Navigate / search

Delfu aptaujas

Rodas jautājums kā Delfi var apgalvot, ka ir noskaidrojuši balsojumā labāko LNO jauniestudējumu, ja viņu balsošanas sistēma pieļauj parastu vairākkārtēju balsu pieņemšanu, no viena cilvēku izmantojot, kaut vai tos pašus proxy serverus, ar kuriem pilna pasaule. Piemēram:

1. Atveram lapu http://www.proxydirectory.org/ vai http://proxy.org/cgi_proxies.shtml
tur ir Php proxy listi daudz daži iet daži ne
2. ieejam kur ir viņu web browsing kopējam http://www.delfi.lv/vote/opera_show.php un balsojam uz nebēdu.

Komentos jau tagad ļaudis bļauj, ka dažs labs jauniestudējums stundas laikā saņēmis 100 balsis. Gan jau, ka pastāv vēl vienkāršākas metodes mainīga IP vai, bet ko nu es varu zināt.

Harry Potter and the Deathly Hallows by J. K. Rowling

Jā ir pienākuši laiki, es tiešām lasu šo grāmatu, kuru kā apgalvo daži fundamentālāki kristieši, esot inspirējis pats Sātans. Jāatzīst, ka visas iepriekšējās sērijas grāmatas esmu izlasījis, pat divas reizes. Sižets tagad, kad esmu ticis līdz 100-ajai lappusei, liekas visnotaļ banāls un klišejām bagāts. Prognozēju, ka Haris grāmatas pirmajos 66% dabūs pamatīgi ierīt bēdu. Taču nobeigums noteikti būs cienīgāks par Terminatora izdarībām. Joprojām nedaudz apbēdina burvju niecīgais spellu arsenāls, kā tādiem Warcraft II burvjiem, knapi desmit. Taču lasās labi un ātri, tieši tas, kas vilcienā vajadzīgs. Lieku 8 no 10 ballēm.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVIII

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVII

2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)

No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.

School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.

Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.

Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.

Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.

Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.

Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.

Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.

Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.

Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.

Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.

Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.

Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Six degrees of separation

Šodien atcerējos, bērnībā vienā populārzinātniskā matemātikas grāmatā lasītu pieņēmumu, ka no jebkura brīvi izvēlēta pasaules iedzīvotāja tevi šķir maksimāli 6 cilvēku ķēde, kuri pazīst iepriekšējo un nākošo ķēdes locekli un ķēdes galā esmu ES. Tas nozīmē, ka lai atrastu ķēdīti no Tevis līdz Manīm mums nevajadzētu vairāk kā 6 silvēkus. Kurā sestais būtu es. Bērnu dienās arī domāju, ka nākotnē cilvēki socializēsies un tehnoloģijas attīstīsies, kas neizbēgami reducēs nepieciešamo posmu skaitu.

Šodien visu atcerējies, pastudēju mateni un atklājās, ka tik tiešām cipars var reducēties uz mazāku. Palasot teorētisko bāzi sanāk, ka ja vienam cilvēkam ir vidēji 42 pazīstamie, tad viss notiek. Bet ja, katrs cilvēks pazīst vismaz 90 cilvēkus tad ķēdītē nepieciešami vairs tikai 5 ļautiņi.

Lai vai kā neviens eksperiments nav izdevies, lai gan paskatoties savā draugiem.lv profilā un redzot 22’860 draugu draugus nemaz nebrīnītos, ka kādu Mao Li no Pekinas ar mani savienotu vien 5 cilvēku virkne jeb viņš būtu mans draugu draugu draugu draugu draugs.

PS Vairāk WIKIPEDIA

The Cold War: A New History by John Lewis Gaddis

Nolēmu nedaudz palasīt jauno laiku vēsturi. Kā tematu izvēlējos Auksto karu no buržuju viedokļa. Rakstienks pasniedz vēsturi kādā no amerikas augstskolām un redz specializējies šajā tēmā. Nedaudz no rīta palasījos, it kā viss likās okei, pagaidām nekādas dumības vai imperiālistu aizspriedumus neesmu izlasījis, bet ticis gan esmu tikai līdz 20 lpp.. Pagaidām lieku 7 no 10 ballēm, lasīšana ir visnotaļ garlaicīga un ievads vērsts uz padomju sistēmas izskaidrošanu amerikānim.

Pēdējo dienu svētie vai Mormoņi

Ikdienā man nākas strādāt netālu no mormoņu centrālās bāzes Rīgā, tad nu šad tad nākas pakļūt zem viņu sludināšanas spēka. Esmu ievērojis, ka šamie, puikas, kas staigā pa diviem, īpaši aktivizējas tieši mēneša otrajā pusē. Šis fakts man liek domāt, ka šamajiem ir jāpilda, kaut kāds atgriezto un pievērsto cilvēku plāns. Saruna parasti sākas:
– “Labdien!”;
– “Labdien!”;
– “Šodien jauks laiks.”
– “Aha”;
– “Vai Jūs ticat Dievam”;
– “Nē”;
– “Kam Jūs ticat”;
– “Sev”;
– “Kāpēc Jūs neticat Dievam”;
– “Manas neticības pamatojuma izskaidrošana prasa zināmas priekšzināšanas, kuru sniegšanai man nav ne vēlmes, ne laika”.

Parasti viņi atšujas uzreiz, sad tad lietoju tekstu: “Paldies es zinu Jūsu mācību un tā mani neinteresē” (Kā gan kādu varētu interesēt mācība, kas izlasīta no cepurē ielikta akmeņa), ja esmu galīgi īgns tad saku vienkārši: “Ne-in-te-re-sē” uzreiz pēc labdien. Bet pazīstamos evanģēlistus pēctam es uz ielas vienmēr pasveicinu.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVI

2007. gada 8. jūlijs (Alice Springs)

Tā kā visa diena bija ieplānota pavadīt bez steigas, tad piecēlāmies samērā vēlu, kaut kur ap 8:00, aizgājām paēst un nolēmām doties uz Alice Springs veikalu ielu iepirkt suvenīrus. Lai arī ir svētdiena, tirdziņš uz gājēju ielas darbojas, darbojas arī suvenīru veikaliņi. Tiek nolemts šeit iepirkt mājup vedamos suvenīrus. Iesākumā veikaliņi tiek ievērtēti, lai saprastu kopējo cenu līmeni. Piemēram, ķengurādas cepures cena var svārstīties no 40 – 70 AUD pēc izskata neatšķiroties. Suvenīru klāsts ir standarta, krūzītes, magnētiņi, atklātnītes, bumerangi un didgeroo (mūzikas instruments).

Ieejam arī grāmatu veikalos; tur var dabūt smukas bilžu grāmatas ar Austrālijas bildēm. Vienā no grāmatu veikaliem runājot savā dzimtajā valodiņā, pārdevējs mums pajautā, vai mēs gadījumā neesam no Polijas. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, to vietu viņš zināja, jo jaunībā esot pāris gadus dzīvojis Austrumeiropā, taču valodas atšķirt tā arī nav iemācījies.

Ielu tirgotāju suvenīru klāsts visbiežāk sevī ietver, made in China ražojumus, kurus var nopirkt arī Rīgas dzelzceļa stacijas kioskos, plastmasas naudas koki, vardes, zilonīši utt. Mans mērķis ir atrast magnētiņu no bleķa ar Austrālijas kontūrām, diemžēl nekas tāds Alice Springs nav. Nopirku Austrāliešu garā apzīmētu krūzīti, taču, kad viesnīcā izķidāju no iepakojumu izrādījās, ka tikai dizains bildītei ir veidots Austrālijā, krūzīte pati taisīta Ķīnā, biju nedaudz škrobīgs, bet lai nu kā 80% iepirkto mantu bija made in Australia.

Alice Springs redzēju arī vismodernāko publisko tualeti. Tā atrodas netālu no tirgus ielas, izskatās, kā bleķa kaste, pieejot automātiski atveras durvis un balss saka: „Welcome”, tad durvis aiz muguras, kā liftā aizveras un sāk skanēt klasiskā mūzika. Tiek ar paziņots, ka tualete ir tavā rīcībā 10 minūtes, pēc kurām izdzisīs gaisma un mūzika izslēgsies. Vēlāk uzzināju, ka tualete, atvērta tikai 2. jūlijā. Bija iespaidīgi: 10 no 10 ballēm.

Pēc suvenīru iepirkšanas devāmies uz muzejiem. Pirmais mūsu apmeklējuma objekts bija Reptile Centre, turpat netālu no mūsu All Seasons viesnīcas. Reptiļu centrs izskatās pēc parastas ģimenes mājas. Ieejot iekšā ir kase, kur nopērkam biļetes. Pārdevējs un laikam arī īpašnieks mums paziņo, ka pēc kādām 10 minūtēm viņam būs brīvāks brīdis un tad viņš priekš mums pabakstīs krokodilu. Krokodils ir salty un vārdā Teddy. Tedijs ir bijis slikts puika, uzbrucis laivu motoriem un tādēļ notverts ievietots stikloplasta baseinā.

Iesākumā apskatām fosiliju izstādi, lai saprastu, kā radušies krokodili, palasām faktiņus par krokodiliem. Izrādās Otrā pasaules kara laikā, vienu nakti Bangladešā 2000 purvā aplenktiem japāņiem uzbrukuši krokodili, rītu piedzīvojuši tikai 25. Tālāk nonācām čūsku un ķirzaku valstībā. Lielākoties tie bija vietējo tuksnešu iemītnieki. Visi kā viens indīgi, bet bez somām.

Mani favorīti viennozīmīgi bija Thorny Devil mazs skudru ēdājs ķirzaks, kas dienā apēd 1000 skudras, bet izskatās pabriesmīgs. Viņam ir arī fīča, kas ļauj dzert ar peļķē iemērktu kāju.

Tad dodos apraudzīt Tediju, pa ceļam aplūkoju Scingus un varānus, taču krokijs mani interesē vairāk. Kā reiz arī bakstītājs ir klāt un kacina Tediju mērcot ūdenī zivju ķeramo tīkliņu. Tā kā baseinam ir stikla siena varu novērot Tediju rīcībā, peldas rāda zobus un, protams, smaida. Dodos atpakaļ izlasu stāstu par Filipīnās Bangladešā anakondu noēstu vācu tūristu un viss – eju ārā. Šamo vietu ir vērts apmeklēt.

Nākošais plāna punkts ir pāri parciņam un saucas Royal Flying Doctor Service (RFDS) muzejs, taču vaļā tas veras tikai 14:00 un mums pusstundu jāslaistās pa parku. Parkā bez mums ir iepirkumu ratiņi, kuri Austrālijā izskatās dzīvo savu dzīvi. Pat visnomaļākajā pilsētas nostūrī vai klajumā gandrīz vienmēr ir atrodams kāds no viņiem. Tad parkā bez kokiem ir arī aborigēni. Viņi tur vienkārši sēž zālītē un relaksējas. Tā nu pastaigājamies, apskatām dižajam Stjuartam veltītu memoriālu, fotografējam vietējos, paši it kā pozējam, bet fotoaparāta objektīvu griežam blakus uz aborigēniem.

Ap RFDS muzeja ēku pamanām rosību – laiks ir pagājis un muzejs taisās vaļā. Mums ekskursija ir kopā ar Austrāliešu pensionāru grupiņu. Iesākumā mūs saved zālē, kurā visi noskatāmies filmu par RFDS. Galvenā doma ir sekojoša, Austrālija ir plašs kontinents, kur daudziem cilvēkiem līdz tuvākajam dakterim ir simtiem kilometru, bet arī viņi salauž pa kājai, saindējas ar pārtiku, baksta čūskas un krokodilus, viņiem dzimst bērni un piemeklē slimības, tad lai viņiem palīdzētu, dakteri lido ar lidmašīnām. Lidmašīnas var nosaukt par modernām lidojošām reanimācijas palātām, kuras var nosēsties praktiski visur kur ir zemes skrejceļš. Izsaukšana notiek pa radio vai satelītelefonu un viss serviss ir bezmaksas. Tāpēc daļēji RFDS tiek subsidēts no valsts, daļēji no ziedojumiem.

Serviss sevī ietver arī dakterēšanu pa radio, tas ir populāri aborigēnu apmetnēs un nomaļās fermās. Katrā apmetnē ir karte, kur cilvēka ķermenis sadalīts daudzos segmentos. Tad nu tu zvani un saki man iekšā sāp, dakteris prasa kurā segmentā tu saki B. Un tā noskaidro, kas par kaiti. Tad vēl ir zāļu kaste, tur nestāv zāles iepakojumā Cironoms, Paracetamols, Aktīvā ogle; nē, tur visas zāles ir ‘no name’ tikai B10 vai C18 un kas tās par zālēm zina tikai dakteris. Tas tā tādēļ, lai nenodarbotos ar pašārstēšanos. Zāļu kastes atslēgas parasti uztic kopienas vecākajam. Noklausījušies ievadlekciju, dodamies pētīt muzeju, tur redzami lidmašīnu modelīši, veco laiku slimnieku gultas un kādi 50 dažādu modifikāciju radioraidītāji un uztvērēji. Pēc muzeja suvenīru veikals un kafejnīca. Kafejnīca nestrādā, jo vakar esot bijusi Alice Springs svētki un brīvprātīgie noguruši guļot mājās. Iepērkam dažus suvenīrus, no kuru cenas daļa naudiņas aiziet RFDS ziedojumos.

Turpinām muzeju apmeklējumus un dodamies ar mašīnu uz lidostas pusi, kur atrodas dzelzceļa muzejs. Dzelzceļa muzejs veltīts Austrālijas megaprojektam dzelzceļam, kas savieno Adelaidu ar Dārvinu. Muzejā aplūkojam autentisko vilcienu, kas šad tad pa svētdienām vēl pakursē. Vislielāko iespaidu atstāj trešās klases vagons, kur tev 1000 km var nākties sēdēt uz parasta koka beņķa bez jumta. Vēl vilcienā ir pirmās klases vagons, restorānvagons. Pārsteidz arī, ka tualetes nodalījumā ir gulta.

Turpat ir arī dzelzceļa līnijai veltīts muzejs, kurā var apskatīt visādas lietiņas, saistītas ar dzelzceļa būvi. Palasām aprakstus, pacilājam instrumentus un dodamies atpakaļ uz Alice Springs.

Dienas pēdējā izklaide ir Desert Park. Šis parks ir sadalīts sektoros, kur katrā sektorā ir nodalīti kādai no Austrālijas klimata zonai raksturīgā flora un fauna. Mēs paņemam sev audio guide un dodamies iekšā. Atkal esam paspējuši laikā uz Birds of Prey (plēsējputnu) šovu. Taču salīdzinot ar Singapūrā redzēto, šis ir tāds pašvaks, lai gan putneļi ir vareni, vietējais vanadziņš var noķert gaļas gabalu lidojumā, pikēt un veikt akrobātiskus trikus. Tad dodamies uz ķenguru nožogojumu, kur ar pablandīties pa krūmiem meklējot, kur guļ ķenguri.

Tālāk seko reptiļu mājas apmeklējums, atkal redzu Thorny devils, protams, ir daudz un dažādi putni, bet tā kā neesmu putnu vērotājs tad īpaši neiespringu. Laba vieta ir nakts māja, tur apkopoti visādi tuksneša zvēreļi, kuriem patīk šiverēt pa nakti. No sākuma jāpagaida, lai acis adaptējas un tad jau var sākt pētīt dažādas somainās peles un žurkas. Grauzējiem līdz ar kaķu ieviešanu pienākuši grūti laiki, apslaktētas ir gandrīz visas sugas. Beigās, ja godīgi, nogurums dara savu un parka apskate piegriežas, kārtējais niedru kāpelētājķauķis tiek vienkārši ignorēts un kājas pašas nes uz izeju. Pie izejas uzkavējamies suvenīru bodē, piedāvājums ir standarta.

Atgriezušies viesnīcā dažas stundas atvelkam elpu un tad ar mašīnu dodamies vakariņās. Vakariņas notiek jau šurp ceļā pārbaudītā itāļu restorānā. Pasūtītais ēdiens ir garšīgs un paēduši dodamies uz stāvvietu, kur atstājām mašīnu. Mēģinot izbraukt ārā izrādās, ka stāvvieta ir maksas. Vietējie pusaudži, kas tusē turpat apkārt, mums rāda ceļu kā tikt līdz kasei, taču tad ārā brauc mašīna, kas jau samaksājusi, puikas pietur barjeru un mēs tiekam ārā tāpat. Atgriezušies viesnīcā paskatos televizoru un liekos gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – trīspadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Witches Abroad by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes cikla grāmata. Nomirst labā feja, bet kam lai atstāj burvju nūjiņu? Vienai no trīs raganām. Tām savukārt ir jādodas uz ārzemēm (viss kās tālāk par 50 jūdzēm no mājas), lai neļautu nodibināt pasaku karavalsti un ļaunā feja netiktu pie burvju nūjiņas. Īstenībā ironizēšana par dažādām valstīm un to paražām (Rumānijas vampīri, Pampalonas skrējiens Spānijā). Uzzināja ka rūķu maize ir delikatese, tā nekad nebojājas un der visam kam, tikai ne ēšanai. Pagaidām lieku 8 no 10 ballēm.

Gaismas ātruma pārsniegšana

Šodien visi mēdiji mani nepatīkami pārsteidza, sak esot pārniegts eksperimentā gaismas ātrums. Un es tiko biju sadomājis atkārtot relativitātes teorijas pamatus! Šodien palasot pirmējās publikācijas sapratu, ka viss tas ir fufelis un gaismas ātrums vakumā nav pārniegts. Jo, ja tas notiktu, tad paceltos jautājums, kādēļ mums strādā AES. Tātad E=mc^2 nemainās un kvantu tuneļu efekti arī ir attaisnojuši tikai sevi.

%d bloggers like this: