. Tā kā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas, tad nevienu neuztrauc, ka šis pasūtījums ir 75 miljardu dolāru vērts, lai uzbūvētu dažas zemūdenes. Šādu piemēru ir diezgan daudz.
Tiek uzdots arī jautājums, kādēļ ASV, kas cīnās pret teroristiem, kuriem nav pat pašiem savas valsts, ir tādā apjomā jāpalielina apbruņojums, ja jau pie esošā bruņojuma līmeņa viņa ir pilnībā nodrošinājusi savu dominanci visas pasaules gaisa telpā un jūras ceļu kontroli? Kā zemūdene var palīdzēt cīņā ar teroristiem? Kāda ir jēga karam Irākā?
Patiesība ir banāla – peļņa, dažādu cilvēku intereses un spēlēšana uz vidusmēra amerikāņa bailēm no terorisma. Šīs bailes savukārt viņiem ir iepotējusi pašu valdība. Grāmatā ir sastopami dažādi kongresmeņu citāti, kas labi ilustrē esošo situāciju ASV. ASV ir pazudis ienaidnieks – PSRS ir pazudusi, Ķīna būtībā finansē ASV bruņošanos (viņai pieder visvairāk ASV valsts parādzīmju), Irākā nekādi masu iznīcināšanas ieroči atrasti netika, atlikusi vien Ziemeļkoreja un Irāna.
Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labs lasāmais, dod labu ieskatu ieroču rūpnieku un ASV savstarpējo darījumu aizkulisēs.
Kā jau iepriekšējā apraksta komentāros tika minēts, kuģim esot tranzītā uz tā īsti darīt nav ko un laiku var pavadīt lasot grāmatas. Protams, ja esi apkalpē, tad tu vari cītīgi mazgāt un krāsot. Arī šī diena ir tāda pati – nekur nav jābrauc, var mierīgi gulēt, cik tīk.
Mēs ar Maiju no rīta tā arī darām un uz brokastīm ierodamies jau pašās beigās. Pārtikas izvēles klāstu tas nemaz nav mainījis un ēst ir ko. Viena interesanta lieta, ko esmu novērojis stāvot brokastu rindās – cilvēki visu laiku runā par ēšanu. Itāļi kā atver muti, tad to vien dzird – mandžāre, mandžāre. Franči un spāņi ir tādi paši. Arī es, lai neatpaliktu no citu tautību pārstāvjiem, stāvot rindās esmu pasācis pie sevis dungot dziesmiņu, kas sastāv no viena vārda un skan apmēram šādi „ēst, ēst, ēst, ēst, ēst …”.
Kad atgriežamies no brokastīm uz kajīti, atrodam paziņojumu, ka mūsu izvēlētā rītdienas ekskursija nenotiks, nav nokomplektēta pietiekoši liela grupa, neko darīt ejam izvēlēties citu, būs jābrauc kopā ar vāciešiem.
Pēc tam kā pieredzējis dīkdienis atrodu sev sauļošanās beņķīti, sauļojos un lasu grāmatiņu, joprojām par Austrāliju vai arī vienkārši gulšņāju. Nekas ievērības cienīgs nenotiek, riņķī gozējas vaļi un spīd saule. Pēkšņi uz sauļošanās klājiem sākās rosība ne pa knapi – ir pamanīti delfīni. Nav jau nekāds brīnums, visi skrien pie bortiem viņus apskatīt, man nekur nav jāskrien es jau esmu pie borta, atliek vien pagriezt galvu pareizajā virzienā. Tā kā Maija šajā laikā ir atradusies citur, tad šis pasākums man dod iespēju plātīties visu dienu, ka esmu redzējis delfīniņus brīvā dabā. Viņa gan atsaucas uz faktu, ka Jaunzēlandē tādi redzēti kaudzēm, mani tas nepārliecina.
Tad seko pusdienas un atkal gozēšanās saulē, faktiski sēžu pie borta un lasu grāmatu, laiku pa laikam uzmetu acis jūrai, bet tur nekā interesanta nenotiek, viļņi vien, šad tad kāds kuģītis parādās un viss.
Pēcpusdienā balss no debesīm mūs uzaicina apmeklēt lekciju par Vidusjūras valstīm un kultūru. Aiz neko darīt aizejam, mūsu Deborah tiešām nav nekādas nojausmas kā jāveido un jālasa prezentācijas. Viss tiek lasīts no lapas, slaidi iepaliek un laiku pa laikam minūtē tiek parādīti četri uzreiz, lai pēc tam pēdējais stāvētu kādas piecas minūtes.
Patiesībā nav jau tā, ka uz kuģa nebūtu ko darīt. Vienkārši es biju nolēmis atpūsties un slaistīties. Ja kāds vēlas viņš var iet deju kursos, piedalīties dažādos konkursos, mācīties gatavot lazanju, spēlēt tenisu, mācīties itāļu valodu utml.
Vakaru iesākam ar saulrieta noskatīšanos, smuki izskatās un tikai tad dodamies ēst. Ēdiena izvēle kā vienmēr bagātīga, porcijas mazas, bet ņemt var, cik vēlies. Viena lieta gan mani itāļu virtuvē izbrīna – viņi neko nemāk pagatavot no kartupeļiem. Sajūta tāda, ka viņu šefpavāram (kas pēc vārda izskatās ir itālis) kartupeļa paņemšana rokā izraisa līdzīgas sajūtas kā vidusmēra latvietim patisons. Tu zini, ka tas ir ēdams, ka to var kaut kā pagatavot, bet kā tev nav ne jausmas. Vārīts kartupelis netiek izvārīts līdz galam, salātos iegrieztais vispār ir puszaļš, vienīgais viņi māk izcept to kartupeli folijā un tas arī ir viss. Paēdam un liekamies gulēt, jo rīt būsim Ēģiptē un jāceļas būs jau pussešos.
Lai man piedod tie bloga lasītāji, kas šo uzdevumu jau būs dzirdējuši, bet nenoturējos viņu nepublicējot. Uzdevums ir reti vienkāršs un to vajadzētu spēt atrisināt katram ceturto klasi beigušam cilvēkam.
Tātad jautājums: iedomājamies zemeslodi, kurai ap ekvatoru apsieta virve (šņoris, striķis). Virve ir tā novilkta, ka pat pirkstu nevar pabāzt apakšā. Ja mēs tagad virvi pagarinām par vienu metru garāku, vai zem virves varēs pabāzt pirkstu, kaķi, govi, zirgu?
Nedaudz iemidzis, naktī pamostos no trokšņa, kāds lēkā pa mūsu kajītes griestiem, tāda sajūta, ka augšā notiek diskotēka. Atsaucis atmiņā kuģa plānojumu, saprotu, ka diskotēka tiešām notiek, jo tieši virs mūsu galvām atrodas iestādījums Ladonte Disco. Labi, ka publika nav diez ko izturīgi dejotāji, pēc divdesmit minūtēm viss norimst un ir miers. Nākošā pamošanās notiek jau kuģim forsējot Stromboli šaurumu, braucot garām Sicīlijai, debesīs notiek gaismas šovs, zibeņo kā traks.
No rīta ceļamies augšā salīdzinoši vēlu un dodamies uz brokastīm, nu jau zinu, kas ir ņemams un kas nav, tā ka šoreiz šķīvī daudz nekas pāri nepaliek. Pēc paēšanas nolemju aiziet pasauļoties. Laiks gan ir tāds nekāds – brīžam mākoņains, ka sauli neredz, brīžiem cepina pamatīgi. Apkārtējā publika atgādina peldkostīmos iespīlētus vaļu mazuļus. Lai sauļošanās process būtu produktīvāks, lasu grāmatu par Austrālijas kolonizāciju.
Pasauļojies dodos uz kajīti atpūsties. Te nu ir jāpastāsta par vienu cilvēku sugu uz kuģa, tie ir cilvēki ar binokļiem. Binoklis uz kuģa ir reāla vērtība, ar to tu vienmēr vari stāvēt un pētīt apvārsni. Ja jūrā parādās kāds kuģis (un viņi parādās vismaz divi stundā), tad tu vari mierīgi, varētu pat teikt, demonstratīvi atvērt futlāri, izņemt ķīķīzeri, visu kārtīgi nopētīt, paskatīties ar nožēlu uz cilvēkiem, kuriem nav binokļa un iepakot atpakaļ. Bija uz kuģa tāds vīriņš, kas staigāja ar binokli, kurš noteikti ļāva skaitīt rūsas pleķus uz 2 km attālumā esoša kuģa reliņiem.
Pusdienu laikā bez ierastās pusdienošanas visu noskaloju ar 0,5 litriem sangrijas, nevarētu teikt, ka dzeramais atstātu kādu iespaidu, laikam puikas bārā to šķaida ar ūdeni. Tad vienu laika sprīdi blandījos pa kuģi, skatījos ar ko īsti nodarbojas kuģa apkalpe. Apkalpes top nodarbošanās lietas ir mazgāšana un krāsošana, šīs lietas viņi var darīt stundām ilgi, daži arī nodarbojās ar tauvu cilāšanu un pārtīšanu, kopumā pat skatīties garlaicīgi.
Šodien visu dienu balss no griestiem ziņoja, ka notiek lekcija „Senās Ēģiptes piramīdu noslēpumi” lasa Carlo Scopelliti (domāju kāds zinātnieks izrādās cultural lecturer), visās valodās jau bijis, tikai angļu vēl ne! Beidzot pienāk arī mūsu kārta, es tur iet nevēlos, bet Maija mani pierunā. Tematika standarta, piramīdas orientētas pēc Oriona zvaigznāja, šahtas pēc vēl citiem zvaigznājiem, standarta dievību uzskaitījums un viss, nekā jauna nekā oriģināla tā arī noslēpumus neredzēju. Visu laiku atsaucās uz otro lekciju, kas veltīta piramīdu būves noslēpumiem, tomēr angliski šī lekcija tā arī nenotika. Kopumā beigās jutos pakāsis veselu stundu.
Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad uz kuģa ir iespējams dabūt picu. Esmu sacerējies ne pa knapi, aizejot uz norādīto ēstūzi aplauziens ir nepajokam, jo pica ir tikai vienīgā paveidā tomātu mērce ar sieru! Biju ļoti vīlies, jo biju domājis, ka būs problēmas izvēlēties.
Vakarā uz kuģa megapasākums balle ar kapteini, visiem jāierodas vakartērpos un uzvalkos, tā ka man šādas apģērba kārtas nav, tad pasākumu noskipojam. Vakarā uzzinājām, ka vienīgais bonuss ir bijis šampanietis un foto kopā ar kapteini. Vakariņas noris standarta formā, vienīgais ko es nesapratu, kādēļ, ja vīna pudeles aizkorķēšanai izmantots plastmasas korķis, oficiants tev to pasniedz apskatei, neesmu dzirdējis, ka plastmasa pelētu. Uz vakara šovu neejam – slinkums.
Grāmatu pasūtīju tieši grāmatas nosaukuma dēļ, dikti jau nu intriģējoši tas izklausījās. Grāmata sevī satur stāstu par vienu no visu laiku briesmīgākajām slimībām Dzelteno drudzi. Mūsdienās šī lieta sāk atgūt popularitāti, jo daudzas valstis ir pārtraukušas vakcināciju pret šo slimību un globālā sasilšana nodrošinājusi tai jaunu izplatības areālu.
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, kauns atzīties – uzskatīju, ka dzeltenais drudzis un malārija ir viens un tas pats. Vispār jau man šķita, ka arī dengue ir kāds no malārijas paveidiem. Pateicoties šai grāmatai tagad man šī lieta ir kļuvusi skaidrāka.
Grāmatas autore, rakstot grāmatu, ir veikusi pamatīgu izpēti, iesākumā mani kaitināja viņas gleznainie laika apstākļu apraksti, domāju: nu kā tad tu vari zināt kāds pirms 150 gadiem bija laiks, taču grāmatas beigās atradu viņas norādes no kurienes visa šī informācija ņemta, tas uzreiz radīja respektu.
Grāmata sākas ar Memfisas 1878. gada dzeltenā drudža epidēmijas uzliesmojuma aprakstu, pilsētu bija atstājuši lielākā daļa iedzīvotāju un no 19 000 palikušajiem 14 000 bija dzeltenais drudzis. Slimnieku kopēju un medicīnas aprūpes trūkuma dēļ mirstība bija ļoti augsta un neviens pat nenojauta, ka slimības pārnēsātājs ir parasts ods (jeb moskīts, nekad neesmu sapratis, vai latviešu valodā starp šiem diviem jēdzieniem ir kāda atšķirība). Tā nu cilvēki pētīja slimību līdz 1900. gadā Valters Reed beidzot pierādīja, ka galvenais slimības izplatības vektors ir ods.
Grāmatā tomēr nedaudz pietrūka mūsdienīgs dzeltenā drudža apraksta, gribēju tomēr, ja jau reiz šai tēmai ir veltīta grāmata, smalkāku slimības aprakstu mūsdienu izpratnē. Jā, simptomus var atrast aculiecinieku stāstos, bet tā arī nekur nebija paskaidrots kāds ir vīrusa inkubācijas periods un kādēļ pirmie Reeda odi nespēja inficēt brīvprātīgos. Tā kā šo lietu man nācās lasīt wikipedijā.
Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ja tevi neinteresē slimību vēsture, tad nav jēgas šo grāmatu lasīt.
