Navigate / search

Spēle laika nosišanai

Nedēļas nogalē aiz gara laika mēģināju uzspēlēt kādu ciemata attīstības simulatoru. Protams labākie savā žanrā ir Settlers un SimCity, taču neko sarežģītu nevēlējos. Beigu beigās www.gamez.lv atradu atsaucīti uz spēli Virtual Villager. Tad nu nolēmu noprovēt šo mantu.

Spēles instalācija maza un daudz vietas neaizņem. Sācis spēlēt atklāju, ka ciemata iedzīvotāji veseli seši ir nežēlīgi slinki un dumji. Atklāju arī, ka spēle patiesībā ir pašvaks ogošanas un sēņošanas simulators. Sēnes lasa tikai bērni, ogo lielie cilvēki. Kādu var norīkot arī celtniecībā vai izpētē. Izpēte ir vissmieklīgākais, ko esmu redzējis, ciemata ļaudis knibinās ap galdu uz kura stāv divas ogas bļoda un nenosakāmas izcelsmes priekšmets. Taču neskatoties uz visu to pusdienas laikā šamie kļuva par adept scientist. Izpēte dod zinātnes punktus, par kuriem var iepirkt jaunas tehnoloģijas. Piemēram burkānu audzēšanas mākslu, vai būvniecību.

Ir fīča kā bērnu radīšana, sapāro ciema ļaudis, un ja paveicas dzimst bērni. Bērna piedzimšana sieviešu kārtas ciema iedzīvotāju izved no ierindas uz diviem spēles gadiem, kuru laikā viņa nestrādā un bērns ēd tikpat daudz kā pieaugušais.

Lai nu kā nedaudz paspēlējis šo spēli pametu un būtu aizmirsis pavisam, ja vien vakar vakarā nebūtu atklājis, ka spēle visu laiku iet fonā bez manas līdzdalības. Tiek lasīti burkāni, ņotiek ķimerēšanās ap galdu un pat uzbūvēta jauna būda, kas ļāvusi paplašināt populāciju.

Ja godīgi tad spēle vairāk par 30 minūtēm uzmanību piesaistīt nevar un ir ļoti garlaicīga. Taču bada laikā velns pat mušas ēd (šī nu ir viena veca muša). Gaidu SimCity 5.

The World Without Us by Alan Weisman

Kas notiktu, ja pēkšņi uz Zemes visi cilvēki pazustu? Cik ilgi vēl pastāvētu liecības par bijušo cilvēku eksistenci? Šie ir jautājumi uz kuriem mēģina rast atbildes grāmatas autors.

Grāmatā tiek pētītas pilsētas un aplēsts tās objektu iespējamais izdzīvošanas ilgums bez ikgadējās apkopes. Manhetenas sala iespējams izturētu ~200 gadus un tad no tās maz vairs kas paliktu pāri kā liecība par cilvēkiem. Tiek solīti arī zaļi laiki zvēreļiem. Ilgāk par cilvēkiem liecinātu CO2 līmenis atmosfērā, kādus 100 000 gadus būtu jāpagaida līdz iestātos norma. Protams, kodoldegviela un radiācija turētos topā ilgi pri ilgi.

Kopumā grāmata par interesantu tematu ir uzrakstīta visnotaļ garlaicīgi, un kopumā dodu 6 no 10 ballēm.

The Heartless Stone by Tom Zoellner

Pilnais nosaukums: “The Heartless Stone: A Journey Through the World of Diamonds, Deceit, and Desire by Tom Zoellner”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir veltīta dimantiem. Grāmatas autors pētot dimantu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību apmeklē, Centrālāfrikas Republiku, Angolu, Dienvidāfriku, ASV, Krieviju, Kanādu, Japānu, Austrāliju, Beļģiju, Indiju un Brazīliju. Ceļojuma laikā lasītājam dimants tiek pasniegts no dažādiem aspektiem – asins dimanti, dimantu ieguve, sintētiskie dimanti, dimantu apstrāde, dimantu kartelis De Bears, dimantu mārketings utt.

Izrādās, ka dimanti nemaz nav tik liels retums, viņu deficīts tiek radīts mākslīgi. Ar viņu nozīme rietumu kultūrā ir veiksmīga mārketinga rezultāts. Mūsdienās līdz ar sintētisko akmeņu ienākšanu tirgū, varenā dimantu impērija, sāk lēnām atdot pozīcijas, taču uzskata, ka dabiskais akmens vienmēr būs pārāks par mākslīgo.

Ļoti laba grāmata, interesanti pasniegti vēsturiskie aspekti, mūsdienu situācija ar dimantiem saistītajās valstīs dodu 10 no 10 ballēm.

Citāts: “Diamonds are forever”.

IMSI-catcher

Nācās sastapties ar lietu, ka pa teļuku skatoties TV pārraidi no satelīta, notiek sekojošais. Zvanot pa mobilo GSM tīklā Televizors vienkārši izrubās, jo pazūd signāls. Savukārt, ja zvans tiek veikts 3G tīklā nekāds efekts netiek novērots. Pablandoties interneta dzīlēs atradu, ka šādus specefektus rada IMSI-catcher, kas būtībā ir mobilā telefona bāzes stacijas simulators un ļauj pārtvert mobilā telefona sarunas nekriptētas. Secinājums: Manā krajā, iespējams darbojas IMSI-catcher agregāts. Interesanti, kur šamais uzstādīts. Protams neizslēdzu iespēju, ka tā visa ir tikai sakritība un pašmaldināšanas iespaids.

Par labu maniem iespējamajiem maldiem runā fakts, ka man zvanot kādam mans numurs tiek atpazīts. Tagad ir ideja atrast telefonu, kas GSM tīklā spētu parādīt vai tekošā saruna tiek vai netiek kriptēta.

Odi!!!

Ods, it kā sīks kukainis, bet nepatikšanas naktsmierā garantē. Dzīvoju mājā, kurai ir pagrabs, kas nodrošina odiem jauku vairošanās vidi. Tad nu viņu aktivitātes periods ir no maija līdz oktobrim. Logu vaļā turēt nevar, tad šamie salido uz dzīrēm, kur galvenais ēdiens esmu es. Saprastu iekož paēd un miers, nē viens ods tavu roku naktī var apstrādāt ne sliktāk kā suns. Arī šonakt neskatoties uz lietus intensitāti viens traucēja naktsmieru. Vainīgais gan tika nogalināts, taču šaubos vai oda nāve atsvēra man nodarīto morālo kaitējumu.

Cīņās ar odiem esmu nonācis pie secinājumiem:

Vislabāk palīdz aizvērts logs, tad šamie netiek iekšā un var niknumā kost stiklā.

Odu atbaidītājs, tas uz kura uzliek odus atbaidošo plāksnīti, nestrādā vispār, ir novēroti odi, kas sēž netālu no agregāta.

Ultraskaņas agregāts, kas atbaida odus arī nestrādā regulē kā gribi, pērkot tādu tikai pakāsīsi naudu.

Vēl ir iespēja nopūsties ar repelentu, bet diez vai pie ķīmijas smakas kāds spēj aimigt.

Vislabāk ir strādāt ar ienaidnieku individuāli tos metodiski apsitot.

Labākie atgadījumi ar mani Rīgas sabiedriskās ēdināšanas iestādēs

Stacijas Gan Bei ēstūzī paprasot rēķinu un norēķinoties ar karti. Man tika atnests mobilais kartes termināls, nolikts rēķins un tiec galā pats. Tas ir savienojies ar banku, ievadi summu, izdrukā čekus. Palīdzība no zāles nebija, ziņkāres dzīts individuāli norēķinājos. Bija gan doma terminālu pievākt nevis atstāt uz galdiņa.

Stacijas Gan Bei oficiantam palūdzot ātri atnest rēķinu, jo jāsteidzas. Gaidīju kādas 15 minūtes, atgādināju kādas trīs reizes, bet nekā nesagaidīju. Uz galda atstāju brīvi izvēlētu naudas summu un devos prom. Neviens man pakaļ neskrēja.

Rodas jautājums kāpēc es tur vispār eju, tāpēc, ka tur ir garšīgs ēdamais, lai gan no gada uz gadu porcijas sarūk. Šad tad protams tiek piestādīti rēķini ar lietām, ko nemaz neesmu pasūtījis un saņēmis, bet par tādiem jokiem oficiants vienkārši jāpasūta tālāk.

Bēdu izlikt mani pamudināja vakardienas notikums Double Coffe, kur pasūtījis picu vista ar persikiem, nu nekādi persikus nevarēju saskatīt. Pasaucu oficianti arī šī viņus nevarēja ieraudzīt, atbilde bija piedodiet mēs kļūdījāmies un viss. Šī visa rezultātā gandrīz aizmirsu nopirkt Actimel, kas mani saīgņoja vēl vairāk.

Dirty Dealing by Peter Lilley

Pilnais nosaukums: “Dirty Dealing: The Untold Truth about Global Money Laundering, International Crime and Terrorism by Peter Lilley”

Tā kā pēc izglītības esmu ekonomists, tad nolēmu nedaudz paplašināt savas zināšanas mūsdienu banku sistēmās un naudas atmazgāšanas metodēs. Grāmatu ir sarakstījis eksperts, kurš ikdienā nodarbojas ar naudas atmazgāšanas identificēšanu. No mana viedokļa grāmata izskatās pēc daudzu stāstu kompilējuma, kas atstāj tādu kā nepabeigtības sajūtu. Taču faktoloģiskā bāze ir iespaidīga, ir arī stāsti no dzīves. Piemēram Āfrikā diplomātisko pasi var nopirkt par 18 000 $, Organizētās noziedzības globālie ienākumi ir ap 2 triljoniem $, Ieņēmumi no heroīna pārdošanas pēc aptuvenām aplēsēm ir 400 miljardi gadā. Grāmata ir ļoti interesanta, lasās visai lēni, jo daudzās lietās ir jāiebrauc, 9 no 10 ballēm.

Drug Smuggling: The Forbidden Book by K. Hawkeye Gross

Par ko ir grāmata – par kontrabandista grūto dzīvi. Grāmatas autors pats atsēdējis par marihuānas pārvadāšanu, nu dalās ar visiem, kurus tas interesē, kā organizēt biznesu. Nezinu cik daudz var uzticēties cilvēkam, kas pats notverts un sēža, taču padomi ir visai sakarīgi.

Grāmata izdota 1992. gadā un tādēļ nodaļu, par to kā naudu pārvadāt mugursomā caur lidostām, var droši izlaist. Tāpat izlaižama ir informācija par bankām un transakcijām, interneta laikmetā viss ir citādi. Diez vai tagad trīsdesmit štukas ietītas zeķē būs reāli dabūt cauri kontrolei. Interesantas bija nodaļas ar padomiem kā iegādāties lidmašīnu, kā sadabūt piegādātāju (biku naivi izklausījās).

Protams arī Ostapa Bendera atziņa, ka Kriminālkodekss ir jāciena vijas cauri visai grāmatai. Jau iesākumā tiek pateikts, ja kādu no tavas grupas noķers, tas nodos visus un ar to ir jāsamierinās. Dodu 8 no 10 ballēm, lai gan ļoti vispārīga un plāna, tomēr izlasās vienā elpas vilcienā.

%d bloggers like this: